Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs 0
“Es, 14. Saeimas deputāte Linda Liepiņa, balsoju pret un balsošu pret.”
Šāda replika no citātā minētās personas atskanēja divreiz Saeimas ārkārtas sēdē, kas bija pagājušajā ceturtdienā, 24. novembrī.
Todien deputātu priekšā bija divi likumprojekti – viens par grozījumiem valsts iekārtas likumā, otrs par grozījumiem Ministru kabineta iekārtas likumā.
Pirmajā paredzēta jēdziena “ministra biedrs” iekļaušana pārvaldes iekārtā. Otrajā paredzēta jaunas Klimata un enerģētikas ministrijas izveidošana.
Abos gadījumos jautājums bija par attiecīgā likumprojekta nodošanu komisijai, šajā gadījumā – Juridiskajai.
Šādos balsojumos viens deputāts drīkst runāt par labu jautājuma nodošanai un otrs pret.
Attiecībā uz Ministru kabineta iekārtas grozījumiem, pret runāt pieteicās deputāte Daiga Mieriņa no Zaļo un zemnieku savienības. Viņa principā pateica, ka jaunas ministrijas veidošana būtu pārāk dārgs prieks.
Par runāja premjerministrs un patlaban arī Saeimas deputāts Krišjānis Kariņš. Viņš stāstīja, ka patlaban vides jautājumi atrodas Vides Aizsardzības ministrijas, bet enerģētikas jautājumi – Ekonomikas ministrijas pakļautībā.
Šīs divas iestādes, tā premjers, reizēm saiet ragos attiecībā uz attiecīgajiem jautājumiem, tāpēc būtu labāk, ja visas attiecīgās lietas turpmāk kūrēs viena un centralizēta iestāde.
Attiecībā uz valsts iekārtas grozījumiem, abi runātāji pieteicās jau pirms sēdes sākuma. Pret pieteicās deputāts Viktors Valainis no zaļajiem zemniekiem.
13. Saeimā tieši viņš bija tas starp gudrajām galvām, kurš debatēs piedalījās visbiežāk. 26 reizes Valaiņa kungs prezentēja kādu likumprojektu, bet veselas 977 reizes četru gadu laikā viņš piedalījās debatēs.
Otrajā vietā bija lielā “tikumības” aizstāve Jūlija Stepaņenko, kura debatēs piedalījās 807 reizes – par 170 mazāk nekā kolēģis no ZZS.
Trešajā vietā Aldis Gobzems, kurš, ļoti iespējams, būtu bijis pirmajā vietā, ja ne fakts, ka viņš vairākkārt tapa izslēgts no sešām plenārsēdēm vienkārši tāpēc, ka viņš neprata uzvesties kā cilvēks.
Un tā nu 24. novembrī Viktors Valainis pieteicās runāt pret domai par ministra biedra posteņa iedibināšanu.
Savukārt par labu pieteicās deputāts Ainars Šlesers no partijas Latvija pirmajā vietā.
Brīdī, kad Šlesera kungs tuvojās podestam, Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns mazticīgi paziņoja:
“Par pieteicies … un es uzsveru, PAR pieteicies runāt deputāts Šlesers.”
Deputāts Šlesers pasmīnēja un principā ironizēja – ja reiz patlaban nav sarunāta jaunā valdošā koalīcija, tad vismaz deputāti varētu apstiprināt ministra biedrus neesošajai valdībai, jo “viņi vienīgie var glābt valsti.”
Reiz to pateicis, deputāts sāka atminēties, kā sen atpakaļ viņš Norvēģijā nodibinājis nevalstisku organizāciju.
Tajā brīdī Smiltēna kungs viņu apsauca par neturēšanos pie tēmas.
Šlesers atcirta, ka viņam vēl bija pusotra minūte laika palikusi un atkārtoja domu – vajag balsot par ministra vietniekiem.
Neviens lasītājs nebūs pārsteigts uzzinot, ka galu galā un protams Ainars Šlesers balsoja pret likumprojektu, kuru viņš it kā nupat bija uzslavējis.
