Kārlis Streips: Pauls saka, ka varbūt Latvijai būtu vērts padomāt par izstāšanos no Eirovīzijas procesa 0
67. Eirovīzijas dziesmu konkurss nu ir vēsturē. Pieļauju, nevienam portāla lasītājam nav nezināms fakts, ka laurus tajā plūca zviedriete Lorēna ar dziesmu “Tetovējums.” Līdz ar to Lorēna kļuva par tikai otro personu Eirovīzijā, kura ir uzvarējusi divreiz kā solomāksliniece. Iepriekšējā reize bija 2011. gadā ar dziesmu “Eiforija.”
Pirms Lorēnas tas izdevās īru dziedātājam Džonijam Loganam, kurš konkursā triumfēja 1980. un tad atkal 1987. gadā, attiecīgi ar dziesmām “Kāda nozīme vēl vienam gadam” un “Turi mani.”
Īrija ilgu laiku bija tā valsts, kuras mākslinieki Eirovīzijā bija uzvarējuši visbiežāk. Pirmoreiz tas bija 1970. gadā, kad piedalījās tikai 12 dalībvalstis. Logana uzvara 1980. gadā bija otra, un 1987. gadā tā bija trešā. Tam sekoja triumfs 1992., 1993. un 1994. gadā, un tad visbeidzot 1996. gadā.
Lorēnas uzvara šogad nozīmēja, ka arī Zviedrija tagad ir uzvarējusi septiņas reizes.
Lielbritānijai, Nīderlandei un Luksemburgai tas gods ir pienācis piecreiz. Tiesa, Luksemburgas pēdējā uzvara bija visai tālajā 1983. gadā.
Latviju šogad Eirovīzijā pārstāvēja grupa “Sudden Light.” Jau otrdien bija zināms, ka puišu grupa bija palikusi kandidātos un netika tālāk uz finālu. Puiši paši šo lietu uztvēra stoiski, paziņodami, ka Eiropa acīmredzot tos nav sapratusi, un piebilstot, ka vismaz Liverpūlē būs iespēja iet un aplūkot leģendārās grupas The Beatles muzeju.
Pēc fināla izrādījās, ka “Sudden Light” rezultāts nebija katastrofāls. Pirmkārt, puiši bija 11. no 15 dalībniekiem. 10. vietā bija Serbijas pārstāvis, kurš no tautas balsojuma saņēma 37 punktus. Latvijas pārstāvjiem punktu bija 34, tātad pietrūka tikai mazlietiņ.
Otrkārt, šogad pirmoreiz balsošanā piedalījās cilvēki visā pasaulē, kuriem bija iespējams skatīties Eirovīziju. Amerikā, piemēram, konkursu demonstrēja kabeļtelevīzijas kanāls Peacock. Šajā kategorijā 12 punktus saņēma Izraēlas pārstāve, kura kopumā pusfinālā bija trešā. 10 punktus saņēma reperis no Somijas, kurš pusfinālā bija pirmais. Bet astoņus punktus un trešo vietu šajā starptautiskajā balsojumā saņēma “Sudden Light,” pat apsteidzot Lorēnu, kura pusfinālā palika ceturtajā vietā.
Šogad sanāca tā, ka Igaunijas un Lietuvas pārstāvji uzstājās otrā pusfinālā, līdz ar to balsis no kaimiņiem nesanāca.
Otrajā pusfinālā arī balsoja cilvēki Lielbritānijā, kura, kā zināms, ir viena no piecām lielām Eiropas Raidorganizāciju apvienības dalībvalstīm un līdz ar to nodrošina vienu no lielākajiem maksājumiem ERA darbam. Vienīgā valsts, no kuras Latvijai regulāri ir ievērojams punktu skaits, un kura bija pārstāvēta pirmajā pusfinālā, bija Īrija. No Īrijas “Sudden Light” saņēma četrus punktus.
Konkurss šogad bija Liverpūlē tāpēc, ka, kā zināms, pērn ar lielu uzviju uzvarēja ukraiņu grupa “Kalušas orķestris.” Ukraina, protams, patlaban nav tā valsts, kurā rīkot lielus starptautiskus pasākumus, un līdz ar to konkursa rīkošanu uzņēmās Lielbritānija, kuras pārstāvis pērn bija otrajā vietā.
