Kārlis Streips: Nav pilnīgi nekāda iemesla, kāpēc Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jāpiedāvā saturs kādreizējās okupācijas režīma valodā 0
Pagājušās nedēļas trešdienā, 25. oktobrī, Amerikas Kongresa apakšpalātas vairākuma frakcija beidzot savācās un ievēlēja jaunu spīkeru. Jau nākamajā dienā palāta ķērās klāt pie viena no likumprojektiem, kas saistāms ar nākamā gada valsts budžeta paketi.
Jaunā spīkera vārds ir Maiks Džonsons. Viņš ir republikānis no Luizianas, kurš pirmoreiz Kongresā ievēlēts 2016. gadā – tajā pašā gadā kad mazītiņš vairākums ASV vēlētāju valsts prezidenta amatā ievēlēja personu, kura amatu, Ameriku un visu pasauli ar savu demagoģiju un kliedzošo nekompetenci pagrieza augšpēdus un vēkšpēdus.
Viņš bija viens no 138 savas partijas pārstāvjiem, kuri 2021. g. 6. janvārī balsoja pret rezultātu sertificēšanu pat pēc tam, kad vardarbīgs pūlis bija marodējis Kapitolijā vairāku stundu garumā ar mērķi apturēt Elektorālās koledžas balsu skaitīšanu. Pats pēc tam Džonsona kungs un kolēģi bija gatavi rezultātus apstrīdēt.
Džonsona kungs ir kluss un pieticīgs republikānis. Viņš nav bļāvējs, galvenais mērķis nav bijis atrasties kameru priekšā, kā tas ir ar dažiem no viņa kolorītākiem kolēģiem.
No tā gan neizriet, ka te runa ir par mērenu un sakarīgu cilvēku. Pēc 2020. gada vēlēšanām tieši Maiks Džonsons tapa aprakstīts ar vārdiem “galvenais arhitekts” attiecībā uz plāniem apstrīdēt neapstrīdamos vēlēšanu rezultātus, jo minētais demagogs negribēja atzīt, ka viņš bija zaudējis.
Džonsona kungs atbalsta pilnīgu abortu aizliegumu Amerikā. Viņš ir kaismīgi pretojies domai, ka LGBT cilvēkiem vispār būtu kaut kādas tiesības.
Nesen Meinas štatā aptrakots cilvēks nošāva 18 cilvēkus un ievainoja daudzus citus pirms vairākas dienas vēlāk nošāvās pats.
Vai zināt, kāds bija jaunā spīkera Džonsona skaidrojums par to, kāpēc tā notika?
“Galu galā runa ir par cilvēka sirdi,” tā viņš skaidroja. “Runa nav par šautenēm, tā nav par ieročiem. Runa ir par mūsu pilsoņu tiesībām aizsargāt sevi, un tur runa ir par otro Konstitūcijas grozījumu. Tāpēc mūsu partija to tik stingri atbalsta. Patlaban nav brīdis runāt par likumiem par šaujamieročiem, jo patlaban esam krīzes vidū.”
Ir runa par šautenēm. Ir runa par ieročiem. Amerika ir ūnikums civilizēto valstu pasaulē kā valsts, kura civiliedzīvotājiem ļauj pirkt militārus uzbrukuma ieročus. Latvijā un citur tā nedrīkst, jo ļaudis un sistēma saprot, ka civilisti nav militārpersonas, un ierocis, kāds ir lietderīgs Irākā vai Afganistānā nav vajadzīgs Latvijā.
Amerika to nesaprot. Un Kongresa apakšpalātas jaunais spīkers ir tikpat liels ideoloģisks maniaks kā citi, vien viņš to tik ļoti neafišē.
Tiktāl par Ameriku. Galveno uzmanību šonedēļ komentārā vēlos veltīt Saeimas plenārsēdei, kāda bija nākamajā dienā pēc spīkera vēlēšanām Amerikā – pagājušās nedēļas ceturtdienā, 26. oktobrī.
Plenārsēde kā plenārsēde. Darbu deputāti sāka pulksten deviņos no rīta. Sēde beidzās pulksten 17.06, no kā izriet, ka tā bija pilna astoņu stundu darba diena. Protams, ar pārtraukumiem.
