Kārlis Streips: Pagājis vesels gadsimts, un Ļeņins Maskavā joprojām guļ savā zārkā pie Kremļa sienām 0
Ja jūs šo komentāru lasāt publicēšanas dienā, tātad, pirmdien, 21. janvārī, tad vakar bija simts gadu, kopš mūžībā aizgāja cilvēks, kura mirstīgās atliekas visu laiku kopš tam – veselu gadsimtu! – ir bijušas izliktas vispārējai apskatīšanai un novērtēšanai. Runa, protams, ir par 20. gadsimta vienu no lielākajiem “teorētiķiem” Vladimiru Uļjanovu, jeb Ļeņinu.
Viņa sieva Nadežda Krupskaja negribēja, lai vīru iebalzamē un noliek Sarkanajā laukumā kā kaut kādu tūristu atrakciju, bet jau Padomju savienības pirmsākumos simbols bija vajadzīgs, un sievietes pārdomas par tēmu neviens no lietu noteicējiem īpaši vērā neņēma.
33 gadi ar kapeikām pagājuši, kopš Latvija atbrīvojās no tā murga, kas bija Padomju Sociālistisko republiku savienība. Nebija ne pārsteigums, ne kaut kas neloģisks, kad vien dažas dienas pēc konstitucionālā likuma par Latvijas Republikas valstisko statusu, tapa novākts viens no Rīgas galvenajiem pieminekļiem, tā dēvētais Ļeņineklis.
Viegli nebija. Padomju Savienības dibinātāja un ideoloģiskā tēva piemineklis bija pamatīgi uzbūvēts un iebetonēts. Nācās ilgi un dikti ņemties, iekams tas tapa novākts. Uz 25 gadu jubileju kopš tā brīža, Latvijas Avīze vēstīja, ka visticamāk Ļeņina statuja sagriezta metāllūžņos.
Lūk – Ļeņins Rīgā metāllūznis. Ļeņins Maskavā – joprojām guļ savā zārkā pie Kremļa sienām. Joprojām cilvēki nāk uz viņu lūrēt.
Mauzoleja apmeklētāji vispirms tiek rūpīgi pārbaudīti. Nedrīkst fotografēt vai filmēt. Jāuzvedas cienīgi. Esmu bijis Maskavā, pēdējoreiz 1992. gadā. Nekādas vēlmes iet aplūkot desmitgades vecu līķi man nebija.
Vladimirs Iļjičs Uļjanovs dzimis 1870. g. 22. aprīlī Simbirskā – pilsētā, kura īsi pēc viņa nāves pārsaukta par Uļjanovsku. Ģimene Vladčikam bija puslīdz turīga, taču tas bija Krievijas impērijas laikā, un, kad puikam bija 17 gadu, vecākais brālis Aleksandrs tapa arestēts kā revolucionārs pret cara režīmu un pakārts.
Jaunākais brālis arī kļuva par revolucionāru. Stāsts tiem laikiem un tai vietai tipisks. Iestājās Kazaņas imperiālā universitātē, bet tapa no turienes atkal izmests laukā par protestēšanu pret režīmu. Tomēr Vladimirs Uļjanovs izstudēja tieslietas, kļuva par juristu.
1893. gadā Uļjanovs pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur viņš pievērsās marksismam un kļuva par aktīvistu. 1897. gadā arests, izsūtīšana uz Sibīriju, kur Vladimirs satika un apprecēja sievu Nadeždu.
Pēc šīs pieredzes Vladimirs Uļjanovs pārcēlās uz Minheni, kur nodibināts laikraksts Dzirksts. Uļjanovs kļuva par tā redaktoru, un pirmoreiz sāka lietot palamu Ļeņins. Iespējams, iedvesma bija lielākā upe Austrumsibīrijā, kur viņš bija pavadījis laiku – Ļena.
Dzirksts bija avīze, kurā publicējās attiecīgā laikmeta redzamākie marksisti un sociālisti. Vēl pirms izceļošanas no Krievijas impērijas Ļeņins bija pārtulkojis komunisma filozofijas pamatlicēju Marksa un Engelsa grāmatu Komunisma manifests no vācu uz krievu valodu.
