Kārlis Streips: Nav iemesla panikai. Mēs visi varam gulēt pavisam mierīgi 0
Sākšu šonedēļ komentāru ar faktu, ka 11. martā raidījumam “Vēlais ar Streipu” būs/bija 1900. sērija. 2016. gada 29. februārī bija raidījuma debija, un pavisam nesen līdz ar to bija astoņi gadi kopš tā brīža. Joprojām par raidījuma teksta rakstīšanu katru darbadienas rītu un ierakstīšanu pēcpusdienā jūtos laimīgs. Kaut kad vasaras beigās, rudenī būs 2000. sērija.
Pāris lietas, par kurām šonedēļ vēlos paspriest. Pirmkārt, pēdējo nedēļu laikā Latvijā un pasaulē ir radušās diskusijas par to, vai Kremļa fašista agresijai Ukrainā būtu jārada panika cituviet pasaulē.
Redzēju nopietnus ļaudis par šo jautājumu diskutējam i telekanālā CNN Amerikā, i kanālā BBC Lielbritānijā. Šur tur par to arī spriests mūsu valstī.
Manā izpratnē uz jautājumu ir tikai viena atbilde: Nav iegansta panikai. Iemesls tam ir pats vienkāršākais. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republika sāka kursu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas virzienā, un nepagāja pat 13 gadi pirms NATO grandi mums pateica laipni lūdzu, nāciet pulciņā.
Gan NATO, gan vadošo dalībvalstu spēki ir teikuši, ka tie ir un būs gatavi aizsargāt ikkatru kvadrātcentimetru alianses teritorijas, tajā skaitā mūspusē. Nav iemesla tam neticēt, un manā izpratnē mēs visi varam gulēt pavisam mierīgi.
Kā esmu rakstījis citreiz, Kremļa fašists ik pa brīdim ir pažvadzinājis savas valsts kodolieročus. Esmu pārliecināts, ja viņš sāktu nopietni par to runāt, viņa ģenerāli būtu pietiekami drosmīgi, lai viņam pateiktu stingrāko nē, jo, ja arī pats fašists to neapjēdzi, viņi zina, ka rezultāts, iespējams, būtu pasaules bojāeja.
Attiecībā uz NATO arī vērts pieminēt faktu, ka pagājušajā nedēļā Zviedrija kļuva par alianses 32. dalībvalsti. Tā ir valsts, kura ilgstoši un uzstājīgi saglabāja savu neitralitāti, taču reiz Kremļa fašists uzsāka barbarismu Ukrainā, arī zviedri saprata, ka laiks stāties zem pasaules varenākās alianses lietussarga.
Zviedrija un Somija pieteikumus iesniedza īsi pēc genocīda sākuma Ukrainā, un Somija par NATO 31. dalībvalsti kļuva pērn 4. aprīlī. Attiecībā uz Zviedriju, atsevišķu iemeslu dēļ iespītējās Turcijas autokrāts Erdogans un Ungārijas autokrāts Orbans.
Ar laiku NATO un Eiropa abus kretīnus pielauza, un Zviedrija NATO iestājās šogad 7. martā. Ukraina un Gruzija turpina gaidīt savu kārtu, lai gan pirms militārā konflikta beigām uz to nekādu cerību nav.
Tikmēr ukraiņi turpina cīnīties par savas valsts suverenitāti. Romas pāvests Francisks nupat aizgājušajās brīvdienās bilda, ka būtu laiks Ukrainā un arī Izraēlā un Gazā pacelt balto karogu.
Uz to kāds Ukrainas pārstāvis atcirta: “Mūsu karogs ir dzeltens un zils.”
No Romas pāvesta neko citu kā aicinājumu uz mieru, protams, negaidīt. Izraēlā un Gazā jau vairāku nedēļu garumā runāts par uguns pārtraukšanu, bet, cik, var spriest, ne Jeruzaleme, ne Hamās teroristu organizācija patiesībā neko tādu nevēlas.
