Kārlis Streips: “Partiju šķirotava” – palīgs vai izklaides lieta? 0
Katru reizi, kad mūsu valstī paredzētas vēlēšanas, Latvijas sabiedrisko mediju portāls izveido “Partiju šķirotavu,” kurā ikkatrs var piemeklēt to partiju vai apvienību, kuras programma vistuvāk atbilst lietotāja uzskatiem.
Šogad piedāvāti divi varianti. Reaģē uz divdesmit priekšlikumiem un uzzini, kura partija tev vistuvāk stāv, vai arī reaģē uz 42 priekšlikumiem, kas dod iespēju ne tikai uzzināt par partiju, bet arī pamodelēt iespējamu Ministru kabinetu pēc vēlēšanu rezultātu uzzināšanas.
Visos gadījumos lūgts reaģēt skalā no “1” (pilnīgi nepiekrītu) līdz “5” (pilnīgi piekrītu), pa starpu esot “daļēji nepiekrītu,” “gan piekrītu, gan nepiekrītu,” un “daļēji piekrītu.”
Uzreiz pateikšu, ka man sanāca tā, ka premjera amatā būtu jābūt cilvēkam no Latvijas Krievu savienības. Nav ne jausmas, kā tas sanāca, jo es labprātāk nocirstu sev labo roku nekā balsotu par tautas nodevējas Ždanokas partiju.
Tomēr Šķirotavā šogad bija pāris elementi, kuri šķiet vērti ciešākai aplūkošanai.
Piemēram: “Latvijā nav vajadzīgas sarkanās līnijas valdības koalīciju veidošanā, kas nozīmē partiju atteikšanos sadarboties ar kādām citām partijām.”
Mana reakcija bija “pilnīgi nepiekrītu.” Ir tādas vajadzīgas, un Latvijas vēsture atjaunotās neatkarības laikā to ir pierādījusi.
Pašreizējā Saskaņa sociāldemokrātiskā partija savus pirmsākumus būtībā atrod okupācijas laika Kompartijā.
Latvijas PSR Augstākajā padomē bija Tautas frontes frakcija, kamēr neatkarības oponenti apvienojās zem nosaukuma “Līdztiesība.”
5. Saeimā, kura ievēlēta 1993. gadā, septiņus mandātus ieguva “Līdztiesība,” un 13 – apvienība “Saskaņa Latvijai, Atdzimšana tautsaimniecībai.”
6. Saeimas vēlēšanas šim politikas novirzienam bija pieticīgākas. Tautas Saskaņas partija (šoreiz bez jēdziena “Atdzimšana tautsaimniecībai) izcīnīja sešus, bet Latvijas Sociālistiskā partija (LSP) kā “Līdztiesības” pēctece saņēma piecus.
7. Saeimas vēlēšanās atkal startēja Tautas Saskaņas partija (TSP), šoreiz ar labāku rezultātu –16 mandātu.
Pirms 8. Saeimas vēlēšanām TSP, LSP un pārpalikumi no “Līdztiesības” izveidoja apvienību Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) un minētajās vēlēšanās izcīnīja 25 mandātus – tikai par vienu mazāk nekā “Jaunais laiks,” kurš togad bija zirgā.
Pirms 9. Saeimas vēlēšanām PCTVL pārtapa par partiju, šoreiz ar nosaukumu Saskaņas centrs. Tur ietilpa partija “Jaunais Centrs,” LSP, TSP un Daugavpils pilsētas partija (DPP), un šoreiz sanāca 17 mandātu.
Pagāja četri gadi, un 10. Saeimas vēlēšanās startēja politisko partiju apvienība “Saskaņas centrs” (SC). To veidoja DPP, LSP un apvienība “Saskaņa,” kurā ietilpa TSP, Jaunais Centrs un Sociāldemokrātiskā partija. 29 mandāti Saeimā, par četriem mazāk nekā Vienotības 33 vietas Jēkaba ielā.
Ārkārtas 11. vēlēšanās SC pirmoreiz ieguva vislielāko balsu un mandātu skaitu – 31. Šo rezultātu – pirmā vieta balsu un mandātu ziņā – partija atkārtoja 12. Saeimas vēlēšanās (24) un 13. Saeimas vēlēšanās (23).
Visus šos daudzos gadus šī partija vai apvienība zem tās dažādajiem nosaukumiem un zīmoliem mūsu valsts likumdevējā ir bijusi opozīcijā.
