Kārlis Streips: Pasaules lielvaras no kodolieročiem neatteiksies arī pēc ANO līguma stāšanās spēkā 3
Nupat aizgājušajās brīvdienās bija savstarpēji saistīts notikums un jubileja.
Vispirms par jubileju. 1945. g. 24. oktobrī, pirms 75 gadiem, Sanfrancisko darbu sāka Apvienoto nāciju organizācija ar 50 dalībvalstu un dažādu nevalstisku organizāciju līdzdalību.
25. oktobri uzskata par jubileju, jo tieši todien vairākums jaunās organizācijas dalībvalstu, tajā skaitā piecas, kuras bija ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis, bija ratificējušas organizācijas hartu.
Pirmā starptautiska organizācija ar globāliem mērķiem, šajā gadījumā palīdzēt kara upuriem, bija Starptautiskais Sarkanais krusts, kura pirmsākumi bija 19. gadsimta vidū sakarā ar sarunām par Ženēvas konvencijas izstrādāšanu.
Laikā starp abiem pasaules kariem bija ASV prezidenta Vudro Vilsona iecerētā Tautu savienība, arīdzan Ženēvā.
Ironiskā kārtā Amerikas Senāts attiecīgo līgumu noraidīja, un līdz ar to valsts, kura jau tobrīd bija viena no pasaules lielvarām, procesā nepiedalījās, un ļoti ātri izrādījās, ka it īpaši Vācija vēl nebija atbrīvojusies no vēlmes karot vēl tālāk.
Ne tikai “pateicoties” Tautu savienības mazspējai, bet daļēji tādēļ rezultāts bija 2. pasaules karš.
1941. gada decembrī AVS prezidents Franklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils pirmoreiz izstrādāja plānu par jaunu starptautisku organizāciju, un 1942. gada 1. janvārī Rūzvelts, Čērčils, PSRS ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs un Ķīnas republikas ārlietu ministrs Tsevungs Sūngs parakstīja dokumentu, kurš pēc tam, kad vēl divdesmit sešas citas valstis to bija parakstījušas, kļuva par Apvienoto Nāciju deklarāciju.
Pirmās Ģenerālasamblejas un Drošības padomes sēdes bija Londonā un 1946. g. janvārī. Darba kārtībā bija tobrīd aktuāli jautājumi, tajā skaitā krievu karaspēks Azerbaidžānā un Lielbritānijas spēki Grieķijā.
Tā paša gada 16. februārī bija pirmais veto Drošības padomē; PSRS delegācija noraidīja rezolūciju par ārvalstu karaspēku izvākšanu no Libānas un Sīrijas.
Te atgādināšu, ka Drošības padomes piecām pastāvīgajām dalībvalstīm – Amerikai, Francijai, Lielbritānijai, Krievijai (kā PSRS tiesību mantiniecei) un Ķīnas tautas republikai (kā Ķīnas republikas pēctecei) – pieder veto tiesības jebkādā jautājumā, un vienas valsts veto nozīmē, ka jautājums automātiski ir noraidīts.
Kopš pirmsākumiem veto izmantots 293 reizes. Aukstā kara laikā visbiežāk to izmantoja PSRS, lielākoties, lai bloķētu jaunu dalībvalstu uzņemšanu.
Laikā kopš Aukstā kara, Lielbritānija un Francija veto nav izmantojušas ne reizi, savukārt Krievija un arvien par sevi pārliecinātākā Ķīna tā ir darījušas biežāk, it īpaši attiecībā uz notikumiem Sīrijā un plašākā nozīmē Tuvajos austrumos, kur it īpaši Krievijai ir pietiekami konkrētas intereses.
Globālas pārmaiņas laika gaitā ir nozīmējušas ANO dalībvalstu skaita pieaugumu. Pagājušā gadsimta 60. gados, attīstoties dekolonizācijas procesiem Āfrikā un citur pasaulē, daudzas valstis guva neatkarību un līdz ar to varēja pievienoties ANO.
1960. gadā vien tā izdarīja 17 valstis. 1971. g. 25. oktobrī, ANO darba sākuma 26. gadadienā, Ģenerālasambleja nobalsoja par Ķīnas republikas vietas atdošanu Ķīnas tautas republikai, tā no ANO un tās Drošības padomes izraidot mūsdienu Taivānu.
Vēl viens lūzuma punkts bija PSRS sabrukums. ANO dibināšanas laikā Staļina Maskava ļoti baidījās no ASV ģeopolitiskā pārsvara, un Staļins tāpēc uzstāja, ka par dalībvalstīm ir jākļūst ne tikai PSRS kā tādai, bet arī Baltkrievijas un Ukrainas PSR.
Pēc PSRS sabrukuma, pirmās ANO dalībvalstis bija Igaunija, Latvija un Lietuva. Tas bija 1991. g. 17. septembrī, vien pāris nedēļas pēc neizdevušā puča Maskavā, un Baltijas valstis todien uzņemtas kopā ar abām Korejām, kā arī ar Maršala salām un Mikronēziju.
1992. g. 2. martā kārta pienāca astoņām kādreizējām PSRS republikām, Armēnijai, Azerbaidžānai, Kazahstānai, Kirgīzijai, Tadžikijai, Turkmēnijai un Uzbekistānai. Gruzija par ANO dalībvalsti kļuva 1992. g. 31. jūlijā.
Un pēdējā jaunā dalībvalsts ANO bija Dienvidu Sudāna, kura veidota pēc asiņaina pilsoņu kara Sudānā. Tas bija 2011. g. 14. jūlijā, un patlaban ANO ir 193 dalībvalstis.
