Kārlis Streips: Priecājos, ka praidā sestdien piedalījās arī bērni un ļoti daudz jauniešu 0
18. jūnijā bija Rīgas Praida nedēļas galvenais pasākums. Vispirms gājiens, pēc tam koncerts.
Pirmās divas stundas pavadīju tiešraidē manā TV24, stāstot par Praida vēsturi, par tā pirmsākumiem. Intervējām cilvēkus, rādījām, kas tur notika.
Procesā arī piedalījās divas jautras meitenes Anete un Elīna, kuras kopā veido komēdijas duetu un kuras pēc gājiena vadīja sekojošo koncertu.
Paliku noklausīties pirmo priekšnesumu. Tas bija Ralfs Eilands, kurš dziedāja sēriju disko mūzikas dziesmu, un tā kā esmu allaž bijis pārliecināts, ka cilvēces vēsturē nav bijusi labāk deju mūzika par disko, klausījos ar baudu.
Tāpat kā vienmēr, arī šogad Praids bija sirsnīgs un laimīgs pasākums. Laika apstākļi būtu varējuši būt maķenīt jaukāki, bet pārāk traki nebija arī ar lietus pilēšanu.
Katrā gadījumā šī gada pasākums bija 100% atšķirīgs no pirmajiem Praidiem Rīgā 2005. un 2006. gadā.
Tajos gados protestētāju bija milzum daudz un Praida dalībnieku maz. Otrā no minētajiem gadiem iekšlietu ministrs Latvijā bija visai kliedzošs homofobs, un tāpēc policija mierīgi skatījās kamēr Praida dalībnieki tapa apmētāti ar olām un ar maisiņiem, kuros kāds bija sakrājis fekālijas.
Lūzuma punkts bija 2015. gadā, kad Rīgā bija Eiropas Praida pasākums. Tas bija milzīgs panākums Praida krusttēvam un krustmātei Kasparam Zālītim un Kristīnei Garinai, pārliecināt starptautisko LGBT kustību, ka Eiropas Praids būtu rīkojams mazā eks-padomiskā republikā Eiropas tālajos austrumos.
Izdevās to pārliecināt, un Eiropas Praids bija grandiozs pasākums. Man tapa uzticēta koncerta vadīšana pēc gājiena, un to atceros ar vislielāko labpatiku nudien.
Kādu laiku Rīga, Tallina un Viļņa Praida rīkošanu rotēja savā starpā. 2018. gadā pēdējoreiz bija Praids Rīgā. Arī todien TV24 to demonstrēja tiešraidē, lai gan toreiz tikai stundu. Šoreiz bija visas piecas stundas no 13.00 līdz 18.00.
Pāris gadus Praida rīkošana ne tikai Baltijā vien izpalika tāpēc, ka bija Covid vīruss. Bet šogad organizētāji atkal bija gatavi. Aprēķināts, festivālā piedalījās ap 5 tūkstošiem cilvēku. Tas bija lieliski.
Visapkārt Vērmaņdārzam, kur bija Praida centrāle, stāvēja policisti. Protestētāju bija maz, vien kādreizējais buldozers Šlesers ar pilnīgi skābu grimasi uz purna ar saviem cilvēkiem.
Vēlāk vēstīts, viena persona tapa aizturēta par ne tādu uzvedību. Ārpus tā nekādu ekscesu nebija, un no tā viedokļa raugoties, likās, ka varbūt tik ļoti daudz policijas darbinieku tur nebija vajadzīgi.
To, protams, pats neprotu spriest, bet ceru, ka kaut kad paredzamajā nākotnē pienāks tā diena, kad Praida pasākumiem Rīgā (un, ja kas, arī citur mūspusē) milzīga policijas aizsardzība vairs nebūs vajadzīga.
Pirms 2015. gada Rīgas Praids allaž notika slēgtā vidē, te pilnīgi slēgtā Vērmaņdārzā, te vienugad Krasta ielā pie Daugavas. Uz milzīgā, lidostas skrejceļa apjoma ceļa mūsu mazais pulciņš izskatījās pagalam niecīgs, bet tas nekas. Šogad bija labāk un labi.
Reakcija uz Praidu Feisbukā nākamajā dienā bija dažāda. Bija cilvēki, kuri priecājās, ka bija iespēja tur būt. Bija cilvēki, kuri priecājās, ka Praids ir iespējams arī Rīgā.
Un bija ari citi. Iebildumi pret Praidu un pret LGBT kopienu kopumā ir iedalāmi dažās grupās.
Pirmkārt, tie, kuri sakās esam pārliecināti, ka LGBT cilvēki kā tādi ir kaut kā nepareizi, slikti, slimi, sātaniski u.tml.
