Kārlis Streips: Paskaties spogulī, cilvēciņ! Vai tiešām tu uzskati, ka cilvēka tiesības ir dodamas tikai tev? 0
Saeimai pēdējā plenārsēde bija 2. novembrī. Sēžu dienās allaž no rīta aplūkoju parlamenta darba kārtību, lai piefiksētu, vai tur varētu būt kaut kas tāds, par ko es tajā pašā vakarā varētu parunāt raidījumā “Vēlais ar Streipu.”
Parasti kaut kas atrodas, un tā tas arī bija šoreiz. Deputāti sprieda par automobiļiem Latvijā ar Krievijas numurzīmi, akceptējot likumu, kurā noteikts, ja policija tādu ieraudzīs, tā mašīnu apturēs un nobloķēs un, ja pāris mēnešu laikā nenotiks spēkratu pārreģistrēšana uz Latvijas numuru, tie tiks konfiscēti un, iespējams, nodoti Ukrainas vajadzībām.
Saeima arī ratificēja divus Eiropas Savienības līgumus ar ārzemēm.
Malaizijas gadījuma tā nosaukums ir “Par pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas savienību un tās dalībvalstīm no vienas puses un Malaiziju no otras puses.”
Otrs līgums bija “Par pamatnolīgumu par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm no vienas puses, un Taizemes karalisti no otras puses.”
Neprotu pateikt, kāpēc līgumā ar Taizemi paredzēta visaptveroša partnerība, kamēr ar Malaiziju paredzēta tikai partnerība kā tāda, bet varu pateikt, ka abos gadījumos deputāti attiecīgo likumprojektu atbalstīja ar 95 balsīm par un nevienu pret.
Arīdzan ielūkojos Saeimas mājaslapā, lai aplūkotu to valstu sarakstu, ar kurām mūsu Saeimai ir deputātu sadarbības grupas. Izrādījās, tādu patlaban ir 42, bet neviena no tām nav Taizeme vai Malaizija. Varbūt tagad, kad būs partnerības vai visaptverošas partnerības līgums, kāds gribēs tādu nodibināt.
Deputātu priekšā 2. novembrī bija divi pietiekumi no portāla Manabalss.lv, viens par vecāku atbalsta palielināšanu otrs par “skaidras naudas nostiprināšanu Satversmē.”
Vecāku pabalsti ir budžeta jautājums, un tieši nākamajā dienā pēc plenārsēdes finanšu ministrs Arvils Ašeradens atveda nākamā gada valsts budžetu uz Saeimu. Galu galā deputāti piekrita attiecīgo iesniegumu nodot Mandātu komisijai.
Attiecībā uz skaidro naudu, iesniedzēju bija sabaidījusi ziņa, ka Eiropas savienība, iespējams, taisās atteikties no skaidras naudas pavisam.
Eiropas komisija ir izstrādājusi priekšlikumu par digitālo eiro, kas darbotos Eiropas Centrālās bankas paspārnē. Gan komisija, gan banka ir uzstājušas, ka tas būs papildus elements, nevis kaut kas tāds, kas liktu atteikties no skaidras naudas.
Ceru, ka tā tas turpinās būt.
Kā vienmēr, arī pagājušās nedēļas Saeimas sēdē bija strīpa pieprasījumu no opozīcijas deputātiem. Apvienotais Saraksts vēlējās paskaidrojumu no ministru prezidentes par “vispārējās kontroles palielināšanu un sodu funkciju paplašināšanu.”
Te runa ir par neseno Ministru kabineta lēmumu, nākamā gada budžeta paketē iekļaut prasību visiem cilvēkiem pēc kārtas katru gadu iesniegt ienākumu deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestā.
Apvienotā saraksta deputāti apgalvoja, ka “šis tiesiskais regulējums ir slikti izstrādāts un nepārdomāts.” Frakcija arī apgalvoja, ka tas nozīmēja, ka “Latvijas virzās policejiskas valsts virzienā, kurai ir raksturīgi, ka valsts pārvaldes iestādēm ir tiesības, bet iedzīvotājiem ir tikai pienākumi.”
Es personīgi ikgada deklarāciju esmu sniedzis jau sen. Ilgu laiku tas prasīja doties uz vietējo VID nodaļu un tad ar roku no datora ekrāna pārkopēt visu informāciju par maksājumiem, kādus iepriekšējā gada laikā bija saņēmis no daudziem un dažādiem klientiem un darbavietām.
Tas allaž prasīja vismaz pāris, trīs stundas un, kad biju visu sarēķinājis un saskaitījis kopā, dokuments bija jānones stāvu zemāk, kur VID darbiniece paskatījās, pateica jūsu dati ar mūsējiem nesaskan, un tas arī bija viss.
