Kārlis Streips: Paldies visiem par ļoti jaukām atmiņām! 0
23. aprīlī bija simtgade kopš Latvijas Olimpiskās komitejas izveidošanas. Mērķis bija “pārraudzīt Latvijas sportistu gatavošanos Olimpiskajām spēlēm un deleģēt Latvijas komandu Olimpiskajās spēlēs.”
Par to šonedēļ iedomājos rakstīt ne tikai tāpēc, ka nupat pagājusi simtgade, bet arī tāpēc, ka pavisam nesen par savu aiziešanu no aktīvā sporta paziņoja titulētie kamaniņu braucēji Juris un Andris Šics.
Viņi savas karjeras laikā savāca vienu sudraba un divas bronzas medaļas Olimpiskajās spēlēs, divas sudraba un trīs bronzas medaļas pasaules čempionātos, un kaudzi citu apbalvojumu.
Pēc sudraba medaļas izcīnīšanas 2010. gada ziemas spēlēs Vankūverā, brāļi bija pie manis uz interviju Latvijas radio. Viņi bija līdz paņēmuši savas medaļas.
Teicu viņiem: “Pirmā reize, kad esmu rokā turējis Olimpisko spēļu medaļu.”
Viņi pasmaidīja un gandrīz vienā balsī atbildēja: “Mēs arī.”
Starptautiskā Olimpiskā komiteja Latvijas komiteju uzņemt pulciņā piekrita 1923. gadā, un tas nozīmēja, ka jau nākamajā gadā mūsu valsts varēja nosūtīt sportistus uz pašām pirmajām ziemas Olimpiskajām spēlēm Francijā (pirms tam Olimpiskajās spēlēs bija gan vasaras, gan arī ziemai domāti sporta veidi).
Uz spēlēm devās ātrslidotājs Alberts Rumba un distanču slēpotājs Roberts Plūme.
Rumba piedalījās visās četrās ātrslidošanas distancēs, un labākais rezultāts bija 10. vieta 1500 metru slidojumā.
Plūme startēja gan 18, gan arī 50 kilometru distancē, taču abos gadījumos nācās izstāties pirms finiša līnijas.
Tajā pašā gadā arī bija vasaras Olimpiskās spēles, arīdzan Francijā.
Latvija turp nosūtīja visai prāvu sportistu pulciņu, bet rezultāti nekādi spīdošie tur nebija.
Pirmais latvietis, kurš ieguvis medaļu Olimpiskajās spēles bija ātrsoļotājs Jānis Daliņš. 1932. Losandželosā viņš 50 kilometru distanci pabeidza četrās stundās, 57 minūtēs un 20 sekundēs, kas bija septiņas minūtes un 10 sekundes lēnāk par zelta medaļas ieguvēju no Lielbritānijas, kurš cita starpā tur uzstādīja jaunu Olimpisku rekordu.
Patlaban pasaules rekords vīriešiem ātrsoļošanā ir trīs stundas, 32 minūtes un 33 sekundes. To uzstādīja francūzis Johans Dinīzs 2014. gada augustā un Cīrihē.
1936. gadā Vasaras Olimpiskās spēles bija Berlīnē, jo Ādolfs Hitlers vēlējās demonstrēt nacistu varas panākumus.
No Latvijas cīkstonis Edvīns Bietags izcīnīja sudraba medaļu, kamēr Adalberts Bubenko aizsoļoja līdz bronzas medaļai 50 kilometru distancē.
Minētās trīs medaļas bija vienīgās, kuras saņēma Latvijas sportisti pirmās brīvvalsts laikā. Kopumā minētajā posmā mūsu valsts sportisti piedalījās trīs ziemas un četrās vasaras spēlēs.
PSRS okupācijas laikā, protams, Latvijas sportisti startēja zem okupantu karoga, tomēr ne bez rezultātiem.
Pirmā zelta medaļa personai no Latvijas bija 1956. gadā Melburnā.
Inese Jaunzeme ar pirmo šķēpa metienu uzstādīja jaunu pasaules rekordu un galu galā uzvarēja ar 53,86 metru distanci.
Kopumā okupācijas laikā sportisti no Latvijas ieguva 21 zelta medaļu šķēpmešanā, volejbolā, basketbolā, kamaniņu sportā, bobslejā, ledus hokejā, šaušanā, vingrošanā un kanoe braukšanā.
