Kārlis Streips: Par kristiešu kristīgo vienotību 115
Iespējams, vidējais šī portāla lasītājs nemaz nezina, ka patlaban mēs esam Kristīgās vienotības nedēļas viducī! Tā sākās 18. janvārī un ilgs līdz 25. datumam.
18. janvāris – diena, kurā, atbilstoši kristiešu tradīcijām, svētais Pēteris pirmoreiz atzina, ka Jēzus Kristus ir ne tikai draugs un kompanjons, bet mesija. Stāsts ir atrodams visos trīs tā dēvētajos sinoptiskajos evaņģēlijos – Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlijā.
Mateja evaņģēlijā process aprakstīts šādi:
“Jēzus jautāja saviem mācekļiem, sacīdams: Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?
Bet viņi atbildēja: Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem.
Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt?
Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva dēls.”
Neilgi pēc šī brīža Jēzus Pēterim paziņo: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu baznīcu.” Pie šī klints jēdziena mēs vēl atgriezīsimies.
Savukārt 25. datums kristīgajās tradīcijās saistāms ar cilvēku vārdā Sauls. Viņš bija farizejs Jeruzalemē, un par jauno Jēzus mācībā pamatoto baznīcu nemaz nebija sajūsmā. Sauls centās šos ļaudis visādi represēt.
Taču tad pienāca diena, kad Saulam bija darīšanas Damaskā, un viņš devās ceļā. Pa ceļam viņu piepeši apspīdēja ļoti spilgta gaisma, kuras centrā bija augšāmcēlušais Kristus būtībā ar vārdiem vecīt, kāpēc tu man brauc augumā?
Trīs dienas Sauls bija akls, bet pēcāk viņš tapa par svēto Pāvilu, kurš vislabāk pazīstams ir kā brīžiem visnotaļ kašķīgu vēstuļu rakstītājs dažādām agrīnām kristiešu draudzēm.
Piemēram, vēstulē galatiešiem mēs lasām šādus vārdus:
“Jūs neprātīgie galatieši. Kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais. Vai jūs esat tik neprātīgi?”
Kā teicu: Reizēm kašķīgi.
Tas ir stāsts par kristiešu vienotības nedēļas sākuma un beigu datumu. 23. janvārī manā draudzē un daudzās citās bija speciālas lūgšanas un aizlūgumi par cerību, ka kaut kad visi kristieši pēc kārtas varēs unificēties un kļūt par to vienu baznīcu, par kuru runāja Jēzus.
Jauka cerība, bet nereāla. Pavisam, pavisam nereāla.
Sākot ar kašķīgajām Pāvila vēstulēm, kuras spilgti liecina, ka pašos, pašos pirmsākumos agrīnās kristiešu baznīcas līderi nebūt nebija vienisprātis par to, kāda baznīca tiem būtu vajadzīga.
Romas katoļu baznīcas tradīcijā uzskatīts, ka pats pirmais Romas pāvests bija jau minētais svētais Pēteris – tas akmens, uz kura Jēzus solīja būvēt savu baznīcu. Atkārtosim: baznīcu vienskaitlī.
To agrīnie Romas katoļi bija gatavi pieņemt kā aksiomu. Mēs tie vienīgie, mēs tie galvenie.
Taču bija dažādi risināmi jautājumi, tajā skaitā un pirmkārt lūk, kas:
Tapa nolemts, ka baznīcas svētajos rakstos būs divas derības. Saistībā ar Veco derību lielu problēmu nebija. Būtībā kristiešu Bībeles Vecā derība ir pirmās piecas grāmatas ebreju svētajos rakstos. Darīts.
Lai gan mūsdienās Romas katoļiem Vecajā derībā ir 46 nodaļas, kamēr austrumu pareizticīgajiem var būt līdz pat 49 grāmatām. Visplašāk izplatītajā protestantu kanonā ir tikai trīsdesmit deviņas grāmatas.
Vecās derības teksti sākotnēji sacerēti ivrita, grieķu un aramiešu valodā. Būtībā tā ir vēstures grāmata par izraēliešiem un viņu piedzīvojumiem un likstām. Jau Vecajā derībā iekļauts jēdziens, ka ir un var būt tikai viens pats dievs, turklāt Vecajā derībā tas bija visnotaļ bargs un ļaunatminīgs dievs.
Savukārt Jaunā derība agrīnajai kristiešu baznīcai bija jāizveido pašai, sākot ar centrālo jautājumu par evaņģēliju skaitu. Nebūt nebija tā, ka pastāvēja tikai Marka, Mateja, Lūkasa un Jāņa evaņģēlijs.
Evaņģēlijam līdzīgu tekstu bija visnotaļ daudz, bet agrīnie līderi nolēma tos atstāt ārpus Jaunās derības. Jaunā derība oficiāli Romas katoļu vajadzībām apstiprināta ceturtā gadsimta pašās beigās. Šajā gadījumā gandrīz bez izņēmuma 27 nodaļas.
