Kārlis Streips par valsts valodu izglītības sistēmā: “Mēs joprojām tūļājamies “pārejas periodā”. Tas ir visnotaļ kliedzošs absurds” 0
1989. gads bija pirms 35 gadiem. Notikumiem togad rodas pusapaļa gadskārta. Tā, piemēram, 1989. g. 25. oktobrī Latvijas Komjaunatnes oficiālajā laikrakstā Padomju Jaunatne parādījās vēstule no lasītāja, un šis lasītājs biju es.
Es pirmoreiz Latvijā ierados 1989. gada septembra sākumā ar mērķi mācīt angļu valodu Ar Darba Sarkano karogu apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātē. Paralēli tam arīdzan aktīvi darbojos Latvijas Tautas frontē.
7. oktobrī bija 35 gadi kopš frontes otrā kongresa, kurā tapa aktīvi lauzti šķēpi ap valsts nākotni un to, kas tās panākšanā būtu vai nebūtu darāms.
Ja pirmajā kongresā 1988. gadā neilgi pirms tam dibinātā fronte uzmanīgi runāja par plašāku suverenitāti pārkārtotas Padomju savienības ietvaros, tad nākamajā gadā saruna jau pavisam atklātā tekstā bija par neatkarības atjaunošanu.
Strīds bija par to, kā tas panākams. Frontes doma bija par neatkarības atjaunošanu likumdošanas ceļā. Nākamajā gadā iegūsim nepieciešamo vairākumu Latvijas PSR Augstākajā padomē un neatkarības deklarāciju pieņemsim tur.
Citi savukārt par tā kaut ko negribēja ne dzirdēt. Vēlēšanas rīkotu okupācijas vara, ja arī Gorbačova perestroikas kontekstā groži mazliet bija atlaisti. Tādā procesā “kārtīgs” latvietis nekādi negribētu piedalīties.
Laimīgā kārtā vairākums bija tiem, kuri deva priekšroku likumdošanas procesam, un 1990. gadā ievēlēta jauna Latvijas PSR Augstākā padome, kura nudien apstiprināja deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Nav mans mērķis šonedēļ apcerēt atšķirību starp sakarīgiem cilvēkiem un pārāk nacionālistiskiem tautiešiem. Nē, mana vēstule pirms 35 gadiem bija nevis par Latvijas politiku, bet gan par latviešu valodu. Vēstules teksts bija šāds:
“Rakstu, lai izteiktu simtprocentīgu atbalstu Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas Tautas Frontes grupas uzsaukumam, kurš publicēts P.J. 12. oktobra numurā.”
Te atkāpšos no teksta, lai pateiktu, ka minētajā uzsaukumā no VKK Tautas frontes grupas, kas publicēts 1989. g. 12. oktobrī, atrodama šāda rindkopa:
“Mēs stingri un noteikti iestājamies par to, lai Latvijā vienīgā valsts valoda būtu latviešu valoda. Krievu valoda, ko mēs tāpat pārvaldām, ir bijusi un tai jāpaliek par starpnāciju sazināšanās līdzekli Padomju Savienībā.”
Tieši uz šo rindkopu pāris nedēļas vēlāk reaģēju es:
“Esmu dzimis un audzis Amerikā, tāpēc uz mani neattiecas uzsaukumā teiktais, ka krievu valodu ‘mēs tāpat pārvaldām.’ Es to nepārvaldu, un tas nozīmē, ka es ļoti bieži nevaru sarunāties ar pārdevējiem veikalos vai ar cilvēkiem Rīgas ielās un pie Brīvības pieminekļa.
“Es nespēju bez palīdzība izpildīt telegrammas formu, nevaru salasīt to, kas rakstīts manā krājkases grāmatiņā. Pirms pāris nedēļām man no tikai pusi ceļa nobraukuša taksometra pavēlēja izkāpt šoferis – krievs, kas acīmredzot bija aizvainots par to, ka es ar viņu krieviski nerunāju. Tas, ka es ar viņu krieviski runāt nespēju, viņu nelikās traucējam.
“Un, kad to pašu grūtību centos izskaidrot pārdevējai kādā Vecrīgas veikalā, garāmejošs latvietis (!) nošņāca, ‘Nu, neiztaisieties vis, ka nemākat!’
“Pateikšu skaidru un atklāti: Es krievu valodu nemāku, un arī pašreizējos apstākļos nemācīšos. Man bezgala kremt tas, ka es, latvietis, nevaru Latvijā sazināties lietot latviešu valodu. Tam tā nevajadzētu būt.
“Tāpēc visā pilnībā latviešu tautai ir jāatbalsta tas, ko pieprasa augšminētā Tautas frontes grupa: Latvijas valsts valodai jābūt latviešu valodai. Cilvēkiem, kuri Latvijā vēlas dzīvot un, sevišķi, strādāt darbos, kur viņiem nākas saskarties ar plašāku publiku, ir šī valoda jāiemācās.
“Šo vēstuli rakstu dienā, kad atkal Rīgas ielās plandās bezgalīgie sarkanie karogi. Oficiāli tie atgādina to, ka pirms 45 gadiem mūsu mīļo galvaspilsētu atbrīvoja no vācu okupācijas.
“Es tomēr izvēlos karogiem piešķirt citu nozīmi – proti ka tie mums vēlreiz atgādina, ja jau 45 gadus ir ilgusi Rīgas pēdējā okupācija. Tas, ka mūsu ielās arvien retāk dzirdam pašu valodu, ir šīs okupācijas pazīme.
