Kārlis Streips: “No kurienes šis kretīns gūst pārliecību, ka viņam ir tiesības par to kaut ko spriest?” 0
Leģendārajā un hrestomātiskajā filmā “Krusttēvs” ir skats, kur galvenā Mafijas bosa ģimenē notiek viņa meitas kāzas, un tas deva iespēju visiem viesiem bosam kaut ko palūgt, jo konkrēti tajā dienā viņš nedrīkst atteikt.
Prasītājs pasaka, ka viņa meita tika izvarota, un tāpēc viņš gribētu, lai boss liek noslepkavot to, kurš tā ir izdarījis. Taču bosam ir problēma:
“Mēs esam viens otru pazinuši jau gadu garumā, bet šodien pirmoreiz jūs prasāt manu palīdzību. Nespēju atcerēties, kad pēdējoreiz aicinājāt mani viesoties pie sevis un uzdzert kafiju, lai arī mūsu sievas ir sirdsdraudzenes.”
Par šo ainu iedomājos pagājušajā piektdienā, kad Ukrainas prezidents viesojās Baltajā namā un saimnieks un viņa viceprezidents baisi sāka viņam braukt augumā.
Jums nav nevienas kārts, ko spēlēt, tā bļāva prezidents. Jūs gribat uzsākt trešo pasaules karu!
Kāpēc jūs nekad neesat Amerikai pateicis paldies par palīdzību, šņāca viceprezidents, ignorējot faktu, ka Zeļenska kungs tā ir darījis gana bieži un ar sirsnību.
Fakts ir tāds, ka Amerikas prezidents un viceprezidents vienkārši atkārtoja Kremļa argumentus. Amerika sev pērn novembrī ievēlēja cilvēku, kurš ap Kremļa fašistu un viņa autoritārismu sāka ošņāties un laizīties jau pirmā termiņa laikā no 2017. līdz 2021. gadam.
Nu viņš acīmredzot ir nolēmis visu Amerikas ārpolitiku pagriezt pa visiem 180 grādiem no sabiedroto sistēmas uz pasaules autokrātiem. Amerikas prezidentam patīk autokrāti. Varam atcerēties viņa “mīlestības stāstu” ar Ziemeļkorejas mazo, apaļo diktatoriņu pirmā termiņa laikā. Tas tika pasniegts kā milzīgs diplomātijas sasniegums, un sev tipiskā manierē Amerikas prezidents paziņoja, ka Ziemeļkoreja varētu būt izcils tūristu mērķis, ja vien tiktu attīstīta valsts pludmale.
Paies gadi un Amerikas prezidents ar tādu pašu “filozofiju” arī nāks attiecībā uz Tuvajiem austrumiem, kur Izraēlas iznīcinātajā Gazas joslā viņš iecerējis uzbūvēt kaut ko līdzīgu Rivjērai Francijas dienvidos. Kāpēc gan ne?
Amerikāņi, kuri nav iekrituši Donalda Trampa kultā, uz pagājušajā piektdienā notikušo reaģēja ar šoku un šausmām.
Skatījos CNN kur raidījuma vadītājs Džeiks Tapers nevarēja vien nomierināties. Viņš SEN bija ziņojis par politiku un politiķiem. NEKAD MŪŽĀ viņš neko tamlīdzīgu nebija redzējis.
Amerikāņi var būt aizkustinoši savā naivitātē.
Ukrainas prezidents uz uzbrukumu reaģēja manuprāt pavisam adekvāti, principā pret savu kolēģi Baltajā namā izturoties kā pret vecu večukiņu, kurš vairs nesaprot, kur viņš atrodas un droši vien ir piečurājis bikses.
O, jā, mēs esam ļoti pateicīgi Amerikai un tās politiķiem un tās tautai – tā Ukrainas prezidents rakstīja Tviterī pēc tam, kad viņš bija izsprucis no Baltā nama ķetnām.
