Kārlis Streips: Patlaban Kremļa fašists ir žurka, kas iedzīta stūrī… 0
Autors: Kārlis Streips
Gadu un vairāk viņš tielējās un tielējās, bet galu galā nupat ziņots, ka Turcijas diktatoriskais līderis Erdogans ir atmetis iebildumus pret Zviedrijas iekļaušanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. It kā Ankaras iebildumi bija saistīti ar it kā pārāk pielaidīgu attieksmi pret kurdu tautu, kuru diktators iekšpolitikas iemeslu dēļ jau sen ir vajājis. Pienāca NATO 2023.gada samits Viļņā, un pārējie sabiedrotie šķietami ir pārliecinājuši viņu piekāpties. Līdzīgi ākstījies ir Ungārijas vienlīdz kretīniskais līderis Orbāns. Viņš ir teicis, ka Budapešta nevēlas būt pēdējā, kura ratificē uzņemšanas līgumu ar Zviedriju, un tāpēc, ja reiz tagad Erdogans ir piekāpies, tas pats acīmredzot notiks arī tur. Zviedrija līdz ar to paredzamajā nākotnē kļūs par NATO 32. dalībvalsti.
Laikam var saprast, kāpēc tādas organizācijas, kā NATO, uzstāj uz dalībvalstu vienprātību attiecībā uz jaunu dalībvalstu uzņemšanu. Baltijas valstu gadījumā 2004. gadā izšķirošs bija atbalsts no tālaika ASV prezidenta Džordža Buša un it īpaši no Senāta, kurš ir atbildīgs par starptautisku līgumu ratificēšanu. 2003. gada 8. maijā Senāts ar 96 balsīm par un nevienu pret apstiprināja līgumus ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar Slovēniju, Slovākiju, Bulgāriju un Rumāniju. Tobrīd attiecīgo paplašināšanas kārtu vēl tik bija apstiprinājušas Kanāda un Norvēģija, bet tālākais process bija gluds, un 2004. gada 29. martā visas septiņas valstis formāli kļuva par NATO dalībvalstīm.
Tiesa, Amerikai tobrīd bija zināmas intereses. Tobrīd vēl pirmsākumos bija prezidenta Buša uz melīgiem pamatiem uzsāktais karš Irākā, pret kuru aktīvi iebilda Francija un Vācija. Baltijas valstis cerot uz uzņemšanu aliansē neuzdrīkstējās pretoties, un senators Džordžs Voinovičs no Ohaio par septiņām jaunajām dalībvalstīm teica šādus vārdus:
“De fakto līmenī tās ir bijušas sabiedrotās. Ja kas, tās ir bijušas labākas sabiedrotās nekā atsevišķas valstis, kuras jau ir NATO dalībvalstis.”
Senators Ričards Lugars no Indiānas iebilda: “Šīm septiņām valstīm šis ir vēsturisks lēmums, un tas ir būtisks Ziemeļatlantijas tālākā stiprināšanā. Daudzi novērotāji uzskata šķelšanos jautājumā par Irāku kā rādītāju, kas liecina, ka NATO brūk vai ir nenopietna. Nepiekrītu.”
Latvija NATO procesos sāka piedalīties jau īsi pēc neatkarības atjaunošanas, kad 1991. g. 20. decembrī mūsu valsts pārstāvji kļuva par Ziemeļatlantijas Sadarbības padomes līdzdibinātājiem. Aizsardzības ministrs tobrīd bija Tālavs Jundzis. 1995. gadā Latvija pievienojās programmai “Partnerattiecības mieram,” kuras ietvaros tā sāka piedalīties alianses plānošanas procesos. Jau 1999. gada aprīlī NATO samitā Vašingtonā Latvijai un vēl astoņām kandidātvalstīm apstiprināts dalībvalsts rīcības plāns, kura ietvaros no esošām NATO dalībvalstīm saņemtas konsultācijas un praktiska veida palīdzība. Lēmums, uzaicināt mūsu valsti pulciņā pieņemts 2002. gada samitā Prāgā.
Redzams elements jaunajā sistēmā bija fakts, ka NATO dalībvalstis, kuru rīcībā bija gaisa spēki, sāka veikt patruļas Baltijas valstu debesīs, jo Latvijai un pārējām Baltijas valstīm, lieki teikt, nekādu īpašu gaisa spēku nebija. Process notika rotācijas kārtībā.
Pieaugot Kremļa fašista agresijai, NATO beidzot sāka saprast Baltijas valstu un Polijas arvien izmisīgākos aicinājumus, pastiprināt alianses klātbūtni minētajās valstīs. 2016. gada jūlijā apstiprināta vienošanās par NATO paplašināto klātbūtni, un jau 2017. g. 19. jūnijā pirmie ārvalstu spēki ieradās Ādažu militārajā bāzē. Pārstāvēti bija bruņotie spēki no Kanādas kā vadošās valsts, kā arī no Spānijas, Polijas, Itālijas, Slovēnijas un Albānijas.
