Kārlis Streips: Neticēju pats savām acīm, kad 6.janvāra vakarā telekanālā CNN ieraudzīju nemierus 37
Neticēju pats savām acīm. 6. janvāra vakarā ieslēdzu telekanālu CNN un ieraudzīju nemierus. Milzīgs pūlis uz Amerikas Savienoto Valstu Kapitolija kāpnēm. Un sapratu. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pirms aiziešanas no amata pēc nu jau mazāk nekā divām nedēļām graus pilnīgi visu ko pēc kārtas.
Pūlis Kapitolijā bija pārsteidzošs tādā nozīmē, ka Amerikas Kongresa un Senāta mītne ir viena no visstingrāk apsargātākajām celtnēm pasaulē. Taču saniknotie cilvēki rāpās pa Kapitolija sienām. Viņi lauza logus, lai iekļūtu telpās. Sargu un policistu bija mazāk, nemiernieku bija vairāk, un vairāku stundu garumā viņi visnotaļ netraucēti klaiņoja par Kapitoliju.
Nākamajā rītā internetā redzēju fotogrāfiju no Senāta plenārsēžu zāles. Džeks sēž atlaidies Senāta prezidenta krēslā, kaut ko fotografē ar savu telefonu. Redzēju fotogrāfiju, kurā cits cilvēks lepni demonstrēja aploksni, kuru viņš bija nospēris no Kongresa apakšpalātas spīkeres Nensijas Pelosi rakstāmgalda. Ar laiku Kapitolijā uzradās Nacionālā gvarde.
Vašingtonas pašvaldības vadītāja Mūriela Bauzera noteica komandantstundu no sešiem vakarā līdz sešiem nākamajā rītā. Situācija pakāpeniski nomierinājās un Kongresa deputāti un senatori varēja atsākt darbu.
Taču uzbrukums pret Kapitoliju nebija pārsteigums tādā nozīmē, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents jau labu laiku bija centies to uzkurbulēt. Jau 20. decembrī viņš Tviterī rakstīja, ka 6. janvārī Vašingtonā būs liels protests. “Brauc turp, būs traki,” tā viņš solīja.
Un tad 6. janvāra pēcpusdienā netālu no Baltā nama kārtējais Donalda Trampa rallijs, kur viņš turpināja apgalvot, ka 3. novembra vēlēšanās uzvarēja viņš, vēlēšanas tika nozagtas, un viņš cita starpā zina, ka viņa atbalstītāji pēc rallija dosies uz Kapitoliju.
Jau uzrunas laikā viena daļa sāka tā darīt. Reiz sākās uzbrukums, Kongresa vadošās amatpersonas tika ātri aizvestas uz drošu vietu. Ierindas deputātiem nācās slēpties zem galdiem. Viena sieviete jezgas laikā Kapitolijā tika nošauta. Viņa bija viena no protestētājām.
Protams, būs izmeklēšana. Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) jau ir aicinājis atsaukties aculieciniekiem. Kapitolijā un ap to ir neskaitāmi daudz novērošanas kameru, arī no tām noteikti būs iegūstama informācija. Nezinu, kāds varētu būt noziegums cilvēkam, kurš ir ielavījies ASV Senāta plenārsēžu zālē. Taču pirmajā vakarā policija ziņoja par 52 aizturētām personām. Noteikti būs vēl.
Bet kas notiks ar nemieru galveno vaininieku? Kamēr skatījos CNN, ekrānā parādījās nākošais ASV prezidents Džo Baidens ar aicinājumu Amerikas prezidentam reaģēt, kaut kādi reaģēt. Ir zināms, ka nemieru laikā Donalds Tramps tos skatījās televīzijā, pāris reizes slinki rakstot Tviterī, ka nemierniekiem vajadzētu nomierināties.
Drīz pēc Baidena kunga uzrunas arī Tramps parādījās ekrānos. Zinu, ka jums sāp sirds, tā viņš teica saviem atbalstītājiem, un tad tūdaļ un kā vienmēr lietu pavērsa pats savā virzienā. Sirds sāp tāpēc, ka Donalds Tramps 3. novembrī guva masīvu uzvaru vēlēšanās, un ļaunprātīgi spēki tās nozaga. Nozaga no mums, no manis un no Amerikas, tā aizejošais prezidents skaidroja.
Neaizmirsa piebilst, ka viņš nemierniekus mīl, tie visi ir lieliski cilvēki, bet nu būtu laiks doties mājās. Un tad vēlāk Tviterī vēl uzrakstīja, ka nemieri bija konkrēti tāpēc, ka ir nozagtas vēlēšanas, ne tāpēc, ka viņš pats kaut kā tos būtu radījis vai veidojis.
Baltajā namā drīz pēc notikušā vairāki cilvēki demisionēja. Preses sekretāres vietniece paziņoja, ka viņai tas bija liels gods, strādāt Baltajā namā, bet notikušo Kapitolijā viņa vienkārši nespēja sagremot. Medijos vēstīts, vecāko padomnieku starpā bija saruna par to, vai ieviest ASV Konstitūcijas 25. panta procesu, kura ietvaros, ja ASV viceprezidents un vairākums Kabineta locekļu uzskata, ka prezidents nav spējīgs veikt savus pienākumus, tad viņi prezidentu var atcelt no amata līdz brīdim, kad viņš ir atveseļojies.