Mēs zinām, ka pasaules drošībai Amerika ir vajadzīga kā ēst. Mēs dikti, dikti ceram, ka amerikāņi arī turpmāk nāks palīgā. Prezidents Tramps taču arī grib mieru, vai ne tā?
Nelaime ar to ir apstāklī, ka prezidentam Trampam principā Ukrainas nākotne ir pilnībā pie pakaļas. Kā biznesmenis viņš ir ieinteresēts darījumā, kurā ukraiņi Amerikai atdos retos metālus un izrakteņus, un Trampa prātiņā tas “kompensēs” naudu, kādu Savienotās Valstis ir veltījušas Ukrainas atbalstam laikā, kad pret to tiek vērsta agresija un genocīds.
Ārpus tā, ko gan padomāt par faktu, ka vienīgie, kuri līdz šim ir piedalījušies sarunās par Ukrainas nākotni ir Amerikas jauniņais un līdz ar to nepieredzējušais ārlietu ministrs un Kremļa fašista ilggadīgais un tāpēc pieredzējušais un līdz kliņķim ciniskais ministrs?
Par to, ko šajā sāgā grib panākt Kremlis, varam nešaubīties. Minhenes drošības konferencē pienāca brīdis, kad Amerikas “aizsardzības ministrs” (nekad neaizmirsīsim, ka pirms tam viņš bija raidījuma vadītājs Republikāņu partijas propagandas kanālā Fox News) paziņoja, ka nav reāli gaidīt, ka Ukraina varēs atjaunot robežas tādas, kādas tās bija 2014. gadā, plus vēl, ja kādam gribējās padomāt, ka Ukraina kādreiz varētu kļūt par NATO dalībvalsti – tad Amerika ir gatava pateikt nekad.
Pat nepieredzējis sarunu vedējs saprot, ka nav prāta darbs oponentam vēl pirms sarunu sākuma atdot visu, ko oponents grib.
Protams, Putins grib saglabāt Donbasu. Ne velti pāris dienas pirms genocīda sākuma Ukrainā viņš atzina “Luganskas tautas republikas” un “Doneckas tautas republikas” iedomāto neatkarību.
Protams, Putins grib saglabāt Krimu. Laikā pēc līdz kliņķim korumpētā Janukoviča padzīšanas no Kijivas, Kremlis izstrādāja veselu mītu sēriju par to, kā dižās Krievzemes pirmsākumi un tāpēc DNS bija atrodami konkrēti Krimā, un tāpēc tā nepārprotami ir dižās Krievzemes teritorija.
Šajā “filozofijā” arī bija ietverta doma, ka tādas Ukrainas un tādas ukraiņu tautas vispār neesot. Kijivā saimniekojot nacisti, un tieši tāpēc Kremļa fašistam bija “svētais pienākums” Ukrainu demilitarizēt un denacificēt.
Valsti, kuras prezidents ir ebrejs, “denacificēt.” Vienreizēji.
Un par visu vairāk, protams, Putins grib pārliecināties, ka Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti. Viņš ir bļāvis par pārāk tuvu NATO klātbūtni, lai gan, protams, NATO ar Padomju Savienību zemes robeža bija Norvēģijas tālajos austrumos, un mūsdienās robežas garums ir divarpus tūkstoš kilometru garumā it īpaši kopš aliansē iestājas Somija un pārstāvēja vairāk nekā 1300 no tiem kilometriem. Šajā nozīmē Kremļa fašists ar savu barbarismu nepārprotami iešāva pats sev kājā.
Ir skaidrs, ka Ukraina patlaban nav kvalificēta, iestāties pasaules varenākajā militārajā aliansē. Ja godīgi, patlaban tā arī nav gatava kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti.
Bet Amerikas prezidentam atklātā tekstā pateikt, ka Ukrainai iestāšanās NATO nespīdēs nekad un nevienā gadījuma?
