Kārlis Streips: Politikāņi par viena dzimuma pāru tiesībām neko negrib redzēt, neko negrib dzirdēt un neko negrib saprast 0
2. jūnijā būs Saeimas plenārsēde. Tur cita starpā būs jauns mēģinājums trešajā un galīgajā lasījumā apstiprināt Civilās savienības likumu.
1. jūnijā būs pēdējā diena, kad atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam bija jāpieņem likums, kurā atzīts, ka mūsu valstī nedzīvo tikai baznīcā laulāti heteroseksuāli pāri vien.
Pret likumu iebilst Nacionālā Apvienība, ZZS, kā arī sērija citu deputātu. Pagājušajā nedēļā balsojumā par jautājuma izņemšanu no dienas kārtības partija Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija norāva kvorumu un līdz ar to debates trešajā lasījumā nevarēja notikt.
Satversmes tiesas spriedumi nav rekomendācijas. Tie nav ieteikumi. Likumā par Satversmes tiesu melns uz balta ir rakstīts:
“Satversmes tiesas spriedums ir galīgs. Tas stājas spēkā pasludināšanas brīdī. Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām, arī tiesām, un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.”
Galīgs. Obligāts. Saistošs. Acīmredzot mūsu Saeimā ir deputāti, tajā skaitā un pat spīkere Ināra Mūrniece, kuri ir nolēmuši šo faktu vienkārši ignorēt. Nezinu, kādas ir sekas par Satversmes tiesas sprieduma apspļaudīšanu, ja vispār kādas.
Taču tas ir tas, ko Saeima pagājušajā nedēļā izdarīja.
Nezinu, kas notiks 2. jūnijā. Komentāru rakstu divas dienas pirms tam. Saeimas mājaslapā uzrādīta tās dienas plenārsēdes darba kārtība, un tur pateikts, ka Civilās savienības likums būs apspriežams trešajā un galīgajā lasījumā.
Taču tur arī rakstīts šādi:
“Deputāti Jūlija Stepaņenko, Jānis Iesalnieks, Karina Sprūde, Ļubova Švecova, Inguna Rībena lūdz likumprojektu ‘Civilās savienības likums’ (1380/Lp13) nodot atpakaļ Juridiskajai komisijai.”
Tātad – lai lietu novilcinātu vēl ilgāk un turpinātu ignorēt konstitucionālās tiesas spriedumu.
Ja deputāti nolems noraidīt prasību par likumprojekta atdošanu komisijai, tad pirms galīgā balsojuma būs 11 dažādu priekšlikumu izskatāmu.
Tajā skaitā divi no lielās “tikumības” aizstāves Stepaņenko, kura ir piedāvājusi divus grozījumus likuma pārejas noteikumos:
“Likums stājas spēkā 2039. g. 1. janvārī.”
Un:
“Likums stājas spēkā 2023. gada 1. februārī un zaudē spēku 2023. gada 2. februārī.”
Jūlija Stepaņenko ir tā, kura, kaimiņvalsts Krievijas fašistiskā režīma noteikumus par “tikumību” skolās noskatījusies, to pašu piedāvāja apstiprināt Latvijā. Saeima piekrita.
Pareizi rakstniece un kolēģe žurnāliste Monika Zīle to nosauca par “vanckaru.”
No tā laikam varam secināt, ka Jūlija Stepaņenko ir vista.
Satversmes spriedums par nedzemdējošās mātes tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu bija tas, kurā tiesa arī noteica, ka Saeimai līdz šī gada 1. jūnijam jāpieņem kaut kāda veida reģistrācijas likums cita veida pāriem.
Varam atcerēties, ka spriedums izmaksāja amatu Satversmes tiesas aizejošajai priekšsēdētājai Sanitai Osipovai, kad viņa kandidēja uz vietu Augstākajā tiesā.
Saeima kaunpilnā kārtā kandidatūru noraidīja, atsevišķiem deputātiem atklātā tekstā pasakot, ka tas bija minētā sprieduma dēļ.
It kā Sanita Osipova to būtu pieņēmusi viena pati, un it kā tikai tādi jautājumi būtu viņai priekšā kā Augstākās tiesas tiesnesei.
Taču sāk rādīties, ka politikāņi par viena dzimuma pāru tiesībām var turpināt uzvesties kā leģendārie trīs mazie mērkaķīši, kuri neko neredz, neko nedzird un neko nesaprot.
Vai pareizāk sakot neko negrib redzēt, neko nengrib dzirdēt, un neko negrib saprast.
Viņi var turpināt māžoties un savus kretīniskos aizspriedumus uzrādīt, jo mūsu valsts tiesu sistēmā nav Satversmes tiesa vien.
