Kārlis Streips: Pasaules vēsturē pieļauto kļūdu sarakstā tas, kas pērn 5. novembrī notika Amerikas Savienotajās valstīs, taps iegravēts kaut kur tuvu visbaisākajai kļūdai no visām 0
Patvaļa politikā nav nekas neparasts. Mūsu valsts vēsturē, gan senākā, gan nesenākā, esam piedzīvojuši piemērus. Premjeru, kurš izsludināja “septiņus treknuma gadus” un savu statusu “stabilitātes garanta” jomā apmēram piecas minūtes pirms sabruka visa pasaules ekonomika un Latvijas tautsaimniecība sabruka smagāk nekā citas.
Pašvaldība Rīgā, kura paspēja izdot pasakainu naudu par jaunu tiltu laikā, kad sabiedriskā transporta pakalpojumi ļāva daudz ko vēlēties.
Ja kas, premjers 1934. gadā, kurš nolēma, ka demokrātija vairs neder, viņš turpmāk būs “Vadonis,” un visa vara būs viņa rokās līdz tam brīdim, kad viņš tautai pateiks nepretoties pašai pret savu bojāeju.
Taču man šonedēļ interesantāka ir nevis politiķu patvaļa, bet gan sabiedrības, kuras labi zina, kas tie politiķi tādi ir, bet izvēlas viņus vēlēt vēl un vēl.
Tā piemēram 2021. g. 22. februārī Rīgas Apgabaltiesa smagos noziegumos notiesāja Ventspils ilggadīgo politikas dalībnieku Lembergu. Sanāca pieci gadi cietumā, liels naudas sods un mantas konfiskācija. Tajā brīdī Lembergs kļuva par notiesātu noziedznieku.
Pāris mēnešus vēlāk Latvijā bija pašvaldību vēlēšanas, kurās partija Latvijai un Ventspilij dabūja vairāk balsu, nekā jebkura cita. Savukārt kandidāts Lembergs? Pat pēc notiesāšanas smagos kriminālnoziegumos, viņš biļetenā saņēma 2526 plusiņus, un tikai 522 balsotājiem šķita, ka varbūt notiesāšana smagos kriminālnoziegumos varētu būt diskvalificējošs faktors un tāpēc kandidāta vārdu izsvītroja.
Mūsdienas ilggadīgais boss ir ierindas deputāts. Viņš regulāri internetā publicē video, kuros viņš skaidro, kā pret viņu ir sazvērējušies mediji un Sorosa fonds un visi pārējie pēc kārtas. Nevis viņš pats noziedzies un rīkojies tā, ka pat Amerikas galvenā pretkorupcijas iestāde viņam ir uzlikusi smagas sankcijas, bet gan ļaunprātīgi citi cilvēki pret nabaga mazo Aivariņu ir sazvērējušies.
Es pats pirms pāris mēnešiem biju tiesā, kur politikānis bija pasūdzējies par faktu, ka tepat LA.LV portālā es viņu aprakstu ar vārdiem “notiesāts noziedznieks.”
Todien no tiesāšanas nekas nesanāca, jo pacēlās jautājums, uz kuru atbildes nebija, un tāpēc visa lieta tika atlikta līdz 3. septembrim šogad. Steigas acīmredzot nekādas īpašas nav.
Bet būtu bijusi izdevība decembrī, es būtu pateicis, ka nezinu, kā latviešu valodā vārdu “vainīgs” interpretē godājamais sūdzētājs, bet manā izpratnē tajā brīdī, kad tiesnese to pateica, viņš tapa notiesāts, un tā kā jautājums bija par kriminālnoziegumiem, viņš tapa par notiesātu noziedznieku. Gribu ticēt, ārpus Lemberga apcirkņiem un viņa āmen korim atsevišķos medijos, cilvēki piekritīs, ka notiesāšana tieša nozīmē notiesātu noziedznieku arī tad, ja viņa juristi attiecīgo jautājumu ir pārsūdzējuši tālāk.
