Kārlis Streips: Mūsu gudrās galvas valsts budžetu skatīja gandrīz precīzi diennakti, visvairāk priekšlikumu nāca no opozīcijas 0
Šī gada martā, kad četrpadsmitā Saeima izskatīja šī gada valsts budžetu, gudrās galvas pavadīja gandrīz precīzi diennakti budžeta un tā pavadošo likumprojektu izskatīšanu. Plenārsēde sākās pulksten deviņos no rīta un beidzās pulksten astoņos un piecdesmit astoņās minūtēs nākamajā dienā.
Nu pat attiecībā uz nākamā gada budžetu, Saeima nolēma tā nedarīt. Tā vietā budžets tika izskatīts trīs atsevišķās sēdēs pagājušās nedēļas ceturtdienā, piektdienā un sestdienā.
Deputāti 2024. gada budžeta likumprojekta izskatīšanu galīgajā lasījumā bija iesnieguši 356 priekšlikumus. Tas, lieki teikt, prasīja pietiekami daudz laika un pacietības, jo lielākoties priekšlikumi nāca no opozīcijas partijām, un opozīcijas partiju pārstāvji gribēja garumplaši skaidrot, kas tiem bija padomā.
Tā, piemēram, garas diskusijas izvērtās par valdības plānu, nākamgad pievienotās vērtības nodokli uz Latvijā audzētiem augļiem, dārzeņiem un ogām pacelt no 5% uz 12%.
Opozīcijas deputāti aicināja nodokli saglabāt pašreizējā līmenī. Taču Saeima tomēr nobalsoja to celt līdz 12%.
Kāds kolēģis TV24 man aizrādīja, ka kādreiz nodokļa likme bija viss 21%, un tāpēc no valdības puses būtu bijis loģiskāk teikt, ka mēs attiecāmies nodokli pacelt atpakaļ uz to līmeni un nevis taisnoties par to, ka no 5% no 1. janvāra nodoklis augs līdz 12%.
Interesanta lieta šajā trīs dienas garajā diskusijā bija fakts, ka vairākums valdošās koalīcijas partiju pārstāvji daudzos balsojumos atturējās.
Tā, piemēram, par 107. priekšlikumu (Apvienotais saraksts ar piedāvājumu atņemt naudu Zemkopības ministrijai un to atdot Izglītības ministrijai) par balsoja 35 deputāti no AS, Nacionālās apvienības, Latvija pirmajā vietā un Stabilitātei! Pret balsoja 15 deputāti no Zaļo un zemnieku savienības, Progresīvajiem un Jaunās Vienotības, bet 34 deputāti no tām pašām frakcijām atturējās.
Nezinu, kāpēc, bet tā tas bija ļoti daudzos balsojumos.
Galu galā sestdien tā ap pusdienlaiku bija galīgais balsojums par 2024. g. valsts budžetu un budžeta ietvaru nākamajiem trim gadiem. 52 deputāti balsoja par, 27 – pret. Kopumā 79.
Komentāra rakstīšanas brīdī Saeimas mājaslapa bija uzkārusies, tāpēc nevarēju paskatīties, kur palika atlikušais 21 deputāts. Taču zinu, ka ļoti bieži frakcijas Stabilitātei! deputāti sēdē ir piereģistrēti, bet nebalso.
Budžetā paredzēta nauda visādām lietām, tajā skaitā papildinājums kultūras, sporta, sociālā atbalsta, robežas celtniecības, katastrofu reakcijas u.c. jomām.
Liepāja saņems papildus 300 tūkstošus eiro savas speciālās ekonomiskās zonas piestātnes rekonstrukcijai, kā arī gandrīz pusmiljons eiro, lai Liepāja varētu gatavoties faktam, ka 2027. gadā tā būs viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām.
Tik daudz par budžetu. Šonedēļ galvenais, par ko gribu rakstīt ir par faktu, ka 1988. g. 10. decembrī Latvijas PSR tautu forums izsludināja aicinājumu visām Padomju Latvijas tautām.
Tas sākās šādi: “Biedri! Padomju Savienības Komunistiskās partijas uzsākto pārbūves un sabiedrības demokratizācijas kursu atbalsta visa tauta. Tas sekmē starpnacionālo attiecību demokratizāciju, nacionālas pašapziņas pieaugumu.
“Mūs, Padomu Latvijas tautu pārstāvjus, vieno kopēja rūpe par mūsu kopējās mājas labklājību un uzplaukumu.
“Mēs esam vienisprātis par to, ka:
“Latvijai jāattīstās PSRS sastāvā kā suverēnai republikai, kuras tiesībām jābūt ne tikai pasludinātām PSRS Konstitūcijā, bet arī nodrošinātām, iekļaujot tajā nepieciešamos tiesiskos mehānismus šo tiesību reālai īstenošanai;
“PSKP pasludinātā cīņa par demokratizāciju, par patiesa sociālisma humānajām vērtībām ir vienīgais mūsu sabiedrības attīstības ceļš; uz staļinisko nelikumību un brežņeviskās stagnācijas laikiem atceļa nav un nevar būt.