Apvienoto Nāciju organizācijas namu Ņujorkā sāka būvēt 1948. g. septembrī un ekspluatācijā nodeva 1952. g. 9. oktobrī. Tas, tāpat kā ANO mītnes Ženēvā un Vīnē skaitās kā starptautiska teritorija.
ANO struktūrā ir Ģenerālasambleja, Drošības padome, Ekonomiskā un sociālā padome, Starptautiskā tiesa un ANO sekretariāts. Tās paspārnē darbojas Pasaules Veselības organizācija, Pasaules banka, Pasaules pārtikas programma un citas aģentūras.
Laikā kopš pirmsākuma organizācijai bijuši deviņi ģenerālsekretāri no Norvēģijas, Zviedrijas, Mjanmas, Austrijas, Peru, Ēģiptes, Ganas, Dienvidkorejas un patlaban Portugāles.
Tuvojoties ģenerālsekretāra Kofi Anana termiņa beigām par iespējamu kandidāti amatam uzskatīja Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kurai tobrīd arī tuvojās amata termiņa beigas, bet šai domai ļoti ātri ķepu uzlika Krievija, un tur nekas nesanāca.
Deviņreiz ANO un tās struktūrvienības ir saņēmušas Nobela miera prēmiju, tajā skaitā pērn to godu saņēma ANO Pasaules pārtikas programma.
Latvijas pārstāvji patlaban ir ievēlēti ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomē, ANO Sieviešu statusa komisijā, ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejā, ANO Zinātnes un tehnoloģiju attīstības komisijā, UNESCO Starptautiskās programmas komunikācijas attīstībai Starpvaldību padomē (kur mūsu valsti pārstāv mana sena draudzene un kādreizējā kolēģe Rita Ruduša), kā arī UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai.
Latvija arī cer, ka 2025. gadā tā tiks ievēlēta uz divu gadu termiņu kā nepastāvīgā Drošības padomes dalībvalsts.
Savukārt notikums, par kuru minēju sākumā, ir interesanta sakritība.
Aizgājušajās brīvdienās Apvienoto Nāciju organizācija paziņoja, ka piecdesmitā valsts ir ratificējusi starptautisku līgumu par kodolieroču aizliegšanu, un līdz ar to šis līgums varēs stāties spēkā pēc 90 dienām.
Augustā bija 75. gadadiena vienīgajai reizei cilvēces vēsturē, kad šādi ieroči izmantoti, un laikā pēc tam konvenciju ratificēja Nigērija, Malaizija, Īrija, Malta, Tuvalu un visbeidzot Hondurasa.
Tiesa, te visvairāk ir redzams ANO lielākais trūkums, proti, ka tai nav absolūti nekādu piespiešanas iespēju attiecībā uz to, ko dalībvalstis dara vai nedara.
Tas visvairāk ir redzams jau minētajā Drošības padomē, kur it īpaši Krievija un Ķīna savu statusu izmanto, lai bīdītu savas, nevis reģionālas vai pasaules intereses.
Šonedēļ nemaz nerunāsim par pašreizējo Baltā nama okupantu Vašingtonā, kurš sen ir gaudies, ka Amerika it kā maksā pārāk daudz un no organizācijas pretī saņem pārāk maz, un kurš, kā zināms, jau ir paziņojis, ka Amerika no Pasaules veselības organizācijas vispār ies prom.
Vēlēšanas Amerikā būs pēc nedēļas. Visnotaļ ticams, ka nākamgad janvārī pašreizējā okupanta vietā stāsies cits cilvēks.
Bet par kodolieroču līgumu fakts ir tāds, ka to nav parakstījusi un to nav ratificējusi neviena no tām valstīm, kurām šādi ieroči pieder.
Ne Amerika, ne Krievija, ne Lielbritānija, ne Francija, ne Indija, ne Pakistāna, ne Ziemeļkoreja, ne Izraēla (kura nekad nav oficiāli atzinusi, ka tai vispār ir kodolieroči).
Ciktāl vēstures gaitā ir notikusi ieroču daudzuma samazināšana, tas ir bijis starp kādreizējo PSRS un mūsdienu Krieviju no vienas puses un Amerikas Savienotajām Valstīm no otras puses.
Aukstā kara laikā vispirms bija brīdis, kad Maskava centās izvietot kodolieročus Kubā, un tikai daudzus gadus vēlāk pasaule uzzināja, cik ļoti uz pāris minūtēm pasaule tobrīd stāvēja pilnīgas anihilācijas priekšā, iekams Ņikita Hruščovs it kā zaudēja drosmi un nolēma ieročus Kubā tomēr neizvietot.
Nākamajos gados un dekādēs attiecības starp abām lielvarām veidoja īsteni valstsvīri, tajā skaitā Ričards Niksons un Leonids Brežņevs, kā arī Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans, pēdējam tajā skaitā 1986. gadā Reikjavikā piepeši un savu padomnieku acīs šokējoši piedāvājot domu, ka varbūt abas puses nudien varētu atteikties no visiem kodolieročiem pēc kārtas.
Tā tas, protams, nenotika, un vispār pašlaik jau minētais Baltā nama okupants jautājumā par tālākiem līgumiem ar Krieviju ir bijis visnotaļ pa gaisu.
Arī tajā gadījumā pēc pāris mēnešiem gandrīz noteikti Amerikas attieksme mainīsies pat ļoti.
Taču arī tagad, kad stāsies spēkā ANO līgums par atteikšanos no kodolieročiem, pasaules lielvaras no tiem neatteiksies. Tik spēcīga ANO nav.
Tomēr savos 75 gados tai nepārprotami ir bijis lielāks skaits veiksmju nekā neveiksmju, un varam būt pateicīgi, ka arī mūsu valstij ir iespēja tur piedalīties.