Pāris reizes ir bijuši politiķi, kuri pēc vēlēšanām bilduši, ka varbūt, varbūt saskaņiešus varētu paņemt valdībā, bet tam citas partijas allaž ir pateikušas stingru nē.
Tam ir bijis labs iemesls. Saskaņa allaž ir bijusi tā partija mūsu politiskajā iekārtā, kura visvairāk ir raudzījusies austrumu virzienā.
Labu laiku Saskaņai bija sadarbības un sadraudzības līgums ar Kremļa fašista kabatas partiju “Vienotā Krievija.”
2014. gadā pēc Krimas aneksijas Saeima pieņēma lēmumu par Krievijas agresiju Ukrainā. Visi 28 klātesošie Saskaņas deputāti balsoja pret.
Šogad augustā, kad Saeima pieņēma deklarāciju, lai noteiktu, ka Kremļa fašista valsts ir terorismu atbalstoša valsts, Saskaņas deputāti balsojumu boikotēja.
Deputāte Krista Baumane trāpīja naglai uz galvas ar skaidrojumu, kāpēc tas tā varēja būt:
“Saskaņas politiķi pirms un pēc katrām vēlēšanām žēlojas par sarkanajām līnijām, kuras liedz viņiem pretendēt uz vietu valdībā. Bet šeit beidzot jūs paši skaidri parādāt, ka tielējaties un baidāties nosaukt lietas īstajos vārdos.”
Var diskutēt, vai Saskaņa un tās priekšteči ir gribējuši būt valdošajā koalīcijā. Tādā gadījumā būtu jāuzņemas atbildība, kamēr daudz vieglāk ir sēdēt opozīcijā, iesniegt pieprasījumu pēc pieprasījuma valdošās koalīcijas partijām par to, kāpēc lietas netiek darītas citādāk vai ātrāk vai plašāk vai šaurāk u.tml.
Taču esmu pilnībā pārliecināts, ka Saskaņa arī patlaban ir un pēc 14. Saeimas vēlēšanām būs turama tālu prom no valdošās koalīcijas.
Un tāpēc uz priekšlikumu “Latvijā nav vajadzīgas sarkanās līnijas valdības koalīciju veidošanā, kas nozīmē partiju atteikšanos sadarboties ar kādām citām partijām” es reaģēju ar “pilnīgi nepiekrītu.” Ir tādas vajadzīgas.
Tieši pretēja bija mana reakcija uz citu jautājumu Partiju šķirotavā:
“Satversmes tiesas spriedumi ir jāpilda pat tad, ja deputāti un daļa sabiedrības tiem nepiekrīt.”
Pilnībā piekritu un, ja būtu bijis variants pilnībā, absolūti, nepārprotami un bez jebkāda jautājuma pilnībā piekrītu, tad es būtu atzīmējis to variantu.
Jo, protams, te runa ir par mūsu Saeimas nepatīkami gļēvo attieksmi pret civilās savienības likumu.
Kā zināms, Satversmes tiesa pēdējo pāris gadu laikā ir nākusi ar vairākiem spriedumiem, kuros principā atzīts, ka Latvijā nav un nekad nav bijis viens vienīgs modelis par divu cilvēku savstarpējām attiecībām.
Klasiskā nozīmē, protams, vistradicionālākais no šiem modeļiem ir viens vīrs, viena sieva, kaut kāds skaits bērnu, varbūt arī kaķis un/vai suns.
Visi zinām, ka Latvijā tas jau ļoti sen nav bijis pat vairākuma modelis.
Latvijā daudz biežāk bērnus audzina vientuļa māte ar informatīvu atbalstu no vecmāmiņas, jo tētis, lūk, pusmūža krīzes vadīts sev ir atradis jaunāku un tvirtāku zaķi.
Turklāt ir arī vīrieši, kuriem patīk veidot dzīvi kopā ar vīriešiem, un sievietes, kurām patīk tā darīt ar sievietēm.
Tas nav nekas ievazāts no rietumiem, un tas nav nekas jauns. Ja Vecajā derībā Mozus 3. grāmatā bija nepieciešams teksts “Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība,” tad ir skaidrs, ka grāmatas sacerēšanas laikā bija vīri, kas gulēja kopā.
Bībelē arī ir atrodams stāsts par Dāvidu un Jonatānu, par kuriem 1. Samuēla grāmatā ir rakstīts šādi:
“Tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība.
“Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ, ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi.
“Un Jonatāns noņēma savu apmetni, kas viņam bija, un viņš to deva Dāvidam, kā arī savas bruņas, savu zobenu, savu loku un savu jostu.”