“Šajā sakarā Latvijas PSR tautu forums atbalsta nelikumīgi deportēto tautu centienus atgriezties savā dzimtenē un nenoņemt no darba kārtības jautājumu par pastāvējušo nacionāli valstisko veidojumu atjaunošanu.”
Tautas forumu vadīja Ita Kozikeviča, Ruta Marjaša un Ābrams Kleckins. Mērķis bija nodrošināt Latvijas tautību nacionālu autonomiju.
Uzsaukumā, kuru 13. decembrī publicēja laikraksts Padomju Jaunatne, bija apgalvots, ka “vienīgi katras tautas un nacionālo grupu rūpes citai par citu var kļūt par stabilu pamatu jebkuras tautas tiesību un vajadzību apmierināšanai un īstenošanai, savstarpējas saprašanās un cieņpilnas atmosfēras radīšanai pret visu līdzpilsoņu nacionālajām jūtām un cilvēciski pašcieņu.
“Attiecībām starp cilvēkiem jābalstās uz humānisma principiem, uz vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, ko pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija, un 1975. gada Helsinku apspriedes Nobeiguma aktu.
“Vairākās Padomju Latvijas pastāvēšanas un attīstības problēmas var tikt atrisinātas tikai ar visu padomju tautu un republiku kopīgiem pūliņiem, ievērojot gan katras tautas un reģiona, gan PSRS kopīgās intereses (ekonomikas radikāla pārbūve, suverēnu republiku federācijas likumdošanas pamatu izveide, ekoloģiskās problēmas, miera nodrošināšana Eiropā un visā pasaulē un tā tālāk).
“Aizstāvot savu suverenitāti, Padomju Latvija nepretendē uz tiesībām vai labumiem uz citu republiku vai visas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības likumīgo interešu rēķina.
“Latviešu tautai Latvija ir tēvzeme, pasaulē vienīgā vieta, kur tā var dzīvot, attīstit savu valodu un kultūru. Sekmēt šādu attīstību ir ne tikai katra latvieša, bet arī jebkura republikas iedzīvotāja internacionāls pienākums.
“Tajā pašā laikā visu Latvijā dzīvojošo tautu un nacionālo grupu kultūras attīstība ir svarīgs priekšnoteikums latviešu tautas kultūras attīstībai un starpnacionālo attiecību uzlabošanai.
“Mums visiem spēkiem jāuztur un jāstiprina Latvijas pagātnē tik raksturīgas dažādu nacionālo kultūru dzīvās un auglīgās sadarbības un savstarpējās bagātināšanās tradīcija.
“Kopīgiem spēkiem jārada tiesiskas garantijas visu republikā dzīvojošo tautu un nacionālo grupu kultūras iniciatīvām, to kultūras autonomijas nodrošināšanai, ieskaitot Latgales latviešu kultūras iniciatīvām un centieniem mūsdienu infrastruktūras izveidošanai Latgalē.
“Īpašu atbalstu pelna tās kultūras iniciatīvas, kas vērstas uz Latvijas senāko iedzīvotāju – lībiešu valodas un tradīciju saglabāšanu; nedrīkst pieļaut to pilnīgu izzušanu.”
Tālāk deklarācijā aicināts radikāli ierobežot “iedzīvotāju mehānisko pieaugumu.” Tāpat pausts atbalsts latviešu valodai kā valsts valodai, kas “rada juridisku pamatu tās normālai attīstībai un līdztiesīgai funkcionēšanai visās dzīves sfērās, ieskaitot oficiālo un dienesta attiecību sfēru.
“Tomēr šo juridisko aktu nedrīkst izmantot krievu valodas kā starpnacionālās sazināšanās valoda izstumšanai vai valsts valodu neprotošo pilsoņu diskriminācijai, pirmām kārtām valsts un medicīniskajās iestādēs, kā arī sabiedriskos transportlīdzekļos un tirdzniecības uzņēmumos, apkalpošanas sfērā utt.”
Lūk. Pāris mēnešus pirms šī foruma nodibināta Latvijas Tautas fronte, kura savā dibināšanas kongresā 1988. g. oktobrī par neatkarību vēl nerunāja. Tāpat kā ļaudis tautu forumā, LTF cilvēki sprieda par plašāku autonomiju demokrātiskākas PSRS ietvaros.
Pāris nedēļas pēc foruma dibināta Interfronte, kura iestājās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu un latviešu valodas pirmtiesībām.
Foruma dalībniekus uzrunāja Kompartijas priekšnieks Jānis Vagris: “Šajā forumā mēs redzam pārliecinošu apstiprinājumu visu republikas iedzīvotāju politiskās aktivitātes pieaugumam, redzam, ka padziļinās demokratizācijas procesi, kuru paātrinājumam jaunu impulsu devusi partijas XIX Vissavienības konference.