Lembis turpina uzskatīt, ka viņam pienākas kaut kāda nevainības prezumpcija. Par to varu pasmaidīt un pasmieties. “Vainīgs,” tā pateica tiesnese, un vienalga, kas tālāk notiks apelācijas lietās, tajā brīdī viņš kļuva par notiesātu noziedznieku. Patīk šim kadram tas vai ne.
Mūsu pasaulē ir valstis, kurās patvaļīgi politiski spēki visu sakārto tā, ka tur var notikt vēlēšanas, bet rezultāti nekad nebūs apšaubāmi. Tā ir Kremļa fašista valsts, kur regulāri notiek “vēlēšanas,” bet tā ir vienpartijas valsts ar visu no tā izrietošo.
Tā notiek Baltkrievijā, kur režīms pavisam nesen saorganizēja vēl vienu “uzvaru” savam “batjkam,” lai arī visai pasaulei bija skaidrs, ka pirms pieciem gadiem viņš nozaga vēlēšanas opozīcijas kandidātei. Vienpartijas diktatūrā tā var.
Ungārijā valdošā partija ir iekārtojusies tā, ka tai uzvara ir puslīdz garantēta pilnīgi neatkarīgi no tā, ko domā ungāru tauta.
Jau labu laiku liela jezga ir bijusi Gruzijā, kur viena politiska partija ir uzurpējusi varu un dara visu iespējamo, lai tuvinātos Kremļa fašistam, lai arī liels vairākums gruzīnu tautas vēlas tieši pretējo – turpināt sarunas ar Eiropas Savienību un, iespējams, arī ar NATO.
Ironiski nosauktā partija Gruzijas sapnis pērn kārtējo reizi ieguva vairākumu vēlēšanās. Lai arī opozīcija parlamentu ir boikotējusi, partija ir turpinājusi valsti bīdīt fašista virzienā. Tur vēl pēdējais vārds nav patiks.
Serbiem pie kājas viņu vietējā autokrāta patvaļa, kas uz delnas kļuva redzama, kad sabruka pavisam neilgi pirms tam uzcelta nojume kādā sabiedriskā transporta stacijā un padsmit cilvēku gāja bojā.
Serbu studenti jau labu laiku ir organizējuši masīvus protestus pret korumpēto varzu, kura tā kaut ko pieļāva. Līdz šim panākta premjera demisija, jautājums tālāk ir par izteikti autokrātisko valsts prezidentu Vukiču.
Un tad vēl ir Amerika un amerikāņi. Amerikāņi pērn novembrī piedalījās pavisam savdabīgā eksperimentā un, diemžēl, nonāca pie nepareizā secinājuma.
Jautājums bija šāds:
Kandidātu starpā ir kadrs, kurš kādreiz jau bija prezidents un četros gados Ameriku lielā mērā iegrūda bedrē. Laikā kopš tam viņš kļuvis par notiesātu noziedznieku. Viņa fani sagatavoja nudien fašistisku rokasgrāmatu par to, ko tie cer izdarīt, ja gadījumā notiesātais noziedznieks tiks ievēlēts vēlreiz. Un sakarā ar faktu, ka laikā pēc zaudējuma 2020. gadā vēlēšanās, kandidāts saorganizēja milzīgu dumpi ASV Kapitolijā ar mērķi apgāzt rezultātus, bet pērn Augstākā tiesa, kurā trīs no deviņiem tiesnešiem iecēla kandidāts pats, sprieda, ka Amerikas prezidentam pienākas pilnīga imunitāte pret izmeklēšanu un apsūdzībām, ja runa ir par to, ko viņš dara “oficiāli” sava amata pienākumos.
To visu zinot – notiesāts noziedznieks, kuram apkārt ir cilvēki ar visļaunprātīgākajiem nolūkiem, kurus tie ir uzrakstījuši uz papīra un nopublicējuši, un noziedzniekam ārpus jebkādas loģikas principiem ir nodrošināta imunitāte pret kriminālapsūdzībām.