Laikraksta darbinieki meklēja un atrada veidus, kā laikraksta kopijas slepus ievest Krievijā, un nākamā pusgadsimta laikā Dzirksts bija viens no galvenajiem pagrīdes izdevumiem valstī.
Vienlaikus ar laikrakstu, arī nodibināta Krievijas Sociāldemokrātiskā darba partija, un Ļeņins kļuva par vienu no tās redzamākajām figūrām. 1902. gadā, Bavārijas policistu vajāts, viņš pārcēlās uz Londonu un turpināja savu revolucionāro darbību.
1903. gadā bija minētās sociķu partijas otrais kongress, un tur izveidojās kašķis starp tiem, kuri uzskatīja, ka partijas biedriem jādod plašāka brīvība izpausties un rīkoties, un tiem, kuri bija pārliecināti, ka vajadzīga stingra vadība un kontrole.
Ļeņins pārstāvēja stingrākas kontroles domu, kongresā piekritēju bija vairāk nekā oponentu, un tas bija tas brīdis, kad parādījās jēdziens boļševiki (tie ar vairākumu) un meņševiki (tie ar mazākumu).
Boļševiki meņševikus uzskatīja par nedisciplinētiem mežoņiem. Meņševiki Ļeņinu uzskatīja par despotu un autokrātu. Ļeņins saskaitās, aizgāja no Dzirksts redkolēģijas un sacerēja brošūru pret meņševikiem ar nosaukumu “Solis uz priekšu, divi atpakaļ.”
Konflikts pasliktināja Ļeņina veselību, un 1904. gadā viņš kādu laiku atpūtās Šveicē. Taču viņa prombūtnes laikā boļševiki savācās, un 1905. g. pavasarī Sociāldemokrātiskās darba partijas centrālkomitejā bija tikai boļševiki un neviena meņševika.
Pienāca 1905. gada revolūcija. Ļeņins aicināja boļševikus Krievijā vērsties pret cara režīmu, ja nepieciešams – ar vardarbības palīdzību. Pirmoreiz parādījās doma, ka aristokrātu īpašumi ir jākonfiscē, galvenie būs proletariāta pārstāvji.
Ļeņins rakstīja, ka proletariāts apvienosies ar zemniekiem un izveidots “pagaidu revolucionāro proletariāta un zemniecības demokrātisko diktatūru.”
Nācās kādu laiku pagaidīt. Pēc 1905. g. revolūcijas apspiešanas cars Nikolajs II jutās spiests veikt dažādas nosacīti liberālas reformas, tajā skaitā izveidojot Valsts domi kā impērijas pirmo parlamentāro sistēmu.
Ļeņins jutās iedrošināts un atgriezās Sanktpēterburgā. Drīz vien nācās konstatēt, ka ar atsevišķu atbalstītāju ziedojumiem boļševikiem nepietika, un viņi pievērsās zādzībai, tajā skaitā 1907. gadā grupa boļševiku aplaupīja Gruzijas reģionālo valsts banku.
50 cilvēku nogalināti, revolucionāri aizmuka ar 241 tūkstošiem rubļu.
Viens no šī uzbrukuma barvežiem bija Jāzeps Visarionovičs Džugašvili no Gruzijas. Vien pāris nedēļas pirms laupīšanas meņševiku kontrolētā Sociāldemokrātiskā darba partija bija stingri nosodījusi Ļeņina saucienus pēc vardarbības un konfliktiem.
Pats Ļeņins tobrīd jau bija Somijā, kur viņš izveidoja vietēju Boļševiku partijas nodaļu. Mājās caram pieaugošā demokrātija bija apnikusi. Viņš likvidēja nesen izveidoto Valsts domi un lika slepenpolicijai vērsties pret revolucionāriem.
Somija tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, un Ļeņinam atkal nācās piesist pēdu, šoreiz atkal uz Šveici. Turpinājās konflikti starp boļševikiem un meņševikiem, lielā mērā par centrāliem marksisma ideoloģijas jautājumiem.