Tālāk VID pats aprēķināja, un parasti pēc pāris mēnešiem pienāca pārmaksātā nodokļa atmaksa, kas allaž bija tāds mazs, jauks pārsteigums.
Prasību ministru prezidentei Saeima noraidīja. Tāpat tas bija ar ņerkstēšanu no Nacionālās apvienības puses par Latvijas kultūras ministri un viņas nesenajiem izteikumiem par atteikšanos no krievu valodas Latvijas sabiedriskajos medijos no 2026. g. 1. janvāra.
Par to esmu rakstījis citreiz. Absolūti nav iemesla Latvijas Republikas sabiedriskajiem medijiem raidīt svešvalodā, kur nu vēl kādreizējā okupācijas un pašreizējā genocīda režīma valodā. Par pieprasījumu nobalsoja 22 deputāti, 69 bija pret.
Bija divi priekšlikumi izteikt neuzticību ārlietu ministram Krišjānim Kariņam. Viens bija no Aināra Šlesera pašreizējā politiskā biznesa projekta, un priekšlikums bija šāds:
“Latvijas Republikas Saeima nolemj: Izteikt neuzticību ārlietu ministram Arturam Krišjānim Kariņam.”
Viss. Nekādas anotācijas, nekāda skaidrojuma. Izteikt neuzticību un punkts.
Par īpašu politisku intelektu tas neliecina, un tas ir dikti maigi teikts.
Arī Stabilitātei! deputāti ieteica izteikt neuzticību ārlietu ministram, bet viņi vismaz bija pacentušies piemeklēt iemeslu – Latvijas valstspiederīgie, kuri iesprūda Izraēlā tad, kad sākās konflikts ar teroristu organizāciju Hamas. Stabilitātei! deputātiem šķita, ka ar Latvijas valdības reakciju šajā ziņā bija klapatas.
Varbūt. Abus priekšlikumus Saeimas vairākums noraidīja.
Bija arī kaudzīte šķietami ikdienas jautājumu Saeimas priekšā – grozījumi Notariāta likumā, grozījumi Fizisko personu reģistra likumā grozījumi Pacientu tiesību likumā u.tml. Visos gadījumos par nobaloja 52 vai 53 koalīcijas deputāti, pret starp 35 un 40 opozīcijas deputātiem.
Šos jautājumus raidījumā nolēmu nepārrunāt. Uzrakstīju tekstu, nosūtīju to producentei, pēcpusdienā ierakstīju raidījumu … un tad, mājās pārnākot, uzzināju, ka valdošā koalīcija bija rīkojusies mazliet viltīgi.
Jo visi astoņi likumprojekti, kurus Saeima šajā sadaļā apsvēra, izrādījās, bija daļa no plašāka plāna beidzot mūsu valstī atzīt, ka šeit nedzīvo tikai un vienīgi heteroseksuāli laulāti pāri.
Saeima 2. novembrī apstiprināja un steidzamības pakāpi noteica sērijai likumu bez īpašas afišēšanas, ka tā bija daļa no Tieslietu ministrijas sagatavotas likumprojektu paketes, ar kuru “paredzēts ieviest tiesību institūtu partnerību. Tas būs jauns veids, kādā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu personu attiecības un paredzēt noteikta veida sociālo un ekonomisko aizsardzību.”
Citiem vārdiem sakot – valsts atzīts partnerības statuss arī viendzimuma pāriem.
Tas bija visai tālajā 2020. gada februārī, kad Latvijas Satversmes tiesa nāca ar spriedumu lietā par bērna kopšanas atvaļinājuma tiesībām. Prasību iesniedza divas sievietes ar kopdzīvi. Viena no tām bija dzemdējusi divus bērnus, un otrajā gadījumā nedzemdējusī sieviete pieprasīja “tēva” tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.
Tiesā prasība tapa noraidīta, bet Satversmes tiesa atzina, ka darba likuma pants par kopšanas atvaļinājuma tiesībām bija nekonstitucionāls, ja tas neiekļāva ar viendzimuma pārus. Un skaidrojumā tiesa deva saprast, ka tas bija tāpēc, ka Satversmes 110. pantā ir paģērēta “ģimenes” aizsargāšana un atbalstīšana.
Lasītāji varbūt vairāk attiecībā uz 110. pantu atceras, ka jau pasen diskriminējošu un aizspriedumainu iemeslu vadīta, Saeima grozīja pantu, lai noteiktu ka vārds laulība ir definējams kā “savienība starp vīrieti un sievieti.”
Konstitucionālā tiesa jēdzienu “laulības” spriedumā neiztirzāja, taču tā skaidri pateica, ka Latvijā ir arī “alternatīvi” pāri, un tāpēc Latvijas likumdevējam ir jāpieņem likumu pakete, kurās arī šo pāru tiesības tiks atbalstītas un aizsargātas.
