Kārlis Streips: Nabaga mazais Donaldiņš “varbūt” tapa sašauts, un tā ir izcila izdevība amerikāņiem aizrādīt, ka Amerika principā ir dimbā 0
Biju paredzējis komentāru šonedēļ veltīt pagājušās nedēļās NATO samitam Vašingtonā, bet pāris citas lietas gadījās, par kurām gribu paspriest vispirms un pēc tam piedāvāt pārdomas par aliansi un tās darbu.
Sākot ar notikumu, kurš aizpildīja visas iespējamās ziņu lentas un televīzijas ziņu raidījumus kopš sestdienas vakara, proti – 20 gadus vecs jauneklis izšāva lodi kādreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa virzienā un it kā viņam trāpīja pa ausi.
Rakstu “it kā” tāpēc, ka viens, ko varam zināt pavisam precīzi, ir fakts, ka šis cilvēks šo notikumu bazūnēs pa visu Ameriku un pasauli kā “pierādījumu,” ka prezidenta Baidena pārvaldītajā valstī viss iet uz grunti.
Kopš laika gala Tramps ir bijis ņerkstētājs un sevi ir uzskatījis par upuri. Otrs kandidāts dabūja pa 7 miljoniem balsu vairāk? Krāpšanās vēlēšanās. Prokurori izvirza 88 kriminālapsūdzības? Sazvērestība, korumpētība, Baidens vainīgs.
Vēstīts, cilvēks, kurš šāva, atradās ārpus rallija drošības zonas, kurā Tramps rīkoja vienu no saviem melīgajiem rallijiem. Viņš atradās uz jumta ārpus sētas, un ātri vien kādreizējā prezidenta drošībnieki nošāva arī viņu.
Skolas biedri vidusskolā, kur cilvēks mācījās, pauda šoku, jo puisis esot bijis mierīgs un rēns cilvēks. Tā šādos gadījumos mēdz gadīties — kurš gan sagaida, ka sev pazīstams cilvēks izrādīsies esam šāvējs ar ļaunprātīgu nolūku?
Nekad nezināsim, kas šāvējam bija padomā, taču, pirmkārt, ir fakts, ka viņa rīcībā bija pamatīgs šaujamierocis, kādam ārpus Amerikas un trešās pasaules valstīm civiliedzīvotājs nekad netiktu klāt.
Šī visaptverošā nāves ieroču pieejamība manā dzimtenē ir lieta, par kuru esmu rakstījis arī citreiz. Principā psihoze.
Otra lieta. Nu, būsim godīgi, ka pasaule varētu uzelpot ar visnotaļ milzīgu atvieglojumu, ja kādreizējais prezidents vienkārši noliktu karoti. Šodien, kad rakstu komentāru (15. jūlijā) bija paredzēts sākties Republikāņu partijas konventam, kurā partija plāno Trampu trešoreiz izvirzīt Valsts prezidenta amatam.
2016. gadā Hilarija Klintone saņēma trīs miljonus balsu vairāk nekā Tramps un, ja Amerikā nebūtu visnotaļ savdabīgās Elektorālās koledžas sistēmas, Ameriku nākamo četru gadu laikā pirmoreiz būtu vadījusi sieviete (un Bils Klintons visticamāk būtu bijis visai foršs pirmais džentlmenis).
2020. gadā Džo Baidens saņēma septiņus miljonus balsu vairāk nekā Tramps, un šoreiz arī Elektorālajā koledžā sanāca vairākums.
Bet republikāņi no šī kretīna vienkārši nespēj atbrīvoties. Man šķiet, tas ir lielākoties tāpēc, ka viņš principā ir tukša muca, kurā daudz gudrāki un ļaunāki cilvēki var ieliet savus kaitīgos plānus.
Tajā skaitā pirms kāda laika radikāli noskaņotā domnīca Heritage Foundation laida klajā 900 lappuses garu dokumentu ar nosaukumu “Projekts 2025,” kurā ir izklāstīti radikāļu plāni, ja gadījumā Trampam izdotos atgriezties Baltajā namā. Par to plašāk rakstīju pagājušajā nedēļā.
Principā doma ir likvidēt ASV demokrātisko iekārtu un tās vietā ieviest autokrātiju. Autokrātiju, kuras centrā būtu 78 gadus vecs džeks kurš visa mūža garumā ir bijis nepārprotams krāpnieks, melis un, kā esam redzējuši dažādos tiesu spriedumos, arīdzan noziedznieks.