Četri evaņģēliji, Apustuļu darbi, četrpadsmit vēstules it kā no svētā Pāvila, septiņas vēstules no citiem un tad visai apokaliptiskā Jāņa atklāsmes grāmata.
Tomēr agrīnajiem kristiešiem svētie raksti nebija vienīgais jautājums. Pirmkārt, agrīnās baznīcas ietvaros ātri vien veidojās dažādas sektas, kuras centās izpratnes deķi par to, ko nozīmē būt kristietim pavilkt savā virzienā.
Arī pastāvēja ļoti intensīvi disputi par doktrīnas jautājumiem – kas skaitās sakraments, kas ir tiesīgs sakramentu dot, kas ir tiesīgs sakramentu saņemt, kāda būs jaunās baznīcas administratīvā un vadības struktūra u.tml.
Visu laiku bija strīdi, visu laiku bija kašķi, un 11. gadsimtā mūsu ērā notika milzīgs lūzuma punkts starp baznīcu rietumos un baznīcu austrumos.
Kādu laiku Romas katoļu baznīcai bija savstarpēji konkurējoši pāvesti dažādās pilsētās un teritorijās.
Taču galu galā austrumnieki palika atdalīti, un no turienes radās mūsdienu Pareizticīgo baznīca.
Viduslaikos Anglijā uzradās lustīgs karalis Henrijs astotais, kurš auga kā ticīgs katolis. Taču Henrijam radās sarežģījumi ar sievām, kuras izrādījās nespējīgas viņam nodrošināt dēlu un mantinieku.
Bet, kad Henrijs gribēja atteikties no vienas sievas un ņemt citu, baznīca Romā pateica nē, tā nedrīkst.
Un Henrijs principā atbildēja labi, tad es eju prom, un man būs pašam sava baznīca, kurā galvenais vārds piederēs man un nevis kaut kādam prātu izkūkojušam vecim pusotra tūkstoša kilometru attālumā no Londonas.
Rezultāts bija Anglikāņu baznīca, kurā vēl šobaltdien karaliene Elizabete skaitās “ticības sargs un Anglijas baznīcas visaugstākais valdnieks.
Ap to pašu laiku Romas katoļu mūks vārdā Martins Luters sāka škrobēties par faktu, ka viņa baznīca ticīgajiem teica, ja ticīgais dosies krusta karā, tad baznīca viņam garantēs vietu debesīs tad, kad viņš nomirs.
M. Luteram tā likās kā visnotaļ nepieņemama korupcija un arī viņš, tāpat kā karalis Henrijs nolēma, ka tādā gadījumā arī viņš ies prom un veidos kaut ko jaunu. Protestantismu.
Visātrāk šī jaunā konfesija izpletās Ziemeļeiropā, tajā skaitā arī mūsu valstī. Tā dēvētie svētbilžu grautiņi bija interesants process šajā kontekstā. Ja lasītājs par tiem neko nezina, pameklē informāciju Internetā. Nudien saistoši.
Taču šonedēļ galvenais par protestantismu ir fakts, ka arī protestantisms nav viena vienota konfesija, nebūt ne.
Lutera vārdā ir nosaukti luterāņi, bet arī anglikāņi ir protestanti. Protestantu grupā arī ieskaitāmi baptisti un anabaptisti, metodisti un septītās dienas adventisti, prezbiteriāņi un episkopāļi – vēl un vēl un vēl un vēl.
Pat Latvijas luteriskā baznīca ir sadalījusies divās daļās. Ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā, un ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē.
PSRS okupācijai sākoties, liels bars mācītāju, priesteru un tamlīdzīgu reliģiska rakstura ļautiņu piesita pēdu un devās rietumu virzienā, jo tie zināja, ka Padomju Savienība skaitījās visnotaļ agresīvi ateistiska savā noskaņojumā.
Daudz kas mūsu valstī okupācijas laikā tapa grauts. Anglikāņu baznīcai, kuras loceklis esmu es, palaimējās, jo Rīgas Politehnikums tur ierīkoja klubu saviem studentiem.
Tas nozīmēja, ka mūsu 19. gadsimta vidū celtā baznīca netika izdemolēta tā, kā tas bija ar daudziem citiem dievnamiem vismaz oficiāli bezdievīgajā PSRS.
Trimdā devušies mācītāji veidoja savas draudzes. Amerikā viens no pirmajiem pienākumiem vietējai letiņu kopienai bija atrast dievnamu. Daudzos gadījumos sākotnēji telpas īrētas, bet daudzviet celtas jaunas baznīcas konkrēti latviešu vajadzībām.
Kad augu Čikāgā mums bija viena baptistu draudze, viena Romas katoļu draudze un trīs luterāņu draudzes.
Bija anekdote: Kur atrod divus latviešus, tur arī būs trīs latviešu luterāņu baznīcas.
Mūsdienu Latvijā analogs: Kur atrod divus latviešus, tur arī būs trīs latviešu politiskās partijas, bet ne par to mums šonedēļ stāsts.
