Kārlis Streips: Pagājušajos Ziemassvētkos viņš to saņēma kā dāvanu no pats sava tēva. Pusaudzis, tīnis, un Ziemassvētku dāvanā nāvējošs ierocis… 0
Sākšu šonedēļ komentāru ar lielu prieku par faktu, ka Latvijas Republikas paralimpiskā komanda spēles Parīzē pabeidza ar četrām medaļām – trim zelta un vienu sudraba.
Spēļu priekšpēdējā dienā jājējs Rihards Sniķus ar zirgu “King of the Dance” izcīnīja otru zelta medaļu minētājās spēlēs. Tas bija spēļu priekšpēdējā dienā, un priekšnesums viņam sanāca pilnīgi izcils.
Pirms trim gadiem Tokijā Rihards izcīnīja divas sudraba medaļas. Šogad tajās pašās disciplīnās – zelts. Fotogrāfijās patlaban 36 gadus vecais sportists vienmēr ir smaidošs un priecīgs. Viņš ir cietis no cerebrālās triekas, un tāpēc pieņemu, veiksme Olimpiskajās spēlēs viņam dod milzīgu prieka un lepnuma sajūtu.
Pie zelta medaļas arī tika šķēpmetēja Diāna Krūmiņa. Interesantā kārtā viņa arī izcīnīja zelta medaļu 2016. g. Paralimpiskajās spēlēs. Tokijā bronza (bet sudrabs diska mešanā), turklāt trīsreiz Diāna šķēpmešanā bijusi pasaules čempione. Turklāt 2017. gadā Londonā viņa saņēma zelta medaļu ne tikai šķēpmešanā, bet arī lodes grūšanā un diska mešanā.
Sudraba medaļu savai milzīgajai medaļu kolekcijai Parīzes spēlēs pieskaitīja sportists leģenda Aigars Apinis. Aigars paralimpisko karjeru sāka pirms 24 gadiem 2000. gadā Sidnejā, kur izcīnīta bronzas medaļa diska mešanā un lodes grūšanā.
Četrus gadus vēlāk Atēnās zelta medaļa diska mešanā. 2008. gadā Pekinā zelts diska mešanā un sudrabs lodes grūšanā. 2012. gadā Londonā zelts lodes grūšanā, sudrabs diska mešanā. 2016. gadā Riodežaneiro zelts diska mešanā. 2021. gadā Tokijā bronza diska mešanā. Un nu Parīzē sudrabs diska mešanā.
Kopumā četras zelta, trīs sudraba un trīs bronzas medaļas Aigaram Apinim no paralimpiskajām spēlēm. Desmit Olimpiskas medaļas, plus vēl septiņas zelta, divas
sudraba un divas bronzas medaļas pasaules čempionātos.
Tiesa, paralimpisko spēļu pasaulē ir 50 sportistu, kuriem ir lielāks skaits medaļu, nekā Aigaram. Visvairāk ir amerikāņu peldētājai Trišai Zornai, kura septiņās Paralimpiskajās spēlēs no 1980. līdz 2004. gadam izcīnīja 41 zelta, deviņas sudraba un piecas bronzas medaļas – kopumā 55.
Olimpisko spēļu jomā visvairāk medaļas izcīnījis amerikāņu peldētājs Maikls Felpss (23 zelta, trīs sudraba, divas bronzas, kopumā – 28). Otrā vietā PSRS vingrotāja Larisa Latinina (18) un trešajā vietā norvēģu distanču slēpotāja, un PSRS vingrotājs Nikolajs Adrianovs (15).
Tiesa, peldēšanā un vingrošanā disciplīnu ir daudz un dažādu. Felpsam tās 28 medaļas bija dažādās tauriņstila, brīvā stila un jauktā stila distancēs, arī vingrošanā disciplīnu ir daudz un dažādu. Paralimpiešiem ar to ir grūtāk, lai gan šveicietis Heinzs Frejs piedalījās dažādās vieglatlētikas disciplīnās vasaras, bet sēdošajā slēpošanā un biatlonā ziemas spēlēs.
