Kārlis Streips: Pāris lietas karaļa Čārlza kronēšanā šķita interesantas – Viljamam bija ceremoniāla loma tēva kronēšanā 0
Brīdī, kad Latvijas Republika 1918. gadā kļuva par neatkarīgu valsti, Lielbritānijas valdnieks bija karalis Džordžs piektais. 100 gados kopš tam un pēc viņa aiziešanas mūžībā 1936. gadā Lielbritānijā bijuši tikai četri monarhi. Karalim Džordžam sekoja dēls Edvards VIII, kurš no troņa atteicās pirms viņš tapa kronēts.
Edvarda vietā par valdnieku kļuva viņa jaunākais brālis Alberts, kurš pieņēma vārdu Džordžs VI. Viņš bija liels pīpmanis un aizgāja mūžībā 1952. gada februārī. Līdz ar to Džordžs bija karalis 2. pasaules kara laikā un brīdī, kad Latvija atkal zaudēja savu neatkarību.
Džordžam sekoja vecākā meita Elizabete, kura, kā zināms, ar laiku kļuva par visilgāk valdošo monarhu Lielbritānijas vēsturē, kā arī par otru visilgāk valdošo monarhu pasaulē. Vien Francijas tā dēvētais ‘saules karalis’ Luijs XIV tronī bija ilgāk par Elizabeti, lai gan atšķirībā no viņas, Francijas karalis tronī kāpa četru gadu vecumā un mira 76 gadu vecumā.
Elizabetei tēva nāves brīdī bija 25 gadi, un viņa nodzīvoja līdz 96 gadiem. Tomēr Luijs bija savas valsts valdnieks mazliet vairāk nekā pusotru gadu ilgāk. Elizabete aizgāja mūžībā pērn 8. septembrī, un tajā brīdī viņas vecākais dēls Čārlzs kļuva par karali.
Neviens cits Lielbritānijas vēsturē nebija ilgāk kalpojis Velsas prinča lomā cik viņš – Čārlzs piedzima 1948. gada novembrī. Mātes aiziešanas brīdī līdz ar to viņam bija 74 gadi.
Pagājušajā sestdienā, 6. maijā, bija Čārlza III kronēšanas ceremonija. Visu neskatījos, bet pāris lietas man šķita interesantas. Pirmkārt Čārlza vecākajam dēlam Viljamam, kurš patlaban ir Velsas princis, bija ceremoniāla loma tēva kronēšanā. Ceremonijas laikā dēls krita ceļos tēva priekšā, uzlika savas rokas uz Čārlza rokām un teica:
“Es, Velsas princis Viljams, zvēru savu uzticību tev, tavai ticībai un patiesībai, un es būšu tavs kalps ar dzīvi un rokām, lai dievs man palīdz.”
Tad viņš pieskārās tēva kronim un noskūpstīja viņa vaigu. Čārlzs atbildēja: “Paldies, Viljam.”
Karaļa otrs dēls Harijs savukārt uz ceremoniju ieradās viens pats. Kā zināms, pirms pāris gadiem viņš un sieva Megana atteicās no karaliskās ģimenes lomas un pārcēlās uz Ameriku. Cita starpā Harijs sacerēja memuāru ar nosaukumu “Rezervists,” kurā viņš ļoti skarbi kritizēja Lielbritānijā palikušo ģimeni, principā to apsūdzot rasismā.
Megana Mārkla piedzima ģimenē, kurā tēvs bija baltādains un māte tumšādaina. Visai stīvajai karaliskajai ģimenei viņa šķita pārmērīga un visā visumā nepieņemama. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc princis Harijs nolēma atteikties no tālākiem pienākumiem karaliskajā ģimenē.
Kronēšanas ceremonijā viņš sēdēja atstatu no pārējiem ģimenes locekļiem, un brīdī, kad pēc kronēšanas karalis, viņa sieva un citi ģimenes locekļi parādījās uz Bakingema pils balkona, Harija tur nebija. Cik saprotams, Harijs tajā brīdī jau bija ceļā atpakaļ uz Kaliforniju, cita starpā tāpēc, ka tieši Čārlza kronēšanas dienā bija Harija dēla Arčija 4. dzimšanas diena.