Tradicionāli vai konservatīvi noskaņoti kristieši kopš laika gala ir centušies atrast pilnīgi jebkādu skaidrojumu šim stāstam izņemot iespēju, ka tie bija divi džeki, kuri nolēma veidot mīlošu un savstarpēji atbalstošu kopdzīvi.
Arī mūsdienās tādas lietas notiek. Konkrētais Satversmes tiesas spriedums bija par faktu, ka pēc bērna piedzimšanas mūsu valstī, tētim pienākas bērna kopšanas atvaļinājums.
Kad bērns piedzima juristei Evitai Gošai un viņas sievai, sportistei Līgai Kļaviņai, tās iesniedza prasību tiesai ar domu, ka tādā gadījumā arī nedzemdējošajai mātei pienāktos šāda veida atvaļinājums.
Tiesa piekrita. Un vienlaikus lika Saeimai izstrādāt plašāku likumu par divu viendzimuma cilvēku savstarpējo attiecību veidošanu un piereģistrēšanu.
Tekstu sacerēja Tieslietu ministrija un tieslietu ministrs Bordāns, kura partijas mājaslapā joprojām un līdz šai dienai ir līdz kliņķim melīgi apgalvots, ka viendzimuma pāri visas savas lietas var nokārtot esošo likumu ietvaros un pie notāra. Tās ir kategoriskas pupu mizas, un būdams augsti izglītots jurists, Bordāna kungs noteikti to zina.
Taču Saeimā Satversmes tiesas balsojums dārgi maksāja tiesas priekšsēdētājai tad, kad viņa izvirzīta vietai Augstākajā tiesā.
Atsevišķi deputāti debatēs atklātā tekstā teica, ka tas bija sods par tiesas spriedumu Evitas un Līgas lietā, lai gan, protams, spriedums pieņemts koleģiāli un nevis to pieņēma viena tiesnese vien. Kandidatūra tapa noraidīta, un tā nebija diena, kad mūsu Saeima īpaši sev darīja godu.
Attiecībā uz civilo savienību likumu, ministrijas un ministra variants ir pats šaurākais, kādu varētu iedomāties. Taču pat to 13. Saeima nevarēja dabūt gatavu.
Nacionālā apvienība, lai arī koalīcijā, mūždien ir bijusi aizspriedumu kalngals. Taču šajā gadījumā tā bija Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija, kura sev vien zināmu iemeslu dēļ nolēma attiecīgajā plenārsēdē noraut kvorumu un līdz ar to liegt likumprojekta pieņemšanu trešajā un galīgajā lasījumā.
Tāpēc pilnībā atbalstu domu, ka Satversmes tiesas spriedumi nav kaut kāda rekomendācija tā pa pažobelēm.
Nē. Likumā par Satversmes tiesu melns uz balta rakstīts:
“Satversmes tiesas spriedums ir galīgs. Spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām, arī tiesām, un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.”
Nezinu, kā citi, bet man personīgi sanāk, ka Latvijas Republikas Saeima pilnīgi noteikti ir valsts institūcija.
Šķirotavā šogad arī bija jautājums par to, vai skolēniem skolas laikā būtu jāapgūst ieroču lietošana.
Atbildēju drīzāk piekrītu. Jau labu laiku mūsu valstī izsludināts jēdziens virspusējā valsts aizsardzība un vajadzības gadījumā būtu labi, ja arī jaunākajās paaudzes ir cilvēki, kuri prot apieties ar stroķi.
Būdams Amerikā dzimis, arī zinu, ka reizēm skolēniem kaut kas smadzenēs saiet dēlī, un viņi stroķi izmanto, lai blieztu pa labi un pa kreisi un nogalinātu citus skolēnus, skolotājas un bieži vien arī paši sevi. Tādā nozīmē šaujamieroči ir baisa lieta.
Bija jautājums par to, vai skolas gadam mūsu valstī būtu jābūt garākam vai īsākam. Atbildēju pa vidu. Man bērnu nav. Man principā viens pīpis, cik garš ir skolas gads.
Iesaku visiem paskatīties Partiju šķirotavu.
Kā teicu, man sanāca, ka par premjeru es gribētu redzēt cilvēku no Krievu savienības. Negribu, par to partiju nebalsotu es nekad. Un tas varbūt par visu vairāk apliecina, ka šāda veida šķirotavas un aptaujas būtībā ir izklaides lieta, kurai ar politiku kā tādu ir mazāk sakara.
Es jau zinu, par ko es 1. oktobrī balsošu, un man nebija vajadzīga šķirotava, lai to nolemtu.
