Kārlis Streips: Nožēlojami, cik daudz ir cilvēku, kuri ir gatavi vemt savu nepatiku arī tad, ja tiem nav ne jausmas, par ko tie kliedz 0
Šonedēļ katru vakaru esmu skatījies Olimpiskās spēles. Pārmīšus LTV7, kur komentē latvieši, un Eurosport, kur komentārs ir angļu valodā.
Eurosport it sevišķi šogad attiecībā uz Parīzes spēlēm ir pacenties. Manā kabeļtelevīzijas sistēmā patlaban ir desmit vai vairāk kanālu, kuros katrā tiek rādīts kas cits.
Reklāmas pauzēs skaidrots, ka tādā vai tādā kanālā visu var redzēt uz pieprasījuma, bet tas visticamāk ir Anglijā un nevis pie mums. Man personīgi pietiek ar to, ko varu atrast savā sistēmā.
Pirmajā nedēļa uzsvars bija uz peldēšanu un daiļlēkšanu. Brits Toms Deilijs savās piektajās Olimpiskajās spēlēs medaļu skaitu paaugstināja vēl par vienu, šajā gadījumā sudraba medaļa pāru lēkšanā. Tomam kopumā Olimpisko medaļu ir piecas, bet ir daudz vairāk medaļu no citām sacensībām.
Patlaban 30 gadus vecais Toms Deilijs ir gejs. Viņš ir precējies ar kino scenāristu Dastinu Lencu Bleku (Oskara saņēmējs par scenāriju filmai “Milks”), un viņiem ir divi adoptēti bērni.
Brīvā laikā Toms Deilijs ir aizrautīgs adītājs un tamborētājs. No Parīzes redzētas daudzas fotogrāfijas, kurās viņš sēž tribīnēs un ar vienu aci skatās, kā veicas citiem daiļlēcējiem, bet ar otru aci pieskata savus rokdarbus.
Personīgi neesmu ne uz rokdarbiem, ne uz daiļlēkšanu spējīgs, tāpēc šī jaunā cilvēka panākumus baudu atstati.
Ja mazliet neķītrāk, uzmanību spēlēs piesaistījuši pāris vīrieši pateicoties tam, kas tiem ir kājstarpē.
Jau pāris dienas pēc spēļu sākuma internetā parādījās franču daiļlēcēja Žūla Bojē fotogrāfija, kurā šķita, ka viņš savās peldbiksēs ir uzbudinājies.
Pats peldētājs pēcāk bilda, ka viņam nebija iebildumu, ka attiecīgās šķiras ļaudis pievērsās tieši tam, bet viņš gribēja cerēt, ka visi sapratīs, cik ļoti viņam bija jāpiestrādā, lai tiktu pie ceļazīmes uz Olimpiskajām spēlēm (pirmās sacensības viņam būs 6. augustā).
Tad vēl kārtslēcējs Antonijs Amirati, kurš nesaņēma ceļazīmi uz finālu, jo priekšsacīkstēs pāri 5 metriem un 70 centimetriem lecot, viņš pats stabam pāri tika, bet lejup krītot sportista dzimumloceklis ļoti redzami trāpīja pa šķērsstabu un to nogāza lejā.
Amirati kungam līdz ar to Olimpiskās spēles bija beigušās, bet viņš nepārprotami pasaulē sev ieguva lielu skaitu varbūt ne īsti gribētu fanu. “Prieks, ka francūzis līdz sev paņēma bageti” — tāda bija viena no mierīgākajām reakcijām uz notikušo Tviterī.
Ārpus tā, biju pieslēdzies Eurosport tad, kad grupa vīriešu skrēja 1500 metrus. Kādu brīdi klausoties sapratu, tas bija pēdējais pasākums šīgada desmitcīņas izcīņā. Uzvarēja norvēģis, un komentētājs skaidroja, ka Norvēģijai tā bija pirmā zelta medaļa Olimpisko spēļu desmitcīņā vairāk nekā pēdējo simts gadu laikā.