Ukrainu šogad pārstāvēja duets “Tvorči,” kura nosaukums latviešu valodā nozīmē “radošie.” Ir zināms, ka Ukrainas iekšējais izvēles process šogad notika kādā Kijivas tramvaja stacijā, kuru ukraiņi kopš Kremļa fašista genocīda sākuma ir izmantojuši kā bumbu patversmi. Cilvēki, kuri skatījās, brīžiem varēja dzirdēt tramvajus braucam garām citā tunelī. Ir arī zināms, ka tieši fināla laikā Kremļa fašista spēki raidīja raķetes uz Ternopiļu, no kurienes cēlies viens no dueta dalībniekiem. Nezinu, vai tīšuprāt vai tā bija sakritība, bet bija arī tāda lieta.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bija iecerējis uzrunāt konkursa fināla publiku, bet EBA pateica nē, jo Eirovīzijas dziesmu konkurss skaitās nepolitisks process esam.
Tās principā ir muļķības. Pati Ukraina to ir pierādījusi. 2016. gadā konkursā uzvarēja dziedātāja Džamala ar dziesmu par Krimas tatāru deportāciju 1944. gadā. 2007. gadā otro vietu saņēma komiķis un dziedātājs Andrijs Daņilko, kurš uzstājas kā Verka Serdučka. Dziesma bija vāji maskēts brauciens augumā Kremļa fašistam Putinam.
Tiesa, no vienas puses EBA lēmumu var saprast.
Ja vienas valsts prezidentam ļautu piedalīties konkursa fināla raidījumā, vai tas neradītu negodīgu priekšrocību attiecīgās valsts māksliniekiem?
“Tvorči” finālā palika sestajā vietā, un tas bija lielā mērā pateicoties tautas balsojumam. Starptautiskā žūrija dueta sniegumu ierindoja tikai 15. vietā.
“Kalušas orķestris” uzstājās koncerta sākumā un sākotnēji filmētā variantā, kurš atbilstoši “Tvorču” uzvarai sākās pazemes tramvaja stacijā. Priekšnesums tapa reklamēts kā “Jaunas paaudzes balsis,” un tajā piedalījās vairākas gados jaunas dziedātājas, kuras ukraiņu valodā dziedāto un repoto tekstu atkārtoja angļu valodā. Vienubrīd pie klavierēm Vindzoras pilī sēdēja un spēlēja neviens cits kā Lielbritānijas kroņprincese Keita. Viņa ir ļoti talantīga pianiste, viņas piedalīšanās ierakstīta pirms pāris nedēļām, un Tviterī princese un viņas vīrs kroņprincis Viljams atzina, ka ir bijis liels prieks piedalīties.
Ukrainas jautājums bija manāms viscauri Eirovīzijas dziesmu konkursam, it īpaši vizuālā nozīmē. Viens no Eirovīzijas centrālajiem simboliem ir sirds, kura parasti ir iekrāsota tās valsts karoga krāsās, kurā notiek konkurss. Šogad tapa demonstrēts Ukrainas karogs.
Ukraina pirmoreiz Eirovīzijas dziesmu konkursā piedalījās 2003. gadā, kad konkurss bija Rīgā, jo iepriekšējā gadā Tallinā laurus bija plūkusi Marija Naumova. Ukrainu togad pārstāvēja dziedātājs Oleksandrs ar dziesmu “Hasta la vista,” un viņš palika 14. vietā no 26 dalībvalstīm.
Nākamajā gadā pirmoreiz Eirovīzijā bija pusfināls, togad tikai viens, un tajā otro vietu saņēma ukraiņu dziedātāja Ruslana, kuras ugunīgā dziesma “Trakās dejas” pāris dienas vēlāk finālā bija pirmajā vietā.
Laikā kopš tam Ukraina ir piedalījusies visos pusfinālos un ir viena no ļoti retajām valstīm, kuru pārstāvji nekad nav palikuši kandidātos. Nākamajā gadā pēc Ruslanas uzvaras duetam “Green Jolly” pusfinālā nebija jāpiedalās, jo tā nav jādara tās valsts māksliniekiem, kur konkurss tiek rīkots. Tas pats šogad bija ar “Tvorču.” 2005. gadā labi vien bija, jo duets palika 19. vietā.
Kopš tam Ukrainas mākslinieki pusfinālā ir divreiz ieguvuši pirmo vietu. Pērn tas tā bija ar “Kalušas orķestri,” bet 2008. gadā ar dziedātāju Aniju Loraku, kuras dziesma “Ēnainā dāma” finālā palika otrajā vietā. Kopā ar Ruslanu otrajā vietā pusfinālā arī bija jau minētā Džamala, kā arī grupa “Šum” 2021. gadā. Vienreiz pusfinālā bijusi trešā, vienreiz – piektā, trīsreiz – sestā, divreiz – septītā, un vienreiz – astotā vieta. Taču nevienā gadījumā Ukrainas pārstāvji nav bijuši zem 10. vietas.