Čārlzs pieprasīja krietni vienkāršāku kronēšanas ceremoniju nekā to, kāda 70 gadus pirms tam bija saorganizēta viņa mātei. Tomēr procesā bija pastāvīgi elementi, cita starpā tāpēc, ka kronēšana vienlaikus arīdzan bija reliģisks rituāls. Viena no Lielbritānijas monarha galvenajām lomām ir kā Anglikāņu baznīcas galva un garants.
Cita starpā troņa priekšā, uz kura sēdējā Čārlzs, bija sens tā dēvētais likteņa akmens. Tas izmantots vispirms Skotijas un tad Lielbritānijas kronēšanas ceremonijā kopš 11. gadsimta. Leģenda vēsta, tas esot tas pats akmens, kurš aprakstīts Vecās derības Caharija grāmatā. Dievs to ir radījis priesterim Jozuam ar vārdiem “es pats iegrebšu viņā uzrakstu un visus šās zemes grēkus es izdzēsīšu vienā dienā.”
Interesants brīdis pienāca tad, kad Kenterberijas arhibīskaps, kurš ir visaugstākais baznīcas pārstāvis pēc monarha, lika kroni uz jaunā karaļa galvas. Tas bija svētā Edvarda kronis, kas pirmoreiz izmantots karaļa Čārlza II kronēšanā 1661. gadā. Arī Čārlza māte to lietoja savā kronēšanas ceremonijā.
Šajā gadījumā arhibīskaps uzlika kroni, tad mazliet to pagrozīja, tad mazliet pagrozīja tālāk un tad pieliecās, lai redzētu, vai kronis ērti sēž uz karaļa galvas un pieres.
Kronis ir no tīra zelta ar daudziem dārgakmeņiem un sver 2,26 kilogramus. Karaliene Elizabete pirms pāris gadiem par to teica šādi: “Galva ir jātur ļoti mierīgi. Nedrīkst pieliekties uz priekšu, jo tādā gadījumā kakls tiktu salauzts un kronis nokristu zemē.”
Edvarda kronis tikai un vienīgi tiek lietots kronēšanas ceremonijās. Ārpus tā tas glabājas tā dēvētajā Londonas tornī. Patiesībā tas ir cietoksnis un pils, kur senāk tapa turēti karaļa vai karalienes nosodītie cietumnieki. Mūsdienās tur glabājas visas karaliskās ģimenes dārglietas un relikvijas. Tornis ir atvērts publikai tikai sešu nedēļu garumā katru gadu pavasarī. Šogad no 17. aprīļa līdz 26. maijam. Ieejas biļete maksā 29,90 sterliņa mārciņas (33,71 eiro).
Otra lieta, kas man šķita interesanta, bija fakts, ka britu laikrakstā The Guardian kronēšanas dienā žurnālisti viens pēc otra pierakstīja savus iespaidus. Viens no tiem bija šāds: “Patlaban top dziedāts valsts himnas otrais pants. Tas notiek ļoti reti, un man tas bija liels pārsteigums.”
7. maijā svētā Glābēja anglikāņu draudzē bija speciāls dievkalpojums par godu Čārlza kronēšanai. Arī mēs dziedājām Lielbritānijas himnu, un arī mēs dziedājām abus pantiņus.
Laikā, kad viņš bija Lielbritānijas kroņprincis, Čārlzs divreiz bija Latvijā. Pirmā reize bija 1995. gadā. Prinča galvenais uzdevums bija atklāt Lielbritānijas vēstniecību Rīgā.
Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gadā notika piepeši un negaidīti, un daudzām rietumu valstīm nācās kādu laiku pagaidīt, iekams tās atguva to kādreizējos diplomātiskos īpašumus.
Lielbritānijas vēstniecība pirmā gada garumā pēc neatkarības atjaunošanas atradās divos numuriņos Rīdzenes viesnīcā.
Princis Čārlzs arī viesojās mūsu baznīcā Krasta ielā. Te ir fotogrāfija no tās dienas. Baltajā krāgā ir tālaika mācītājs mūsu draudzē Ārdens Haugs no Amerikas.
Blakus viņam rūtainajā tērpā ir viņa kundze Džanna. Blakus viņai – tas esmu es.
Otra reize, kad princis Čārlzs viesojās Latvijā, bija 2011. gadā. Žurnālistikā vizīti vislabāk atceras tāpēc, ka nacionālboļševiku meitene centās princi iepļaukāt ar magonēm. Meitenei nepatika fakts, ka Latvija tobrīd virzījās NATO dalībvalsts virzienā, paziņojot, ka Lielbritānija bija teju vai visa ļaunā iemiesojums.
