Kārlis Streips par Navaļnija drosmi, Trampa spriedumu un Krievijas pilsoņiem mūsu valstī 0
Februāris mūspusē un konkrēti 17. februāris šogad. No rīta Rīgā bija +7 grādi. Pēcpusdienā gaisa temperatūra krasi pazeminājās un parādījās slapjš sniegs. Padomāju pie sevis – lūk, Dabas māte šizofrēniskā. Arī padomāju pie sevis, ir taču februāris un februārī mīnus 1 un sniegs ir ierastāk nekā +7. Un visbeidzot padomāju pie sevis, nav ko kreņķēties, jo laika apstākļus es personīgi nevaru ietekmēt nekādi.
Taču 17. februārī arīdzan bija vesela sērija notikumu mūsu valstī un citur pasaulē, par kuriem padomāt un kurus apspriest, un tāpēc šonedēļ komentārā par visiem tiem pēc kārtas.
Sākot ar Satversmes tiesas spriedumu 15. februārī, kurā bija skaidri pateikts, ka Latvijas uzstājība, ja tu esi kaimiņvalsts pilsonis, bet vienalga gribi dzīvot šeit Latvijā ar uzturēšanās atļauju, tad tev ir jāapgūst latviešu valoda, nav nekāds baiss attiecīgo personu cilvēka tiesību pārkāpums.
Atgādināšu, liela daļa kaimiņvalsts pilsoņu centās valodas eksāmenu nokārtot. Daļai izdevās, citai atkal – nē. Uzskatu, ka nav pareizi no šiem pretendentiem pieprasīt perfektu rakstītprasmi latviešu valodā. Reizi gadā internetā piedāvāts latviešu valodas diktāts, un pat cilvēks, kurš latviešu valodā ir dzimis un audzis, perfekti nepārzinās visus locījumus, garumzīmes, mīkstinājuma zīmes, pieturas zīmes u.tml.
Vai no uzturēšanās atļaujas pretendentiem mēs gaidām kopoto rakstu sacerēšanu? Nu, nē.
Gribam, lai visi Latvijas iedzīvotāji spēj ikdienas situācijās sarunāties valsts valodā. Aptiekā palūgt medikamentus, kurpju veikalā pareizo izmēru.
Tomēr bija arī cita daļa Krievijas pilsoņu mūsu valstī, kura nolēma nē, “suņa valodu” tie nemācīsies. Ar informatīvu atbalstu no Daugavpils pašvaldības un tās priekšsēdētāja Andreja Elksniņa, šie ļaudis vērsās konstitucionālajā tiesā ar savu čīkstēšanu.
Ne bez pamata Satversmes tiesa šajā kontekstā piesauca valsts nacionālo drošību. Pēdējoreiz, kad mūsu kaimiņvalstī bija valsts prezidenta “vēlēšanas,” Kremļa fašists kopumā saņēma 77,53% balsu, bet Latvijā visos trīs iecirkņos – vairāk nekā 90 procentus.
Rīgā 93,61%, Daugavpilī 63,97%, bet Liepājā – 97,6% kaimiņvalsts pilsoņu. Tobrīd Krimas aneksija un marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos bija turpinājusies četru gadu garumā. Acīmredzot Latvijas diasporā Kremļa fašists bija īstens mīlulītis.
Manā izpratnē tie, kuri devās uz konstitucionālo tiesu, ir nosodāmi pie pilnas programmas. Ja arī savulaik tie pieņēma Krievijas pilsonību tāpēc, ka pensija līdz ar to bija augstāka, visu laiku kopš tam tie ir dzīvojuši Latvijā ar visām milzīgajām privilēģijām, ko tas dod.
Ja visos tajos gados kāds neapguva latviešu valodu, tad varbūt viņam ir zināmi divi konkrēti vārdi: “Pats” un “vainīgs.”
Saprotu, valsts negrib pieļaut sensāciju, kādu radītu kādas gados vecas krievu babuškas pārcelšana pāri robežai pie Zilupes. Varam garantēti zināt, ka kaimiņvalsts prese no tā kaut kā uzpūstu masīvu skandālu par fašistisko Latvijas valsti un visu pārējo.
Taču tāpat šos cilvēkus atstāt arī nevar. Noteikumi ir noteikumi, likums ir likums, prasības ir prasības.