Bet vienalga republikāņi ap viņu laizās un siekalojas. Un varam būt pilnībā droši, ka tas, kas aizvakar notika Pensilvānijā, partijas konventā būs uzmanības absolūtākajā centrā, jo nabaga mazais Donaldiņš varbūt tapa sašauts, un tā ir izcila izdevība amerikāņiem aizrādīt, ka Amerika principā ir dimbā.
Līdz 2024. gada vēlēšanām manā dzimtenē komentāra rakstīšanas dienā bija palikušas 113 dienas. Demokrāti joprojām lauza rokas un griež zobus un plosa drānas attiecībā uz jautājumu, vai Džo Baidens patlaban vienkārši nav par vecu, lai uzņemtos vēl četrus gadus amatā. Viņš pats ir teicis atkārtoti, ka no kampaņas viņš neizstāsies. Bet demokrāti turpina ākstīties.
Republikāņiem tādu problēmu nav. Viņi ir par Trampu un sit viņus nost, bet viņi grib viņu atkal redzēt Baltajā namā. Jo bagātnieki tiks pie nodokļu atlaidēm, un ASV tiesu sistēmu varēs pārkārtot vēl tālāk virzienā, kas nozīmēs reakcionāru amerikāņu vēlmju piepildīšanu vēl tālāk.
Laiks rādīs, ko drošībnieki izsecinās par šāvēju Pensilvānijā un to, kas tur aizvakar notika. Ceru, ka visiem tiem, kuri sociālajos tīklos brēca, ka nu gan kandidātam ir visas izredzes novembrī gūt lielu uzvaru, jo noticis uzbrukums, bet viņš vienalga piecēlies kājās un sabiedrībai parādījis dūri, nebūs taisnība.
Pieļauju, lasītāji zina, ka es personīgi ļoti, ļoti ceru, ka amerikāņi nebūs pietiekami stulbi atkal ievēlēt cilvēku, kura četri gadi amatā bija pilnīga katastrofa un kura vēl četri gadi amatā būtu vēl lielāka katastrofa, jo no 2017.-2021. gadam galvenā problēma bija nekompetence un neieinteresētība. Šoreiz ļaunie spēki ir izdomājuši ar lielu precizitāti, ko viņi no šī cilvēka grib.
Starp citu, pāris dienas pirms notikuma Pensilvānijā, pie Donalda Trampa viņa vulgārajā muižā Floridā uzradās ciemiņš. Eiropas Savienības prezidējošās valsts fīrers Viktors Orbans, kurš pirms tam ar savu klātbūtni pagodināja Kremļa fašistu Maskavā.
Eiropas Savienības prezidējošās valsts fīrers devās nevis pie ASV prezidenta (kurš visticamāk domai par šādu vizīti būtu pateicis stingru nē), bet gan pie cilvēka, kurš patlaban kandidē pret ASV prezidentu. Visai savdabīgs gājiens no Eiropas Savienības prezidējošās valsts puses. Ja kas.
Vēl šonedēļ gribu paspriest par sarunu, kāda man nesen bija Feisbukā ar žurnālisti Ivetu Buiķi, kura cita starpā man rakstīja šādus vārdus:
“Ja tu to zini un vienalga atbildību pārliec uz Izraēlu, tad tas nozīmē, ka arī tu esi antisemīts prastais.”
Konteksts šim visnotaļ ekstravagantajam apgalvojumam, bija apstāklī, ka Buiķes kundze bija bārusies, ka konkrēti partija Progresīvie esot pārāk ieinteresēti situācijā, kura patlaban notiek Gazas joslā, un nepietiekami ieinteresēta tajā, kas notiek Ukrainā.
Konkrēti: “Pikets pie orku vēstniecības. Tas jums nav antisemītu frīfrīPalestine gājiens. Atnākuši vien daži cilvēki. Progresīvajiem bērnu slimnīcas bumbošana nekādas emocijas neizsauc. Nu ja.”
Es uz šo tekstu atbildēju šādi:
“Vai no tā izriet, ka Tavuprāt piketu pie orku vēstniecības par slimnīcas bombardēšanu drīkst rīkot tikai tādā gadījumā, ja pirms tam vai pēc tam tie paši cilvēki ir sarīkojuši tādu pašu protestu pie Izraēlas vēstniecības par genocīdu Gazā? Bez tā viena, to otru nevar, un, ja nav piketa pie Izraēlas vēstniecības, no piketa pie orku vēstniecības nav nekādas jēgas?”
