Kārlis Streips: Par jauno gadu domājot 0
Sākšu ar cerību, ka visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem 2023. gads pienāca laimīgs un veiksmīgs. Lai būtu veselība, sirdsprieks un miers visiem pēc kārtas.
Es jauno gadu sagaidīju mājās un klusām. Kad aiz loga skanēja paukšķēšana, gāju skatīties, pāris reizes virs jumtiem izdevās redzēt tās skaistās ugunspuķes, kādas ir salūta rezultāts. Oficiāla salūta šogad Rīgā un citur Latvijā nebija, cita starpā tāpēc, ka valstī patlaban ir daudz bēgļu no Ukrainas, kuriem sprādziena skaņa saistās ar kaut ko daudz baisāku. Taču privātā kārtā arī bija salūta rīkotāji, un atzīstu, man tas likās skaisti.
Pāris dienas pirms jaunā gada gadījās nepatikšanas, bet tikai nosacītas. Vadīju raidījumu “Preses klubs” telekanālā TV24, kur cita starpā pateicu, ka man ir žēl to nabaga puišu, kurus Kremļa fašists principā ir nolaupījis un nosūtījis uz Ukrainu. Nākamajā dienā man piezvanīja kolēģis no televīzijas ar vēsti, ka manis teiktais ir sacēlis milzīgu vētru sociālajos tīklos, manis teiktajam piedēvējot tādu pašu negantumu kā tam, kura dēļ pirms kāda laiciņa krievu telekanālam “Dožd” atņemtas apraides tiesības Latvijā. Atsevišķi censoņi aicināja mani atbrīvot no darba televīzijā.
Tas, ka man ir žēl izniekotu dzīvību, protams, ne mirkli nenozīmē, ka es atbalstu Kremļa fašista “speciālo militāro operāciju” kaimiņvalstī, nedz arī to genocīdu, kāds sākās pirmajā konflikta dienā un ir turpinājies līdz šī komentāra rakstīšanas brīdim. Taču daudz lasīts par faktu, ka šie jaunieši nudien uz Ukrainu tiek sūtīti bez jebkādām īpašām instrukcijām, bet pienācīga apģērba un visa pārējā.
Jau pirms kāda laiciņa lasīju, ka Ukraina ir sākusi izmantot dronus ar skaļruņiem, lai iebrucēja spēkiem vēstītu padodieties, mēs pret jums izturēsimies humāni un atbilstoši Ženēvas konvencijas prasībām. Ir cilvēki padevušies, taču blakus tam bija stāsts no viena jaunieša, kura grupā sākotnēji bija 570 vīru, bet pēc vienas nakts apšaudes no ukraiņu spēku puses, dzīvi palika mazāk nekā 200. Tīri cilvēciski man ir par to žēl, un saku vēlreiz, ka tam nav pilnīgi nekāda sakara ar manu viedokli par barbarismu, kāds tur tiek veikts.
Viena grupa Latvijā, kurai 2023. gads ir sācies ar uzviju, ir politiķi un amatpersonas. Pērn Saeima pieņēma grozījumus likumā par valsts un pašvaldību amatpersonu kompensāciju, nosakot koeficientus, ar kādiem var aprēķināt šādu cilvēku algu uz pamatalgas pamata. Jūrmalā, kas allaž bijusi ar ievērojamu korumpētības smaku, bija vajadzīgas tikai dažas minūtes, pirms vairākums nolēma, ka taps izmantots pats visaugstākais koeficients.
Tā rezultātā Jūrmalas domes priekšsēdētājai alga 1. janvārī pieauga par visiem 54%. Saeimas priekšsēdētājam alga palielināta par veseliem 75%, un no politikāņiem, protams, arguments ir un vienmēr būs, ka likums to pieļāva, kāpēc mums to apšaubīt. Rīgas dome apšaubīja. Rīgas dome nobalsoja par 2022. gadā maksātu algu iesaldēšanu arī 2023. gadā. Var arī tā.
Gadu esam sākuši īsti nezinot, kas notiks tālāk ar divām lietām, kuras aizgājušajā gadā bija būtiskas. Gadu sākām ar mājsēdi, kāda bija saistāma ar Covid-19 pandēmijas plosīšanos. Pavasarī Latvijas valdība pakāpeniski atcēla ierobežojumus un prasības saistībā ar vīrusu, un, ja godīgi, man jau principā aizmirsies, ko nozīmēja maskas nēsāšana un ķēpāšanās ar vakcinācijas sertifikātu.
Taču 30% Latvijas iedzīvotāju joprojām nav pat pirmo Covid-19 poti saņēmuši, kas nozīmē, ka aukstos laika apstākļos, kad cilvēki daudz vairāk laika pavada telpās, pieaugošs infekciju skaits ir puslīdz garantēts. Vien jācer, ka ne tik ļoti, ka atkal būs vajadzīga tā maska un viss pārējais.