Sestdien no rīta uzzināju, ka iepriekšējā dienā mūžībā bija aizgājis Aleksejs Navaļnijs. Kā zināms, salīdzinoši nesen Navaļnija kungs pārvests uz koloniju aiz Polārā loka Sibīrijā. Oficiālā versija par viņa aiziešanu mūžībā nākusi no kaimiņvalsts ieslodzījumu vietu pārvaldes.
Iepriekšējā dienā Aleksejs Navaļnijs devies pastaigāties pa kolonijas laukumu. Kad atkal ienācis telpā, saļimis un neesot vairs bijis atdzīvināms.
Pirmkārt, tajā pašā dienā Navaļnija kungs bija vienā no daudzām tiesas sēdēm, kādas Kremļa fašists pret viņu vērsušas. Viņš izskatījās noguris, bet tomēr možs. Smaidīja, ar pirkstiem veidoja sirsniņas veidolu.
Un tad hops – piepeši pienāk ziņa, ka Navaļnija vairs nav.
Komentāru rakstu divas dienas vēlāk, joprojām nelaiķa mirstīgās atliekas nav atdotas ģimenei. Tā noteikti gribētu pieprasīt sekciju, lai ģimene, draugi un pasaule varētu uzzināt, ka īsti ar šo cilvēku notika.
Ļoti iespējams, tie, kuri zina kā viņš nomira, tieši to arī vēlas novērst.
Latvijā viena daļa sabiedrības vēsti par Alekseja Navaļnija nāvi uzņēma sakot, ka nevajagot sērot, jo savulaik viņš esot bijis krievu nacionālists. Nav iebildis pret invāzija Gruzijā, nedz arī pret Krimas sagrābšanu.
Šis pēdējais apgalvojums nav patiess.
Navaļnijs aktīvi nosodīja veidu, kādā Krima anektēta, bet arī teica, ka viņš nesaredzēja pussalas nākotni Ukrainā. Tas nav tas pats, kas neiebilst pret okupāciju kā tādu.
Taču galvenais man te ir kas cits. Pēdējās desmitgades laikā un it īpaši pēc Borisa Ņemcova nogalināšanas atentātā 2015. gadā, Aleksejs Navaļnijs nepārprotami bija galvenā opozīcijas figūra režīmā, kurš minētajā laika posmā represīvās skrūves ir griezis arvien ciešāk un ciešāk.
Navaļnija organizācija veica dziļus pētījumus un izdeva vairākas dokumentālas filmas par to, kā Kremļa fašists un viņa krēsla sildītājs četru gadu starpposmā starp fašista pirmajiem diviem termiņiem amatā un pašreizējo – šķietami bezgalīgo laika posmu, sarausuši vienkārši prātam neaptveramu bagātību.
Ir skaidrs, ka Kremļa fašists par Navaļniju nervozēja un no viņa baidījās. 2013. gadā par spīti faktam, ka propaganda pret viņu bija brutāla un visaptveroša, aktīvists saņēma 23% balsu Maskavas pilsētas galvas vēlēšanās. Tas bija krietni vairāk, nekā kāds bija paredzējis.
2018. gadā Aleksejs Navaļnijs gatavojās kandidēt uz valsts prezidenta amatu, bet tāpēc, ka kādu laiku pirms tam pret viņu celtas pilnībā baltiem diegiem šūtas apsūdzības par piesavināšanos un viņš par tām bija notiesāts veidā, kuru Eiropas Cilvēka tiesību tiesa vēlāk nosauca par pilnībā politizētu – tāpēc Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija atteicās piereģistrēt Navaļnija kandidatūru.
Divus gadus vēlāk cilvēks bija nāves durvju priekšā pēc tam, kad kāds viņu saindēja ar tikai un vienīgi Krievijā ražotu nervu aģentu. Piecus mēnešus Aleksejs Navaļnijs ārstējās Vācijā, atkopās, un tad atgriezās Krievijā labi zinādams, ka viņš nekad vairs brīvs nebūs. Nudien, kolīdz viņš izkāpa no lidmašīnas Maskavā, Navaļnija kungs arestēts, un aiz restēm viņš bija līdz 2024. g. 16. februārim, kad nezināmos apstākļos viņš ir miris.
Manās acīs nepārprotami un absolūti, neskatoties uz to, ko viņš ir vai nav darījis pagātnē: Varonis.
Turklāt varonis tādā pašā nozīmē kā Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis, kurš Kremļa fašista invāzijas dienas vakarā uzstājās televīzijā un pateica, ka viņš nekur nebrauks, lai arī vairākas valstis Eiropā viņam piedāvāja patvērumu. Mana vieta ir šeit, tā pateica Zeļenskis.