Sēdes beigās Edvards Smiltēns pateica, ka viņa vadītajā Saeimā šāda ampelēšanās vairs nebūs pieļaujama.
Par likumprojektu, kas nododams komisijām, būs jārunā kādam no tiem, kuri likumprojektu ir pieteikuši.
Opozīcijai būs kopā jāatrod viens, kas runās pret, bet tikai viens un tik tiešām par jautājumu kā tādu un nevis par nevalstiskām organizācijām Norvēģijā.
Laiks rādīs, cik lielā mērā jaunajam spīkeram izdosies tā kaut ko nodrošināt. Demagogi tādus ierobežojumus nevēlas ņemt vērā.
Galu galā Saeima abu likumprojektu nodošanu Juridiskajai komisijai apstiprināja, valsts iekārtas likuma gadījumā ar balsojumu 54:43, Ministru kabineta iekārtas gadījumā ar 62:35.
Atšķirība bija tāda, ka partija Progresīvie balsoja pret pirmo, bet par pēdējo no šiem likumprojektiem.
Sēde ilga apmēram pusstundu, un pēc tam bija Juridiskās komisijas sēde, kurā tapa izskatīti abi nupat iesniegtie likumprojekti.
Un gadījās misēklis – abos gadījumos komisija pateica nē. Jo, izrādās, Juridiskajā komisijā (un ne tikai) patlaban ir seši opozīcijas un tikai pieci topošās koalīcijas deputāti.
Zinu, tas ir saistībā ar deputātu skaitu katrā frakcijā. Atzīstu, pavisam skaidri nesaprotu, ja reiz topošajai koalīcijai Saeimā ir 54 balsis, tad kāpēc komisijās sanāk mazākums? Ir tur kaut kas loģisks, bet tas te nav galvenais.
Galvenais ir fakts, ka komisija abus likumprojektus noraidīja.
Glābiņš bija (un, ja komisiju sastāvs paliks nemainīgs, arī būs) Saeimas Kārtības rullī paredzētais process, kurā Saeima var nolemt kādu jautājumu izskatīt arī tādā gadījumā, ja komisija to ir noraidījusi.
Tā tas arī notika šoreiz. Topošajai koalīcijai ir nepieciešamais vairākums.
Pēcpusdienā pagājušajā ceturtdienā Saeima tikās atkal. Noteica, ka abos gadījumos jautājums tiks izskatīts steidzamības kārtā, kas nozīmē tikai divus lasījumus, nevis trīs.
Debates par abiem likumprojektiem bija ilgstošas, lielākoties tāpēc, ka opozīcijas deputāti stāvēja rindā, lai brēktu par to, ka likumprojekti nevajadzīgi, likumprojekti pārāk dārgi, vai arī likumprojekti “glupi,” kas bija vārds, kuru izmantoja ZZS vecbiedrs un veterāns Augusts Brigmanis.
Debatēs par valsts iekārtas grozījumiem piedalījās 18 deputātu, septiņiem no tiem runājot divreiz, un tikai četriem pārstāvot vienu no tām partijām, kuras patlaban piedalās valdības veidošanas sarunās.
Debatēs par Ministru kabineta iekārtas grozījumiem piedalījās 11 deputātu, trim no tiem runājot divreiz.
Šajā gadījumā pats premjers uzrunāja kolēģus. Tāpat darīja vēl daži no viņa pārstāvētās Jaunās Vienotības.
Premjers par garajām debatēm bija neapmierināts: “Mēs piedāvājam risinājumu, bet jūs divas trīs stundas norejat un paralizējat darbu tā vietā, lai mēs strādātu pie valdības deklarācijas!”
Reiz visi bija pateikuši savu sakāmo, valsts iekārtas likumu pirmajā lasījumā deputāti apstiprināja ar 52 balsīm par un 42 pret.
Grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā apstiprināti ar 53:41.
Noteikts, ka uz otro un galīgo lasījumu priekšlikumi tiks pieņemti līdz nākamajai dienai, 25. novembrim pulksten četros pēcpusdienā. Un 24. novembra sēdē tas arī bija viss.