Tajā skaitā par domu, ka pasaulē pastāv objektīva realitāte, kura nav atkarīga no cilvēka novērojumiem. Tādā veidā augstskolas Padomju Savienībā, tajā skaitā okupētajā Latvijā, nonāca pie tāda akadēmiska brīnuma, kā “zinātniskais marksisms.”
Pirmajam pasaules karam sākoties Ļeņins bija Galīcijā, kas tobrīd bija Austroungārijas impērijas sastāvā. Karā Krievijas impērija vērsās pret Austroungāriju un, kā Krievijas pilsonis, Ļeņins uz brīdi tapa arestēts. Viņš izskaidroja savu opozīciju pret cara režīmu un atkal tapa atbrīvots.
1917. gada septembrī Ļeņins publicēja grāmatu “Imperiālisms: Kapitālisma augstākā pakāpe.” Tajā viņš apgalvoja, ka imperiālisti bija asinssūcēji un tikai proletariāta revolūcija spēs tos gāzt un viņu vietā ieviest sociālistu diktatūru.
Vēl pirms tam sākās februāra revolūcija. Ļeņins atkal bija Šveicē, un kara apstākļos bija sarežģīti viņam atgriezties mājās. Galu galā atrasts garš ceļš dažādos vilcienos. Padomju historiogrāfija vēlāk apgalvos, ka tas bija īpašs un slēgts vilciens boļševiku lielajam līderim.
Tā tas nebija. Pasažieri Frankfurtē izkāpa no vilciena, palika pa nakti viesnīcā, un nākamajā dienā devās tālāk.
Reiz Ļeņins bija atpakaļ Sanktpēterburgā, viņš turpināja aģitēt par labu boļševismam. Aleksandra Kerenska pagaidu valdību Ļeņins uzskatīja par nodevējiem. Meņševiki turpināja uzskatīt, ka Krievija bija nepietiekami attīsta, lai tajā varētu notikt pāreja uz sociālismu.
Meņševiki apgalvoja, ka Ļeņins cerēja uz pilsoņu karu. Tā tas arī bija. Pēc cara gāšanas un carisma likvidācijas Krievija parakstīja atsevišķu miera līgumu ar Vāciju un no tālākas karošanas izstājās.
Pienāca oktobris un revolūcijas otrā kārta. Padomju pilsoņi uzauga ar Sergeja Eizenšteina filmu par Sanktpēterburgas Ziemas pils ieņemšanu, kurā radīts iespaids, ka tas bija grandiozs tautas un proletariāta panākums.
Patiesībā process bija visnotaļ mierīgs. Kerenska valdība krita, un Ļeņins paziņoja par jaunas valdības izveidošanu. Sākumā par marksismu un sociālismu viņš runāja maz, negribēja tracināt tautu. Tā vietā Ļeņins aģitēja par labu valstij, kurā galvenā teikšana būs strādniekiem un proletariātam.
1918. gada martā boļševiki nomainīja savas partijas nosaukumu, pirmoreiz sevi saucot par Krievijas Komunistisko partiju.
Nudien nācās izcīnīt pilsoņu karu pret tiem, kuri negribēja dzīvot sociālisma valstī.
Boļševiki nacionalizēja īpašumus, aizliedza neatkarīgo presi, bet arīdzan Ļeņins pieņēma deklarāciju par Krievijas tautu tiesībām.
Būtiski mūsu tautai un valstij ar atzinumu, ka nekrievu etniskām grupām kādreizējā impērijā bija tiesības veidot neatkarīgas valstis. Somija, Lietuva, Latvija, Ukraina, Igaunija un Polija tā izdarīja.
Krievijas Republika kļuva par Krievijas Padomju federatīvo sociālistisko republiku. Šī bija tā instance, kura 1922. gada augustā parakstīja miera līgumu ar Latviju, kurā solīts no mūsu valsts teritorijas atteikties “uz mūžīgiem laikiem.”