Svēts elements plenārsēžu darba kārtībā ir pārtraukums plkst. 10.30. Nezinu, cik lielā mērā to vairs varam saukt par pīppauzi, jo jādomā, ka vairākums mūsu tautas kalpu šādā ziņā nav grēcīgi.
Toties šonedēļ pārtraukuma laikā tikās Saeimas prezidijs un Frakciju padome (pa vienam deputātam no katras parlamentā pārstāvētās frakcijas), nolemjot, ka rudens sesiju gudrās galvas šogad pabeigs 22. decembrī, un tad ziemas sesiju sāks nākamgad 8. janvārī. Deputātiem būs jaukas svētku brīvdienas.
Daudz no tā, ko Saeima apsprieda, bija vienkārši lēmumi, piemēram, Juridiskajai komisijai nododot grozījumus likumā “Par nekustamo īpašumu atsavināšanu dzelzceļa līnijas ‘Rail Baltica’ izbūvei.” Deputāti arī apstiprināja piešķirtu un neapmaksātu atvaļinājumu kolēģiem Aleksejam Rosļikovam un Igoram Rajevam.
Taču bija diskusijas par pāris citām lietām, pie kurām es gribētu piestāties. Brīdī no rīta, kad pieslēdzos Saeimas sēdei, tapa diskutēti grozījumi likumā “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas teritorijā.”
Tajā brīdī par labu attiecīgajam likumprojektam runāja deputāts Aleksandrs Kiršteins no Nacionālās apvienības. Pirms viņa, brīdī, kad vēl nebiju pieslēdzies, pret runāja šī Saeimas sasaukuma lielākais balamute Ainārs Šlesers. Nejūtos apdalīts, ka nedzirdēju viņa sakāmo par tēmu.
Jautājuma būtība par šiem pieminekļiem bija atrodama likumprojekta anotācijā:
“Lai gan jau trīspadsmitajā Saeimā tika pieņemts likums, Latvijā joprojām daudzās pašvaldībās ir PSRS bruņotos spēkus slavinoši pieminekļi un piemiņas zīmes. Krievijas Federācijas vēstniecība šo situāciju izmanto un turpina iejaukties Latvijas iekšējās lietās, traucējot pašvaldībām nojaukt šos PSRS bruņotos spēkus slavinošus objektus. Likumprojekts novērstu iespēju atsaukties uz nepierādītiem faktiem par apbedījumiem, kuri it kā esot zem latviešu kultūrvidi graujošajiem un padomju okupāciju slavinošajiem objektiem.”
Balsojums par likumprojekta nodošanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai bija 49 par, 18 pret, deviņiem deputātiem atturoties. Pret nepavisam nepārsteidzošā kārtā balsoja pašreizējie Kremļa apdziedātāji no frakcijas Stabilitātei!, kā arī pašreizējais Šlesera politiskā biznesa projekts Latvija pirmajā vietā.
Nē arī balsoja trīs deputāti no Zaļo un zemnieku savienības, tajā skaitā kādreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Nezinu, kāpēc Kūtra kungam acīmredzot šķiet, ka nav nekādu problēmu, ja Kremļa fašista režīms bezkaunīgā un ciniskā veidā iejaucas mūsu valsts iekšējās lietās ar okupācijas pieminekļu palīdzību. Man personīgi šķiet, ka to pieļaut nevajadzētu. Kūtra kungs acīmredzot domāja citādāk.
Te vēl pieminēšu faktu, ka balsojuma sarakstā redzams, ka viens deputāts no frakcijas Progresīvie bija piereģistrēts, bet nebalsoja. Neviens cits attiecīgās partijas pārstāvis nav atrodams ne “par,” ne “pret,” ne “atturas” sarakstā.
Nezinu, vai pārējie Progresīvo deputāti todien bastoja sēdi, vai arī tāda vai cita iemesla dēļ tie nolēma, ka nevēlas atklāt savu domāšanu par attiecīgo jautājumu, taču vienādi vai otrādi, nekādu godu šai kustībai tas nedeva.