Balsosim par tādu?
Pērn 5. novembrī izrādījās, ka vajadzīga daļa amerikāņu nudien nolēma to visu ignorēt un Donalds Džons Tramps atkal ieguva nepieciešamo vairākumu, lai kļūtu par ASV prezidentu.
Ko cilvēks darīja, reiz atgriezās amatā? Pašā pirmajā dienā parakstīja dekrētu, lai atceltu noteikumu, ka Amerikā dzimis bērniņš automātiski kļūst par ASV pilsoni.
Dekrēts par spīti faktam, ka šīs tiesības ir ierakstītas ASV Konstitūcijas 14. grozījumā, kad runa bija par nesen atbrīvotajiem vergiem un viņu bērniem. Viens politikānis nevar atcelt konstitucionālas prasības savu untumu dēļ.
Sekoja dekrēts, pārtraukt pilnīgi visa veida valsts finansējumu, piešķīrumus un atbalsta programmas. “Arguments” bija tāds, ka vajag to visu pārbaudīt, lai izskaustu nelietderību.
Taču apmēram piecas minūtes pēc dekrēta ļaudis sāka saprast, ko tas nozīmēs.
Pārtraukta sociālā atbalsta maksāšana gados veciem cilvēkiem, invalīdiem, ģimenēm ar bērniem. Pārtraukts finansējums patvēruma iestādēm un augstskolām. Skolu pusdienu finansējums pārtraukts. Cilvēki sāka spiegt.
Un līdz kliņķim nekompetentais Baltais nams sāka taisnoties: Vai dieniņ! Vecmāmiņai atņemt sociālo apdrošinājumu? Tā gan mēs negribējām!
Skolēni paliks bez pusdienām? Kas tā kaut ko būtu iedomājies? Mēs tie nebijām!?!?
Līdz beidzot mazāk nekā diennakti vēlāk Baltais nams padevās un prezidenta dekrētu vienkārši atcēla.
Otrs dekrēts bija par ārvalstu palīdzības tūlītēju iesaldēšanu un pārtraukšanu. Tur izrādījās, ka tas ietekmēs senu ASV programmu, caur kuru HIV/AIDS pacientiem pasaulē tiek nodrošinātas zāles, kuras viņus pasargā no miršanas.
Nē, nē, tā gan mēs negribējām – arī šajā gadījumā acīmredzot prezidents parakstīja papīru, pats nezinot, ko tas nozīmē. Dekrēts par ārvalstu palīdzību, tiesa, teksta rakstīšanas brīdī vēl nebija atcelts, bet tā tāpat bija tik plaša birste, ka diez vai tas tā paliks.
Tad vēl Amerikas prezidenta sazini kur sagrābtā “pārliecība,” ka glābiņš tautsaimniecībai ir un allaž ir bijis saistīts ar tarifu uzlikšanu citām valstīm.
Trampam dikti patīk citēt vienu no saviem priekštečiem Viljamu Makinliju, kurš amatā bija no 1897. līdz 1901. gadam. Makinlijs bija liels tarifu izmantotājs, un tā sagadījās, ka tieši viņa laikā Amerikas tautsaimniecība plauka tik ļoti, kas tas kļuva zināms kā “apzeltītais laikmets.”
Trampam to vien vajadzēja dzirdēt, jo zelts viņam patīk pat ļoti. Dzīvokļi, kuros viņš dzīvo, ir apzeltīti līdz ārprātam un līdz ar to visnotaļ vulgāri.
Taču galvenais ir tie tarifi. Nepateikts sarunā par “apzeltīto laikmetu” ir fakts, ka tajos laikos Amerikā bija daži ļoti ļoti ļoti, ļoti bagāti cilvēki un tad visi pārējie. Sievietēm vēl pat nebija balsstiesības. Vergi Amerikas dienvidos skaitījās atbrīvoti, bet tiesības tiem vienalga tika liegtas visas pēc kārtas.