Komentāra rakstīšanas dienā internetā parādījās vēsts, ka Administratīvā rajona tiesa ir pieņēmusi spriedumu, kuru ziņu aģentūra LETA aprakstīja šādi:
“Administratīvā rajona tiesa ir pieņēmusi pirmo spriedumu, ar kuru apmierināts viena dzimuma pāra pieteikums un konstatēta publiski tiesisko attiecību pastāvēšana. Proti, atzīts, ka starp pieteicējiem pastāv ģimenes attiecības Satversmes 110. panta izpratnē.”
Esam ieraduši par 110. pantu domāt tikai no tā fakta, ka savulaik homofobu mudināta Saeima tur iebīdīja grozījumu par domu, ka laulība ir un var būt tikai starp vienu sievieti un vienu vīrieti.
Taču tajā pašā pantā arī ir paģērēta valsts aizsardzība “ģimenei.”
Un gan minētais Satversmes tiesas spriedums, gan arī jaunais spriedums no administratīvās tiesas, atzīst, ka vārds “ģimene” nav rezervējams tikai viena konkrēta veida ģimenei, jo pastāv arī citi veidi.
Ja godīgi, nekad īsti neesmu sapratis tos, kuri par viena dzimuma attiecību nepieļaujamību cenšas runāt no kristīgā vai Bībeles skatupunkta.
Ir tiesa, ka divās vietās Vecajā derībā un divās vietās Jaunajā derībā ir pateikts, ka diviem džekiem kopoties nevajadzētu.
Nevienā vietā Bībelē nav pateikts, ka divām meičām kopoties nevajadzētu. Iespējams, tas palīdz paskaidrot faktu, ka ļoti daudziem heteroseksuāliem vīriešiem nudien patīk skatīties porno filmas, kur divas sievietes viena ar otru ņemas.
Taču mūsu temata vajadzībām ir cita lieta. Bībele un it īpaši Vecā derība čum un mudž ar to, ko konservatīvi cilvēki uzskatītu par “amoralitāti.” Tā, piemēram:
• Jau Mozus pirmās grāmatas ceturtajā nodaļā atrodam tekstu “Lamehs ņēma sev divas sievas”’;
• Karalim Zālamanam bija 700 sievas plus vēl 300 konkubīnes;
• Ecēhiēla grāmatas 23. nodaļā mēs atrodam šādus vārdus: “Tad viņa iekarsa pret saviem jaunajiem mīļākajiem un turienes izvirtuļiem, kuriem locekļi bija kā ēzeļiem un sēklas izplūdums kā ērzeļiem”;
• Un tad vēl Samuēla grāmatā stāsts par Dāvidu un Jonatānu, kur lasām šādus vārdus: “Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja, un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība.”
Pašā pirmajā stāstā no Bībeles notiek slepkavība, kurā viens brālis nogalina otru. Vecā derība ir vardarbīgs stāsts ar karošanu, sodiem no Dieva un visu pārējo.
Jēzus Jaunajā derībā uzrādīts kā labs cilvēks un glābējs, taču Mateja evaņģēlijā viņš citēts sakām: “Nedomājiet, ka esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.”
Nezinu, cik lielā mērā Civilās savienības likuma oponenti tā dara reliģisku iemeslu mudināti.
Nacionālajā apvienībā ir viens redzams cilvēks, kurš jau ilgstoši ir veidojis attiecības ar divām atsevišķām sievietēm, ar katru no tām dzemdējot bērnus.
Arī tas nebūs vistradicionālākais no modeļiem cilvēku savstarpējās attiecībās.
Taču te vērts ņemt vērā faktu, ka Jaunajai konservatīvajai partijai Satversmes tiesas sprieduma dēļ nācās pārkāpt pāri saviem aizspriedumiem, jo partija, kura mūsdienās saucas Konservatīvie ir valdošajā koalīcijā, un partijas līderis Jānis Bordāns ir Latvijas tieslietu ministrs.
Tieslietu ministrija bija tā, kurai uzdots sacerēt likumprojektu, kurš apmierinās Satversmes tiesas prasību.
Konservatīvo mājaslapā vēl šobaltdien ir apgalvots, ka viena dzimuma pāru jautājumi visi pēc kārtas ir atrisināti citos likumos.
Pieļauju, kā augsti izglītots jurists, Bordāna kungs zina, ka tās ir absolūtākās pupu mizas.
Vispār es zinu, ka viņš zina, ka tās ir pupu mizas, jo pats personīgi ar viņu par to esmu runājis.
Taču tajā pat laikā tieslietu ministrs noteikti saprot, ka Satversmes tiesas spriedumus vienkārši ignorēt nav pieņemami.