Muļķības. Mūsu ir miljoniem, un mēs nevaram visi šajā nozīmē būt vienādi, tāpat kā savulaik varējām noraidīt domu, ka visiem gejiem vīriešiem bija valdonīga mamma. Nebija tā. Nav tā arī tagad.
Bija cilvēki, kuru centrālā doma būtu aprakstāma šādi: Man nav nekādu iebildumu pret jums, bet kāpēc jums tas jābāž citiem acīs?
Pirmais, ko es te gribētu piefiksēt ir fakts, ka nevienam cilvēkam nav jācieš no kaut kā negribēta bāšanu acīs, jo mums visiem ir iespēja novērsties. Negribi skatīties Praidu, skaties kaut ko citu. Tā nav sarežģīta lieta.
Otrkārt, šī doma, ka gejiem un lesbietēm nevajadzētu būt publiski redzamiem. Kāpēc, ja tas pats arī netiek pateikts par heteroseksuālām personām?
Negrib cilvēki mani un otru puisi redzēt uz ielas rociņās sadevušos vai, pasargi Dievs, skūpstāmies?
Vai tādi paši iebildumi ir tad, kad cieši apkampušies un mēli viens otram rīklē ir iebāzuši puisis un meitene? Tas ir OK, bet tas nebūtu OK divām sievietēm vai diviem vīriešiem?
Tā nu būtu uzskatāma par visnotaļ kliedzošu liekulību.
Bija sērija cilvēku, kuriem apakšbikses bija sačokurojušās par faktu, ka Praidā arī piedalījās bērni. Kādas šausmas!
Pirmais, ko te gribu teikt, ir fakts, ka viena daļa mūsu kopienas pretinieku sakās esam pārliecināti, ka visi geji pēc kārtas ir pedofili, kuri to vien gaida, kā tikt klāt kādam mazam puikam.
Atkal jāsaka muļķības, un, ja kāds grib faktus un prot angļu valodu, te ir centrāls pētījums par tēmu: https://lgbpsychology.org/html/facts_molestation.html.
Ir arī fakts, ka nav vainas bērniem redzēt, ka mūsu pasaulē nedzīvo tikai precēti vīrieši ar precētām sievietēm.
Plus vēl cilvēki savu seksualitāti sāk apjaust visnotaļ agri savā mūžā.
Ko es kā bērns un pusaudzis nebūtu atdevis, ja manā rīcībā būtu bijusi kāda organizācija, kura man būtu varējusi pateikt, ka viss ir OK, es neesmu slims, neesmu sabojāts, neesmu vienīgais tāds cilvēks pasaulē.
Būtībā es pats arī tādām lietām neticēju pat bērnībā. Bet it īpaši tiem, kuri sevī sāk atklāt vēlmi veidot attiecības ar sava dzimuma partneriem pašatklāsme var būt atbaidoša, un tas ir tas brīdis, kur ir vajadzīga laba cilvēka konsultācija.
Priecājos, ka Praidā sestdien arī piedalījās bērni un ļoti, ļoti daudz jauniešu (plus vēl ievērojams skaits suņu).
Vēl par Praidu būtu jāpasaka, ka šogad tas notika apstākļos, kuros mūsu dārgā Saeima kārtējo reizi izrādījās pārāk gļēva esam, pieņemt pat minimālu likumu par civilo savienību veidošanu.
Praida pasākumi pagājušā gadsimta 60. gados sākās Ņujorkā un precīzi tāpēc, ka LGBT cilvēkiem nebija nekādu tiesību vispār.
Ņujorkā geju bāri gandrīz visi pēc kārtas piederēja mafijai. Tā maksāja kukuļus policistiem skatīties citur, bet reizēm bija jādod policistiem tiesības veikt reidus.
Tajos laikos cilvēks, kuru nofotografēja nākam ārā no geju bāra, it īpaši rokudzelžos, varēja nozīmēt un nozīmēja darba, ģimenes, karjeras un visa pārējā zaudēšanu. Sensāciju kārā prese to vien gaidīja, kā šādā situācijā pieķert kādu zināmu cilvēku vai slavenību.
1969. g. 28. jūnijā viena konkrēta krogus apmeklētājiem tas viss bija piegriezies līdz mielēm, un šoreiz viņi policistiem pateica nē. Bāra nosaukums bija Stonewall Inn, un patlaban tas ir valsts aizsargāts vēsturisks piemineklis.
Trīs diennaktis plosījās ievērojami nemieri, un gandrīz momentā parādījās pirmās organizācijas, kuras aizstāvēja domu, ka cilvēka seksualitāte nevar būt iemesls diskriminācijai pret viņu.