Tas bija “apzeltīts” laikmets tikai dažiem, bet nebūt ne visiem.
Tomēr būtība par tarifiem ir vienkārša. Valsts X uzliek 25% tarifu precēm, kuras nāk no valsts Y. Importētājam, kurš ieved preces no valsts Y līdz ar to ir jāmaksā 25% vairāk nekā tas būtu bijis citādāk. Ja uzņēmējs ir godīgs un godprātīgs, viņš šo zaudējumu norakstīs.
Smejos. Uzņēmēji tā nemēdz darīt, un importētā prece, reiz tā būs nonākusi mazumtirdzniecībā, tā būs par ceturto daļu dārgāka.
Taču Tramps savā prātā ir izdomājis, ka tarifu būtība ir sodīt valsti, kura viņaprāt nav rīkojusies atbilstoši Amerikas, vai pareizāk sakot Trampa personīgajām interesēm.
Atceros interviju pērn vasarā, kur finanšu žurnālists detalizēti šo lietu izskaidroja Trampam, kurš tobrīd vēl tikai bija kandidāts. Žurnālists visu izskaidroja, un tad kandidāts atbildēja:
“Es jums neticu.” Un sekoja garš teksts, kurā bija skaidrots, ka Financial Times ir nekam nederīga lupata, kura neko nesaprot, kamēr viņš, kādreizējais prezidents Tramps, ir izcils eksperts visās lietās pēc kārtas. Visi ekonomisti var teikt, ka tarifi dara to vienu, bet Tramps zina labāk.
Šī starp citu šim cilvēkam nav reta parādība. Pagājušajā nedēļā netālu no Ronalda Reigana lidostas Vašingtonā sadūrās militārs helikopters un pasažieru lidmašīna, sekoja sprādziens un visi 67 cilvēki gāja bojā.
Nākamajā dienā prezidents parādījās kameru priekšā ar paziņojumu, ka viņam bija skaidri saprotams, kas tur bija noticis. Vai nu aviācijas pasaulē vai arī gaisa satiksmes kontroles pasaulē bija pārāk daudz pievēršanās jēdzienam “DEI.”
DEI angļu valodā atsaucas uz jēdzieniem diversitāte, vienlīdzīgums un iekļaušana, un jau sen republikāņiem tas ir bijis jājamzirdziņš, jo tas ļauj apgalvot, ka attiecīgās iestādes ir pārāk “woke”.
Neprotu paskaidrot, ko šie jefiņi uzskata par “woke,” jo viņi paši nekad to nav varējuši definēt. Bet iebildumi pret diversitāti, vienlīdzīgumu un iekļaušanu principā nozīme, ka baltādains heteroseksuāls vīrietis var sevi uzskatīt par pārāku pār visiem pārējiem.
Losandželosas ugunsgrēku laikā republikāņi bļāva, ka pilsētas ugunsdzēsības departamenta vadītāja bija nekompetenta, jo viņa bija tumšādaina lesbiete un līdz ar to acīmredzot darbu dabūja tikai DEI dēļ un ne tāpēc, ka viņa 30 gadus bija pavadījusi dažādos amatos un amatam bija pilnībā kvalificēta.
Savukārt šajā gadījumā Tramps pateica, ka lidmašīna un helikopters sadūrās un uzsprāga tāpēc, ka bija DEI. Kāds žurnālists viņam pajautāja, ņemot vērā faktu, ka tobrīd par notikuma cēloņiem nebija zināms nekas, kādā veidā Amerikas prezidents juta pamatojumu apgalvojumam par DEI kā cēloni?
Amerikas prezidents atbildēja: “Tas ir veselais saprāts.”