Izraēlas līdz kliņķim korumpētais premjerministrs Netanjahu zina, kolīdz konflikts būs beidzies, viņam nāksies stāties tiesas priekšā. Tāpēc Izraēla turpina bombardēt Gazas joslu.
Manā uztverē te runa ir par genocīdu un par etnisku tīrīšanu. Pirmo sarunu par to, ka Gazā bērni un citi mirst badā, atceros dzirdējis pirms mēneša un vairāk. Laikā kopš tam humāna palīdzība slēgtajā Gazas joslā ir ieplūdusi minimāli, un, ja cilvēki bija izbadējušies pirms mēneša, vai ir iemesls domāt, ka laikā kopš tam tie ir atkopušies?
Diez vai.
Ukraina, savukārt, turpina gaidīt palīdzību no ārpasaules. Joprojām ASV Kongresa apakšpalātā republikāņu vairākums ākstās un mērkaķojas. Taču 7. martā – tajā pašā dienā, kad Zviedrija iestājās NATO, pienāca kārta šīgada “Savienības stāvokļa” (State of the Union) uzrunai Kongresa priekšā.
Amerikas Konstitūcijā atrodam šādus vārdus par ASV prezidentu: “Prezidents periodiski sniedz Kongresam ziņas par Savienības stāvokli un iesaka tādus pasākumus, kādus viņš uzskata par nepieciešamiem un derīgiem.”
Līdzīgi šeit Latvijā katru gadu 26. janvāri vai tuvu tam datumam, Saeimā uzrodas ārlietu ministrs ar savu ikgadējo ziņojumu. Katra Saeimas sasaukuma pirmajā un pēdējā sēdē to uzrunā valsts prezidents.
Amerikas pirmais prezidents Džordžs Vašingtons ar savu Savienības stāvokļa uzrunu Kongresā ieradās personīgi. Tas bija 1790. gada janvārī un Ņujorkā, jo tobrīd ASV galvaspilsēta, kura ar laiku taps nosaukta Vašingtonam par godu, vēl nebija uzbūvēta.
Zinādams, kāda ir viņa auditorija, Vašingtons sāka ar Kongresa uzslavēšanu par cītību un labu darbu. Viņš arī atzīmēja faktu, ka neilgi pirms uzrunas Ziemeļkarolīna bija kļuvusi par Amerikas 12. štatu.
Amerikas vēstures pazinēji zinās, ka Ameriku sākotnēji veidoja 13 kolonijas, un Ziemeļkarolīna nebija viena no tām. Te lieta ir tāda, ka minētās kolonijas automātiski kļuva par štatiem 1776. gada jūlijā, kad pasludināta ASV neatkarība.
Taču oficiāli uzņemtas savienībā tās skaitījās tikai pēc tam, kad tās bija ratificējušas 1787. gadā pieņemto ASV Konstitūciju. Brīdī, kad to izdarīja Ziemeļkarolīna, sīkā Rodailenda vēl tā nebija izdarījusi.
Savā uzrunā prezidents Vašingtons arī minēja dažādus jautājumus, kādus jaunā valsts vēl nebija atrisinājusi, tajā skaitā pastāvīgu ASV bruņoto spēku pienācīgu finansēšanu, nacionālas valūtas izveidošanu, kā arī pasta sistēmas un nacionālas izglītības sistēmas izveidi. Daudz kas bija apspriežams ASV pirmsākumos.
Amerikas trešais prezidents Tomass Džefersons nolēma, ka uzstāšanās Kongresa priekšā pārāk daudz atgādināja tā dēvēto monarha uzrunu, ar kuru Lielbritānijas parlaments sāk savu ikgadējo sesiju. Džefersona kungs savu uzrunu iesniedza rakstveidā. Tā tas turpinājās līdz pat 1913. gadam, kad personīgi Kongresā ieradās prezidents Vudro Vilsons.
Tas bija loģiski, jo 1913. gadā pasaule jau bija sākusi kļūt nemierīga.
