Kārlis Streips par attieksmes veidošanos Amerikā un tepat: Latvijā tumšādainie ir atzinuši nepārtrauktas rasisma izpausmes 0
“Lai gan mums šodien ir un rīt būs grūtības, man tomēr ir sapnis. Tas ir sapnis, kas ir dziļi iesakņots amerikāņu sapnī. Sapņoju, ka pienāks tā diena, kad šī valsts piecelsies un nodrošinās tās kredo patieso nozīmi – mēs uzskatām kā pašsaprotamu patiesību, ka visi cilvēki ir radīti vienādi.
Es sapņoju, ka pienāks diena, kad Džordžijas sarkanajos kalnos kādreizējo vergu dēli un kādreizējie vergu turētāju dēli spēs piesēsties kopā pie brālības galda.
Sapņoju, ka pienāks diena, kad pat Misisipi, kura patlaban kūp dēļ netaisnīguma un represiju karstumu, kļūs par brīvības un tiesiskuma oāzi.
Es sapņoju, ka mani četri mazie bērni kādreiz dzīvos valstī, kurā viņus vērtēs ne viņu ādas krāsas dēļ, bet viņu rakstura saturu. Man ir sapnis.”
28. augustā ir 60. gadadiena milzīgai manifestācijai ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kur pilsonisko tiesību aktīvists un varonis Martins Luters Kings nāca ar uzrunu, kura drīz vien kļuva zināma kā “man ir sapnis” uzruna.
Tas bija 1963. gadā. Amerikas prezidents bija Džons Kenedijs, un valstī, it īpaši dienvidos, joprojām pastāvēja baisa diskriminācija pret tumšādainiem cilvēkiem. Viņu protestus pret šo rasismu var salīdzināt ar latviešu tautas atmodu PSRS norieta laikā.
Latvijā process sākās ar atsevišķu cilvēku drosmi, tajā skaitā atceramies Daini Īvānu un viņa dvēseles kliedzienu laikrakstā “Literatūra un māksla” 1986. gada oktobrī pret vēl vienas spēkstacijas celšanu uz Daugavas.
1987. gada 14. jūnijā grupa drosmīgu jauniešu Molotova Ribentropa pakta gadadienā devās pie Brīvības pieminekļa un atrotīja transparentu ar uzrakstu “14. jūnija upuru piemiņai.”
No turienes atmodas process uzņēma apgriezienus līdz 1991. gada 21. augustam, kad Latvija atguva neatkarību. Pagājušajā nedēļā atzīmējām 32 gadus kopš tās dienas.
Arī Amerikā tumšādaino atmoda sākās ar indivīdiem. Amerikā viens no redzamākajiem cīņas centriem bija Birmingamā Alabamā. Jau 1955. gadā sieviete vārdā Roza Parksa iekāpa autobusā, kurš bija sadalīts starp zonu baltādainiem cilvēkiem un zonu tumšādainiem pasažieriem.
Roza Parksa ieraudzīja, ka visas tumšādaino vietas bija aizņemtas, un tāpēc viņa apsēdās vienā no baltādainajām vietām. Šoferis piecēlās un pienāca par viņas. “Taja brīdī,” tā vēlāk atcerējās aktīviste, “jutu pārliecību mani apsedzam kā segai ziemas naktij.”
Ieradās policija un Rozu Parksu arestēja. “Kāpēc jūs tā darāt,” viņa jautāja. Atbilde: “Nezinu, bet tāds ir likums, un jūs esat arestēta.”
Roza Parksa nebija pirmā, kura tā bija rīkojusies, bet centrālā tumšādaino tiesību organizācija, Nacionālā Asociācija tumšādainu cilvēku tiesību veicināšanai, nolēma viņu padarīt par galveno seju tam, kas notika tālāk.
Trīs dienas pēc notikušā visās Alabamas baznīcās mācītāji sprediķī aicināja pret Birmingamas sabiedriskā transporta sistēmu ieviest boikotu. Vienlaikus sistēma arī iesūdzēta tiesā. Boikots turpinājās 381 vienu, smagi samazinot sabiedriskā transporta ienākumus.
Boikots beidzās tikai nākamajā gadā, kad 1956. gada jūnijā apelācijas tiesa segregācijas procesu atzina par nekonstitucionālu. Drīz pēc tam bez komentāriem spriedumu arī atzina Augstākā tiesa.