Garas, jo garas diskusijas sēdē bija par pieprasījumu no astoņiem NA deputātiem, kā arī no diviem deputātiem no Apvienotā saraksta (tostarp Saeimas iepriekšējais priekšsēdētājs un pašreizējais sekretārs Smiltēns) kultūras ministrei Agnesei Loginai (Progresīvie) par viņas “apņemšanos nepildīt Saeimā apstiprināto Nacionālās drošības koncepciju.”
Runa ir par nesenu interviju, kurā Logina kundzei jautāts par drošības koncepcijā paredzēto mērķi, no 2026. gada sākuma Latvijas sabiedriskajos medijos pieļaut saturu tikai un vienīgi latviešu valodā vai “valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai” (tātad konkrēti ne krievu valodā).
Kultūras ministre uz jautājumu atbildēja šādi:
“Tas ir drošības jautājums, un mēs nevaram pieņemt, ka 2026. gadā mums vairs nebūs nepieciešamības runāt pārbaudītu informāciju krievu valodā. Uzskatu, ka liela pievienota vērtība ir tam, ka mēs komunicējam arī krievu valodā. Mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies caur mediju politiku. Es plānoju šo jautājumu atkal atvērt, jo tas ir drošības jautājums.”
Progresīvie ir valdošajā koalīcijā, un ar koalīcijas partneru palīdzību pieprasījums Agnesei Loginai tapa noraidīts. Taču man te ir divas lietas sakāmas.
Pirmkārt, tā “pārbaudītā informācija krievu valodā” 32 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas nenovērsa situāciju, kurā pērn 14. Saeimas vēlēšanās Latvijas Republikas pilsoņi Daugavpilī atdeva vairāk nekā 50% balsu trim partijām:
Partija Stabilitātei!
Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija
Latvijas Krievu savienība
Varam tikai iedomāties, kāda būtu mūsu valsts, ja tas būtu bijis balsojums visā valstī! Rosļikovs kā premjerministrs, Grevcova kā ārlietu ministre, un pērn valsts prezidenta amatā ievēlēts nevis Edgars Rinkēvičs, bet gan Alfrēds Rubiks vai Andrejs Elksniņš. Dievs pasargi!
Taču otra lieta ir fakts, ka sabiedriskie mediji mūsu valstī (Latvijas televīzija, Latvijas radio, portāls LSM.LV) jau labu laiku darbojas ārpus reklāmas tirgus, un tas nozīmē, ka tos simtprocentīgi finansē Latvijas nodokļu maksātāji.
Tas nav būtiskais. Būtiskais ir fakts, ka Latvijā ir tikai viena vienīga valsts valoda. Satversmē tas ierakstīts 1998. gadā, un 2012. gadā tas apstiprināts referendumā.
Nav pilnīgi un absolūti nekāda iemesla, kāpēc Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jāpiedāvā saturs kādreizējās okupācijas un pašreizējā genocīda režīma valodā. Nekāda. Saprotu, jēdziens “valodas, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai” tur iekļauts tā, lai nebūtu “valodas, kas nav krievu valoda,” bet diez vai Latvijas televīzija patlaban plāno saturu portugāļu, maltiešu vai bulgāru valodā.
Esmu progresīvi noskaņots cilvēks. Progresivitāte pašreizējās partijas Progresīvie izpildījumā man ir likusi vilties, un ne tikai tāpēc, ka partijas pārstāve domā, ka jāturpina atbalstīt krievu valodu.
Saeimas sēdē pagājušajā ceturtdienā bija divi pieteikumi no darba ļaudīm ar portāla Manabalss.lv starpniecību. Abos gadījumos deputāti piekrita tos nodot komisijām tālākai apspriešanai.
Vienā lūgts atcelt aizliegumu pret e-cigarešu aromātiem. Nekad neesmu pīpējis e-cigareti. Savulaik sen pamēģināju cigāru ar persiku aromātu. Tas bija pretīgs un riebīgs. Tālāk par šo lietu man nav ko teikt.
Citādi ir ar Manabalss.lv pieteikumu ar šādu nosaukumu: “Atcelt 22. augusta vienošanos par grozījumiem Imigrācijas likumā par valsts valodas prasmēm” turpmāko virzību.”