Leģendārā basketboliste Uļjana Semjonova tika pie zelta medaļām kā PSRS valsts vienības dalībniece 1976. un 1980. gadā. Te jāpiebilst, ka 1980. gadā spēles Maskavā boikotēja laba daļa pasaules tāpēc, ka Padomju Savienība bija iebrukusi Afganistānā.
Sieviešu basketbolā togad piedalījās tikai sešas komandas. Finālā PSRS pārspēja Bulgārijas valstsvienību ar rezultātu 104:73. Abos gadījumos Uļjana Semjonova iemeta lielāko punktu skaitu un arī lielāko skaitu atlēkušo bumbu saķeršanu.
Tajās pašās spēlēs šķēpmetējs Dainis Kūla ar 91,20 metru metienu tika pie zelta medaļas. Pāvels Seļivanovs bija volejbola vienībā, kura tika pie zelta, kamēr Aleksandrs Muzičenko izcīnīja zeltu burāšanā.
1980. gadā ziemas spēles bija Leikplesidā Ņujorkā, un tur kamaniņu braucēja Vera Zozuļa kļuva par pirmo personu no Latvijas, kura ieguvusi zelta medaļu ziemas spēlēs.
Pēdējā reize, kad Latvijas sportisti startēja zem PSRS karoga, bija 1988. gadā, kad ziemas spēles bija Kalgārijā, bet vasaras spēles Seulā.
Sportistiem no Latvijas tajās spēlēs bija vesels medaļu birums.
Ziemas spēlēs Jānis Ķipurs pārī ar ukraini Vladmiru Kozlovu divnieku bobslejā izcīnīja zelta, bet kopā ar Kozlovu, Gunti Osi un Juri Toni – bronzas medaļu.
Padomju Savienība Kalgārijā uzvarēja septīto zelta medaļu Olimpisko spēļu vēsturē, un viens no spēlētājiem bija vārtsargs Vitālijs Samoilovs, kurš piedalījās vienā no spēlēm, kādas tur tapa izspēlētas.
Vasaras spēlēs Korejā zelta medaļa bija Igoram Migliniekam kā spēlētājam PSRS basketbola valstsvienībā. Natālija Laščonova no Jelgavas palīdzēja Padomju Savienības vingrošanas valstsvienībai pārspēt visas pārējās, lai gan viņa pati individuālajā daudzcīņā palika 5. vietā.
Divi sportisti no tām spēlēm, kurus vērts aprakstīt plašāk. Kanoe braucējam Ivanam Klementjevam 1988. gada Olimpiskās spēles bija pirmās, kurās viņš piedalījās, un tur uzreiz zelta medaļa 1000 metru sacensībā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Klementjevs pievērsās politikai. No 2001. līdz 2005. gadam viņš bija Rīgas domes deputāts no Tautas Saskaņas partijas, un kopš 2006. gada viņš ir bijis Saeimas deputāts no minētās partijas pēctecēm – Saskaņas centra un mūsdienu Saskaņas sociāldemokrātiskās partijas.
Savukārt šāvējam Afanasijam Kuzminam spēles Seulā bija trešās, kurās viņš piedalījās pēc 4. vietas 25 metru distancē 1976. gadā Monreālā un 6. vietas pēc četriem gadiem Maskavā.
Seulā Kuzmins izcīnīja zelta medaļu, vēl pēc četriem gadiem Barselonā – sudraba medaļu. Pēc tam sportists piedalījās vēl piecās Olimpiskās spēlēs, labākajam rezultātam esot 8. vieta 2000. gadā Sidnejā.
Blakus Kuzminam ir vēl tikai divi citi sportisti, kuri ir piedalījušies deviņās Olimpiskajās spēlēs. Vien jājējs Ians Milars no Kanādas ir piedalījies 10 spēlēs.
1988. gadā tautas atmoda Latvijā bija pirmsākumos. Vasaras spēles Seulā sākās 17. septembrī, un tajā pašā dienā okupētajā Latvijā vairākos laikrakstos parādījās materiāls ar virsrakstu “Aicinājums.”
Materiālā konstatēts, ka “mūsu mazā republika 48 padomju varas pastāvēšanas gados valstij devusi 15 olimpiskos čempionus, daudzus pasaules un Eiropas meistarsacīkšu uzvarētājus.”