Latvijas rekords desmitcīņā pieder Edgaram Eriņam, kurš 2011. gada Latvijas čempionātā izpelnīja 8312 punktus (norvēģim Rūtam, kurš zeltu saņēma Parīzes spēlēs, punktu bija 8796). Eriņa kungs pēc karjeras beigšanas vieglatlētikā kādu brīdi nodarbojās ar bobsleju stūmēja lomā.
Šāda veida dubultloma nav nekas neparasts. 1924. gada vasaras spēlēs piedalījās latvietis Roberts Plūme kā riteņbraucējs, bet tā paša gada ziemas spēlēs — kā distanču slēpotājs (nekādus kalnus Plūmes kungs gan negāza).
Pagājušajā nedēļā, starp citu, komentārā minēju, ka pasaulē bija 68 valstis, kuru sportisti nekad nebija izcīnījuši medaļu Olimpiskajās spēlēs.
Nu šo valstu skaits ir samazinājies pa divām. 3. augustā vispirms trīssoļu lēcēja Tea Lefonda no Dominikas izcīnīja pirmo savas valsts medaļu, turklāt uzreiz zelta medaļu.
Stundu vēlāk skrējēja Džuliena Alfreda no Sentlūsijas triumfēja 100 metru skrējienā, un līdz ar to arī šī valsts tika pie pirmās medaļas un uzreiz pie zelta medaļas.
Nav uztrāpījies redzēt Latvijas 3×3 basketbola vienības spēles, bet vienrīt pamostoties sapratu, ka labi vien bija. Spēlē pret amerikāņiem bija raksturīgais neizdodas, neizdodas, neizdodas … un tad pašā pēdējā mirklī IZDODAS!!!!
Nezinu, vai mani nervi tā kaut ko būtu izturējuši, lai gan mūsējiem acīmredzot tas ir vadmotīvs. Arī 2021. gadā Tokijā fināla spēlē pret Kremļa fašista grupiņu uzvara bija pēc eleganta metiena pašā pēdējā brīdī. To gan redzēju tiešraidē.
Šogad turu visus iespējamos īkšķus, jo zinu, ka līdz šim mūsu puiši ir uzvarējuši visās spēlēs pēc kārtas, līdz ar ko esmu pavisam pārliecināts, ka arī šogad būs zelta medaļas.
Ja tā, tad tā būs otra reize, kad Latvijas sportisti ir izcīnījuši galveno balvu sporta paveidā, kurš Olimpiskajās spēlēs piedāvāts pirmoreiz.
2008. gadā tā tas bija ar Māri Štrombergu BMX riteņbraukšanā. Viņš savu titulu arī aizstāvēja 2012. gadā.
3×3 basketbolistiem zelts bija pirms trim gadiem, nu gaidīsim redzēt, vai arī viņiem izdosies kļūt par divkārtējiem Olimpisko spēļu čempioniem.
Ceru, ka visi tie, kuriem apakšbikses sačokurojās attiecībā uz spēļu atklāšanas ceremoniju, ir nomierinājušies. Histērijai nebija pamata.
Tāpat tas ir ar vēl vienu jautājumu, kurā vidusmēra letiņš gribēja bļaut un kliegt pirms saprast patieso situāciju.
Runa ir par boksētāju Imanu Kelīfu no Alžīrijas. Vīrišķīga paskata sieviete, kā rezultātā viena ne īpaši izglītota un apķērīga sabiedrības daļa nolēma, ka acīmredzot runa ir par transpersonu, kuras piedalīšanās sieviešu sportā kaut kā ir negodīga.
Ļaušu situāciju skaidrot Starptautiskās Olimpiskās komisijas runasvīram: “Boksētāja no Alžīrijas piedzima kā sieviete, ir reģistrēta kā sieviete, savu dzīvi ir dzīvojusi kā sieviete, ir piedalījusies boksā kā sieviete, un viņai ir starptautiska pase kā sievietei.
“Te nav runa par transpersonu. Ir bijis apjukums par domu, ka kaut kā vīrietis cīnījās pret sievieti. Tā tas vienkārši nav. Ir konsenss, ka zinātniskā nozīmē runa nav par vīrieti, kurš cīnījās pret sievieti.”