“Atļaujiet man Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja uzdevumā sirsnīgi sveikt visus foruma dalībniekus un novēlēt sekmīgu darbu Padomju Latvijas tautu draudzības nostiprināšanas vārdā.
“Mūsu republikai tas ir ļoti svarīgs, es pat teiktu, unikāls notikums. Šāda foruma sarīkošanu diktējusi pati dzīve.”
Delegātus arī uzrunāja Anatolijs Gorbunovs, kurš tobrīd bija Latvijas PSR Kompartijas ideoloģiskais sekretārs. Viņš visai skarbi izteicās par pirmajām latviešu manifestācijām, tajā skaitā 1987. g. 14. jūnijā.
Forumā Gorbunova kungs nāca ar šādu atzinumu: “Starpnacionālās attiecības šobrīd republikā sāpīgi samezglojušās, spriedze tajās nereti sasniedz kritisku pakāpi.
“Kas ir noticis, kur meklējami cēloni mūsu satraukumam un bažām? Latvijā taču vienmēr ir dzīvojuši dažādu tautību cilvēki. Līdzās latviešiem un lībiešiem – arī krievi un baltkrievi, ebreji un poļi, vācieši un ukraiņi, igauņi un lietuvieši, čigāni un daudzi jo daudzi citi.
“Latvieši ir raduši un pratuši sadzīvot ar citām tautām. Tiesa, bijušas arī savas grūtības un rūgti brīži. Un tomēr tādu spriedzi starpnacionālajās attiecībās mēs neatceramies.”
Tiesa. 1988. g. novembrī organizācijas dibināja poļi, igauņi, azerbaidžāņi, vācieši, moldāvi, rumāņi, lībieši, Krimas tatāri, lietuvieši un tatāri.
3. decembrī dibināta Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija.
Taču okupētajā Latvijā tobrīd turpināja saimniekot Sarkanarmija, kurai Rīgā bija Ziemeļrietumu kara apgabala centrāle.
Minētā Interfronte skarbi vērsās pret latviešu valodu un tautas centieniem atjaunot valsts neatkarību.
Kā zināms, 1990. gada sākumā visās trijās Baltijas republikās augstākās padomes pieņēma neatkarības deklarāciju.
Lietuva bija pirmā un kā tāda izpelnījās visskarbāko reakciju no Maskavas. Mihaila Gorbačova režīms pret Lietuvu ieviesa ekonomisku blokādi.
Tālākā notikumu gaitā notika uzbrukums pret Lietuvas televīzijas torni, kura gaitā piedzirdīti zaldāti nogalināja padsmit civiliedzīvotāju, tajā skaitā ar tankiem, kuri brauca pāri kritušiem cilvēkiem.
Barikāžu laiks Latvijā un 1991. g. janvāra apšaude pie Latvijas PSR iekšlietu ministrijas, kur gāja bojā divi miliči un trīs privātpersonas.
Attīstība bija nepielūdzama, un tā paša gada augustā pēc puča izgāšanās Maskavā visas trīs Baltijas valstis atjaunoja neapstrīdētu un starptautiski atzītu neatkarību.
Taču Latvijā turpinājās smaga cīņa attiecībā uz valodu valsts skolās. Pagājušā gadsimta 90. gados vairākkārt aktīvisti ielās izveda tā dēvēto krievu skolu skolēnus ar tādiem lozungiem kā “Rokas nost no krievu skolām.”
Sevišķi skarba situācija kļuva pēc tam, kad varu Krievijā pārņēma Vladimirs Putins ar paziņojumu, ka Padomju Savienības sabrukšana esot bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa pasaules vēsturē.
Kremļa propaganda ilgi gāzās pāri mūsu valsts robežai, un nereti tā atrada dzirdīgas ausis. Kā esmu rakstījis citreiz, pērn oktobrī 14. Saeimas vēlēšanās Latvijas Republikas pilsoņi (!) Daugavpilī atdeva vairāk nekā 50% balsu partijai Stabilitāte!, Latvijas Krievu savienībai un Saskaņai.
Ja tādi būtu bijuši rezultāti visā valstī, varam tikai iedomāties, kāda būtu Saeima un kāda būtu valdība.
Tikai salīdzinoši nesen valsts nolēma, ka beidzot – 32 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas – sāksies pilnīga pāreja uz mācībām tikai un vienīgi latviešu valodā visās Latvijas skolās.
Procesam paredzēts beigties sešus gadus pēc tā pirmsākuma, un man personīgi jau ļoti sen ir licies, ka galvenais jautājums ir – kāpēc tik ilgi ap šo jautājumu notika tūļāšanās.
Latvijas PSR Tautu forums bija pozitīvs pavērsiens republikas un tās tautas dzīvē. Taču it īpaši mūsdienās, kad Kremļa fašists ir nodarbojies ar genocīdu Ukrainā, mums vērts atcerēties, ka attiecības starp tautām ir viena lieta, bet attiecības starp valstīm – pavisam cita.