No kurienes šis kretīns gūst pārliecību, ka viņam ir tiesības par tā kaut ko spriest? Murgs!
Eiropai nu nāksies izdomāt, ko iesākt brīdī, kad Amerikā pie teikšanas atkal ir nenormāls kadrs, kurš nepārtraukti muld un nezina, ko viņš pats grib.
Pirms tikšanās ar Trampu Baltajā namā Ukrainas prezidents paciemojās ar ASV senatoriem, kuri nevarēja vien nopriecāties par lieliskajām saitēm starp viņu valsti un Ukrainu, par viņu nepārprotamo gatavību Ukrainai palīdzēt un to aizstāvēt arī turpmāk.
Republikāņu senatori pēc sprādziena Ovālajā kabinetā no šādas pārliecības sāka mukt prom. Senators Lindsijs Grahams no Dienvidkarolīnas no rīta apgalvoja, ka Ukrainas lieta ir svēta un nepārprotami Kijiva ir pelnījusi visu iespējamo atbalstu no ārpasaules.
Pēc sprādziena tas pats senators Grahams iznāca kameru priekšā un paziņoja, ka Ukrainas prezidents esot neadekvāts diktators, kuram patiesībā vienīgais variants ir demisionēt no amata. Liekulība ir jēdziens, par kuru republikāņi Amerikā ir aizmirsuši jau ļoti sen.
No Vašingtonas Volodimirs Zeļenskis devās uz Londonu, kur viņam bija pamats gaidīt laipnāku pretimnākšanu.
Lielbritānijas premjers Stārmers sarīkoja mini-samitu ar eiropiešu līderiem, kuri principā visi pēc kārtas bija gatavi apliecināt, jā, jā, mēs stāvam kopā ar Ukrainu, mēs to atbalstīsim tik vien ilgi, cik tas būs nepieciešams.
Nepārprotams signāls kadram Atlantijas okeāna otrajā pusē bija vēsts, ka arī Lielbritānijas karalis Čārlzs bija gatavs pieņemt Ukrainas prezidentu vizītē pie sevis.
Tikšanās starp monarhu un prezidentu bija privāta, un nekas daudz par to, ko viņi abi runāja, netika atklāts.
Bet, pirmkārt, ja karalim šķita, ka Ukrainas prezidenta tērps bija neadekvāts, viņš tā neteica.
Amerikā Trampa bļaustīgie atbalstītāji jau ir paguvuši radīt milzīgu traci par to, kā Ukrainas prezidents Baltajā namā ieradās melnā T-kreklā un biksēs, tā demonstrējot prātam neaptveramu necieņu pret Ameriku un tās vērtībām.
Acīmredzot nepiefiksējot faktu, ka visu laiku kopš Tramps atkal stājās amatā, viņa sirdsdraudziņš miljardieris Masks no Dienvidāfrikas nepārtraukti Baltajā namā un Ovālajā kabinetā ir bijis t-krekliņos un džinsos.
Viņš, lūk, neizrāda necieņu pret Ameriku, jo Masks, lūk, ir tas, kuram Tramps ir uzdevis principā iznīcināt Amerikas pārvaldes sistēmu kā tādu, un Trampa maniakālajiem atbalstītājiem tā ir absolūta medusmaize, un tāpēc par tā organizētāja modes izpratni šie cilvēki neteiks neko.
Ārzemnieks no Ukrainas – slikts. Ārzemnieks no Dienvidāfrikas – ne vainas.
Skat. iepriekšējo piezīmi par liekulību.
Un, otrkārt, Amerikas prezidents jau sen ir licis saprast, ka Lielbritānijas karaliskā ģimene viņam šķiet kā visfascinējošākā ģimenīte visā pasaulē.
Pirmā termiņa laikā viņš ieradās valsts vizītē un savu attieksmi vislabāk demonstrēja tad, kad bruņoto spēku pieņemšanas laikā, Amerikas prezidents soļoja vairākus soļus priekšā Lielbritānijas karalienei, kas bija ārprātīgs etiķetes un protokola pārkāpums.