Kopumā ņemot Latvijas olimpieši kopš pirmsākumiem ir izcīnījuši 21 medaļu vasaras, kā arī 10 medaļas ziemas spēlēs.
Paralimpiešiem medaļu no ziemas spēlēm nav, bet vasaras spēlēs izcīnītas astoņas zelta, astoņas sudraba un astoņas bronzas medaļas – kopumā 24.
Valstu reitingā līdz ar to mūsu valsts šogad ierindojās 36. vietā no 170 valstīm, kuras tur piedalījās (ne visas no tām izcīnīja medaļas). Vietu virs mums bija Slovākija, vietu zem – Argentīna.
Tā vai citādāk, Latvijas paralimpiešiem kopumā ir par trim medaļām vairāk nekā olimpiešiem. Turklāt šogad olimpieši palika bešā, kamēr paralimpiešiem izdevās izcīnīt četras medaļas.
Esmu bieži rakstījis, ka šādus cilvēkus nevajag saukt par invalīdiem. Šogad par to esmu pārliecinātāks, nekā biju pirms tam.
Amerikāņi Paralimpiskajās spēlēs šogad izcīnīja 105 medaļas un līdz ar to bija trešajā vietā. Šonedēļ komentāru galvenokārt vēlos veltīt pāris jautājumiem manā dzimtenē, un sports, diemžēl, nav viens no tiem.
Pirmkārt, amerikāņu prātam neaptveramā psihoze par šaujamieročiem.
Pagājušajā nedēļā kārtējo reizi notika apšaude skolā. Šajā gadījumā 14 gadus vecs puisis pirmajā skolas dienā iegāja savā skolā Džordžijas štatā, sāka šaut, un nošāva divus klasesbiedrus un divas skolotājas.
Nupat pagājušajās brīvdienās ļaudis Kentuki mierīgi brauca pa šoseju, kad kāds sāka šaut, un pēc pāris minūtēm pieci cilvēki bija ievainoti, divos gadījumos – smagi ievainoti. Šāvējs aizmuka un komentāra rakstīšanas brīdī pirmdien vēl atrasts nebija.
Abos gadījumos tapa izmantota AR-15 pusautomātiskā karabīne, kura principā ir kopija bruņoto spēku M-16 kaujas šautenei.
Par šo lietu šeit portālā esmu rakstījis citreiz, pēdējoreiz tad, kad ar tādu pašu šauteni kāds izšāva kādreizējā ASV prezidenta Trampa virzienā un viņu ievainoja ausī.
Šajā komentārā vēlos pievērsties vienam konkrētam faktam par skolēnu Džordžijā, kuram, atkārtošu nozieguma brīdī bija 14 gadu.
Vai zināt, kur puika tika pie pusautomātiskas karabīnes, kura ir spējīga izšaut ļoti daudzas lodes ļoti ātri?
Pagājušajos Ziemassvētkos viņš to saņēma kā dāvanu no pats sava tēva. Pusaudzis, tīnis, un Ziemassvētku dāvanā nāvējošs ierocis. Turklāt tāds, kas nav un nevar būt domāts medībām vai tamlīdzīgām vajadzībām. Militārs ierocis militāriem procesiem.
Šajā gadījumā šāvējs palika dzīvs, un tajā pašā dienā, kad arestēts viņš, arīdzan arestēts tēvs, un arī pret tēvu izvirzītas ļoti nopietnas kriminālapsūdzības.
Gribu palūgt lasītājus padomāt par savu bērnu, kuram patlaban ir 14 gadu. Kādas ir viņa intereses? Droši vien aizrautība par elektroniskām ierīcēm. Meita grib uzcirsties un izskatīties skaisti. Dēls varbūt interesējas par futbolu vai ledus hokeju.
Latvijas skolās konflikti nav nekāds retums. Mobings, uzmākšanās, reizēm kautiņi.
Bet mūsu atjaunotās valsts vēsturē ir tikai viens gadījums, kad kāds uzradās skolā ar nāvējošu un ļaunprātīgu nolūku.