Vladimirs Uļjanovs aizgāja mūžībā 1924. 21. janvārī un tikai 53 gadu vecumā. Savā testamentā viņš specifiski piekodināja kolēģus nedot varu Džugašvili, kuru Ļeņins uzskatīja par nedisciplinētu un neadekvātu personu.
Džugašvili, kā zināms, pieņēma palamu Staļins, apslaktēja visus konkurentus un, kad pienāca laiks jaunam pasaules karam, mierīgi iesūtīja savu karaspēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, un pēc pāris gadu nacistu starplaika krievs bija atpakaļ, un šoreiz uz palikšanu.
Padomju savienība bija sava veida Aizspogulija. Totalitāra, centrāli kontrolēta valsts, kuras pamatā bija muļķīga pārliecība, ka cilvēki grib dzīvot sabiedrībā, kur viss pieder valstij, personām nepieder nekas, un tā visi dzīvos smuki un saticīgi un draudzīgi.
Vien ar piebildi, ka centrāli izveidotā sistēma ir pats perfektums un, ja tev tas nepatīk, tad risinājums var būt arests un notiesāšana un deportēšana un nonāvēšana. Robežas būs slēgtas. Informācijas plūsma būs stingri kontrolēta un cenzēta. Nedomā pat mēģināt īsviļņos klausīties naidīgos amerikāņus un viņu dekadentisko džeza mūziku!
Tā bija vide, kurā pusgadsimta garumā arī bija spiesti dzīvot latvieši. 1985. gadā, kad uzcelts tā dēvētais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā, sākotnēji bija plāns to atklāt par godu 40 gadiem kopš PSRS uzvaras tā dēvētajā Lielajā tēvijas karā minētā gada 9. maijā.
Nepaguva. Tā vietā piemineklis atklāts par godu Boļševiku revolūcijas gadadienai tā paša gada novembrī. Tā oficiālais nosaukums bija Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem.
Lieki teikt, vidējais un PSRS ideoloģijas nesamaitātais latvietis saprata, ka 1945. gadā nekāda “atbrīvošana” mūsu valstī nenotika. Tieši tas bija iemesls, kāpēc pagājušā gadsimta 80. gadu beigās varēja veidoties tautas atmoda.
Sākotnēji uzmanīgi, piesardzīgi. 1988. gada oktobrī nodibināta Latvijas Tautas fronte, un pirmajā kongresā dalībnieki runāja par brīvāku Latviju demokratizētas Padomju Savienības ietvaros.
Taču notikumi uzņēma paši savu kursu, un komentāru šonedēļ pabeigšu ar faktu, ka tajā pašā dienā, kad bija Ļeņina aiziešanas simtgade, Latvijā mēs atzīmējām 33. gadadienu kopš viņa radītais režīms vēl pēdējo reizi noraustījās nāves krampjos.
1991. g. 20. janvārī sākās apšaude pie Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas. Par to plašāk rakstīju pagājušās nedēļas komentārā. Šonedēļ vēl tikai atgādināšu, ka septiņus mēnešus vēlāk mūsu valsts atguva pilnu un starptautiski atzītu neatkarību. Un šoreiz nekādas brīvības cīņas nenācās izcīnīt.
Mūsu lielā kaimiņvalsts principā ir atgriezusies staļinismā. Kremļa fašists ir tikpat asinīm aptraipīts tirāns kā Staļins, ar kura “rehabilitāciju” pašreizējais fīrers ir nodarbojies jau sen.
Tāpat kā Staļins savulaik iebruka mūsu valstī ar mērķi to likvidēt, tāpat Kremļa fašists patlaban rīkojas Ukrainā. Viņš turpina gvelzt, ka tādas Ukrainas un ukraiņu tautas vispār nav, tas viss ir Krievijas radījums, un tāpēc daļa Ukrainas pienākas fašista režīmam.
Tās, protams, ir muļķības. Tikpat lielas muļķības, kā savulaik mūsu valstij un tautai uzspiestā doma, ka vajag vēl tikai drusciņ pacensties, un sabiedrība varēs dzīvot un laimē diet perfektā komunisma iekārtā.
Dievs, svētī Latviju! Slava Ukraini!