Divus gadus pirms tam tā pati Augstākā tiesa nāca ar nudien būtisku spriedumu, kurā deviņi tiesneši vienprātīgi atzina, ka segregācija Amerikas izglītības sistēmā bija nekonstitucionāla.
Paralēli boikotam Birmigamā bija plašāki protesti. Visa Amerikā televīzijā redzēja, kā nikni baltādaini policisti ar suņiem un ūdens šļūtenēm uzbruka tumšādainiem cilvēkiem, bieži vien – jauniešiem un bērniem. Pirms protestu sākuma tikai 4% amerikāņu uzskatīja, ka pilsoniskās tiesības bija svarīgs jautājums. Gadu vēlāk tādu jau bija vairāk nekā puse.
1960. g. 1. februārī četri tumšādaini studenti iegāja veikalā Grīnsboro Ziemeļkarolīna un apsēdās pie letes, kura bija rezervēta tikai baltādainiem cilvēkiem. Viens no tiem vēlāk atcerējās:
“Pēc piecpadsmit sekundēm jutos lieliski. Jutos brīvs un ar atjaunotu vīrišķīgumu. Jutos neiznīcināms. Saprotiet, es sēdēju uz muļķīga ķeblīša un vēl nebiju pasūtījis ēdamo.”
Veikala īpašnieks atteicās viņiem kaut ko dot. Puiši tur nosēdēja līdz pat veikala slēgšanas laikam. Taču tajā pašā intervijā jaunietis atcerējās ko citu:
“Grīnsboro Ziemeļkarolīnā 1960. gadā tur sēdēja maza baltādaina večiņa, kura mūs aplūkoja ar aizdomām. Viņai nebija labas domas par mums un to ko mēs darījām.”
Taču tad kundze bija apēdusi savu kūkas gabalu un izdzērusi tasi kafijas Viņa piecēlās, piegāja pie puišiem un pieliecās viņiem tuvāk:
“Ļoti mierīgā balsī viņa pateica: “Puiši, es ļoti par jums lepojos. Man vien ir žēl, ka jūs tā nedarījāt jau pirms desmit gadiem.”
Jaunietis turpināja: “No šī mazā incidenta es iemācījos, ka nekad, nekad šajā dzīvē nevajag kādu uzskatīt ar stereotipiem, ja neesi pieredzējis viņu un atradis izdevību ar viņu aprunāties. Šodien es to saprotu vēl labāk, un esmu atklāts pret cilvēkiem, kuri runā citādāk, izskatās citādāk un nāk no dažādām vietām.”
Nākamajā dienā jaunieši atgriezās veikalā, šoreiz viņu bija 15. Nākamajā dienā bija 300 protestētāju, un ar laiku tādu bija pat tūkstotis. Šāda veida “piesēdēšana” izpletās visā Amerikā.
Divas dienas pēc pirmās “piesēdēšanas” Lielbritānijas premjerministrs Harolds Makmilans uzrunāja Dienvidāfrikas parlamentu ar vārdiem “šajā kontinentā pūš pārmaiņu vējš. Patīk mums tas vai nē, bet nāciju apziņas pieaugums ir politisks fakts.”
Nākamās desmitgades laikā 17 valstis Āfrikā guva neatkarību no koloniālajām impērijām, kuras tās bija kontrolējušas jau sen. To arī pamanīja Martins Luters Kungs, kurš jau 1960. gadā rakstīja:
“Nēģera jauniegūtā cieņas un pašcieņas sajūta radās daļēji no sapratnes, ka šī cīņa patiesībā ir globāla cīņa.”
Amerikas tumšādaino vēsture Amerikā bija smaga. 16. gadsimtā pāri Atlantijas okeānam devās kuģi ar kokvilnu, kura Lielbritānijas aizjūras kolonijā auga griezdamās. Kādu laiku šie kuģi Amerikā atgriezās tukši, lai paņemtu nākamo kokvilnas kravu.
“Risinājums” bija cilvēki. Āfrikā tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku tika nolaupīti un vesti prom. Lielais vairums šo nabaga cilvēku nonāca Brazīlijā un Karību jūras valstīs, bet apmēram pusmiljons tika vests uz Ameriku.
ASV neatkarības kara laikā vergu sistēma jau bija iekārtota. Kara laikā un drīz pēc tam gandrīz visi štati jaunās valsts ziemeļos vergu turēšanu aizliedza pavisam. Amerikas Konstitūcijā bija noteikts, ka tumšādains cilvēks uzskatāms par 3/5 no viena cilvēka tautas skaitīšanā.