Arī toreiz princis viesojās mūsu baznīcā, šoreiz mums atvedot sudraba krustāmo bļodu, kuru attiecīgajos rituālos mēs izmantojam vēl šobaltdien. Starp abām prinča Čārlza vizītēm mūsu valstī Latvijā ieradās pati karaliene Elizabete ar savu vīru. Tas bija 2006. gada septembrī.
Princis Filips viesojās pie mums anglikāņu baznīcā.
Karalienei bija pašai sava darba kārtība. Viņa cita starpā apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju. Cita starpā bija paredzēts, ka Elizabete atklās pieminekli cilvēkam vārdā Džordžs Armitsteds, kurš par spīti faktam, ka viņš bija brits, no 1901. gada līdz 1912. gadam bija Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājs.
Armitsteda laikā uzceltas 16 jaunas skolas un trīs slimnīcas, kā arī Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Atvērts Rīgas zoodārzs.
1910. gadā Krievijas impērijas ķeizars Nikolajs II, kurš mēram piešķīra muižnieka titulu. Dienā, kad karalienei bija jāatklāj piemineklis, kurš atrodas apstādījumos netālu no Brīvības pieminekļa, es sēdēju busiņā turpat netālu, jo Latvijas televīzija man bija uzdevusi stāstīt skatītājiem par notiekošo.
Laukumā ieradās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un karaliene Elizabete. Vispirms viņas devās pie pieminekļa nolikt ziedus. Pēcāk karaliene devās sasveicināties ar ļaudīm, kuri tur bija sapulcējušies. Process ieilga.
Sāku skatītājiem stāstīt visu, ko varēju iedomāties un atcerēties par karalieni, par viņas ģimeni, par viņas pilīm, par Lielbritāniju un tās vēsturi. Kādu pusstundu es impromptā norunāju.
Uz to, starp citu man ir talants. 2007. gadā pirmoreiz uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālasamblejas atklāšanu devās tā paša gada maijā ievēlētais Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Šajā gadījumā sēdēju Latvijas televīzijas studijā. Bijām informēti, ka sesija sāksies pulksten 9.00 pēc Ņujorkas laika, jeb plkst. 16.00 Latvijā. Zatlera kungam bija paredzēts klātesošos uzrunāt angļu valodā, mans uzdevums bija to tulkot publikai Latvijā.
Attiecīgajā brīdī pieslēdzāmies … lai ieraudzītu pilnībā tukšu Ģenerālasamblejas zāli. Sāku stāstīt visu ko pēc kārtas par ANO un tās vēsturi. Uz galdiņiem bija dalībvalstu nosaukumi, varēju parunāt par tām.
Drīz zālē sāka sapulcēties ļaudis, varēju skatītājiem teikt, lūk, tur ir Amerikas Savienoto Valstu ārlietu ministre.
Zatlera kungs savu uzrunu sāka 50 minūtes pēc tam, kad mēs pieslēdzāmies.
Karalienes vizītes laikā ar laiku viņa bija aprunājusies ar visiem pēc kārtas un svīta devās pie pieminekļa.
Tas bija apklāts ar auklu. Pēc īsas uzrunas no klātesošajām amatpersonām karaliene paraustīja aukliņu. Nekas nenotika.
Karaliene paraustīja aukliņu otrreiz. Nekas nenotika. Publikā sākās tāda klusa un rēna ķiķināšana.
Trešā reize laba reize? Nē, arī šoreiz drāna nekustējās no vietas. Ķiķināšana pārauga smieklos. Pati karaliene smaidīja. Humora izjūtas viņai netrūka, un galu galā kāds to drānu no tā pieminekļa vienkārši nocēla.
Es visa mūža garumā esmu bijis Lielbritānijas monarhijas fans, lai arī valsts, kurā uzaugu, no tās izstājās jau 1776. gadā.
Lieta vienkārši tāda, ka karaliene Elizabete bija karaliene ilgāk, nekā es biju Kārlis Streips. Brīdī, kad es piedzimu, viņa jau astoņus gadus bija bijusi karaliene.
Un tā nu es uzaugu ar pārliecību, ka tas vienkārši ir pareizi un riktīgi, ka Lielbritānijai ir monarhija un karaliene.
Tagad kad Elizabete ir aizgājusi mūžībā, tieši tāpat jūtos par viņa dēlu.
Dievs, sargā karali!