Paredzēts, ka uz galīgo lasījumu gudrās galvas abus likumprojektus izskatīs šonedēļ ceturtdien, 1. decembrī.
Vismaz komentāra rakstīšanas brīdī neviens nekādus priekšlikumus uz galīgo lasījumu nebija iesniedzis. Komentāru rakstu 28. novembrī, no kā laikam izriet, ka tādu arī nebūs.
Savukārt attiecībā uz sākumā minēto Lindu Liepiņu. Atgādināšu vispirms, ka viņa politikā ienāca 13. Saeimas vēlēšanās kā viena no 16 deputātiem, kuri ievelēti no partijas Kam pieder valsts.
Viņa bija viena no tiem KPV deputātiem, kuri balsoja pret Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanu, tādējādi uzsākot šķelšanās procesu, kurš ar laiku partiju iznīcināja pavisam.
Linda Liepiņa bija kareivīga deputāte, it īpaši pēc tam, kad Saeima Covid-19 pandēmijas apstākļu spiesta uzsāka tikšanos neklātienē.
Tas Liepiņa kundzei nepatika nemaz. 2020. gada oktobrī viņa uzmeta lūpu pavisam un nolika mandātu.
Bija drusku žēl. Jā, demagogs, bet parasti ar tādu dzirkstelīti acīs, kas liecināja, ka varbūt pati Linda savai bezgalīgajai vāvuļošanai līdz galam neticēja.
14. Saeimas vēlēšanās viņa bija atpakaļ, šoreiz daļa no Šlesera kārtēja politiskā biznesa projekta. Un nezinu, vai starplaikā vai kopš vēlēšanām, Linda Liepiņa ir atradusi Saeimas kārtības ruļļa 144. pantu:
“Katram deputātam, kā arī Saeimas frakcijas vai politiskā bloka pārstāvim ir tiesības iesniegt ziņojumu par balsošanas motīviem. Šāds ziņojums iesniedzams rakstveidā ne vēlāk kā 24 stundu laikā pēc attiecīgās Saeimas sēdes beigām.”
Liepiņa kundze bija sagatavojusi rakstisku ziņojumu par savu motivējumu abos gadījumos.
Brīdī, kad viņa tuvojās podestam, Edvards Smiltēns atgādināja, ka ziņojums būs jānolasa, nevis no galvas jānoskaita.
Bija Liepiņa kundzei rakstisks teksts, nevarēju pateikt, vai uz papīra vai viedierīcē. Taču viņa paziņoja, ka doma par ministra biedriem vai par jaunu ministriju esot “augstākā līmeņa neģēlība.”
Un viņa nāca ar sākumā minēto repliku, ka viņa, 14. Saeimas deputāte Linda Liepiņa, balsoja pret un arīdzan balsos pret.
Acīmredzot deputāte ir atklājusi metodi, kā viņa varēs uzstāties kolēģu priekšā pie ikkatra jautājuma, par kādu būs balsojums, pat nepiedaloties debatēs par jautājumu kā tādu.
Daži no lielākajiem 13. Saeimas populistiem un demagogiem šogad 1. oktobrī palika aiz svītras.
Gobzems, Sprūde, Švecova, Stepaņenko, Dombrovskis.
No iepriekšējās Saeimas palicis Viktors Valainis. No jauna klāt nākusi jau minētā Linda Liepiņa un jau minētais Ainars Šlesers.
Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs. Gobzema ālēšanās ap Covid-19 novēršanas pasākumiem principā bija sabiedrības veselībai bīstama un kaitīga.
Vismaz manās acīs nebūs nekādas vainas, ja Linda Liepiņa tik tiešām pēc katra balsojuma Saeimā nāks ar savu individuālo skaidrojumu par savu motivāciju.
Jo Saeimas sēdes es skatos tiešraidē no mājām, un laimīgā kārtā vajadzīgos brīžos, es vienkārši varu atslēgt skaņu.