Aicinājuma autori arī atzīmēja faktu, ka bija sportisti, kuriem no mazas republikas starts PSRS valstsvienībā bija sarežģīts:
“Vai astoņpadsmitkārtējās Eiropas kausu ieguvējas TTT basketbolistes savā laika nebūtu cienīgas startēt zem olimpiskā piecapļu karoga? To pašu var teikt par mūsu basketbolistiem, volejbolistiem un hokejistiem.”
Te gan būtu jāpiebilst, ka jau minētā Uļjana Semjanova bija TTT spēlētāja, un viņai divreiz bija iespēja “startēt zem olimpiskā piecapļu karoga.”
Aicinājuma autoru piedāvātais risinājums bija izveidot Latvijas PSR Nacionālo olimpisko komiteju un “dot šādas tiesības, ja tās tiktu pieprasītas, arī pārējām savienotajām republikām.
“Mūsuprāt, 15 jauno nacionālo olimpisko komiteju iestāšanās starptautiskajā kustībā ievērojami vairotu PSRS starptautisko prestižu un apliecinātu mūsu valsts patieso demokrātiskumu un internacionālismu.”
Nezinu, vai PSRS sporta funkcionāri šo aicinājumu sadzirdēja vai nē, bet fakts ir tāds, ka nākamās Olimpiskās spēles pēc aicinājuma publicēšanas bija 1992. gadā, kad Latvija jau bija atjaunojusi pilnu neatkarību un suverenitāti.
Pirms tālāk par to, vērts pieminēt peldētājus Jāni un Ilzi Konrādu. Viņi abi bija pavisam maziņi, kad vecāki muka no Latvijas brīdī, kad atkal tuvojās PSRS Sarkanarmija.
Ģimene nonāca Austrālijā, kur brālis un māsa pievērsās peldēšanai. 1960. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Romā Jānis ieguva zelta medaļu 1500 metru brīvā stila peldējumā, kamēr Ilzei bija sudrabs 4×100 brīvā stila stafetē.
Jānis savas karjeras laika uzstādīja 26 pasaules rekordus, kamēr Ilze – 13. Pēc sportista karjeras beigām brālis kļuva par uzņēmēju, bet māsa – par žurnālisti.
1992. gada ziema spēles atkal bija Francijā. No Latvijas piedalījās 23 sportisti sešos sporta veidos, bet visi palika bez medaļām.
Vasaras spēlēs Barselonā bija jau minētais sudrabs šāvējam Kuzminam, kā arī sudraba medaļa jau minētajam kanoe braucējam Klementjevam, plus vēl bronza Dainim Ozolam riteņbraukšanā.
1996. gadā Ivanam Klementjevam bija trešās Olimpiskās spēles, šajā gadījumā vēlreiz izcīnot sudraba medaļu.
Pirmā zelta medaļa neatkarīgās Latvijas laikā bija vingrotājam Igoram Vihrovam 2000. gadā Sidnejā.
Tūdaļ pēc uzvaras Igoru intervēja cilvēks no laikraksta Sports.
“Fantastika, vēl neticu, ka tas ir noticis,” priecājās sportists. “Domāju, ka būšu septītais, astotais. Kad [Aleksejs] Nemovs saņēma atzīmi 9,8, domāju – dies’ dod medaļu izcīnīt, bet ka zelta, pat sapņos tas nerādījās.”
Tajās pašās spēlēs Austrālijā Aigars Fadejevs izcīnīja sudraba medaļu 50 km ātrsoļošanā, bet Vsevolods Zeļonijs – bronzas medaļu džudo.
No 2004. gada spēlēm Atēnās ar sudraba medaļām atgriezās šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis, vingrotājs Jevgēņijs Saproņenko, pieccīņas sportiste Jeļena Rublevska un svarcēlājs Viktors Ščerbatihs.
Pirmā medaļa pēc neatkarības atjaunošanas ziemas spēlēs bija Mārtiņam Rubenim 2006. gada spēlēs Turīnā. Viņš izcīnīja bronzu.
2008. gadā Pekinā Māris Štrombergs kļuva par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš ieguvis zelta olimpisko medaļu BMX riteņbraukšanā. Pēc četriem gadiem Londonā viņš kļuva par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kuram tas izdevies divreiz pēc kārtas.
Tajā otrajā reizē fināls bija brīdī, kad es Latvijas Radio vadīju raidījumu. Aiz loga bija televizors, un sarunas laikā, ja atmiņa neviļ, par Limbažiem, klausītāji dzirdēja arvien skaļāku un skaļāku elšanu un tad skaļu “JĀ!!!!, kad Māris pirmais šķērsoja finiša līniju.