Un tā nu Bordāna kunga vadībā ministrija izstrādāja pieticīgāko un šaurāko variantu par civilajām savienībām, kāds vien būtu iedomājams. Tajā runa ir par savienības piereģistrēšanu un likvidēšanu, un ar to arī apmēram viss ir pateikts.
Taču pat tas tādām vistām kā Jūlija Stepaņenko (un, ja godīgi, arīdzan Ināra Mūrniece) ir par daudz.
Ja man būtu jāmin, tad minētu, ka 2. jūnijā Saeima likumu par civilajām savienībām tomēr pieņems galīgajā lasījumā. Nevar būt, ka vairākums akceptēs domu par obligāta konstitucionālās tiesas sprieduma samīdīšanu.
Varbūt kļūdos. Taču priecē Administratīvās rajona tiesas spriedums. Priecēja ASV Augstākās tiesas spriedums 2015. gadā, lai noteiktu, ka neviens štats nedrīkst aizliegt viena dzimuma laulības.
Priecēja Eiropas Cilvēka tiesību tiesas spriedums, kurā Itālijai tapa pateikts, ja valstī ir reģistrētas partnerattiecības heteroseksuāliem pāriem, tad tādiem jābūt arī viena dzimuma pāriem.
Priecēja tās pašas tiesas spriedums, kurā Rumānijai pateikts, ka Rumānijas pilsonis ārpus valsts ir likumīgi salaulājies ar sava dzimuma cilvēku, tad Rumānijas valdībai šis otrs cilvēks ir jāuztver kā rumāņa laulātais draugs ar visu no tā izrietošo.
Gribu ticēt, ka vēl manas dzīves laikā Eiropas tiesa spers pēdējo soli un, tāpat kā tiesa Amerikā, noteiks, ka viena dzimuma laulības ir cilvēka tiesības, kuras attiecas uz visām Eiropas padomes dalībvalstīm.
Nav pamatota argumenta liegt šīs tiesības, ir tikai līdz kliņķim idiotiski apgalvojumi par tautas iznīcināšanu vai valsts pašlikvidēšanos, vai par domu, ka tādā gadījumā vīrietis varēs precēt kazu un sieviete – cepeškrāsni.
Daudzviet pasaulē šādas tiesības jau ir nodrošinātas, un nekur pasaulē neviena valsts vai sabiedrība tāpēc nav sabrukusi, un nevienam gabals nav nokritis.
Kaut vai tāpēc, ka cilvēku, kuri gribētu precēt sava dzimuma cilvēku, tik milzīgi ļoti daudz pasaulē nav. Ceru, ka Saeima šonedēļ izrādīs gatavību saprast cilvēka tiesību universālo raksturu. Bet, ja nē, tad ceru, ka Eiropas tiesa kaut kad paredzamajā nākotnē mūsu parlamenta vistām iedos kārtīgu pļauku.
Vēl viena lieta šonedēļ, kurai ar minēto tēmu nav nekāda sakara. Tajā pašā dienā, kad Saeimā būs minētā plenārsēde, Lielbritānijā sāksies četru dienu svinības, lai atzīmētu Lielbritānijas karalienes Elizabetes 70 gadus tronī.
Patiesībā karaliene par karalieni kļuva 1952. gada februārī, bet ziemas spelgonī nekādām svinībām nebūt. Tāpēc tā dēvētās platīna svinības pārceltas uz jūniju.
Karalienes dzimšanas diena, ja kas, ir aprīlī, arī tās publiskā atzīmēšana katru gadu notiek jūnijā. Šogad Elizabetei bija 96. dzimšanas diena.
Elizabete otrā ir bijusi savas valsts karaliene ilgāk nekā es esmu bijis dzīvs. Tāpēc man vienmēr ir licies pareizi, ka Lielbritānijai ir savs monarhs.
Mūžīgi, protams, nedzīvo neviens. Taču karaliene Elizabete jau pirms kāda laiciņa pārspēja savu vecvecmāti kā monarhs, kurš visilgāk bijis tronī.
Komentāra rakstīšanas dienā Elizabete bija trešajā vietā vēsturē visilgāk dienošo monarhu sarakstā.
13 dienas pēc šīs dienas viņa sasniegs un pārsniegs Taizemes karali Ramu IX, kurš bija karalis no 1946. līdz 2016. gadam.
Mazliet mazāk nekā divi gadi, un karaliene Elizabete arī pārspēs Francijas tā dēvēto saules karali Luiju 14 (tronī no 1643.-1715. gadam).
Pieļauju, šādi rekordi sirmajai karalienei īpaši interesanti nav. Taču 70 gadi tronī pats par sevi ir ievērojams sasniegums. Saules mūžu karalienei Elizabetei!