Gadu pēc nemieriem, kuros cita starpā ļoti lielo lomu spēlēja tumšādaini cilvēki un it īpaši transvestīti un transpersonas, Ņujorkā, Čikāgā, Losandželosā un Sanfrancisko pirmoreiz bija Praida parādes par godu nemieru pirmajai gadadienai.
Tā sākās Praids. No tā neizrietēja, ka visa Amerika momentā pateica labi, mēs jūs atzīstam, dodam jums tiesības. Amerikā cilvēki bija tikpat gatavi par LGBT lietām būt idiotiski stulbi, kā tas ir ar cilvēkiem Latvijā mūsdienās.
Un sapratīsim pavisam skaidri. Nobrēkt “pidars” anonīmā vidē ir trīs gadus veca bērna “cienīgi.”
Bet uzskatīt, ka ir kaut viens iemesls, kāpēc LGBT kopienai nevajadzētu tās pašas tiesības, kādas ir visiem pārējiem – tas ir ignorances rezultāts. Tas ir aizspriedumu rezultāts.
Kas gan šajā ziņā nav apgalvots? Dos gejiem tiesības, momentā sabruks visa Latvijas sabiedrība.
Ir kādreiz kaut kas stulbāks dzirdēts par to? Nīderlande 2000. gadā kļuva par pirmo valsti, kurā atļautas viendzimuma laulības, un kaut kā nav manīts, ka nīderlandiešu tur būtu kļuvis mazāk (tieši pretēji), nedz arī, ka būtu sabrukušas heteroseksuālu nīderlandiešu laulības.
Patlaban Latvijā top vākti paraksti, lai forsētu Satversmes 110. panta grozīšanu vēlreiz.
2005. gadā principā homofobijas vadītas, gudrās galvas tur iebalsoja vārdus “savienība starp vīrieti un sievieti” pēc vārda “laulība”:
“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.”
Parakstu vācēji vēlas šādu tekstu:
“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.”
Šo pēdējo teikumu varam atšifrēt šādi: Ja vecāki ir nevajadzīgu iemeslu aizspriedumaini, tad viņiem arī ir tiesības censties nodrošināt, ka bērni būs tikpat atpalikuši savā izpratnē.
Bet par to jēdzienu “ģimene, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis.”
Saprotu, kāpēc mūsu valsts no modernas civilizācijas atpalikušie kadri ir sākuši nervozēt.
Kā zināms, Satversmes tiesa jau divreiz ir pateikusi, ka likums nav konstitucionāls, ja tas nedod attiecīgās tiesības viendzimuma pārim.
Konkrētais jautājums bija par tā dēvēto tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas. Prasību iesniedza divas sievietes ar argumentu, ka nedzemdējošā māte būtībā ir tas pats, kas tēvs. Tiesa piekrita.
Rezultējās histērija Saeimā, kuras dēļ Satversmes tiesas aizejošā priekšsēdētāja Sanita Osipova tapa sodīta un noraidīta amatam Augstākajā tiesā. Ignorance un aizbriedumi tur bija galvenais, nekas cits.
Tās pašas divas sievietes, kādas bija konstitucionālajā prasībā, arī ir viens no septiņiem viendzimuma pāriem, attiecībā uz kuriem no Administratīvas tiesas pēdējā laikā ir nācis šāds atzinums:
Ja divi cilvēki ir ilgstošās attiecībās un ar kopīpašumu, bērniem, suni, kaķi, dīvānu, televizoru un visu pārējo, kas raksturo jēdzienu “ģimene,” tad nav iemesla uzskatīt, ka šo vārdu nevar attiecināt uz diviem vīriešiem vai divām sievietēm.
Tāpēc, lūk, patlaban muļķīgi cilvēki vāc parakstus par vārda “ģimene” pārdefinēšanu savām muļķīgajām vajadzībām.
Jo teikšu vēlreiz. Pasaulē ir daudz, daudz valstu, kurās LGBT kopienai ir dotas tiesības eksistēt un savu dzīvi veidot.
Visās šajās valstīs ir bijuši cilvēki, kuri ne īsti saprotamu iemeslu dēļ ir iebilduši. Bet, kā minēju, neviena sabiedrība nav sabrukusi; nevienas heteroseksuālas laulības tāpēc nav izjukušas; un visas attiecīgās valstis turpina rullēt tālāk.
Gabals nevienam nav nokritis tur. Gabals arī nenokritīs mūsu valstī, ja šogad rudenī izdosies ievēlēt sakarīgāku grupu politiķu, kuri sapratīs, ka cilvēka tiesības nav dalāms jēdziens.