Otra lieta, protams, ir jau minētais genocīds Ukrainā. Savā jaunā gada uzrunā Kremļa fašists paziņoja, ka zaudējums nozīmētu viņa valsts suverenitātes bojāeju. Ukrainas prezidents runāja par savas valsts un tautas atjaunošanu. Kremļa fašists principā apliecināja, ka viņš ir gatavs karu turpināt. Gan vecgada vakarā, gan jaunā gada pirmajā dienā lidoja Kremļa fašista raķetes un droni, kā vienmēr, uzbrūkot civilpersonām un civiliestādēm. Jācer, ka fašistam kaut kad paredzamajā nākotnē sitīs pēdējā stunda.
Nevaram zināt, kas notiks pēc tam, bet tas, kas patlaban notiek Ukrainā, principā ir viņa un viņa viena paša lēmums un process. Sakāpis galvā šim cilvēkam ir viss pēc kārtas, veselais saprāts ir atvadījies. Mūsdienu Krievija ir tā pati totalitārā PSRS ar izņēmumu, ka nav slēgtas robežas. Tas ļāva desmitiem tūkstošus vīriešu mukt tad, kad izsludināta mobilizācija. Tā nevarēja darīt tie, kuriem nebija rocības pirkt dārgas aviobiļetes. Tie tad arī ir tie, kurus fašists tagad izmanto kā lielgabala gaļu un neko vairāk.
Latvijā lielākais politiskais notikums šogad būs valsts prezidenta vēlēšanas, kuras būs maija beigās vai jūnija sākumā. Līdz šim esošais prezidents Egils Levits nav pateicis, vai viņš gribētu kandidēt uz vēl četriem gadiem Rīgas pilī, bet nepārprotamais fakts ir tāds, ka 13. Saeima, kurā viņu 2019. gadā ievēlēja pirmajā kārtā un ar 61 balsi, bija pavisam citādāka nekā 14. Saeima.
Jaunajā Saeimā cita starpā ir partija Latvija pirmajā vietā, kuras galvenais boss un kādreizējais Latvijas politikas “buldozers” Ainars Šlesers attiecībā uz Levita kungu septembrī un vēl pirms vēlēšanām paziņoja šādu domu: “Prezidents nevar būt dzimis un audzis ārzemēs, viņam jābūt no Latvijas un jāsaprot, kas notiek Latvijā.”
Egils Levits ir dzimis 1955. gadā Rīgā. Nezinu kā citiem, bet pēdējoreiz, kad es paskatījos, Rīga bija Latvijā. Vispār es pats dzīvoju Rīgā, man ir skaidrs, ka tā ir pilsēta Latvijā. Levita kunga ģimene no okupētās Latvijas emigrēja 1970. gadā, kad viņš bija pusaudzis. Teikt, ka viņš ir dzimis ārpus Latvijas, nozīmē vai nu būt lielam nezinītim, vai arī ciniski melot. Šlesera kungs bija deputāts arī tad, kad pirmajā un otrajā reizē ievēlēta cita persona, kura piedzima Latvijā, bet lielākoties mūžu pavadīja trimdā.
Runa, protams, ir par Vairu Vīķi Freibergu. Nevaram zināt, kā Šlesera kungs balsoja 1999. gadā, kad viņa ievēlēta pirmoreiz. Bet pēc četriem gadiem arī Šlesera kunga toreizējais politiskā biznesa projekts Latvijas Pirmā partija jau laikus pirms 8. Saeimas vēlēšanām paziņoja, ka protams, protams, partija balsos par prezidentes atkārtotu ievēlēšanu. 88 balsis Freiberga kundze saņēma. Gandrīz noteikti arī Ainara Šlesera balsi.
Levita kungs nepārprotami ir ar plašākām kvalifikācijām nekā gandrīz jebkurš cits no mūsu valsts prezidentiem, izņemot varbūt Jāni Čaksti, kurš laikā pirms prezidentūras principā vadīja visas galvenās iestādes Latvijas neatkarības veidošanas kontekstā. Savdabīga bija pašreizējā prezidenta pieeja jaunas valdošās koalīcijas veidošanai pēc pagājušā rudens vēlēšanām. Vienmēr vispirms nosaukts kandidāts, pēc tam notiek sarunas par koalīcijas veidošanu.
Šoreiz bija otrādāk – premjeram Kariņam bija jāuzrāda sarunu rezultāts, valdības deklarācija un viss pārējais, pirms Levita kungs oficiāli viņu izvirzīja amatam. Manās acīs tas nediskvalificē viņu no otra termiņa amatā. Vai tas tā būs – to rādīs laiks.