Šim konkrētajam cilvēkam piesaukt veselo saprātu ir pats par sevi neprāts. Bet attiecībā uz tarifiem viņš domā to ko viņš domā, un nupat aizgājušajās brīvdienās sekoja dekrēts, ka jau rīt, 4. februārī, spēkā stāsies 25% tarifs pret Kanādas precēm, izņemot naftas produktus, uz kuriem pagaidām būs 10% tarifs.
Dekrētā arī solīts 25% tarifu uzlikt Meksikai un 10% Ķīnai.
Gan kanādieši, gan meksikāņi ir centušies aizrādīt, ka prezidenta rīcības galvenie upuri būs patērētāji Amerikā kā tādā.
Kanādas premjers Džastins Trudo rādīja skumjas zaķīša actiņas un atgādināja, ka pēc 2001. g. 11. septembra teroristu uzbrukumiem Ņujorkā tā bija Kanāda, kura uzņēma ienākošās lidmašīnas, kurām ASV gaisa telpa bija slēgta.
Kanādieši nobaidītos pasažierus uzņēma pie sevis mājās, pabaroja, izguldināja.
2005. gadā, kad Ņūorleānā trāpīja masīvs un graujošs orkāns, Kanādieši sūtīja palīdzību, kā arī ekspertus, kuri varēja palīdzēt ar infrastruktūras atjaunošanu.
Nupat nesen Losandželosā bija ugunsgrēki, kura šī komentāra rakstīšanas brīdi vēl pavisam izdzēsti nebija. Kanādieši sūtīja ugunsdzēsējus un ūdens kanonus un helikopterus, no kuriem uz liesmām mest ūdeni un slāpēšanas vielas.
Arī Meksika, ja kas, uz Losandželosu sūtīja ugunsdzēsējus un ekspertus.
Bet Amerikas prezidentam tādas lietas ir pie kājas, jo viņš ir izdomājis, ka tarifi ir labi un to galvenais efekts ir sodīt valsti, uz kuriem tie uzlikti. Arī tad, ja tas tā nav, un ietekmētā valsts neko sliktu nav darījusi.
Trampa patvaļa arī redzama citur ārpolitikas jomā. Strīds ar Kolumbiju par bēgļu nosūtīšanu tur. Kolumbijas prezidents teicās esam apvainojies, ka migrantus sūtīja militārā lidmašīnā, neļāva tai nosēsties. Tramps reaģēja ar tūlītēju tarifu draudu. Kolumbija piekāpās.
Stāsts par Grenlandi, kas ir Dānijas teritorija, bet Tramps savā prātā ir izdomājis, ka Amerikai tā ir vajadzīga vai lūzt vai plīst. Gan Dānija, gan Grenlande ir skaidri pateikušas, ka tām nav nekādas intereses par Grenlandes kļūšanu par ASV 51. štatu.
Bet Amerikas prezidents tam netic, apgalvo, ka visi grenlandieši to vien gaida, un nav izslēdzis iespēju, ka Grenlandi varētu pievākt ar militāras invāzijas palīdzību.
To sapratīsim skaidri. Amerika un Dānija ir sabiedrotas valstis NATO ietvaros. Un Amerikā pie teikšanas tagad ir kadrs, kurš uzskata, ka sabiedroto statuss der tikai tādā gadījumā, ja visas pārējās NATO dalībvalstis pakļaujas viņa iegribām un untumiem.
Lieki teikt, tā tas nebija domāts.
Amerikas jaunais ārlietu ministrs kā savu pirmo ārvalstu vizīti izvēlējās Panamu, ar kuru Amerikas prezidents arī ir radījis kašķi.
Te pārliecība no Amerikas puses ir tāda, ka Panama esot ļāvusi Ķīnai pārņemt pārāk lielu kontroli Panamas kanāla administrācijā. Tā rezultātā kanāls konkrēti no amerikāņu kuģiem ir prasījis un plēsis neadekvātus maksājumus par kanāla šķērsošanu.