Kongresa liberālāko demokrātu starpā bija saruna par to, vai varbūt būtu vērts vēlreiz apsvērt impīčmenta klauzulas pret prezidentu. Brīdī, kad 7. janvārī rakstu šo komentāru, līdz Džo Baidena inaugurācijai palikušas 13 dienas, mazāk nekā divas nedēļas. Tik īsā laika posmā diez vai impīčments būtu iespējams pat apakšpalātā, kur nu vēl tiesāšana Senātā.
Kāds būs Donalda Trampa liktenis pēc aiziešanas no amata, tas ir cits jautājums. Cik var spriest no medijos ziņotā, ir visnotaļ garš saraksts dažādu nedarbu un iespējamu noziegumu, par kuriem interesējas štatu un vietējie prokurori. Laiks rādīs, vai Amerikas 45. prezidents nonāks aiz restēm. Taču tas, kā viņš rīkojās 6. janvārī un pirms tam, nav īpaši tālu no jēdziena valsts nodevējs.
Šajā komentārā arī vērts atgādināt, par ko Kongress debatēja brīdī, kad tur iebruka negantnieku bars. 6. janvārī Kongresa uzdevums bija oficiāli saskaitīt balsis no Elektorālās koledžas, lai apliecinātu, kurš kandidāts ir uzvarējis. Tas notiek abu palātu kopsēdē, kur prezidējošā persona ir ASV viceprezidents savā lomā kā Senāta prezidents.
Likumā ir noteikts, ja pret kāda štata rezultātu apstiprināšanu rakstiski iebilst viens apakšpalātas deputāts un viens senators, tad palātas atdalās, katra atsevišķi pavada divas stundas debatējot, vai attiecīgā štata rezultātus pieņemt vai noraidīt, un tad par to balso. Pietiks pateikt, ka jautājumā par Pensilvāniju, attiecībā uz kuru Donalds Tramps un viņa āmen koris sen ir gaudušies, ka tur krāpšanās pārkāpa visus iespējamos rāmjus, Senātā balsojums bija 92 balsis pret priekšlikumu, noraidīt štata rezultātus, tikai septiņas balsis par labu.
Galu galā Kongresa palātas darbu pie rezultātu ratificēšanas pabeidza nākamajā dienā, 7. janvārī, un prezidents Tramps paziņoja, ka viņš tagad garantēs gludu pāreju no savas administrācijas uz nākamo. “Absolūti nepiekrītu vēlēšanu rezultātiem, un fakti ļauj man tā domāt, bet 20. janvārī būs gluda pāreja,” tā paziņoja Trampa kungs.
Piebilda, ka nu ir pienākušas “beigas vislieliskākajam pirmajam termiņam amatā ASV prezidentūras vēsturē.” Varam būt droši, ka vēsturnieki šim apgalvojumam nepiekritīs, un tas ir ļoti maigi teikts.
Pāris vārdu vēl par ASV viceprezidentu Maiku Pensu. Viņš visus iepriekšējos četrus gadus ir bijis ļoti lojāls savam priekšniekam, un arī tas ir maigi teikts. Laikā pirms minētā balsojuma Kongresā, Donalds Tramps rallijos un arī Tviterī daudz pauda domu, ka Pensa kungs nu būs tas glābiņš, viņš pašrocīgi varēs noteikt, ka štatos bija pārāk liela krāpšanās, un tāpēc rezultāti ir atceļami.
“Ja viņš tā nedarīs, tad viņš man pēc tam patiks mazliet mazāk,” tā prezidents skaidroja viena no saviem rallijiem. Taču Maiks Penss šajā gadījumā izrādīja uzticību pret ASV Konstitūciju, kurā ir skaidri noteikts, ka viņa loma ir pārraudzīt balsu skaitīšanu un viss. Nekādu lemtspēju viņam šajā sakarā nav.
Attiecībā uz Kapitoliju kā tādu, tā nebija pirmā reize, kad tur radās nepatikšanas. 1814. gadā britu spēki to vispirms izlaupīja un tad gandrīz pilnībā nodedzināja. 1915. gadā kāds universitātes profesors, nelaimīgs par faktu, ka Amerika pārdeva ieročus Vācijas ienaidniekiem pirmā pasaules kara laikā, ārpus Senāta zāles durvīm izvietoja diplomātu ar dinamītu.
Neviens netika ievainots, bet sprādziens radīja ievērojamus bojājumus. 1954. gadā Kongresa apakšpalātas zālē četri puertorikāņu nacionālisti no apmeklētāju galerijas uzsāka apšaudi, pieci kongresmeņi guva ievainojumus, laimīgā kārtā neviens nemira.
1971. gadā savukārt Vjetnamas kara oponenti tualetes telpā vienu stāvu zem Senāta plenārsēžu zāles izvietoja sprāgstvielas. Atkal, neviens netika ievainots, bet postījumu likvidēšanas izmaksas aprēķinātas ap 300 tūkstošiem dolāru.