Līdz 1934. gadam Savienības stāvokļa uzruna vienmēr bija gada beigās, jo valsts prezidenta termiņš amatā un Kongresa jaunais sasaukums sākās martā. Togad pieņemts grozījums ASV Konstitūcijā, lai noteiktu ka abi procesi taps pārcelti atpakaļ uz janvāri.
Amerikas Kongresa jaunais sasaukums pērn darbu sāka 3. janvārī. ASV prezidenta inaugurācija allaž ir 20. datumā.
Pēdējā reize, kad Savienības stāvokļa uzruna iesniegta rakstiski, bija 1981. gadā, kad autors bija ASV prezidents Džimijs Kārters. Pāris mēnešus pirms tam prezidents bija piedzīvojis patiesi graujošu zaudējumu vēlēšanās pret Kalifornijas aktieri un kādreizējo gubernatoru Ronaldu Reiganu.
Tobrīd joprojām Irānā radikāli ļaudis gūstā turēja desmitiem diplomātu un citu cilvēku no ASV vēstniecības Teherānā. Kārtera kungs acīmredzot neuzskatīja, ka tādos apstākļos būtu pareizi Kongresu uzrunāt klātienē.
Ronalds Reigans pēc profesijas nudien bija aktieris, un viņa Savienības stāvokļa uzrunas allaž bija dramatiskas un teatrālas, lai arī ne vienmēr patiesas. Reigana kungam dikti patika runāt par tumšādainām sievietēm ASV iekšpilsētās, kuras it kā esot saņēmušas tik daudz naudas dažādos valsts pabalstos, ka tām pieder lepni automobiļi un viss pārējais.
Kad ASV žurnālisti centās šādu dāmu atrast, tas bija velti, jo tādas nebija. Aktierim patika stāstīt pasaciņas.
2002. gadā prezidents Džordžs Bušs izmantoja Savienības stāvokļa uzrunu, lai publiski paziņotu, ka Irāka, Ziemeļkoreja un Irāna veidoja ļaunuma asi pasaulē. Pusgadu pirms tam teroristi ietrieca lidmašīnas Pasaules tirdzniecības centrā Ņujorkā un Pentagonā Vašingtonā.
Buša kunga administrācija dikti centās atrast pierādījumus, ka pie vainas uzbrukumā bija Irāka un tās diktators Huseins. Patiesībā Irākai un Huseinam ar 11. septembra uzbrukumiem nebija nekāda sakara, taču administrācija nolēma apgalvot, ka Irākai jau bija vai drīz būs masu iznīcināšanas ieroči, un rezultāts bija konflikts, kura sekas Tuvajos austrumos ir jūtamas vēl šobaltdien.
Pagājušajā nedēļā nākt ar Savienības stāvokļa uzrunu ceturtā reize pienāca pašreizējam prezidentam Džo Baidenam. 2001. gadā viņa uzruna oficiāli neskaitījās Savienības stāvokļa uzruna, jo viņš amatā bija sabijis vien 100 dienu garumā.
Toreizējā apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi nolēma prezidentu aicināt “dalīties savā vīzijā par to, kā risināt mūsdienu izaicinājumus un iespējas.”
2021. gada aprīlī Amerikā plosījās Covid-19 pandēmija. Lielajā plenārsēžu zālē Vašingtonā tovakar sēdēja vien 200 cilvēku ar atstatumu savā starpā un ar maskām uz sejas.
Iepriekšējā gadā amerikāņi ne tikai bija ievēlējuši Baidena kungu, tie arī viņam bija devuši viņa pārstāvētajai Demokrātu partijai vairākumu abās Kongresa palātās. Pirmajā uzrunā prezidents aicināja, bet nākamajā jau varēja atzīmēt visu to, ko valdība šādā situācijā panāca.
Bija masīva palīdzības pakete, lai valsts varētu atkopties no Covid pandēmijas. Milzīga likumu pakete par ASV daudzviet brūkošās infrastruktūras sakārtošanu. Likums ar kuru mikroprocesoru ražošanu Amerika atņēma Ķīnai un ieviesa Štatos. Daudz jaunu rūpnīcu, tūkstošiem jaunu darbavietu.