Cilvēka seksualitātes un dzimumidentitātes specifika var būt un bieži vien ir visnotaļ sarežģīta. Vienkārši nožēlojami, cik daudz mūsu valstī un citur pasaulē ir cilvēku, kuri ir gatavi vemt savu nepatiku arī tad, ja tiem nav ne jausmas, par ko tie kliedz.
Vienādi vai otrādi, Olimpiskajās spēlēs vēl nedēļa palikusi. Man allaž tuva ir bijusi vieglatlētika un visvairāk skriešanas sports.
Lodes grūšana, šķēpmešana — var skatīties, var neskatīties.
Bet skriešanas sacīkstes sazini kāpēc varu skatīties vēl un vēl, no 100 metriem līdz maratonam. Būs jauki.
Galu galā, Olimpiskās spēles notiek vien reizi četros gados, tāpēc tieši šonedēļ un jaunnedēļ iespēja tās baudīt vienalga, kas tajās ir sevišķi paticis.
Vēl šonedēļ pāris vārdu no pavisam citas operas, proti — par politiku manā dzimtenē Amerikā.
Pirms pāris nedēļām šajā portālā rakstīju par ASV prezidenta Džo Baidena lēmumu, izstāties no šī gada priekšvēlēšanu kampaņas.
Vienlaikus aizejošais prezidents arī pateica, ka viņš atbalsta savu viceprezidenti Kamalu Harisu kā Demokrātu partijas kandidāti novembra vēlēšanās.
Sacīts, darīts. Šī komentāra rakstīšanas dienā turpinās neklātienes delegātu aptaujāšana no Demokrātu partijas gaidāmā konventa. Jau tobrīd bija zināms, ka pietiekams skaits delegātu pauduši atbalstu konkrēti Harisai, lai viņa kļūtu par partijas oficiālo kandidāti.
Iemesls, kāpēc tas jādara neklātienē, ir vienkāršs. Ir štati, kuros iepriekšēja balsošana sākas jau septembrī, un tas nozīmē, ka biļeteni jādrukā vēl pirms tam.
Demokrātu partijas konvents šogad būs no 19. līdz 22. augustam. Tur notiks kandidātes pavisam oficiāla apstiprināšana, bet delegātu vairākums jau iepriekš garantē, ka Kamalas Harisas uzvārds būs uz biļetena visos 50 ASV štatos.
Viens jautājums ir par to, ko viceprezidente izvēlēsies kā partneri vēlēšanu procesā, ar to domājot — kuru cilvēku viņa gribētu redzēt kā savu viceprezidentu, ja novembrī viņa uzvarēs.
Komentāra rakstīšanas dienā bija paredzēta tikšanās starp Kamalu Harisu un vairākiem iespējamiem kandidātiem. Tie visi ir baltādaini vīrieši, četri gubernatori, viens ASV senators un pašreizējais ASV satiksmes ministrs.
Tajās pāris nedēļās, kopš prezidents Baidens paziņoja par savu lēmumu, Harisas kampaņa ir iekasējusi vairāk nekā 300 miljonus dolāru ziedojumos, lielākoties no zemu summu ziedotājiem.
Vairāki simti tūkstoši cilvēku ir pieteikušies būt brīvprātīgajiem, kuri aicinās cilvēkus balsot par Kamalu Harisu un demokrātiem.
Tramps pēdējā laikā ir uzrādījis garīgas veselības problēmas. Vienā no saviem rallijiem viņš atkārtoti apgalvoja, ka cilvēks štatā, kurā viņš uzstājās, kandidē uz gubernatora amatu, lai gan patiesībā cilvēks kandidē uz ASV Senāta amatu.
Bieži vien uzrunas laikā Tramps aizmirst, par ko viņš runā un sāk murmulēt. Tas neliecina par veselīgu prātu.
Esmu pilnībā pārliecināts, ka 5. novembrī Kamala Harisa uzvarēs bez problēmām un kļūs par ASV pirmo sievieti prezidenti. Hilarijai Klintonei tas neizdevās, bet Kamalai Harisai noteikti tas izdosies!