Igaunijai un Lietuvai šogad konkurss bija veiksmīgs.
Lietuvas pārstāve Monika Linkīte pusfinālā saņēma 110 punktus un ceturto vietu. Finālā bija 11. vieta. Anika no Igaunijas saņēma pēdējo ceļazīmi otrajā pusfinālā ar 10. vietu un bija pārsteigta, ka finālā sanāca 168 punkti un astotā vieta.
Igaunija Eirovīzijas dziesmu konkursā debitēja 1994. gadā un ieguva 24. no 25 vietām. Kopš pusfinālu ieviešanas igauņi deviņreiz nav tikuši līdz finālam. Labākais rezultāts finālā ir divreiz sestā vieta 2009. un 2012. gadā. Pirms pusfinālu ieviešanas 2001. gadā Tanels Padars un Deivs Bentons uzvarēja ar dziesmu “Visi.” Tā bija pirmā kādreizējā PSRS republika, kura triumfējusi Eirovīzijā. Nākamajā gadā Latvija ar Mariju Naumovu kļuva par otru, kurai tas izdevies.
Lietuva nekad nav uzvarējusi Eirovīzijā. Arī Lietuva debitēja 1994. gadā un tās pārstāvis bija par vienu vietu zemāk nekā kolēģis no Igaunijas – pēdējā, 25. vieta un neviens pat punkts. Kopš pusfinālu ieviešanas septiņreiz Lietuvas mākslinieki palikuši bez ceļa zīmes uz finālu. Labākais rezultāts bija 2006. gadā – sestā vieta ar parodijas dziesmu “Esam Eirovīzijas uzvarētāji.”
Latvija Eirovīzijā pirmoreiz piedalījās tikai 2000. gadā, kad uz konkursu Stokholmā devās grupa Prāta Vētra un uzreiz izcīnīja trešo vietu. Nākamajā gadā Arnis Mednis izgāzās pavisam, un tas 2003. gadā būtu nozīmējis, ka Latvija konkursā nepiedalās. Tā sagadījās, ka Portugāle togad nolēma nepiedalīties, dalības tiesības piešķirtas Latvijai, un tur arī bija Marija ar savu uzvaru.
Kopš pusfinālu ieviešanas situācija bijusi visnotaļ katastrofāla. 13 no 19 reizēm mākslinieki palikuši pusfinālā, tajā skaitā bieži vien pašā pēdējā vietā. Izņēmumi šai “tradīcijai” bija Valters un Kaža 2005. gadā (piektā vieta finālā), vokālā grupa “Cosmos” 2006. gadā (16. vieta), “Bonaparti.lv” 2007. gadā (16. vieta), un Pirates of the Sea” 2008. gadā (12. vieta). Pēc tam sākot ar Intaru Busuli sešreiz palikšana pusfinālā līdz Aminatai 2015. gadā (6. vieta finālā) un Justam gadu pēc tam (15. vieta). Visu laiku kopš tam mūsu mākslinieki ir palikuši kandidātos. Arī šogad.
Viena lieta ir fakts, ka gan Bonapartu, gan arī Pirātu dziesmu sacerēja zviedri.
Konkrēti dziesmu autori no Zviedrijas šķiet visbiežāk atkoduši Eirovīzijas veiksmes iemeslus.
2021. gadā kādā pētījumā konstatēts, ka iepriekšējo piecu gadu laikā zviedru dziesmu autori bija sacerējuši 40 dziesmas 21 valstij. 2017. gadā, kad Latvijas jaunāko neveiksmes sēriju uzsāka grupa “Triānas parks,” zviedri bija atbildīgi par deviņām Eirovīzijas fināla dziesmām, tajā skaitā viņu sakomponētā dziesma Bulgārijas dziedātājam Kristiānam Kostovam, kura finālā ieguva augsto otro vietu.
“Sudden Lights” nelaime manā izpratnē bija fakts, ka priekšnesums bija visnotaļ pieticīgs. Eirovīzijā dziesmām ir jābūt ar āķīti, un “Aija” bija tāda mērena tempa roka dziesma. Taču Eirovīzija arī ir šovs, un tajā pašā pirmajā pusfinālā bija somi ar ļoti, ļoti enerģisku dziesmu un interesantiem kostīmiem, kā arī zviedriete, kura priekšnesuma laikā lielākoties gulēja uz muguras, bet arī tur bija savs knifiņš, tajā skaitā sievietes neiedomājami garie nagi.