Nu karalis Čārlzs ir devis saprast, ka viņam nav problēmu tikties ar kādu, kurš saprot Lielbritānijas vēsturi un nozīmi.
Grūti spriest, kas te notiks tālāk. Amerikas prezidents ir skaidri devis saprast, ka viņam šķiet, ka vienīgais sarunu partneris šajā lietā būs Kremļa fašists.
Cita starpā attiecīgajās aprindās Amerikā kopš pagājušās nedēļas notikumiem ir kristalizējusies pārliecība, ka patiesībā problēma nebija Tramps, problēma bija Zeļenskis.
Kuram nu vajadzētu atvainoties par to, ka viņš Ovālajā kabinetā bija nepieklājīgs un neadekvāts un nesaprotošs.
Suverēnas un vismaz teorētiski ar Ameriku sabiedrotas valsts prezidents, un pret viņu izturas tā, it kā viņš būtu vidusskolnieks, kurš klases nobeiguma ballē ieradies … nu, džinsos un krekliņā.
Vai izdosies Vašingtonas maniaku piespiest piekrist domai, ka sarunas par Ukrainas nākotni bez Ukrainas tiešas līdzdalības būtu nejēdzīgas un tāpēc pie sarunu galda vajag arī būt viņam?
Ja reiz Amerika ir draudējusi savus bruņotos spēkus no Eiropas vākt prom un pavisam, kā tas ir izskanējis prezidenta fantāziju pasaulītē, tad vai pie sarunu galda par tālāko arī nebūtu jābūt eiropiešiem, ja reiz Amerikas prezidents tiem ir devis saprast, ka viss pārējais būs viņu rokās?
Ir pavisam skaidrs, ka Putins sarunu laikā aiz muguras turēs sakrustotus pirkstus. Viņš ir ignorējis pilnīgi visus starptautiskos līgumus un noteikumus. Pret viņu ir izvirzītas kriminālapsūdzības no Starptautiskās krimināltiesas par barbarismu Ukrainā.
Galvenais, ko par šo cilvēku atcerēties, ir fakts, ka kaut kad pasen viņš paziņoja, ka Padomju Savienības sabrukšana bija “20. gadsimta baisākā ģeopolitiskā traģēdija.”
Staļina rehabilitētājs un mūžsenais čekists grib to atjaunot. Tāpēc Piedņestra. Tāpēc Abhāzija. Tāpēc Dienvidosetija. Tāpēc Krima. Tāpēc Luganska un Donecka.
Kāds grib padomāt, ja pašreizējā ģeopolitiskā situācija viņam ļaus saglabāt to, ko viņš jau ir sagrābis, viņam ar to pietiks?
Negribas domāt par to, kas notiktu, ja Kremļa aprēķinos veidotos lēmums, ka ir vērts pakacināt NATO un tās dalībvalstis.
Varbūt kāda diversija Narvā vai Daugavpilī? Jo Vašingtonā patlaban saimnieko kāds, kurš droši vien pat nezina, kas ir NATO dibināšanas līguma 5. pants un ko tas nozīmē.
Bet vēl pirms tam būs jānolemj, kas tālāk notiks ar Ukrainu. Atstāt viņu kaut kādā mijkrēslī, kur joprojām kaimiņvalsts spēki marodē vienā teritorijas daļā un ik pa laikam nogāž pasažieru lidmašīnu no Nīderlandes ceļā uz Malaiziju?
Ja būs sistēma, kurā Ukrainai tiek dotas adekvātas drošības garantijas, kā tas notiks? Amerikas prezidents pirms kāda laiciņa paziņoja, ka Kremļa fašists esot gatavs pieciest miera uzturētājus Ukrainā pēc pamiera noslēgšanas.