Laikā kopš tam vairākos desmitos gadījumu administratīvās tiesas mūsu valstī ir aplūkojušas divus vīriešus vai divas sievietes ar kopdzīvi, kopīpašumu, iespējams bērniem un noteikušas, ka tā nepārprotami ir ģimene atbilstoši Satversmes skaidrojumam.
13. Saeima un Krišjāņa Kariņa 1. valdība pacentās. Toreizējā tieslietu ministra Jāņa Bordāna vadībā ministrija izstrādāja briesmīgi šauru definīciju par partnerattiecībām un to iesniedza Saeimā.
Likumprojekts apstiprināts 1. lasījumā un 2. lasījumā, bet toreiz steidzamības pakāpe netika pieprasīta, un reiz pienāca 3. lasījums, Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija sev vien zināmu iemeslu dēļ norāva kvorumu, un tāpēc likums netika apstiprināts.
Pērn decembrī 14. Saeimai bija iespēja to reanimēt. Deputāti pateica nē. Labi ļaudis šajā komentārā jau minētā Manabalss.lv portālā savāca vairāk nekā 20 tūkst. parakstu zem prasības par visu ģimeņu atzīšanu un atbalstīšanu.
Iesniegums no portāla tapa norakts komisijas līmenī.
Kariņa kunga 2. valdību veidoja viņa pārstāvētā Jaunā Vienotība (JZ), Apvienotais saraksts (AS) un Nacionālā apvienība (NA). Pēdējā jau koalīcijas līgumā ierakstīja savas tiesības atteikties no koalīcijas plāniem, ja partijai un frakcijai tādi nepatiks.
Bija skaidrs, ka šajā kombinācijā uz priekšu nevirzīsies ne LGBTQ+ kopienas tiesības, nedz arī Stambulas konvencijas ratificēšana.
Bet tad šogad septembrī Kariņa kungs demisionēja un deputāte Evika Siliņa salika kopā valdošo koalīciju ar JV, Zaļo un zemnieku savienību un partiju Progresīvie.
Šis tandēms izrādījās mazāk nespējīgs attiecībā uz pamata cilvēka tiesībām.
Bija politikas novērotāji, kuri par ZZS gatavību piedalīties viendzimuma partneru likuma apstiprināšanā bija visai pārsteigti.
Juriste Evita Goša Feisbukā rakstīja: “Man ir viedoklis par pašu partnerības paketi, par to citreiz, bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka Augusts Brigmanis, dāmas un kungi, Augusts Brigmanis balsos PAR viendzimuma pāru tiesisku aizsardzību!”
Augusts Brigmanis ir īstena “zaļo zemnieku” mēbele. Bet arī viņš pagājušajā ceturtdienā balsoja par tiesību paketes apstiprināšanu.
Lasītāji zinās, man ar ZZS tradicionāli ir bijušas problēmas saistībā ar viņu ilggadīgo un līdz kliņķim korumpēto drauģeli Ventspilī. Nesenāk neesmu sapratis, ar kādām tiesībām partija savā nosaukumā ir saglabājusi vārdu “zaļo” pēc tam, kad Zaļā partija tā paša korumpētā kadra dēļ aizspieda degunu un no partiju apvienības aizgāja.
Taču, ja nu reiz ZZS ir nonākusi vietā, kur pār to ir nolaidusies apgaismība par cilvēka tiesībām, tad par to varu tikai un vienīgi priecāties.
Redzēsim, kas ar šo likumprojektu paketi notiks tad, kad tā nonāks Saeimas priekšā uz otru un galīgo lasījumu. Pieņemu, ja reiz tā tika apstiprināta vienreiz, tas pats vairākums atradīsies arī nākamreiz, un tad pasaules pirmais atklāti homoseksuālais valsts prezidents to varēs parakstīt un izsludināt.
Brīdī, kad Edgars Rinkēvičs par savu seksualitāti paziņoja Tviterī, viņš piebilda, ka sagaidīja, ka tūdaļ sāksies “megahistērija.”
Tāda neradās, lielākoties tāpēc, ka Rinkēviča kungs daudzus gadus bija ļoti veiksmīgs, nopietns un rezultatīvs ārlietu ministrs. Savā tvītā viņš solīja cīnīties par viendzimuma pāru tiesībām un vismaz publiski redzamā veidā ta nedarīja, taču pieļauju, ka arī Edgars Rinkēvičs par pagājušas ceturtdienas balsojumu bija vismaz apmierināts.
Tā “megahistērija,” kā vienmēr, izcēlās demagogu starpā Saeimā un mēslu bedrē, kādi ir komentāri Internetā.
Latvija tā kaut kam nav gatava! Tauta to negrib! Tas ir kaut kas no ārpasaules uzspiests. Droši vien Soross tur ir kaut kā iesaistīts!