Latvijā, šķiet, kolīdz ir noteikts, kurš būs lielās Eirovīzijas dalībnieks, attiecīgajai personai tiek pateikts čau, visu labu, lai veicas, un viss. Manuprāt momentā pēc izvēles Latvijā attiecīgajai personai būtu vajadzīga vesela grupa cilvēku, kuri palīdz izdomāt gan kostīmus, gan kustības, gan visu pārējo. Aiša ir lieliska dziedātāja, bet uz konkursu 2010. gadā Norvēģijā viņa aizbrauca ar dziesmu angļu valodā, kurā bija gramatikas un valodas kļūdas, plus vēl dziedātāja izskatījās tā, it kā viņai mugurā bija galdauts ar caurumu, kas izgriezts galvai.
Tā nevar.
Leģendārais mūziķis Raimonds Pauls pēc kārtējās neveiksmes Liverpūlē portālam Delfi teica, ka varbūt Latvijai būtu vērts padomāt par izstāšanos no Eirovīzijas procesa uz gadu vai vairākiem:
“Prātīgāk būtu vienu gadu paklusēt, strādāt un domāt. Mēs taču redzam, kādi mēs tur izskatāmies.” Delfi tālāk atreferēja Maestro teikto šādi: “Maestro norāda uz daudzu valstu košajiem, atraktīvajiem, dauzonīgajiem priekšnesumiem, kamēr Latvijas puišu roķīgā šūpuļdziesma ‘Aija’ palika šo fonu šovā. ‘Sudden Lights’ savu darbu padarījuši, kā nu mācējuši, taču kopumā Latvijai vienkārši neveicas.”
Otrs variants varētu būt maiņa procesā, ar kādu Latvija izvēlas savu pārstāvi Eirovīzijai.
Konkursā ir ļoti plaši noteikumi attiecībā uz dziesmām un dalībniekiem, bet nav nekā par to, kā valstis izvēlas savus māksliniekus. 2003. gadā, kad konkurss bija Rīgā, Francijas valsts televīzija vienpersoniski turp nosūtīja sievieti, kuras maizes darbs ir iedziedāt visas sieviešu lomas visās Disneja studijas animācijas filmās pēc kārtas. Togad uzzināju, ka lielākoties diletanti uz Eirovīziju sūtīti netiek.
Tomēr man gribas domāt, pirmkārt, ka Latvijā būtu jāsaglabā konkurss attiecībā uz Eirovīziju. Cilvēki to skatās, cilvēki aktīvi balso, cilvēki priecājas. Vai katru gadu tauta un žūrija izvēlas pašu spēcīgāko kandidātu? Diez vai, bet process kā tāds ir interesants un saistošs.
Otrkārt, no piedalīšanās Eirovīzijā atteikties gan nevajadzētu, pirmkārt tāpēc, ka nekad nevar zināt, kurā brīdī uzsmaidīs veiksme. 2002. gadā bukmeikeri pirms konkursa Marijai Naumovai prognozēja tikai 10. vietu un bija pirmā. Vācijas pārstāvei bukmeikeri prognozēja pirmo vietu, un vāciete palika 21. vietā.
Un, otrkārt, Latvijas māksliniekiem visiem pēc kārtas Eirovīzija ir lielākā skatuve un lielākā publika mūžā. Neviens no mūsu pārstāvjiem nav pēcāk kļuvis par globālu zvaigzni, kā tas ir bijis ar grupu “ABBA” no Zviedrijas un ar Selīnu Dionu, kura 1988. gadā pārstāvēja Šveici. Tomēr “Sudden Light” nekad nav uzstājusies tik milzīgas grupas priekšā.
Eirovīzija apgalvo, ka katru gadu konkursu skatās starp 160 un 180 miljoniem cilvēku. Tādu publiku nav piedzīvojis neviens Eirovīzijas mākslinieks no Latvijas, un visticamāk tāpat var teikt par visiem pārējiem.
Viena pēdējā doma.
Varbūt nākamgad izņēmuma kārtā vajadzētu atteikties no konkursa Latvijā un uz Eirovīzijas dziesmu konkursu Zviedrijā vienkārši nosūtīt Markusu Rīvu.
Markuss Latvijas konkursā ir piedalījies deviņas reizes, un labākais rezultāts bija 2019. gadā ar otro vietu (viņa vietā togad uz konkursu Telavivā devās grupa “Carousel Youth,” kuras rezultāts bija 15. vieta pusfinālā).
Varbūt nākamgad tik tiešam sūtīsim Markusu. Lai viņš vienreiz parāda, uz ko viņš ir spējīgs lielajā Eirovīzijā.