2022. gadā Republikāņi atguva ļoti šauru vairākumu Kongresa apakšpalātā, un viss process apstājās. Par to pagājušā gada laikā LA.LV portālā esmu daudz rakstījis.
Muļķīgie centieni atrast kaut vienu iemeslu, kāpēc vērst impīčmentu pret prezidentu Baidenu. Ņemšanās ap dažādiem kultūras jautājumiem. Un absolūta nespēja kaut ko pieņemt, kaut ko panākt, kaut ko izdarīt.
Savā Savienības stāvokļa uzrunā prezidents Baidens neaizmirsa republikāņiem par šo nejēdzīgumu iekniebt. Viņš uzrunu sāka ar Ukrainu, aizrādīdams, ka Kongresa priekšā bija nopietna likumprojektu pakete ar finansējumu Kijivai, ar finansējumu Izraēlai, ar finansējumu Taivānai, kā arī ar naudu ASV dienvidu robežas sakārtošanai, par ko republikāņi ir brēkuši un vaimanājuši kopš laika gala.
Prezidents klātesošajiem aizrādīja, ka sabiedrība un pasaule skatās un nesaprot šāda veida liekulību un neizdarību. Uzrunu kā tādu es neskatījos, jo tajā brīdī Latvijā bija vēla nakts un tumsa, bet brīvdienās noskatījos pāris klipus un varēju nākt pie pāris secinājumiem.
Pirmkārt, republikāņiem uz prezidenta kritiku nekā īpaši atbildama nebija. Frakcijas maniakālie biedri kārtējo reizi centās Baidena kungu pārtraukt, bļaujot “nē!” un vismaz vienā gadījumā “tu melo.” Laikam būtu jāsaka “jūs melojat,” bet aptrakotie republikāņi pieklājību diez vai ir mācījušies.
Prezidents atbildi parādā nepalika. Kad viņš paziņoja, ka viens no republikāņu mērķiem ir krasi samazināt sociālos izdevumus Amerikā, frakcijas biedri auroja “nē, nē, nē, nē!”
Prezidents pasmaidīja un atbildēja “man birojā stāv uz papīra rakstīts priekšlikums par sociālo izdevumu samazināšanu, kuru uzrakstīja jūsu pašu cilvēki. Ja kāds grib, varat nākt apskatīties.”
Kad republikāņi turpināja aurot “nē, nē, nē,” prezidents pateica labi, ja arī jūs esat apņēmības pilni, sociālos izdevumus neaizskart tad es par to priecājos, jo visi esam piekrituši, ka tā darīt nevajag.
Redzama figūra procesa laikā bija Kongresa apakšpalātas spīkers Maiks Džonsons. Sabiedrības stāvokļa runu oficiāli organizē apakšpalāta, un Amerikas prezidents tur ierodas uz palātas spīkera ielūguma pamata.
Šogad atsevišķi dīvaiņi frakcijā nāca ar domu, ka prezidentu Baidenu nevajadzētu lūgt vispār, un tas nekas, ka tā ir konstitucionāla prasība. Šajā gadījumā parlamenta vadītājs šādu prasību ignorēja, taču fakts ir tāds, ka aiz prezidenta Sabiedrības stāvokļa runas laikā sēž apakšpalātas spīkers un ASV viceprezidents kā Senāta priekšsēdētājs.
Šajā gadījumā runa bija par Džonsona kungu un viceprezidenti Kamalu Harisu. Uzrunas laikā bija sevišķi interesanti vērot tā pirmā reakciju uz dzirdēto.
Piemēram, kad prezidents runāja par vajadzību palīdzēt Ukrainai. Harisa kundze un visi demokrāti aplaudēja kājās piecēlušies. Džonsona kunga ģīmī bija redzama dziļa neizpratne.