Tas bija 1999. gadā Gulbenē, kur cilvēks, kurš momentā tika aprakstīts ar vārdiem “Gulbenes maniaks” iegāja bērnudārzā un nogalināja trīs mazus bērnus un vienu
audzinātāju.
Cilvēkam bija nazis. Ja viņam būtu bijusi šautene, kur nu vēl militāra līmeņa pusautomāts, tad asins izliešana todien būtu bijusi daudz lielāka.
Pirmais lielais skolas apšaudes gadījums Amerikā bija Kolumbīnā Kolorado tajā pašā 1999. gadā. Savā skolā iegāja divi pusaudži, kuri, atšķirībā no “Gulbenes maniaka,” bija apbruņoti ar lielu skaitu šaujamieroču un sprāgstvielu.
Viņi nošāva 13 skolēnus un skolas darbiniekus pirms nošāvās paši. 24 cilvēki guva dažādu pakāpju ievainojumus.
Vai zināt, cik bieži tā kaut kas ir noticis sekojošo 35 gadu laikā? Vairāk nekā 400 piereģistrēti gadījumi par apšaudi skolā.
2012. gada decembrī Konektikutas pamatskolā – nošauti 20 bērni pirmajā klasītē un seši pieaugušie, tajā skatā četri skolotāji, skolas direktors un skolas psihologs. Šāvējs nošāvās pats.
2007. gadā Virdžīnijas universitātē kāds students nošāva 33 cilvēkus vairākās klases telpās.
2022. gadā Teksasā 22 bērni un skolas darbinieki nogalināti savā skolā. Šajā gadījumā šāvēju nošāva policisti.
Floridā 2018. gadā kādreizējais skolēns, 17 beigti, 17 ievainoti. Puisis aizmuka, viņu notvēra un vēlāk notiesāja uz mūžu cietumā.
Vēl un vēl. Vairāk nekā 400 gadījumos, un patiesi šokējošs fakts ir tāds, ka vairāk nekā 340 tūkstoši skolēnu Amerikā personīgi ir piedzīvojuši gadījumu, kur viņu skolā ir noticis kaut kāds uzbrukums.
Ukrainā patlaban bērni mācās skolā zinot, ka jebkurā brīdī uz skolas var uzkrist bumba vai raķete.
Gazas joslā bērniem nav bijusi iespēja iet skolā gandrīz gada garumā, jo kopš Hamās uzbrukuma Izraēlas dienvidos, Izraēla ir principā iznīcinājusi visu Gazas joslas infrastruktūru, tajā skaitā skolas.
Amerikā skolēniem nākas mācīties, kā rīkoties, ja skolā uzrodas šāvējs. Gribu ticēt, neviena mamma, neviens tētis šeit Latvijā tā kaut ko nevar saprast. Sākot jau ar faktu, ka šaujamieroči mūsu valstī nav brīvi iegūstami.
Gribi tu stroķi Latvijā, ir gari un detalizēti noteikumi par to, kas tev jādara, kas tev jāiemācās, kas tev jāpierāda un tā tālāk.
Bet vienu gan varam zināt pavisam droši. Tādus ieročus, kādus izmanto mūsu bruņotie spēki iekšzemes aizstāvēšanai un NATO ietvaros – tādus tev ne mūžam neredzēt, jo tu, arī tad, ja esi kaismīgs mednieks, tādus nekad neredzēsi, un katrā gadījumā tev nebūs atļauts tādu iegādāties un turēt mājās.
Amerikā viss ir citādāk, jo savulaik valsts dibinātāji konstitūcijā ierakstīja šādus vārdus:
“Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.”
Amerikāņi uzsver šī teikuma otro daļu un pilnībā ignorē tā pirmo daļu. 18. gadsimtā jaunās valsts štati nebija pārliecināti par centrālās valdības spējām un tāpēc katrā štatā bija sava milicija kārtības uzturēšanai un tamlīdzīgām funkcijām.
Protams, 18. gadsimtā nevienam nebija šautene, kura spēj minūtes laikā izspļaut simtu vai vairāk ložu. 18. gadsimtā neviens par tā kaut ko nebūtu iedomājies.