Ar Alekseju Navaļniju bija tāpat.
Viņš zināja, kur viņam jābūt, un droši vien arī saprata, ka nāvē viņš kļūs par daudz lielāku figūru un ikonu, jo viņa daudzajiem atbalstītājiem tagad būs jauns cīņas spars.
Pagājušajā piektdienā Amerikā, savukārt, pienāca spriedums civillietā, kādu Ņujorkas štata tieslietu ministre cēla pret kādreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu sakarā ar apsūdzībām par daudzu desmitgažu laikā veiktu krāpniecību.
Tiesnesis piesprieda sodu: vairāk nekā 400 miljoni dolāru, kā arī aizliegums darboties jebkurā Ņujorkas uzņēmumā nākamo trīs gadu garumā.
Trampa vecākie bērni Donalds juniors un Ēriks sodīti ar 4 miljoniem dolāru un minēto aizliegumu divu gadu garumā.
Tramps ir solījis spriedumu pārsūdzēt, bet nekā milzīgi pārsūdzama tur nav, jo faktu par krāpniecību kā tādu tiesnesis apstiprināja vēl pirms sākās tiesas process par soda noteikšanu.
Šī bija otra civilprāva, kurā kādreizējam prezidentam piespriesta liela soda nauda. Pirmā bija saistībā ar rakstnieci Džinu Kerolu un viņas teikto, ka pagājušā gadsimta 90. gados Tramps viņai seksuāli uzmācās kāda Ņujorkas veikala uzlaikošanas kabīnē.
Pērn maijā zvērināta žūrija Ņujorkā atrada, ka Tramps nudien rakstniecei bija uzmācies, kā arī, ka laikā kopš tam viņa melošana par to, kā viņš Kerolu nemaz nepazina, viņa ir neglīta, viņš tādu negribētu u.tml., tā bija neslavas celšana. Žūrija kādreizējo prezidentu sodīja ar 5 miljonu dolāru sodu.
Nākamajā vakarā kādā televīzijas intervijā Tramps atkārtoja precīzi tos pašus melus par Džīnu Kerolu. Viņa viņu iesūdzēja vēlreiz, un šogad janvārī piespriests 83,3 miljonu dolāru liels sods.
Tieslietu eksperti, kādus redzēju televīzijā spriežam par to, kas te varētu notikt tālāk, teica, ka atbilstoši likumam, Trampam būs jāiemaksā vismaz daļa no piespriestā naudas soda arī tad, ja viņš pārsūdzēs spriedumu kā tādu.
Tramps visa mūža garumā ir lielījies par savu milzīgo bagātību. Par to šaubas radās pirms mēneša, kad sabiedrība uzzināja, ka politiskās komitejas, kuras atbalsta viņa kandidatūru šī gada vēlēšanās kopumā izdeva 50 miljonus dolāru par juristu pakalpojumiem, kādus kandidāts saņēma sakarā ar savām milzīgajām juridiskajām likstām.
Visa šī nauda nāca no ziedojumiem no cilvēkiem, kuri joprojām uzskata, ka Tramps ir bez maz vai dievs atgriezies mūsu pasaulē.
Diez vai viņi savu grūti nopelnītu naudiņu ziedoja juristu apmaksāšanai un finansēšanai.
Trampam priekšā vēl stāv četras krimināllietas, tajā skaitā Ņujorkā, kur apsūdzības celtas sakarā ar faktu, ka 2016. gadā pirms tā gada vēlēšanām Trampa cilvēki samaksāja 130 tūkstošus dolāru erotisku filmu aktrisei, lai viņa ciestu klusu par afēru, kāda viņai bija bijusi ar Trampu laikā, kad Trampa sieva Melānija mājās auklēja neilgi pirms tam dzimušo dēlu.
Lai arī cik pretīga šāda uzvedība nebūtu, tas pats par sevi nav noziegums. Noziegums radās tad, kad Trampa cilvēki centās maksājumus paslēpt un aprakstīt kā maksājumus vienam no Trampa juristiem. Tā ir grāmatvedības viltošana, tas ir noziegums, un sods par to var būt četri gadi aiz restēm.
Pagājušajā nedēļā Trampa juristi darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai atliktu tiesāšanas procesu, bet tiesnesis visas sūdzības un ņerkstēšanu noraidīja un stingri pateica, ka tiesāšana šajā lietā sāksies 25. martā. Tas nav datums kās būtu aiz īpašiem kalniem vai pat pakalniem.