Latviešu luterāņi ārzemēs ir saglabājuši atsevišķu identitāti arī mūsdienās, un tas ir lielākoties saprotot, kas ir latviešu luterāņu baznīca tēvzemē.
Jau ļoti ilgi arhibīskaps Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā ir bijis cilvēks vārdā Jānis Vanags.
Latvijā esmu anglikānis divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, baznīca es pirmoreiz ienācu Amerikā un angļu valodā, un dievkalpojumi anglikāņu baznīcā, protams, arī notiek angļu valodā.
Kad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā avīzē izlasīju, ka šurp brauks amerikāņu misionārs ar mērķi atjaunot anglikāņu baznīcas darbu, priekā salēcos un kļuvu par vienu no Rīgas svētā glābēja anglikāņu draudzes dibinātājiem.
Labi vien bija, jo neilgi pēc tam jau minētais Vanaga kungs piepeši pasludināja, ka viņa baznīcā geji un lesbietes vairs nedrīkstēs nākt pie dievgalda.
Kādreiz šāda ekskomunikācija skaitījās milzīga dzīves traģēdija.
Mūsdienās tas tā nav. Ja Vanaga baznīca negrib mani, tad man Vanaga baznīca nav vajadzīga nekādā bietē. Vēl tikai piebildīšu, varbūt arhibīskaps negrib dievgaldu dot man, bet viņš no manas rokas dievgalda oblati saņēma tad, kad mūsu baznīcā viesojās Kenterberijas arhibīskaps, un arī Latvijas arhibīskaps tur bija.
Šķēlumā starp iekšzemes luterāņiem un ārvalstu latviešu luterāņiem ir arī cits iegansts, proti, jautājums par sieviešu ordināciju.
Īsi pēc stāšanās amatā jaunais arhibīskaps Vanags nolēma, ka, lai arī luterāņu baznīca sievietes bija ordinējusi jau labu laiku (PSRS okupācijas laikā, protams, garīdznieki kokos neauga, un ikkatrs un ikkatra, kas bija pietiekami drosmīgs vai drosmīga ateistiskas, okupācijas laikā par tādu kļūt, bija zelta vērtē), bet Vanaga baznīca tā vairs nedarīs, punkts un āmen.
Sievietes, kuras Latvijā gūst augstāko izglītību teoloģija un līdz ar to tāpat kā vīrieši viņu grupā grib kļūt par mācītājām, ir spiestas ordināciju saņemt ārzemēs, jo dzimtenē viens vīrietis ir nolēmis, ka nevar.
Turklāt šis šķēlums arī ir nozīmīgs plašākā nozīmē. Pirms gadiem 20 Anglikāņu baznīca un Luterāņu baznīca konstatēja, ka to starpā nekādu īpašu doktrinālu domstarpību nav, un tāpēc 1992. gadā Somijas pilsētā Porvo parakstīts savstarpējas komūnijas lūgums.
Tas nozīmē, ka vienas konfesijas ļaudis otras konfesijas baznīcā jutīsies ērti, rituālus pazīs, un dievgalda sakraments tiem būs pieejams. Cita starpā šis līgums arī ir nozīmējis, ka mūsu svētā glābēja draudzē četri mācītāji luterāņi – divi vīrieši, divas sievietes – ir varējuši bez problēmām pārkvalificēties par anglikāņiem.
Varat trīsreiz minēt, kura ir vienīgā luterāņu baznīca Eiropā, kura komūnijas līgumu noraidīja. Jo arī anglikāņi ordinē sievietes, un arī tur luterāņu baznīcas Jānītim tas nepatīk. Viņš savu spainīti un lāpstiņu ņems no smilšukastes un ies mājās.
Par to nācās domāt vakar, kad dievkalpojumā mācītāja runāja par kristiešu vienotību. Vai jūtos īpaši vienots ar Jāni Vanagu? Nē. Vai viņš jūtas īpaši vienots ar mani? Nezinu. Bet viņa baznīcās es pie dievgalda it kā nevaru iet.
Nav man, vai jebkuram citam gejam seksualitāte uz pieres rakstīta. Mācītājs nezina, ar ko pārguļ dievlūdzēji, kas nometušies ceļos viņa priekšā. Protestantisma tradīcijās grēksūdze ir ar daudz mazāku nozīmi nekā katoļiem.
Taču, kā teicu – ja Vanaga baznīca negrib mani, tad man tā nav vajadzīga. Man ir pašam savas reliģiskās mājas Rīgā, un es tur jūtos labi.
Saprotu, Jēzus runāja par tikai vienu baznīcu. Bet 21. gadsimtā, ja kāda no daudzajām konfesijām, kuras laika gaitā ir iznirušas no tā viena akmens, par kuru viņš runāja, ir institucionāli un pretīgi aizspriedumaina, tad priecājos, ka manā rīcībā ir cita konfesija, kura tāda nav.
Nezinu, ko par to domājat jūs, mani lasītāji, bet man vienotība ar cilvēkiem, kuri negrib mani redzēt kā cilvēku, nav vajadzīga un nebūs vajadzīga nekad.