Un Iveta Buiķe atbildēja šādi: “Tas skaidri norāda PROG prioritātes. Viņus nesatrauc bērnu slimnīcu bombardēšana kā tāda, bet tikai tad, ja tajā var apvainot ebrejus. Antisemīti visprastākie.”
Un tad vēl: “P.S. Gazā nav nekāda genocīda!”
Man jau ļoti sen ir licies, ka konkrēti jautājums par Izraēlu un Gazu ir pamatīgi sajaucis sabiedrisko diskursu. Paud atbalstu Izraēlas drošībai un vajadzībai sevi aizsargāt, un tu esi islāmofobs un iebilsti pret palestīniešu tiesībām.
Ja, savukārt, tu uzskati, ka Izraēlas reakcija uz pagājušā gada 7. oktobra uzbrukumu ir bijusi neproporcionāla un pārāk brutāla, tad — izrādās, vismaz Ivetas Buiķes acīs no tevis sanāk “antisemīts prastais.”
Turklāt vēl trakāk. Ne tikai “antisemīts prastais,” bet arīdzan “būtībā tu atkārto padomju laika čekas naratīvu.” Vai dieniņ!
Es par savu “antisemītismu” var bilst vien, ka priekšpilsētā, kurā es uzaugu, 90% iedzīvotāju bija ebreji, un līdz ar to arī lielais vairums manu klasesbiedru tādi bija. Man tie bija draugi amerikāņi, kuri cita starpā bija ebreji, kamēr es biju draugs amerikānis, kurš cita starpā skaitījās luterānis esam. Pats sevi par antisemītu neuzskatu.
Ārpus tā, ir fakts, ka gandrīz visa Gazas josla patlaban ir sagrauta un tās divi miljoni iedzīvotāju ir bīdīti šurpu, turpu. Josla ir pilnībā slēgta, un šiem nelaimīgajiem cilvēkiem nav, kur mukt.
Un līdz ar to pagājušajā sestdienā internetā varēja atrast šādu virsrakstu un šādu tekstu:
“Izraēlas trieciens al-Mawasi nogalina vismaz 90 cilvēku.”
“Vismaz 90 cilvēki ir nogalināti un 300 ievainoti Izraēlas gaisa uzbrukumā pret al-Mawasi bēgļu nometni, kuru Izraēla bija pasludinājusi par ‘drošu zonu.’
“Izraēlas armija apgalvo, ka mērķis bija viens no vadošajiem Hamas militārajiem komandieriem, Mohameds Deifs. Hamas momentā šo apgalvojumu noraidīja kā ‘nepatiesu’ un piebilda, ka uzbrukumā nogalināti ‘neaizsargāti civilisti’.”
Arī tad, ja mērķis tik tiešām bija teroristu organizācijas komandieris, vai 90 līķi un 300 cilvēki ar ievainojumiem ir pieņemama cena?
Tieši Izraēlas nepārtrauktais apgalvojums, ka tās vienīgais svētais mērķis ir “iznīcināt” teroristu organizāciju Hamās, ir tas, kas daudzviet pasaulē ir licis tādiem cilvēkiem, kā Iveta Buiķe, apgalvot, ka Izraēlai ir visas tiesības tā darīt, un, ja kāds pret to iebilst, tas ir “antisemīts visprastākais,” kurš pats sev nezinot, izrādās, arīdzan “atkārto padomju laiku čekas naratīvu.”
Nepārprotams un neapstrīdēts fakts ir tāds, ka pērn 7. oktobrī Hamās teroristi Izraēlas dienvidos nogalināja apmēram 1400 cilvēku, ievainoja daudzus citus, sagrāba pāris simtu gūstekņu un pazuda atpakaļ Gazas joslā.
Gandrīz momentā Izraēla sāka joslas bombardēšanu, un laikā kopš tam, bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits Gazā ir tuvojies 40 tūkstošiem, kamēr ievainoto skaits tuvojas 90 tūkstošiem.
Tajā skaitā un konkrēti padsmit tūkstoši bērnu, kurus diez vai pat visdedzīgākie Izraēlas aizstāvji varētu pamatoti uzskatīt par teroristiem.
Vienlaikus Izraēla (un arī Ēģipte) ir gandrīz pilnībā bloķējusi humanitāru palīdzību Gazas joslas iedzīvotājiem, un līdz ar to jau sen bērni, sirmgalvji un citi ir nomiruši badā.
Savukārt tiem, kuri šajos gaisa uzbrukumos ir cietuši ievainojumus, nav kur sprukt, jo veselības aprūpes sistēma Gazas joslā ir gandrīz pilnībā sagrauta. Vēstīts par locekļu amputāciju bez anestēzijas, jo anestēzijas vienkārši nav.