Atceros, kā Kremļa fašista propagandisti dikti centās ņirgāties par pastiprinātās klātbūtnes uzsākšanu, bilstot, ka Ādažos nebūt nebija cilvēka cienīgi apstākļi karavīru uzņemšanai. Arīdzan atceros, kā vadošs bruņoto spēku pārstāvis no Kanādas smīnot bilda, ka kanādiešu karavīri ir pieraduši pie dzīves visskarbākajos apstākļos, tajā skaitā savas valsts tālajos ziemeļos, tāpēc problēmu nebūs.
Tobrīd arī tapa vēstīts, ka kanādieši Ādažos ieradās ar ledus hokeja ekipējumu, cerot, ka ziemā izdosies uzspēlēt. Spāņu zaldāti savukārt ieradās ar futbola ekipējumu. Laikā kopš tam, arīdzan rotācijas kārtībā, spēkiem pievienojušās Slovākija, Čehija, Melnkalne un Islande. Kopumā desmit valstis, un nupat nesen Kanāda paziņoja, ka tuvākajā laikā mūsu valstī taps nogādāti 15 Leopard klases tanki kopā ar personālu un ekipējumu. Tā ir daļa no paplašinātās kaujas grupas palielināšanas līdz brigādes līmenim. Patlaban Latvijā ir apmēram 1700 kaujas grupas personāla.
Lieki teikt, galvenais jautājums Viļņas samitā, kurš sākās 11. un turpinājās 12. jūlijā, bija Kremļa fašista nepārtrauktais genocīds Ukrainā. Laikā, kad biju atvaļinājumā Amerikā, pienāca fašista “speciālās militārās operācijas” 500. gadadiena. Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis izmantoja izdevību apmeklēt Čūsku salu, kura īsi pēc kara sākuma kļuva par izteiktu ukraiņu pretestības simbolu. Varam atcerēties, ka 2022. gada februārī no fašista karakuģa nāca aicinājums padoties, uz kuru salas aizstāvji atbildēja ar rupjību, kura tūdaļ izpletās visā pasaulē. Kremļa fašista spēki salu galu galā okupēja, bet pāris mēnešus vēlāk ukraiņu spēki tos no turienes atkal bija padzinuši.
Liels jautājums Viļņas samitā ir par tālākām attiecībām starp NATO un Ukrainu. Prezidents Zeļenskis un Kijiva atkārtoti ir aicinājuši NATO piedāvāt tūlītējus plānus par valsts uzņemšanu NATO aliansē. Gan Amerikas prezidents, gan arī NATO ģenerālsekretārs laikā pirms samita bilda, ka tik ātri tas gan nenotiks.
Kremļa fašists labi zina, ka lielās rietumu organizācijas nevēlas savā pulciņā uzņemt valstis ar apstrīdētām teritorijām. Jau labu laiku Maskava ir okupējusi teritorijas Gruzijā un Moldovā. Abos gadījumos attiecības starp minētajām valstīm un Eiropas Savienību, kā arī un īpaši NATO, bijušas salīdzinoši nekonkrētas.
Ukrainas gadījumā turpinās aktīva karadarbība, tajā skaitā ukraiņu plaši izbazūnētais pretuzbrukums šogad pavasarī un rudenī nav bijis tik veiksmīgs, cik viņi un viņu atbalstītāji būtu vēlējušies. Joprojām katru rītu ziņu lentās lasāms par jaunāko fašista uzbrukumu Ukrainā, tajā skaitā komentāra rakstīšanas dienā bija ziņa par četriem bojā gājušiem slimnīcā, kurai fašista spēki uzmeta raķeti.
Kādu laiciņu no fašista un viņa klēpja sunīšiem kaimiņvalsts politikā un medijos nav dzirdēts svētulīgais apgalvojums, ka fašista spēki tikai un vienīgi bombardē militārus objektus. Tā tas nebija pašā genocīda sākumā, tā tas arīdzan nav patlaban.
Cik var spriest, NATO līderu starpā veidojas vienprātība, kamēr nebūs beidzies genocīds Ukrainā, Ukraina par NATO dalībvalsti kļūt nevarēs. Ārpus tā, domas dalās par to, vai konkrēta dalībvalsts rīcības plāna piedāvāšana Kijivai liks Kremļa fašistam kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci paplašināt vēl tālāk, vai arī varbūt liks atjēgties izpratnē, ka visa civilizētā pasaule stāv viņam pretī un tāpēc izrādīs gatavību uzsākt kaut kādas sarunas par genocīda izbeigšanu.