Vai arī, kad Satversmes tiesa, citas tiesas Latvijā, vai arī Eiropas Cilvēka tiesību tiesa lēmumu atņems politiķiem un pateiks neākstieties, te runa ir par pamata cilvēka tiesībām. Tā kā tas 2015. gadā notika Amerikā ar geju laulībām un Augstāko tiesu.
Ar tiem, kuri Feisbukā svētdien gribēja ālēties, kā minēju, es kādu brītiņu paālējos. Viena dāma pateica, ka man vajagot “saspiest galvu.”
Es tūdaļ pat pavaicāju, kā man galvu spiest? Vai jācenšas to rokām darīt? Vai būtu kāda sevišķa ierīce, kas ir īpaši padomāta galvas spiešanai?
Sieviete atcirta, ka man vajadzēja saprast, ka tas bija pārnestā nozīmē.
Es atcirtu, ka acīmredzot šī kundze nesaprot jēdzienus “satīra” un “ironija.”
Tā mēs tur kādu laiciņu ņēmāmies, kamēr es vienkārši attiecīgos cilvēkus nobloķēju. Dzīve ir pārāk īsa, lai pārāk ilgi ņemtos ar nezinīšiem. Un citādi šos dabas bērnus nenosaukt.
Zinu, ka patlaban portāls nebūtu atcēlis komentēšanu, zem šī komentāra komentāru būtu simtiem, un gandrīz bez izņēmuma tie būtu kretīniski un stulbi.
Ja šo patlaban lasa kāds, kas tā savulaik darīja un gribētu tā darīt arī nākotnē … čau! Arī tu esi nezinītis. Centies tāds nebūt. Nevienam, un it īpaši tev, nezinīša statuss neko labu nedod.
Bet šonedēļ gribu vēl vienu lietu pieminēt, proti, 1922. gada 20. jūniju, kad Satversmes sapulce pieņēma pēdējo lēmumu par pirmo Saeimas vēlēšanu sarīkošanu tā paša gada oktobrī un par ievēlētās Saeimas sanākšanu 1. novembrī, līdz ar to pabeidzot Satversmes sapulces darbu.
Sapulce šo lēmumu pieņēma vakara sesijā. Viens no tematiem, kādi aplūkoti no rīta, ir saistīts ar šīs nedēļas tematu. Te ir materiāls no laikraksta Latvis nākamajā dienā:
“Latgales kristīgo zemnieku un kristīgo nacionālistu frakcija iesniedz ierosinājumu par jaunā laulības un civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma pārgrozīšanu tādā ziņā, ka iedzīvotāji var reģistrēties, ja paši to grib, arī pie mācītājiem, kā līdz šim.
“Francis Trasūns seniors aizrāda, ka jaunais likums esot ļaudīm tikai par apgrūtinājumu, un Latgales pagasti un miesti noteikti pretojas dzimtsarakstu nodaļu dibināšanai.
“Juris Pabērzs no Latgales zemnieku partijas liek priekšā atlikt pieņemot likumu ieviešanu Latgalē uz diviem gadiem, jo to prasot Latgales pagasta padomes.
“Pret šo ierosinājumu izsakās kreisais sociāldemokrāts Cielēns. Ja to pieņemšot, tad ar to Satversmes Sapulce atzīšot, ka viņa nav zinājusi, ko dara, kad pieņēmusi jauno laulības un civilstāvokļa aktu reģistrāciju.
“Par ierosinājumu balso tikai četrpadsmit deputāti, tāpēc tas atkrīt.”
Varu būt puslīdz drošs, ka par viendzimuma pāriem pirms simtu gadiem Latvijas pirmā likumdošanas iestāde nedomāja.
Bet tā domāja par to, kā attiecības starp diviem cilvēkiem ir organizējamas un piereģistrējamas.
Precīzi par to pašu ir Civilās savienības likums, kuru pašreizējais politikāņu kontingents mūsu parlamentā ir pārāk gļēvs pieņemt. Un precīzi par to ir jautājums par LGBT tiesībām kā tādām.
Šī ir joma, kurā neapdomīgi suņi var riet, bet karavāna iet tālāk. Nav iemesla mūsu valstij būt atpalikušai pāķu valstij, kurā tiesības ir tikai izredzētajiem.
Praida pasākumi mūspusē un citur pasaulē turpināsies līdz nudien būs universāla izpratne par cilvēka tiesību universālo raksturu.
Un nobeigumā teikšu vēlreiz un pēdējoreiz: Ja man tiks dotas tiesības, tas tavas tiesības neietekmēs nekādi. Un garantēju par visiem simts punktiem – tev gabals arī nenokritīs. Neviens no tiem.