Tas bija konkrēti tāpēc, ka dienvidu štatos iedzīvotāju kā tādu bija mazāk, un vergu pieskaitīšana, kaut tikai daļēji, nozīmēja lielāku iedzīvotāju skaitu un līdz ar to plašāku reprezentāciju ASV Kongresā.
Konstitūcijā arī bija šāds noteikums: “Neviens cilvēks, kurš ir verdzībā atbilstoši sava štata likumiem, un kurš ir izmucis uz citu štatu, netiks atbrīvots no verdzības atbilstoši cita štata likumiem vai noteikumiem, un tā vietā tiks atdos tam cilvēkam, kuram pienākas verga pakalpojumi un darbs.”
1793. gadā pieņemts likums, kurā konkretizēta šī prasība tajā skaitā nosakot, ka štatiem nebija atļauts izmukušiem vergiem dot patvērumu. Palīdzēt izmukušam vergam bija kriminālnoziegums. Štati, kuros vergu turēšana bija aizliegta, centās likumu ignorēt, un 1850. gadā pieņemts vēl stingrāks un skarbāks likums.
1860. gadā sākās ASV Pilsoņu karš, kura laikā Valsts prezidents Abrahams Linkolns izsludināja vergu brīvlaišanu. Drīz pēc kara beigām Kongress pieņēma Konstitūcijas 13. grozījumu, kurā vergu turēšana tapa aizliegta.
Vergu statuss pirms tam bija baiss. Viņus varēja brīvi pirkt un pārdot. Ļoti bieži tapa atdalītas ģimenes. Tumšādainas sievietes varēja rēķināties ar faktu, ka saviem saimniekiem tās būs seksa rotaļlietas. Leģendārākais šāds gadījums saistīts ar ASV trešo prezidentu Tomasu Džefersonu, kuram bija bērni ar vienu no viņa verdzenēm. Daudzus gadus vēlāk DNS testi to pierādīja.
Pēc vergu turēšanas aizliegšanas Amerikas dienvidos situācija tumšādainiem cilvēkiem īpaši nemainījās. Štatos un pašvaldībās ieviesti strikti segregācijas noteikumi attiecībā uz skolām, baznīcām un dažāda veida pakalpojumiem.
Sevišķi aktīvi dienvidnieki centās nodrošināt, ka tumšādainie iedzīvotāji nevarēs balsot vēlēšanās. Tapa izdomātas visdažādākās prasības, tajā skaitā saistībā ar lasītprasmi, kāda daudziem bijušajiem vergiem nebija.
Pieaugošie protesti Birmingamā un citur bija katalizators sākumā minētajai manifestācijai Vašingtonā. Amerikas prezidents Kenedijs pret to iebilda, uzskatot, ka tā būtu nevajadzīga aģitācija, kuras vienīgais rezultāts būtu lielāks aizkaitinājums baltādainu amerikāņu starpā.
Taču tas brīdis bija pienācis. 1963. g. 28. augustā pie Linkolna pieminekļa Vašingtonā sapulcējās apmēram ceturtdaļmiljonu ļaužu liels pūlis. Cilvēki brauca no visām Amerikas malām. Laikraksts The New York Times žurnālistu nosūtīja uz Birmingamu, un viņš par autobusu, kurā uz Vašingtonu devās protestētāji, pāris dienas vēlāk rakstīja šādi:
“260 dažāda vecuma protestētāji līdzi bija paņēmuši piknika grozus, pudeles ar ūdeni, Bībeles, un viņu galveno ieroci – gatavību soļot, dziedāt un lūgt dievu protestā pret diskrimināciju.”
Viens no braucējiem vēlāk atcerējās: “Tas nebija nekāds pikniks. Cilvēkiem bija bail, jo mēs nezinājām, kas notiks. Precedenta nebija nekāda.”
Arī Vašingtona nezināja, ko gaidīt. Organizētāji sākotnēji bija iecerējuši pulcēties pie ASV Kapitolija, bet tad nolēma tā darīt pie Linkolna pieminekļa, vismaz daļēji tāpēc, ka viņš bija tas, kurš vergiem nodrošināja brīvlaišanu.
Pāris dienas pirms manifestācijas pie pieminekļa uzstādīta plaša apskaņošanas sistēma. Pa nakti kāds to sabotēja un organizētājiem nācās sazināties ar Amerikas tieslietu ministru Robertu Kenediju. “Šurp dodas vairāki simti tūkstošu cilvēku,” tā viens no organizētājiem pateica. “Vai jūs tiešām pēc visa notikušā rīt te gribēsit redzēt nemierus.”