Vai tā kaut ko risināt ar sarunu palīdzību? Nē, Amerikas prezidents jau sen paziņoja, ka Panamas kanāls ir atdodams Amerikas kontrolei un principā bez jebkāda disputa vai diskusijām.
Panamas prezidents amerikāņu kolēģi ir pasūtījis trīs mājas tālāk, bet tāpat kā tas ir ar Dāniju un Grenlandi, Amerikas prezidentam par to ir viens pīpis. Viņš ir izdomājis citādāk, un nekam citam viņa paurī vietas nav.
Tuvāk mūspusei brīvdienās Amerikas prezidents deva saprast, ka viņš jau esot sācis sarunas ar Kremļa fašista režīmu par genocīda pārtraukšanu Ukrainā. Taujāts, vai viņš ir konkrēti runājis ar Kremļa fašistu, Amerikas prezidents atbildēja: “Par to es patlaban negribētu runāt.”
Bet skaidrs ir tas, ka Amerikas prezidents acīmredzot ir izdomājis, ka risinājums Ukrainas lietā ir meklējams Vašingtonas sarunās ar Maskavu, bet ne ar Kijivu.
Kremļa fašists labi zina, kas Tramps ir par putnu. Nesen kādā intervijā viņš Trampu slavēja līdz debesīm kā gudru un viedu cilvēku, neaizmirstot piebilst, ka viņš, Kremļa fašists, tic Trampa pasaciņām par to, kā 2020. g. vēlēšanās patiesībā uzvarēja viņš, nevis Džo Baidens, bet ļaunprātīgie demokrāti rezultātu viņam nozaga.
Dievs zina, vai Kremļa fašists tik tiešām tā tic, bet viņš zina, ka Tramps ir mazs bērns, kuram patīk glaimi un lišķība, un nevienam nevar būt šaubu, ko Kremļa fašists grib ar šo mazo, niķīgo bērnu sarunāt.
Ukraina atstās Krimu un Donbasu Kremļa fašista rokās un Ukraina piekritīs nekad nekļūt par Eiropas Savienības vai NATO dalībvalsti.
Ukrainai, lieki teikt, šāda doma ir noraidāma pēc pilnas programmas, un tas nozīmē, ka jautājums tālāk ejot būs par to, cik lielā mērā Eiropa un pārējā pasaule turpinās atbalstīt Ukrainas cīņu pret agresora barbarismu un genocīdu.
Nupat Briselē bija pirmā tikšanās starp Lielbritānijas premjeru un ES līderiem kopš Lielbritānija pirms pieciem gadiem izstājās no savienības. Tur runa bija par Eiropas drošību.
Pagājušajā nedēļā Latvijas ārlietu ministre nāca ar savu gadskārtējo ziņojumu Saeimas priekšā, un arī tur uzsvars bija uz valsts drošību mūsu sarežģītajā pasaulē.
Tā būtu krietni mazāk sarežģīta, ja amerikāņi pērn 5. novembrī nebūtu nolēmuši Baltajā namā atgriezt notiesātu noziedznieku, kurš dzīvo pats savā fantāziju pasaulītē, un kuram Augstākā tiesa principā ir pateikusi dari visu, ko vēlies, tev pieder imunitāte.
Gandrīz četri gadi pirms Amerikā amatā stāsies kāds cits. Mums atliek tikai no sirds cerēt, ka tajā laikā Amerikas prezidents neuzspridzinās visu pasauli gaisā. Patvaļa pasaules varenāko bruņoto spēku kontrolē nebūs nekas labs. Tramps sev apkārt ir savācis miljardierus un demagogus, kuriem interesē sava bagātība un nekas cits.
Dzīvosim, redzēsim. Bet pasaules vēsturē pieļauto kļūdu sarakstā tas, kas pērn 5. novembrī notika Amerikas Savienotajās valstīs, taps iegravēts kaut kur tuvu visbaisākajai kļūdai no visām.