“Tāpēc stāvēsim stingri par vienu: latviešu zemē latviešu valodu!”
Parakstījos kā “LVU angļu valodas pasniedzējs.”
Kopš tā laika pagājuši 35 gadi, un krievu valodu tā arī neesmu apguvis. Nav bijusi vajadzība, jo es nedzīvoju Krievijā.
Latviešu valodu es apguvu mājās un bērnībā, jo man abi vecāki bija latvieši. Tāpat visi četri vecvecāki, un abās pusēs es biju pirmais mazbērns. Vecmāmiņas mātes pusē versijā es biju “zvirbulis.”
Kad sāku skolu Čikāgas priekšpilsētā, angļu valodu nepratu vispār. Apguvu to un pabeidzu mācības pamatskolā, vidusskolā un augstskolā. Visur protams angļu valodā.
Taču tam paralēli es arī mācījos Krišjāņa Barona latviešu skolā Čikāgā, Garezera vasaras vidusskolā, kā arī Minsteres latviešu ģimnāzijā, kura okupācijas laikā bija vienīgā skola pasaulē ārpus okupētās Latvijas, kur mācību viela tika apgūta latviešu valodā.
Līdz ar to, kad ierados Latvijā, jau no paša sākuma varēju piedalīties sabiedriski politiskajā dzīvē, tajā skaitā arīdzan Tautas frontē.
Krievu valodai ilgu laiku mūsu valstī bija statuss. Lieki teikt, Krievijas impērijas laikā tā bija visuresoša, un stāsti par obligātu rusifikāciju nebija nekāds retums.
Tāpat arī PSRS okupācijas laikā valoda bija obligāta lietvedībā un citur.
Atjaunotās brīvvalsts laikā arīdzan krievu valoda Latvijā bija pamatīga. Lauzti šķēpi par valodas lietošanu izglītības sistēmā. Latvijas televīzijā bija atsevišķa programma ar raidījumiem krievu valodā. 2012. gadā aktīvisti forsēja referendumu par domu, ka krievu valodai būtu piešķirams valsts valodas statuss.
Šai domai, lieki teikt, un, paldies Dievam, vairākums vēlētāju pateica stingru nyet.
Citāda ir bijusi situācija ar krievu valodu laikā kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā.
Tā dēļ nogāzts fallam līdzīgais piemineklis Pārdaugavā. Tā dēļ notikušas plašas sarunas par citu pieminekļu novākšanu vai nenovākšanu. No sērijas vai Andrejs Upītis bija nozīmīgāks kā autors vai kā kolaboracionists? Kā ar Vili Lāci?
Krievu valodas klātbūtne sabiedriskajos medijos stingri ierobežota. Liels bija skandāls pirms nesenajām Eiropas parlamenta vēlēšanām, kad Latvijas televīzija piepeši paziņoja, ka tā vēlas rīkot kandidātu debates krievu valodā.
Tas bija šoks, pirmkārt, tāpēc, ka krievu valoda nav viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, un, otrkārt, tāpēc, ka kopš okupācijas beigām ir uzaugušas divas veselas paaudzes, kurām krievu valodas mācīšanās nebija obligāta.
Vai 25 gadus vecs kandidāts spēs svešvalodā niansēti atbildēt uz jautājumiem par Eiropas Savienības lauksaimniecības budžetu? Diez vai.
Jautājums par valodu lietošanu izglītības sistēmā man jau ļoti, ļoti sen ir šķitis novecojis. Patlaban, 35 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, mēs joprojām tūļājamies “pārejas periodā” uz situāciju, kur visas klases Latvijas Republikā tiks mācītas Latvijas Republikas vienā un vienīgajā valsts valodā.
Kāpēc tas netika nodrošināts pirms pieciem gadiem, desmit gadiem, piecpadsmit gadiem, divdesmit gadiem? Galu galā Latvijas Republikā vienmēr galvenā ir bijusi latviešu valoda. Tā tas arī bija okupācijas laikā, un pēc okupācijas beigām bija tikai un vienīgi loģiski sagaidīt, ka arī izglītības sistēma pārkārtosies no Latvijas PSR uz Latvijas Republikas laikiem.
Tas, ka joprojām tas nav izdarīts, ir visnotaļ kliedzošs absurds.
Mūsdienās bieži vien es uz ielas un sabiedriskajā transportā dzirdu jauniešu savstarpēji sarunājamies angļu valodā. Ja godīgi, bieži vien ne īpaši labā angļu valodā, bet tas laikam mūsdienās skaitās stilīgi.
Latviešu valodu mūsdienās prot ap diviem miljoniem cilvēku pasaulē. Tas nav maz. Grib kāds padomāt par izmirušām valodām, tepat, mūspusē, ilgus gadsimtus dzīvoja lībiešu tauta. Lībiešu valoda principā ir mirusi valoda, un Latvijas autoritārisma perioda uzstājība uz “tautiskumu” bija viens iemesls, kāpēc lībiešu valoda aizgāja pie senčiem.
TET kabeļtelevīzijā joprojām ir n-tās programmas krievu valodā. Uz ielas es to dzirdu visnotaļ regulāri. Bet esmu lepns, ka esmu latvietis, un esmu līdz papēžiem gandarīts, ka varu dzīvot vienīgajā valstī pasaulē, kurā mana valoda arī ir valsts valoda.
Nenovērtēsim, LA.LV lasītāji, par zemu to, cik ļoti svarīgi tas ir un arī turpmāk būs!