Te runa ir par faktu, ka savulaik patriotisma uzplūdumā un Kremļa fašista genocīda Ukrainā reakcijā tapa noteikts, ka Latvijā dzīvojošajiem Krievijas federācijas pilsoņiem līdz šī gada 1. septembrim būs jāpierāda adekvātas valsts valodas zināšanas, vai arī nāksies zaudēt uzturēšanās atļauju un pamest šo valsti.
Tuvojoties 1. septembrim, bija skaidrs, ka ne visi tie, kuri pieteicās uz valsts valodas eksāmenu, to būs nokārtojuši līdz minētajam datumam.
Liela problēma, izrādās, ir konkrēti saistībā ar eksāmena rakstisko daļu. Pagājušajā nedēļā Delfos bija materiāls ar virsrakstu “Negals ar strīpiņām un ķeksīšiem,” un ar apakšvirsrakstu “Krievijas pilsoņi par pieredzi latviešu valodas pārbaudījumā.”
Esmu par visiem simts punktiem pārliecināts, ka no rakstiskā teksta prasības šajā kontekstā vajag atteikties. Ne katrs pilnasinīgs latvietis zinās ikkatru prasību par garumzīmēm, mīkstinājuma zīmēm un lietvārdu un darbības vārdu locīšanu.
Bieži vien dzirdu latviešus jaucam vārdus “ka” un “kad,” kā arī galotni “-iet” lietojot tad, kad tā ir nepareiza. Ja tā, tad ir iespējams, ka arī rakstu darbos notiek tāpat.
Manuprāt, ja kāds no tiem Krievijas pilsoņiem vēlas savu nākotni saistīt ar Latviju un tostarp nokārtot valodas eksāmenu, ja viņš vai viņa var tekoši pastāstīt par sevi un savu dzīvi un atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem latviešu valodā, tad ar to arī pietiek.
Prasībā no Manabalss.lv ir aicinājums atgriezties pie iepriekšējās kārtības. Ņemot vērā faktu, ka 1. septembris bija pirms gandrīz diviem mēnešiem, tas būtu grozījums ar atpakaļejošu spēku, un no tiesiskās paļāvības viedokļa raugoties, tas būtu nepareizi. Nezinu, ko komisija lems ar to darīt, bet manā izpratnē nepareizi.
Ar 88 balsīm par un nevienu pret deputāti galīgajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Par Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma atzīšanu par spēkā zaudējušu.” Pandēmijas laikā Saeimas populisti visai regulāri iesniedza priekšlikumus par atteikšanos no maskām un mājsēdes.
Bija prasība valdībai atvainoties par to, ko šie demagogi uzskatīja par pārmērībām pandēmijas ierobežošanā. Tās visas bija muļķības no šo deputātu puses, bet ir fakts, ka Ministru kabinets pagājušajā nedēļā atbilstoši Pasaules veselības organizācijas rekomendācijai Covid-19 izņēma no bīstamo slimību saraksta. Tāpēc likuma par pandēmijas pārvaldes atzīšana par spēkā neesošu. Nav vairs vajadzības.
Tiesa, es pagājušajā nedēļā aizgāju pakaļ ceturtajai potei pret Covid. Nav tas nekur pazudis. Nevēlos saslimt.
Bija grozījumi Ceļu satiksmes likumā, vispirms noraidot opozīcijas iesniegto variantu un tad pirmajā lasījumā ar steidzamības statusu apstiprinot alternatīvu no Tautsaimniecības komisijas.
Likumā paredzēts konfiscēt jebkuru transportlīdzekli ar Kremļa fašista režīma numurzīmi, ja tā trīs mēnešu laikā pēc likuma pieņemšanas nebūs pārreģistrēta ar Latvijas numuru. Iecere ir šādējādi konfiscētus transportlīdzekļus nodot Ukrainai.
Nezinu, cik daudz tādu mašīnu mūsu valstī ir. Nesen Eiropas Savienība aizliedza tās teritorijā iebraukt mašīnām ar kaimiņvalsts numurzīmi, un tas, protams, attiecas arī uz mūsu valsti. Ja kāda mašīna te ir aizķērusies, tad vai nu tās īpašnieks to pārreģistrēs, vai arī acīmredzot no tās nāksies atteikties.
Tādas, lūk, būtu manas pārdomas par pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Saeimā izskatītajiem jautājumiem.