Pēcāk klausītājiem teicu, ka cerēju, ka tajā brīdī neviens nebija mašīnā un neietriecās kokā.
Pekinā šķēpmetējs Ainārs Kovals izcīnīja sudraba medaļu, kamēr jau minētais Ščerbatihs atkārtoja sudraba medaļas rezultātu no iepriekšējām spēlēm četrus gadus pirms tam.
2010. gada ziemas spēlēs brāļiem Šiciem bija pirmā sudraba medaļa, kamēr Martins Dukurs ieguva tā paša kaluma medaļu skeletonā.
2012. gada vasaras spēlēs blakus Štromberga otrajai zelta medaļai pie bronzas tika Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš.
2014. gadā Sočos bija zelts bobsleja četriniekam Dreiškenam, Melbārdim, Strengam un Vilkastei, vēl viena sudraba medaļa Martinam Dukuram, šoreiz bronzas medaļa brāļiem Šiciem, bet arīdzan bronza kamaniņu komandas stafetē, kur piedalījās abi brāļi, plus Mārtiņš Rubenis un Elīza Tīruma. Oskars Melbārdis un Daumants Dreiškens zeltu četriniekā papildināja ar bronzu divniekos.
No 2016. gada vasaras spēlēm Brazīlijā Latvijas sportisti pirmoreiz kopš neatkarības atjaunošanas atgriezās bez medaļām vispār. 2018. gada ziemas spēlēs Korejā Melbārdis tika pie vēl vienas bronzas medaļas, šoreiz pārī ar Jāni Strengu.
2020. gada vasaras spēles Tokijā, kā zināms, tika uz gadu atliktas Covid-19 pandēmijas dēļ. Tās sākās pērn 23. jūlijā.
28. jūlijā ierakstīju savu televīzijas raidījumu TV24 un tad uzkāpu augšā uz otro stāvu, kur vispirms redzēju, kā 3×3 basketbola debijā Olimpiskajās spēlēs sieviešu turnīrā uzvarēja amerikānietes.
Tūdaļ pēc tam sākās fināls vīriešiem starp Latviju un Krievijas Olimpisko komiteju, kā sauca valstsvienību pateicoties mūsu dārgās kaimiņvalsts prātam neaptveramās dopinga programmas dēļ.
Punkts vienai pusei, punkts otrai. Savainojums vienam no Latvijas sportistiem – ai nē!
Bet tad vārda brālis Kārlis Pauls Lasmanis iemeta pēdējos nepieciešamos punktus, un zelta medaļa bija rokā. Aurošana telpā, kurā atrados, bija pamatīga, un man kā Amerikas latvietim bija dubults prieks – sieviešu turnīrā amerikānietes, bet vīriešu spēlēs – latvieši. Vareni!
No Tokijas ar medaļu rokā arī atgriezās svarcēlājs Artūrs Plēsnieks. Tā bija bronzas medaļa.
Un tad šogad februārī, atkal Pekinā, cerības bija lielas attiecībā uz ziemas Olimpiskajām spēlēm, taču galu galā medaļa sanāca tikai viena – bronzas medaļa kamaniņu sporta stafetē Kristeram Aparjodam, Mārtiņam Botam, Robertam Plūmem un Elzai Tīrumai.
Amerikas latviešiem lielākā problēma saistībā ar Olimpiskajām spēlēm bija fakts, ka gandrīz garantēti, tajā brīdī, kad atklāšanas ceremonijas arēnā iesoļos Latvijas komanda, attiecīgais telekanāls demonstrēs reklāmu.
Taču kopumā laikā kopš neatkarības atjaunošanas, Latvijas sportisti ir izcīnījuši 21 medaļu vasaras spēlēs un deviņas ziemas spēlēs.
Ziemas spēlēs pāris reizes sportisti pabīdījās pa vienu kārtu uz augšu jau minētās Krievijas dopinga programmas dēļ.
Taču Latvijas Olimpiskās komitejas simtgadē par negācijām labāk nedomāt. Prieks bijis ikkatru reizi, kad kāds no mūsu sportistiem vai sportistēm Olimpiskajās spēlēs triumfē.
Paldies tiem visiem par ļoti jaukām atmiņām!