Par spīti Buiķes kundzes braucienam augumā, es ļoti labi pārzinu Izraēlas vēsturi, tajā skaitā arī faktu, kā viņa minēja savos Feisbuka tekstos, ka “Arābi ir paziņojuši, ka viņu mērķis ir iznīcināt ebrejus.”
Taču, pirmkārt, ne visi “arābi” ir vienota masa, un, otrkārt, ebrejiem tomēr ir pašiem sava valsts, kamēr konkrēti palestīniešiem, kuru liels skaits tika izraidīts no mājvietām tad, kad pagājušā gadsimta 40. gadu beigās tapa izveidota Izraēlas valsts, tādas nav bijis un nav.
Man personīgi nav grūti atrast paralēli starp to, kas patlaban notiek Ukrainā, un to, kas darās Gazā.
Kremļa fašists sen un atkārtoti ir apgalvojis, ka iemesls, kāpēc viņam vajag iejaukties kaimiņvalstī, ir apstāklī, ka Ukrainā pie teikšanas ir “nacisti,” un tāpēc kopš paša sākuma no Kremļa ir nākuši svētulīgi apgalvojumi par “militāru mērķu” bombardēšanu arī tajos gadījumos, kad patiesībā bombardēts dzīvojamais nams, tirgus vieta vai, kā notika visnesenāk, Kijivas galvenā bērnu slimnīca.
Izraēlas apgalvojums, ka tās vienīgais mērķis ir Hamās iznīcināšana, nav tālu no tādas pašas attieksmes. Jā, Gazas joslā ir arī Hamās cilvēki, bet man personīgi, ja mērķis ir nogalināt vienu teroristu, un cena par to ir 90 civiliedzīvotāji beigti un 300 ievainoti, tad tas nav samērīgi.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka Hamās nav tikai organizācija, tā arī ir filozofija un dzīvesveids, un varam būt pavisam droši, kamēr Izraēla bombardē Gazas joslu uz nebēdu, to 90 bojā gājušo cilvēku radinieki droši vien arī gribēs atriebties.
Plus vēl, ir pa visiem 100 procentiem skaidrs, ka apbruņojuma ziņā šīs nav salīdzināmas puses. Palestīniešiem intifadas procesu laikā rokās ir bijuši akmeņi. Izraēla no Amerikas katru gadu saņem miljardiem dolāru vērtu militāru palīdzību, tajā skaitā kara lidmašīnas, milzīgi postošas raķetes un bumbas un viss pārējais.
Un tāpēc man nu nekādi nesanāk “antisemītisms,” ja saku, ka iznīcību Gazas joslā (un arī tā dēvētajā Rietumkrastā) ir nodrošinājusi konkrēti Izraēla un vēl konkrētāk pašreizējā Izraēlas valdība ar līdz kliņķim korumpēto Benjaminu Netanjahu priekšgalā.
Tieši fakts, ka Netanjahu zina, kolīdz karš būs beidzies, arī būs beigusies viņa politiskā karjera ar iespējamu cietumsodu par ilggadīgu korupciju, ir iegansts tam, ka konkrēti viņš ir bloķējis saucienus pēc uguns pārtraukšanas Gazā, kādi nākuši no visas pasaules, tajā skaitā no Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālasamblejas.
Kremļa fašists var apgalvot, ka mērķis genocīdam Ukrainā ir paša fašista valsts “aizsargāšana.” Viņa līdzinieks Telavivā var apgalvot, ka mērķis Gazā ir “iznīcināt” teroristu organizāciju, bet abos gadījumos tās ir nepamatotas cerības, un abos gadījumos galvenais kaitējums ir bijis civiliedzīvotājiem.
Es personīgi nevaru uzskatīt, ka tie, kuri gāja bojā Kremļa fašista gaisa uzbrukumā pret bērnu slimnīcu Kijivā, ir svēti mocekļi un varoņi, bet tie 90, kuri gāja bojā Telavivas fīrera gaisa uzbrukuma pret bēgļu nometni (bēgļu nometni!) kaut kā paši ir vainīgi pie tā, kas viņus nogalināja.
Nevaru. Un, ja atsevišķu ļaužu acīs tas mani padara par “antisemītu”, kurš pauž “padomju čekas naratīvu,” tad dievs ar viņu un viņiem. Es vienlaikus varu būt dziļi sašutis par to, kas patlaban darās Ukrainā, bet vienlaikus tikpat dziļi sašutis par to, kas darās Gazas joslā un Rietumkrastā.