Otra lieta ir sakarā ar faktu, ka 2021. g. 6. janvāri Donalds Tramps uzkurbulēja vardarbīgu pūli, kurš vairāku stundu garumā marodēja ASV Kapitolijā ar konkrēto mērķi – pārtraukt Elektorālo balsu skaitīšanu no 2020. gada vēlēšanām.
Tām, kurās prezidents Džo Baidens uzvarēja ar vairāk nekā 7 miljonu balsu vairākumu. Elektorālajā koledžā balsojums bija 306 pret 232. Kā zināms, Tramps pirms tam un arī pēc tam ir brēcis, ka vēlēšanās notika baisa krāpšanās un, patiesībā, uzvarēja viņš.
Viena lieta ir tā kaut ko apgalvot rallijos. Cita lieta ir atrasties tiesas priekšā, kur ar apgalvojumiem nepietiek, ir vajadzīgi fakti un pierādījumi.
Lietā pagaidām iestājusies pauze kamēr tiesas vērtē kādreizējā prezidenta visnotaļ ekstravaganto apgalvojumu, ka viņam kā eks-prezidentam pieder absolūta un līdz mūža beigām pastāvoša imunitāte pret jebkāda veida apsūdzībām vispār.
Lietas tiesnese knapi varēja kontrolēt ņirgšanu, kad viņa šai domai pateica stingru nē. Apelācijas tiesa sekoja ar tikpat stingru noraidījumu. Patlaban jautājums ir Augstākās tiesas priekšā. Grūti spriest, kas tur varētu notikt, tāpēc par to šonedēļ neko vairāk neteikšu.
Interesantā laikmetā mēs dzīvojam. Šonedēļ sestdien būs divi gadi, kopš Kremļa fašists uzsāka genocīdu Ukrainā. Pagājušajā nedēļā bija četri mēneši kopš teroristu organizācija Hamās uzbruka civilistiem Izraēlas dienvidos un Izraēla uzsāka uzbrukumu, kāds turpinājies visu laiku kopš tam un veidā, kādu Starptautiskā krimināltiesa nesen vērtēja kā iespējams atbilstošu noteikumiem Ženēvas konvencijā par genocīdu un tā novēršanu.
Amerikas Kongresa apakšpalāta tikmēr pagājušajā piektdienā nolēma doties divu nedēļu brīvdienās. Nākamā sēde paredzēta vien 28. februārī. Trīs dienas pēc tam būs diena, kad Amerikas valdībai aptrūksies finansējuma, ja Kongress nebūs apstiprinājis jaunu valsts budžetu vai arī pagarinājis esošā budžeta spēkā būšanas laikā.
Kongresa apakšpalāta neko nav darījusi, lai apstiprinātu budžetu. Pēdējoreiz, kad bija risks par valdības funkciju pārtraukšanu, toreizējais spīkers Kevins Makārtijs paļāvās uz Demokrātu partijas frakcijas balsīm, lai apstiprinātu esošā budžeta pagarinājumu.
Tas viņam izmaksāja amatu, jo Republikāņu frakcijas maniakālajā galā nav lielāka “grēka” kā sadarbība ar nīstajiem demokrātiem.
Visi zina, tas arī būs vajadzīgs nākamreiz, bet nelaime liela šajā lietā ir fakts, ka tāpēc ir iesprūdis tālāks atbalsts Ukrainai. Senāts pagājušajā nedēļā ar atbalstu no abām partijām apstiprināja plašu finansējuma paketi Ukrainai, Izraēlai un Taivānai.
Apakšpalātas spīkers Maiks Džonsons preventīvi paziņoja, ka palāta to neizskatīs, jo paketē nav finansējuma valsts dienvidu robežas sakārtošanai.
Pirms divām nedēļām Senāts apstiprināja paketi, kurā bija finansējums robežai, bet tad ierunājās Tramps, kuram haoss uz robežas ir vajadzīgs kā priekšvēlēšanu kampaņas elements, un tie paši Senāta republikāņi, kuri bija veikuši sarunas par paketi, balsoja pret tās pieņemšanu.
Džonsons ir teicis, kamēr nebūs nauda robežai, nebūs nauda nekam citam, tajā skaitā un konkrēti Ukrainai. Un nu viņa palāta ir nolēmusi ieturēt divu nedēļu pauzi.
Steigas nekādas. Ļaudis Kijivā: Varat iet ieskrieties. Mums republikāņiem ir vienalga.
Marasms.
