Kārlis Streips: “Pagaidām būsim nudien pateicīgi, ka tāda Latvija vispār pastāv…” 68
Šonedēļ ceturtdien, 25. novembrī Amerikā būs Pateicības diena. Kopš 1941. gada ASV likums nosaka, ka svētku diena ir novembra ceturtajā ceturtdienā. Man saistībā ar šo dienu ir divi stāsti no laika, kad esmu dzīvojis Latvijā.
Pirmkārt, 1991. g. 28. novembrī Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns un viņa kundze Ilze mani uzaicināja uz Pateicības dienas vakariņām Lubānas ielas mājā, kur dzīvoja valdības cilvēki.
Nākamajā dienā es kā toreizējais Ārlietu ministrijas biroja vadītājs pats tur ievācos. Man bija vienas, Jurkānu pārim – trīsistabu dzīvoklis.
Nav ne jausmas kā, bet Ilze Jurkāne bija sarūpējusi visu, kas ir tradicionāls Pateicības dienas mielastam. Bija zeltains tītars, bija pildījums, dzērveņu mērce, kartupeļi, pekanriekstu rausis. Viss kā nākas.
Vakariņās citi viesi bija Raimonds Slaidiņš, Ivars Embrekts, Inese Birzniece un Indra Lielkāja – visi tāpat kā es (un arīdzan Jurkāna kundze) trimdas latvieši. Jurkāna kungam bija plaša kompaktdisku kolekcija, un mūzika tajā vakarā bija lieliska.
Otrs stāsts ir no laika, kad dzīvoju Avotu ielā. Ceturtdienā, protams, viesības netika rīkotas, jo nākamā bija darba diena. Viesības bija nākamajā sestdienā.
Uzaicināju es cilvēkus sešus vai septiņus. Un tad sākās – brāli drīkstu paņemt līdz? Man viesi no ārzemēm būs, varu ar tiem nākt? Galu galā sapulcējās kādi 20.
Nācās īrēt lielu galdu un krēslus, jo manā ēdamistabā bija mazs galds un tikai četri krēsli.
No Stockmann veikala pārstiepu milzīgu tītaru. Izrādījās, tas bija pārāk liels ne īpaši lielajai cepeškrāsnij, kāda man tur bija. Nogriezu milzīgās kājas, tad knapi, knapi tītars tur ielīda.
Cepšanas laikā izdalījās tauki, un visu gadu pēc tam viss, kas tapa tajā plītī cepts, maigi garšoja pēc tītara. Viss pārējais izdevās lieliski, un viesi mielojās uz nebēdu.
It kā pati pirmā pateicības diena Amerikā bija pirms 400 gadiem 1621. gadā. Leģenda vēsta, ka brīdi, kad krastā izsēdās pirmie tā dēvētie Piligrimi no Anglijas, viņi sastapās ar draudzīgiem Amerikas indiāņiem, kuri palīdzēja saprast lauksaimniecības lietas.
Pēc pirmās ražas jaunie amerikāņi bija tik pateicīgi, ka viņi pagatavoja lielu mielastu un aicināja indiāņus tiem pievienoties. Nav zināms, vai tas tā bija. Vēsturnieki ir atraduši liecības par Pateicības dienas mielastu minētajā 1621 gadā, bet ir citi dokumenti, kuri liecina, ka pirmais bija 1623. vai 1631. gadā.
Ir nepārprotami zināms, ka 1623. Masačūsetsas kolonijas gubernators sarīkoja pateicības dievkalpojumu. 1630. gadu beigās sekoja proklamācija par Pateicības dienu tāpēc, ka bija gūta svarīga uzvara pret indiāņu ciltīm.
Tas, protams, norāda uz faktu, ka attiecības starp jaunatbraucējiem un pamatiedzīvotājiem nemaz nebija tik gludas, kā tiek apgalvots mūsdienu pamatskolu mācību grāmatās.
Tomēr Pateicības diena kā ražas svētki nostiprinājās Jaunanglijas teritorijās 17. gadsimta 60. gadu beigās. Visbiežāk svētkus rīkoja baznīcas.
Amerikas revolūcijas laikā tas mainījās. Proklamācijas izdeva britu ieceltie gubernatori, bet arī pirmie ASV līderi. 1789. gadā Amerikas pirmais prezidents Džordžs Vašingtons izsludināja pateicības dienu, lai radītājam pateiktos par faktu, ka Amerika karā uzvarēja.
1863. gadā ASV Pilsoņu kara laikā prezidenta Abrahama Linkolna valdība izdeva Pateicības dienas proklamāciju.
“Nepieredzēti plašā un skarbā pilsoņu kara laikā citas valstis reizēm ir likušas radīt un provocēt agresiju,” deklarācijā bija paziņots.
“Tomēr miers ir saglabāts ar visām valstīm, kārtība saglabāta, likums cienīts un paklausīts, un harmonija valdījusi visur izņemot karalaukā.”
Kā zināms, ziemeļnieku spēki triumfēja pret dienvidu štatiem, kuri bija atdalījušies no Savienotajām Valstīm.