Pirmajā gadījumā, vienalga, ko Kremlis negrib apgalvot par “pašaizsardzību” un “nacistiem” Kijivas pārvaldes sistēmā, civilizētā pasaule zina, ka tā tas nav.
Pēdējā gadījumā saprotu, ka Netanjahu nav Kremļa fašists, bet viņa apgalvojums par Hamās “iznīcināšanu” ir tikpat nepamatots, un man nevar nesanākt, ka 90 civiliedzīvotāju nāve, lai it kā un tikai varbūt novāktu vienu Hamās komandieri, nav adekvāta samaksa, nebūt tā tāda nav.
Bet vienu gan es zinu pavisam droši un nepārprotami. Mēs latvieši varam katru rītu un katru vakaru pacelt acis pret debesīm un pateikties savam radītājam par faktu, ka pirms 30 gadiem NATO militārā alianse nolēma mazo un tobrīd visnotaļ militāri vārgo Latviju uzņemt savās aprindās.
Samits Vašingtonā šogad cita starpā bija par godu NATO dibināšanas 75. gadadienai. 1949. gada 4. aprīlī tas notika, kad rietumu pasaule beidzot saprata, ka 2. Pasaules kara laika sabiedrotais “papa Džo” patiesībā bija ar pavisam ļauniem nolūkiem.
Tajā skaitā kara beigās viņš vienkārši un bez jebkādām ceremonijām bija pievācis trīs Baltijas valstis, kuras laikā pirms kara visas trīs bija neatkarīgas un suverēnas valstis ar kretīnisko apgalvojumu, ka tās Padomju Savienībā iestājās voluntāri un brīvprātīgi.
Gods kam gods, Amerika, kuras prezidents tolaik bija Franklins Rūzvelts, kurš piekrita “papa Džo” vēlmēm, okupācijas laikā to nekad oficiāli neatzina. Visus okupācijas gadus Latvijai Vašingtonā bija konsulāts, un brīdī, kad PSRS ieslaucīta vēstures mēslainē, konsulāts bez problēmām varēja kļūt par oficiālu vēstniecību.
Tie arī bija amerikāņi un konkrēti prezidenti Bils Klintons un Džordžs Bušs jaunākais, kuri nodrošināja Latvijas un tās bruņoto spēku attīstību līdz brīdim, kad 2004. g. 29. aprīlī NATO alianse varēja bez minstināšanās pateikt jā, laipni lūdzu, nāciet pulciņā.
Galu galā 30 gadi, kādus esam pavadījuši NATO, ir 40 procenti no alianses kopējā pastāvēšanas laika. Un, nepārprotami būt tur iekšā ir daudzreiz labāk nekā tur neatrasties.
Vašingtonas samitā viens no galvenajiem jautājumiem bija par Ukrainu un tās vēlmi arī kļūt par NATO dalībvalsti. Pagaidām ar kara stāvokli un “apstrīdētām” robežām tas nespīd, bet šķiet, NATO un rietumu pasaule kopumā ir stingri nolēmušas Ukrainu turpināt atbalstīt līdz uzvarai, tajā skaitā izveidojot speciālu fondu, no kura tālāka palīdzība būs pieejama neatkarīgi no atsevišķu dalībvalstu un to politikāņu untumiem.
Te, protams, pirmkārt un galvenokārt domājot par atbaidošo iespēju, ka 2025. g. 21. janvārī Amerikas prezidenta amatā atkal stāsies Tramps.
Vispēdīgi šīs nedēļas komentārā varu pateikt, ka vakar vakarā es neskatījos, bet klusībā turēju īkšķus, ka Anglija uzvarēs Eiropas futbola čempionātā, jo man Anglija (ar ko saprast Londonu) patīk pat ļoti, un zinu, ka pēdējā reize, kad angļi futbolā panāca kaut ko fantastisku, bija tālajā 1966. gadā, kad tā gada pasaules kausa finālā uzvarēts ar 4:2 pret Rietumvāciju.
1966. gadā Vācija bija sadalīta un Latvija bija okupēta. Laikā kopš tam esam atjaunojuši savu neatkarību un kļuvuši par ANO, NATO, Eiropas Savienības un daudzu citu starptautisku organizāciju dalībvalsti.
Bet Anglijai savs triumfs futbola pasaulē vēl kādu laiku būs jāpagaida. Čempionāta finālā Spānijas valstsvienība uzvarēja ar 2:1.