Bet mūsdienās šaujamieroču entuziasti uzskata, ka konstitūcija viņiem garantē tiesības savās mājās turēt un lietot absolūti jebkādu ieroci pēc kārtas.
Un tāpēc divi bērni un divi pieaugušie nošauti Džordžijā. Un tāpēc pieci cilvēki uz šosejas Kentuki sašauti un ievainoti.
Psihoze.
Republikāņu kandidāts uz viceprezidenta amatu šīgada vēlēšanās par apšaudi Džordžijas skolā teica šādus vārdus:
“Man tas nepatīk. Negribu to atzīt. Nepatīk tas, ka dzīvē tādas lietas notiek. Ja esi satrakots un gribi piesaistīt uzmanību, saproti, ka skola ir viegls mērķis. Mums ir jāstiprina drošība skolās tā, lai cilvēks, kurš ienāk pa durvīm un grib nogalināt baru bērnu, nevarēs tā izdarīt. Vai es kā tēvs gribu manu bērnu skolā papildu drošību? Protams, ka negribu. Bet tā arvien vairāk ir realitāte, kurā mēs dzīvojam.”
Nevienā brīdī republikāņi nerunās par ziloni telpā, proti, ka amerikāņiem ir atļauts iegādāties militārus šaujamieročus.
Un apšaudes manā dzimtenē turpināsies. Vēl un vēl, un neviens nevar zināt, kur nākamreiz kādam smadzenēs būs klikšķis un rezultāts būs vēl viena apšaude.
Bet droši zināms, Amerikas attieksme pret šaujamieročiem papildina attiecīgos riskus.
13 gadus vecam puikam ar garīga rakstura problēmām Ziemassvētkos dāvināt stroķi? Turklāt militāru šauteni, kas ir pusautomātiska karabīne?
Uz stirniņām un zaķīšiem ar tādu nešaut. Kāds tādā gadījumā bija dāvinātāja nolūks?
Tiesa to nospriedīs. Visticamāk gan bērns, gan tēvs atlikušo mūžu pavadīs aiz restēm.
Līdz vēlēšanām manā dzimtenē mazāk nekā divi mēneši pagājuši. Komentāru rakstu pirmdien, 9. septembrī, un otrdien, 10. datumā, būs pirmās un vienīgās debates starp abiem kandidātiem uz valsts prezidenta amatu.
Aptaujas rāda, ka vismaz patlaban abiem kandidātiem ir puslīdz vienlīdzīgas iespējas, 5. novembrī gūt uzvaru.
Man tas ir tikpat nesaprotami, kā jautājums par šaujamieročiem pusaudžu rokās.
Republikāņu kandidāts ir cilvēks, pret kuru izvirzītas 88 kriminālapsūdzības. 34 gadījumos viņš jau ir notiesāts noziedznieks. Divreiz pret viņu vērsts impīčments. Štata žūrija atzina daudzus gadus krāpniecības cilvēka uzņēmējdarbībā un piesprieda 450 miljonu dolāru sodu.
Cita zvērinātā žūrija atzina, ka cilvēks ir seksuāli uzmācies sievietei, un pēc tam par to melojis. Pieci miljoni sods. Nākamajā vakarā cilvēks atkārtoja savus melus. 83 miljonu sods.
Viņš vāvuļo. Ir skaidrs, ka prāts Donaldam Trampam vairs nav vesels. Viņš priecājas par pasaku tēlu Hanibalu Lekteru no grāmatas “Jēru klusēšana.” Viņš apgalvo, ka vēja dzirnavas rada garīgas problēmas vaļiem.
Demokrātu partijas kandidāte savulaik bija prokurore un tieslietu ministre Kalifornijā. Viņa bija ASV senatore un pēdējo trīsarpus gadu laikā ir bijusi ASV viceprezidente.
Un aptaujas patlaban dod viņai un sāncensim aptuveni vienādas izredzes novembrī.
Saku vēlreiz, vismaz attiecībā uz republikāņiem:
Psihoze.