1870. Linkolna pēctecis amatā, kara varonis Uliss Grants, parakstīja jaunu likumu par svētku dienām, pirmoreiz nosakot, ka to starpā būs Jaungada diena, Ziemassvētki un ASV neatkarības diena 4. jūlijā.
Pateicības dienas datuma noteikšanu atstāja prezidenta rokās. Sākotnēji likums attiecās tikai uz federālo Kolumbijas distriktu, kur atrodas Amerikas galvaspilsēta Vašingtona.
1870. gadā Amerikā bija 37 štati, tajā skaitā 11 štati, kuri pirms Pilsoņu kara atdalījās no valsts, bet ap to brīdi, lai arī negribīgi, tajā atkal bija pievienoti.
Tradīcijas saistībā ar Pateicības dienu nākamajos gados bija daudzas un dažādas. Cita starpā profesionālā amerikāņu futbola pirmsākumi ir saistīti ar tām.
1939. gada novembrī bija piecas ceturtdienas, un ASV prezidents Franklins Rūzvelts, zinot, ka lielā depresija vēl nebija īsti beigusies, piedāvāja domu, ka Pateicības diena varētu būt ceturtajā no tām piektdienām.
Doma bija, veikalniekiem dot papildu nedēļu, kuras laikā amerikāņi varēs iepirkties Ziemassvētku vajadzībām. Tā tas arī notika.
Kā minēju, 1941. gadā Kongress pieņēma un prezidents parakstīja likumu, kurā noteikts, ka Pateicības diena turpmāk būs svētku diena visā valstī un allaž būs novembra ceturtajā ceturtdienā.
Novembris ar piecām ceturtdienām nav īpaši rets fenomens. Tāds bija 2018. un 2023. gada novembris, nākamreiz piecas ceturtdienas būs 2028. gadā un tad atkal nākamajā, 2029. gadā.
Ja godīgi, man Pateicības dienas mielasts nekad pie sirds īpaši nav gājis. Tītars garšo, bet vēl labāk nākamajā dienā, kad atdzesēta putna šķēles var likt uz tostermaizes ar majonēzi un salāta lapu.
Sevišķi pretīgi man ir Pateicības dienā tradicionālie batāti jeb saldie kartupeļi. Man tie ir vienkārši pretīgi.
Bija reize Amerikā, kad pusdienās pasniedza jau piepildītus šķīvjus, tajā skaitā ar minētajiem kartupeļiem.
Vienīgais veids, ka varēju tos paciest, bija ielikt mazu gabaliņu mutē un tad bez pagaršošanas to ieskalot rīklē ar to, ko dzērām. Tas bija vīns, un pusdienu beigās biju puslīdz zem galda.
Šogad Pateicības diena, protams, notiek pandēmijas apstākļos. Ir teritorijas Amerikā, kur situācija ir smagāka, un tur cilvēkiem pulcēties nebūs ieteicams.
Citur atkal situācija ir rāmāka, tur, iespējams, varēs pulcēties. Manā ģimenē galvenā atbildīgā par to ir jaunākā māsa Andārte, kura patlaban ir latviešu bērnudārza Stariņš direktrise, bet pirms tam izmācījās par profesionālu šefpavāru.
2011. gadā latvieši manā dzimtajā pilsētā Čikāgā mani uzaicināja uzrunāt galveno 18. novembra pasākumu, kas bija sestdien, 19. datumā.
Biju paredzējis nākamajā dienā atgriezties Latvijā, bet māsas mani pārliecināja palikt vēl pāris dienas. Un 24. novembrī kopā ar māsu Žubīti devos uz Andārtes māju kārtīgi pierīties.
Nākamajā dienā turpat bija dabūjamas jau minētās tītara sviestmaizes, un tajā vakarā es atkal kāpu lidmašīnā un atgriezos mājās.
Latvijā, protams, Pateicības diena nav tradīcija. Mums ir citas svētku dienas. Tomēr šonedēļ, nedēļā pēc Latvijas Republikas 103. gadskārtas, manuprāt, mums ir viss iemesls būt pateicīgiem.
Jā, pandēmija ir ievilkusies. Jā, reizēm liekas, ka mūsu valdības reakcija uz to ir bijusi neadekvāta, lai neteiktu smagāk. Jā, valstī joprojām ir pārāk liela nabadzība. Jā, šī portāla komentāru sadaļā pulcējas visīstākie rupekļi.
Taču mums ir sava valsts, kurā mēs varam būt latvieši kopā ar citiem latviešiem. Nenovērtēsim to pārāk zemu, jo ir pasaulē tautas, kurām savas titulārās nācijas nav vispār.
Jau labu laiku laika posms, kurā Latvija ir bijusi neatkarīga, ir bijis garāks par laika posmu, kurā tā bija okupēta. Lai nu liktenis dod, ka nekad vairs mūsu valsts to neatkarību nezaudēs.
Un pagaidām būsim nudien pateicīgi, ka tāda Latvija vispār pastāv.