Raugoties kadros par uzbrukumu pret ASV Kapitoliju, nevarēju neatcerēties 1990. gada 15. maiju, kad interfrontes un tamlīdzīgi spēki centās uzbrukt Augstākās padomes namam Jēkaba ielā neilgi pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Viņi pulcējās Doma laukumā, savukārt pie nama kā tāda stāvēja OMON spēki, kā arī rinda plecīgu puišu no sporta akadēmijas.
Es biju pa vidu kopā ar amerikāņu televīzijas operatoru, kurš filmēja notiekošo un stāvēja uz beņķīša. Mans uzdevums bija viņu pieturēt, lai viņš nenoveltos zemē. Demonstranti nekur tālu netika, bija plūkšanās, bet Augstākajā padomē viņi neiekļuva.
AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs tikās ar diviem no viņiem, piekrita izveidot komisiju, kura izvērtēs viņu sūdzības. Lūgumu uzrunāt Augstāko Padomi kā tādu Gorbunova kungs noraidīja, un komisijas vadībā viņš ielika savu vietnieku un Tautas frontes leģendāro līderi Daini Īvānu, tā apliecinot, ka īsti nopietni reakcionāro spēku žēlabas neviens neuztvers.
Otrs uzbrukums pret minēto namu bija 2009. g. 13. janvārī, kad tas jau bija Saeimas nams. Doma laukumā pulcējās partijas Sabiedrība citai politikai organizēts rallijs ar aicinājumu atlaist Saeimu, jo iepriekšējā gada globālā ekonomiskā krīze bija sākusi kost, un dalībniekiem likās, ka Ivara Godmaņa valdība uz notiekošo reaģēja neadekvāti.
Kaut kādā brīdī atsevišķi cilvēki sāka no ielas lauzt bruģakmeņus. Vispirms tapa izlaupīts alkoholisko dzērienu veikals, un tad protestētāji devās Saeimas virzienā. Nams apmētāts ar olām, pudelēm un akmeņiem. Vairāki logi salauzti, bet namā iekšā arī šoreiz neviens neiekļuva. Atbilstoši Latvijas “tradīcijām,” pirmā tiesas sēde par grautiņu bija gandrīz trīs gadus vēlāk, un pēdējā lieta galīgi atrisināta tikai aizpērn.
Komentāru noslēdzot, pāris vārdu par īstenu brīnumu Amerikas politikā. 3. novembrī zaudēja prezidents Tramps, bet amatu zaudēja tikai divi republikāņu partijas senatori. Tas nozīmēja, ka republikāņiem Senātā bija 50, bet demokrātiem — 48 balsis. Visas acis pievērsās Džordžijas štatam, kurā 5. janvārī bija otrās kārtas vēlēšanas, turklāt vienlaikus vēlot divus senatorus.
Vienu uz termiņu līdz 2022. gada vēlēšanām, tur runa ir par veselības iemeslu dēļ pāragri no amata aizgājuša senatora atvietošanu. Otrā gadījumā runa bija par pilnu sešu gadu termiņu Senātā, esošais republikāņu senators kandidēja uz otru termiņu amatā.
Pēdējā reize, kad Džordžiju pārstāvēja senators no Demokrātu partijas, bija 2002. gadā. Pēdējā reize, kad Demokrātu partijas kandidāts Džordžijā uzvarēja valsts prezidenta vēlēšanās, bija 1992. gadā, kad kandidāts bija dienvidnieks Bils Klintons.
Neviens īsti necerēja, ka demokrātiem izdosies pārvarēt vienu no republikāņiem, kur nu abus. Taču 3. novembrī Džo Baidens sakasīja kopā šauru uzvaru, un tā pati vēlētāju koalīcija — gados jauni cilvēki, cilvēki lielpilsētu priekšpilsētās, un it īpaši tumšādainie iedzīvotāji — 5. janvārī sanāca kopā vēlreiz, un galu galā uzvarēja abi demokrāti. Īsākais termiņš būs mācītājam Rafaelam Varnokam, kurš ir vecākais mācītājs tajā pašā baznīcā Atlantā, kur kādreiz strādāja leģendārais tumšādaino tiesību aizstāvis Martins Luters Kings.
Garākais būs Džo Osofam, kuram ir 33 gadi, un līdz ar to viņš kļūs par gados jaunāko senatoru kopš … Džo Baidena, kurš 1972. gadā par senatoru kļuva 29 gadu vecumā! Un galvenais ir tas, ka uz nākamajiem diviem gadiem Demokrātu un Republikāņu partiju pārstāvošo senatoru būs 50 pret 50.
Neizšķirtu rezultātu izšķirs ASV viceprezidents, vai šajā gadījumā viceprezidente Kamala Harisa. Tas nozīmē, ka demokrātiem Senātā būs vairākums, un tas savukārt nozīmē, ka prezidentam Baidenam būs daudz vieglāk uz priekšu bīdīt savu programmu. Tādā nozīmē — paldies Džordžijas vēlētājiem no visas, visas sirds.