Personīgi es atbalstu naudu Ukrainai. Aplaudēt? Mana frakcija ir bloķējusi naudu Ukrainai, tāpēc varbūt labāk nē? Piecelties kājās? Nu nē. Varbūt tā vārgi mazliet paplaukšķināšu, varbūt ar to pietiks.
Džo Baidens auditoriju uzrunāja mazliet vairāk kā stundas garumā. Tajā laikā Kongresa spīkera sejā šķita parādāmies visas emocijas, kādas vien cilvēka purniņā ir ieraugāmas. Pietiekami bieži šķita, ka viņš labprātāk gribētu iegrimt zemē un pazust pavisam.
Vēl viena tradīcija saistībā ar Sabiedrības stāvokļa uzrunu ir tāda, ka pēc uzrunas cilvēks no partijas, kura nokontrolē Balto namu, nāk ar reakcijas uzrunu, kuru arī demonstrē televīzijā.
Šogad republikāņi izvēlējās senatori Keitiju Britu no Alabamas. Uz papīra loģiska kandidāte šim procesam. Pirmā sieviete senatore no Alabamas. Tikai 42 gadus veca, mamma ar bērniem.
Bet diemžēl bez jebkādām oratores dotībām. Brita kundze savā uzrunā brīžiem kliedza, brīžiem čukstēja, brīžiem viebās, brīžiem smaidīja. Principā uzvedās kā pirmā kursa teātra studente, kura pirmajā provē demonstrēs visu, kas viņasprāt diženai aktrisei ir vajadzīgs.
Keitija Brita nav dižena aktrise, un tas ir maigi teikts. Pat Republikāņi pēc viņas ņemšanās skumji purināja galvu un teica varbūt tā nevajadzēja.
Republikāņu propagandas kanālā Fox News raidījumu vadītājiem bija grūti izdomāt, ko teikt par prezidenta acīmredzot veiksmīgo Sabiedrības stāvokļa uzrunu, un tāpēc tie nolēma … nu, būsim godīgi – paņirgāties.
Prezidents mēdz būt tāds lēnīgs un rēns, bet vakar viņš bija satrakots un nikns un sprauslojošs. Salīdzināsim viņu ar zirgu, tā skaidroja viens no Fox News Cilvēkiem. Vecs kraķis, mazkustīgs, bet tad viņu ieliek zirgu sacīkstēs un viņš piepeši kļūst par ātrāko zirgu sacīkšu vēsturē!
Acīmredzamais jautājums: Kas tam zirgam pirms tam tapa iešpricēts.
Vai citiem vārdiem sakot, Džo Baidens ir vecs, nespējīgs, nožēlojams, un tāpēc acīmredzot kāds viņu sazāļoja, lai stundas un astoņu minūšu garumā viņš izskatītos pēc cilvēka.
Gribu bilst, ka Amerikas prezidents pēc cilvēka izskatījās arī pirms tam. Kaut kur pie šī komentāra ir attēls, kurš laikā kopš Savienības stāvokļa uzrunas pagājušajā ceturtdienā, ir kļuvis par milzīgu interneta sensāciju.
Angļu valodā par tādu saka, ka tas ir “gone viral.” Latviešu valodā “kļuva virāls” īsti neder, bet ne par to šis stāsts.
Stāsts ir par brīdi, kad, ienākot Kongresa apakšpalātas zālē, Amerikas prezidents ieraudzīja vienu no trakākajām bābām, piedodiet, republikāņu frakcijā Mardžoriju Teiloru Grīnu no Džordžijas.
Kas tu tāda? Tā šķiet prezidents tajā brīdī domādams. Grīna kundze bija viena no aktīvākajām aurotājām Savienības stāvokļa runas laikā. Prezidents reaģēja mierīgi. Kundzīte no Džordžijas trakoja ar putām uz lūpām.
Man personīgi nebija nekāda jautājuma, kurš no tiem abiem izskatījās pēc pieauguša cilvēka un kura – pēc maza, niķīga bērna.