Man personīgi šis pēdējais variants šķiet mazāk ticams. Patlaban Kremļa fašists ir žurka, kas iedzīta stūrī. Tā dēvēto Vāgnera spēku komandiera Prigožina gājiens pirms pāris nedēļām, kura ietvaros spēki tika līdz vietai vien pāris simtu kilometru no Maskavas, itin uzskatāmi pierādīja, ka Kremļa fašista neapstrīdētā vara tomēr tik stabila nemaz nebija. Šādos apstākļos diez vai kādreizējais čekas pulkvedis piekritīs atzīt, ka “speciālā militārā operācija” Ukrainā bija kļūda.
Cita lieta, ka Krievijai fašista avantūra Ukrainā ir maksājusi ļoti dārgi. Bojā gājušo lielgabala gaļas puišu skaits ir mērāms desmitiem, ja ne simtiem tūkstošos. Sankcijas pret fašista valsti, kuras pastāvējušas jau sen un kopš genocīda sākuma pastiprinātas vēl un vēl un vēl, varbūt šķiet izturamas valstī ar bagātīgiem energoresursiem, bet jādomā, kaimiņvalstī ir pietiekami daudz ļaužu ar centrālo jautājumu – priekš kam tas ir vajadzīgs?
Man jau sen gribējies cerēt, ka kaut kādā brīdī kaimiņvalsts ģenerāļi sapratīs, ka pietiek, un mazo ļauno rūķi, kurš tiem ir sēdējis uz kakla jau vairāk nekā 20 gadu garumā, novāks no trases. Vai pēc tam būs kaut kas labāks, to ir grūti spriest, taču šķiet visnotaļ skaidrs, ka konkrēti Kremļa fašistam derīguma termiņš jau labu laiku ir beidzies.
Ārpus tā, manas prombūtnes laikā Amerikā Latvijā bija 27. Dziesmu un 17. Deju svētki. Par tiem plašāk rakstīju pirms pāris nedēļām. Mana jaunākā māsa kopā ar ģimeni visu nedēļu, kamēr es biju Amerikā, pavadīja Latvijā. Portālā Facebook viņa par pieredzēto svētku kontekstā rakstīja ar milzīgu sajūsmu. Kā minēju toreizējā komentārā, man personīgi par faktu, ka svētki man pagāja secen, nekādus īpašus sirdsēstus nerada.
8. jūlijā amata zvērestu pieņēma Latvijas Republikas jaunais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Neilgi pēc tam atbilstoši Latvijas politikas tradīcijām, Rinkēviča kungs devās savā pirmajā ārvalstu darba vizītē uz Igauniju. NATO samitā Rīgu pārstāv premjerministrs Krišjānis Kariņš.
Esmu pārliecināts, ka Edgars Rinkēvičs būs viens no veiksmīgākajiem valsts vadītājiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Gandrīz 12 gadu garumā viņš bija Latvijas ārlietu ministrs, kas nozīmē, ka Rinkēviča kungs pazīst visus pasaules grandus un tie pazīst viņu. Līdz ar to, nekādās īpašās iepazīšanās vizītēs viņam nenāksies doties.
Un, protams, jūtos itin lepns, ka Latvija nu ir kļuvusi par pirmo valsti pasaulē un vēsturē, kurā valsts galva ir par sevi atklāta homoseksuāla persona. Nākamajās dienās, nedēļās, mēnešos un gados mēs visi redzēsim, ka tāpēc nedz Latvijā, nedz nekur citur pasaulē nevienam gabals nenokritīs.
Plus vēl atceros, kā 2014. gada 6. novembrī, kad jaunais prezidents par savu seksualitāti paziņoja Tviterī, viņš arī rakstīja šādus vārdus:
“Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visa veida partnerattiecībām, cīnīšos par to.”
Laikā kopš tam pagājusi gandrīz desmitgade, un mūsu valsts politiskā šķira attiecībā uz LGBT+ kopienas tiesībām ir bijusi nožēlojami, pretīgi un kretīniski gļēva. It kā patlaban sarunās par jaunas Kariņa valdības veidošanu partnerattiecību likuma pieņemšana (beidzot!) ir dienas kārtībā. Taču arī brīdī, kad tas beidzot notiks (ja tas notiks), būs konkrētais laiks atgādināt, ka neilgi pirms tam Igaunija apstiprināja viendzimuma pāru tiesības laulāties, un arī tur nekas tāpēc nesabruka.
Vēlu Edgaram Rinkēvičam visu iespējamo veiksmi kā Latvijas Republikas 11. valsts prezidentam. Laikā kopš Vairas Vīķes-Freibergas (1999.-2007.g.) visi prezidenti ir bijuši ar tikai vienu termiņu amatā. Varbūt arī tā būs “tradīcija,” kuru Rinkēviča kungam izdosies lauzt.