Kremļa fašista ļaudis nekavējoties paziņoja, ka nē, tā kaut ko tie uzskatītu par kara pieteikumu pret Krieviju.
Līdz ar to, nudien smagais jautājums par suverēnās Ukrainas nākotni laikā, kad pasaules būtiskākā lielvara no procesa principā ir atslēgusies. Vai pareizāk sakot, ir pieslēgusies ienaidnieka pusei un ir kļuvusi par vēl vienu propagandistu tās labā.
Pasaule mums ir nemierīga vieta. Nupat vakar beidzās uguns pārtraukšanas posms Gazas joslā Tuvajos Austrumos, un arī tur ir jautājums par to, kas notiks tālāk.
Izraēlas režīma radikālie dalībnieki jau tagad berzē rokas pārliecībā, ka nu atkal varēs sākt bombardēšanu.
Izraēla jau ir aizliegusi humānās palīdzības piegādi Gazas joslā.
Izraēla pēdējo nedēļu un mēnešu laikā arī ir sākusi nelikumīgi okupētajā Rietumkrastā iznīcināt palestīniešu infrastruktūru un tūkstošiem palestīniešu padarīt par bēgļiem.
Televīzijā redzēju ekspertu, kurš bilda, ka visticamāk Izraēlas mērķis Rietumkrastā ir tāds pats kāds Gazā – principā to noslaucīt no zemes virsas un tad jau redzēs, kas tālāk notiks ar civiliedzīvotājiem.
Izraēla joprojām ir pārliecināta, ka tai ir tiesības no abām teritorijām palestīniešus padzīt pavisam, jo Bībelē it kā viņiem esot dotas tādas tiesības.
Civilizētā pasaule jau gadu desmitiem sen ir runājusi par domu, ka tur varētu būt divas kaimiņvalstis, viena izraēļiem un otra palestīniešiem. Palestīniešu valsts būtu okupētajā Gazā un okupētajā Rietumkrastā.
Režīms Telavivā vienmēr pret šo domu ir bijis noraidošs, un patlaban tā vien šķiet, ka režīma līdz kliņķim korumpētais līderis ir nolēmis abas teritorijas iznīcināt pavisam, lai arī tas ir kliedzošs starptautiskā likuma un cilvēka tiesību pārkāpums.
Arī pret Telavivas fašistu Starptautiskā krimināltiesa ir izsludinājusi aresta orderi. Viņš pirms pāris nedēļām mierīgi viesojās Baltajā namā un uzrunāja Kongresa kopsēdi. Daudzi demokrāti minētā aresta ordera dēļ to boikotēja, bet Amerikas prezidentam kaut kāda tur krimināltiesa bija pie pakaļas.
Viņš arī ir solījis kaut kad paredzamajā nākotnē tikties personīgi ar apsūdzēto kara noziedznieku no Maskavas.
Arī Tuvajos Austrumos situācija joprojām ir barga, un amerikāņu lēmums pērn novembrī Baltā nama atslēgas atkal uzticēt korumpētajam noziedzniekam no Ņujorkas, nozīmē, ka arī tur Amerika ir un būs vairāk kaitīga nekā izpalīdzīga.
Bet. Bet, bet, bet, bet, bet. Naktī īpaši necēlos, bet šorīt ieslēdzu datoru un uzzināju, ka pirmoreiz kultūras pasaules vēsturē filma no Latvijas ir ieguvusi Amerikas Kinoakadēmijas balvu, šajā gadījumā kā gada labākā animācijas filma.
Izgrieza pogas filmai par robotu, kuras producēšana maksāja miljardu.
“Straume” maksāja mazu procentiņu no tās summas, un laikā kopš tās laišanas klajā, tā principā ir tikusi pie visām balvām pēc kārtas. Un nu arīdzan pie Oskara.
Tas neliek aizmirst par katastrofu, kāda ir Amerikas prezidents un viņa kults. Bet iemesls uz brīdi papriecāties tas tomēr ir izcils.