Pa nakti speciālisti no ASV armijas sistēmu salaboja.
Manifestācija sākās ar ASV himnas nodziedāšanu un svētbrīdi, kuru vadīja Vašingtonas Romas katoļu arhibīskaps. Martins Luters Kings ar savu “man ir sapnis” uzrunu bija pēdējais runātājs. Pirms viņa bija vienpadsmit citi. Starp uzrunām bija mūzika.
1963. g. novembrī prezidents Kenedijs nogalināts atentātā. Viņa pēctecis Lindons Džonsons bija tas, kurš nākamajā gadā piespieda visnotaļ negribīgu Kongresu pieņemt plašu likumu par pilsoniskām tiesībām, tajā skaitā konkrēti aizliedzot diskrimināciju uz rases un ādas krāsas pamata.
Leģenda vēsta, ka pēc likuma parakstīšanas Džonsons esot nopūties un teicis: “Nupat esam pazaudējuši ASV dienvidus vismaz uz vienas paaudzes mūžu.”
Tumšādainiem amerikāņiem dzīve pēdējo gadu laikā atkal ir sarežģījusies. Republikāņu pārvaldītos štatos darīts viss iespējamais, lai samazinātu viņu ietekmi politikā, tajā skaitā Alabamā, piemēram, pārzīmējot vēlēšanu apgabalu karti tā, lai būtu tikai viens Kongresa apakšpalātas apgabals no kopumā septiņiem, kurā ir vairākums ar tumšādainu vēlētāju vairākumu.
Floridā štata parlaments pieņēma likumu, kurā aizliegta ASV tumšādaino iedzīvotāju vēstures mācīšana skolās, argumentam esot, ka tādas mācības baltādainiem bērniem liks justies “vainīgiem.”
Floridas gubernators Rons Desantiss, kurš kandidē Republikāņu partijas priekšvēlēšanās gatavojoties uz nākamā gada valsts prezidenta vēlēšanām, nesen paziņoja, ka varbūt vergu turēšana nemaz tik slikta lieta nebija, jo atsevišķi vergi procesa laikā varbūt apguva dažāda veida prasmi, kas bija lietderīga arī pēc brīvlaišanas.
Nekā citādi, kā par prastu un pretīgu rasismu šo attieksmi neuzskatīt.
Bet nobeigumā par citu manifestāciju Amerikas galvaspilsētā, kurā arī es piedalījos. 1987. gada 11. oktobrī tie bija ASV geji un lesbietes, kuri tur pulcējās. Iepriekšējā gadā ASV Augstākā tiesa bija nākusi ar spriedumu, kurā atzīts, ka štatiem bija tiesības viendzimuma seksu noteikt kā kriminālnoziegumu.
1987. gadā jau sešu gadus un vairāk kopienā plosījās HIV vīruss, un ASV prezidenta Ronalda Reigana administrācija to bija pilnībā ignorējusi. Sapulcējās apmēram 750 tūkstoši cilvēku, kuri pieprasīja viendzimuma attiecību atzīšanu, visu likumu pret viendzimuma seksu atcelšanu un diskriminācijas izbeigšanu.
Īpašs elements procesā bija tā dēvētā AIDS sega. 1985. gadā cilvēki sāka izšūt drānas gabalus, ar katru no tiem pieminot kādu, kas pandēmijā bija miris. Paneļu izmērs bija 0,91 reiz 1,83 metri. Vašingtonā bija segas debija, un uz zālāja starp Linkolna pieminekli un Kapitoliju izklāti 1920 paneļi.
Atceros brīdi, kad es tur biju. Cilvēku daudz, bet izņemot šņukstēšanu un raudas, tur bija absolūts klusums. Viens no sirsnīgākajiem un aizkustinošākajiem brīžiem manā mūžā.
Diskriminācija jebkādā izpausmē civilizētā sabiedrībā ir nepieņemama. Latvijā īpaši daudz tumšādainu cilvēku nav, lai gan daži no tiem, kuri te ir dzīvojuši ilgstoši, ir atzinuši nepārtrauktas rasisma izpausmes.
Kā esmu rakstījis citreiz, Latvija joprojām ir viena no ļoti retajām Eiropas savienības un Eiropas padomes dalībvalstīm, kurā nav nekāda likuma par viendzimuma pāru tiesībām.
Tomēr arī tiem, pret kuriem mūsdienu Latvijā tiek vērsta diskriminācija, ir sapnis.