Nekad neesmu bijis īpaši pārliecināts, ka “tauta” mūsu valstī tik tiešām ir tik provinciāla, vecmodīga un aizspriedumaina, cik tādi politikāņi kā Šlesers un Liepiņa cenšas apgalvot.
Nekad neesmu redzējis aptauju par to, cik lielā mērā “tauta” atbalsta viendzimuma pāru tiesības. Varbūt nemaz tik sīkmanīga un knauzerīga tā “tauta” attiecībā uz pamata cilvēka tiesību jautājumiem nav.
Vienu gan var pateikt par pilnīgu un absolūtu pārliecību. Brīdī, kad likums par partnerību būs apstiprināts, parakstīts un izsludināts, nevienam – ne Šleseram, ne Liepiņai, ne kādam citam neviens pats gabaliņš nebūs nokritis.
Doma, ka viendzimuma pāru tiesības kaut kā grauj “tradīcijas” vai jebko citu ir vienkārši absurda. Cilvēka tiesību paplašināšana vienai grupai nekad nenozīmē tiesību šaurināšanu kādai citai.
Amerikā pēdējo gadu laikā pret LGBT kopienas tiesībām uzstājušies tie dēvētie “evaņģēliskie kristieši” ar apgalvojumu, ka šīs tiesības ierobežo viņu tiesības kā “kristiešiem.” Citiem vārdiem sakot – tiesības būt kretīniski aizspriedumainiem pret citiem.
Jēzus ir teicis “mīliet viens otru.” Esmu visnotaļ pārliecināts, ka par pašreizējiem “evaņģēliskajiem” kristiešiem Amerikā (un vienā otrā sektā šeit Latvijā) viņš īpaši laimīgs nebūtu.
Dievs ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka kristietība ir ierocis, ar kuru vērsties pret citiem. Te ir arī sekulārs un pamattiesību jautājums.
Tiem, kuri mūsu valstī sakās uzskatām, ka viendzimuma pāru tiesības sagraus heteroseksuālas laulības un laulību institūciju Latvijā, gribu ieteikt pacelt acis no sava aizsmakušā pīļu dīķa.
Pirmā valsts, kurā pieņemts likums par viendzimuma laulībām, bija Nīderlande, un tas bija 2001. gadā. 2003. gadā sekoja Beļģija, un kopumā Eiropā ir 19 valstis, kurās viendzimuma pāriem ir tiesības laulāties.
Gribu ieteikt Šleseram, Liepiņai un visai Nacionālās Apvienības frakcijai aizbraukt uz kādu no šīm valstīm un painteresēties, cik heteroseksuālu laulību tur ir izjukušas, kopš akceptētas viendzimuma laulības.
Pieļauju, ja mūsu pāķi tā kaut ko pajautātu, reakcija būtu izbrīnītas acīs un doma “no kurienes šie aizvēsturiskie kadri izlīduši?!”
Ja negribas mūsu politikāņiem ceļot pārāk tālu, tad otrs ieteikums būs mierīgi sagaidīt un nosvinēt Lāčplēšu dienu, 18. novembri, Ziemassvētkus un Vecgada vakaru, un Jaungada rītā aut kājas un doties uz pavisam netālo Igauniju, jo nākamgad 1. janvārī viendzimuma laulību tiesības stāsies spēkā arī tur.
Igaunijā partnerattiecību reģistrācija ir bijusi iespējama kopš 2016. gada.
Lietuvā turienes konstitucionālās tiesas spriedums par faktu, ka pasaulē nav tikai viens partnerattiecību veidošanas modelis, nāca visai tālajā 2001. gadā. Laikā kopš tam dziļi katoliskajā Lietuvā vairākkārt izstrādāti un noraidīti likumi par partnerattiecībām. Pērn 26. maijā Seims tādu apstiprināja ar 70 balsīm par, 49 pret un sešiem deputātiem atturoties.
Pat Lietuva, nemaz nerunājot par Igauniju, šajā ziņā pasteidzās mūsu dievzemītei priekšā.
Un nobeigumā vēl pateikušu, kaut kad pienāks tā diena, kad arī Latvijā geji un lesbietes varēs laulāties un savu dzīvi veidot kopā.
Un arī tad, apsolu, zvēru un garantēju, nevienam citam cilvēkam neviens pats gabals nenokritīs. Kā savulaik teica komiķe Vūpija Goldberga Amerikā, ja tev nepatīk geju laulības, neprecies ar sava dzimuma cilvēku.
Ārpus tā, manu lasītāj, ja tev šajā jomā ir kaut kādi iebildumi, saproti skaidri, ka tie pasaka vairāk par tavu aizturi nekā par manām tiesībām.
Paskaties spogulī, cilvēciņ! Vai tiešām tu uzskati, ka cilvēka tiesības ir dodamas tikai tev?
