Kārlis Streips: “Mūsdienās cilvēki jēdzienus komunisms un fašisms mēdz lietot visai neizprotošā veidā” 0
Komunisms.
Gados vecāki lasītāji noteikti atceras, ka savulaik šo valsti valdīja režīms, kurš republiku sauca par Latvijas Padomju sociālistisko republiku un pie katras izdevības bazūnēja divas pārliecības: Pirmkārt, Latvijas PSR un Padomju Sociālistisko Republiku savienība bija ja ne gluži sasniegusi komunisma pilnbriedu, tad pēc vienas vai augstākais divām darba piecgadēm tas būs noticis. Un, otrkārt, padomju sistēma bija par galvas, plecu, krūšu, vidukļa un rumpja augstāka un labāka par pūstošo kapitālisma sistēmu, kāda pastāvēja ārvalstīs.
Protams, ne visi par to bija īpaši pārliecināti. Man nesen bija tas prieks pārtulkot Alfrēda Stinkula memuāru. Alfrēds padomju laikos bija īstens hipijs, kurš pirmkārt interesējās par rietumu mūziku. Viņam ik pa laikam nācās saskarties ar režīma apspiedējiem no čekas, bet Alfrēds palika pie sava. Un, protams, viņš nebija viens.
Bija retais cilvēks, kuram režīms ļāva doties uz ārzemēm, bet gadījās tā, ka kāds turp devās, nolēma, ka tur ir labāk, un aizmuka prom no saviem uzraugiem. Leģendārais baletdejotājs Rūdolfs Nurejevs bija tikai viens no visai daudziem.
Savukārt tiem, kuri dzīvoja okupētajā Latvijā un nekur daudz nebraukāja, droši vien bija pavisam skaidrs, ka nekāda paradīze Padomju savienība nebija.
Jā, it kā nekas nebija īpaši dārgs. Cilvēks ar savu padomju algu varēja atļauties dzīvokli, komunālos pakalpojumus, reizi gadā nedēļu kempingā Bulgārijā vai Krimā vai citur “draudzīgo” valstu starpā. Plus vēl varēja atlikt naudiņu zārka vajadzībām tad, kad dzīve uz šīs grēcīgās zemes būs beigusies.
Taču no otras puses, kam gan likās loģiski vienā dzīvoklī sabāzt trīs ģimenes vai vairāk, kuras cita citu nepazina? Te varu ieteikt aktrises un runas meistares Zanes Daudziņas izcilo grāmatu “Bērnudienas komunālijā” (interesantā kārtā, mans datora korektors sarkanu viļņotu svītru pavilcis gan zem vārda “bērnudienas,” gan arī “komunālijā”), kur tas viss aprakstīts no bērna viedokļa un ar bērna acīm.
Es ar jēdzienu “komunālais dzīvoklis” saskāros vien netieši. Pirmos gadus Latvijā nodzīvoju Maskavas iela, kur notika kopēja apdāvināšanās – es kundzei “uzdāvināju” 6000 ASV dolāru, un viņa man “uzdāvināja” divistabu dzīvoklīti.
Pēc pāris gadiem kopā ar draugu iemainījāmies lielākā dzīvoklī Avotu ielā. Tur četras istabās dzīvoja divas ģimenes ar kopā 11 cilvēkiem. Viena ģimene devās uz manu dzīvokli Ķengaragā, un otra un drauga dzīvokli Vecrīgā.
Un, protams, raksturīgi komunistiskajai iekārtai bija represijas, sākot jau ar deportācijām pagājušā gadsimta 40. gados, bet arī ar čeku un sarunu noklausīšanos, un pasta cenzūru, un literatūras cenzūru, un disidentu vajāšanu, un slēgtām robežām un visu pārējo.
Nezinu, vai šo komentāru lasa kāds, kas personīgi atceras nacistu okupācijas gadus mūsu valstī. Tur bija pretmets komunismam. Nacisms vai fašisms, kura viens no esamības ieganstiem no paša sākuma nudien bija cīnīties pret komunismu un sociālismu. Genocīds pret ebrejiem bija otra lieta.
Kā zināms, daudzi latvieši nacistu ierašanos sagaidīja ar urravām un ziediem, jo nupat bija beidzies Baigais gads ar 1941. g. jūnija represijām, ar bēdīgi slaveno “stūra māju” un visu pārējo. Manā ģimenē ir stāsts par vectēvu, kurš ievests stūra mājā un pēc pāris dienām ārā iznācis pilnībā nosirmojis.
Bet tas, lūk, bija fašisms, kura mērķis bija uzsvērt vienas rases un tautas priekšrocības pāri visām pārējām.
Pirmskara Latvijas šedevrā “Konversācijas vārdnīcā” jēdziena “komunisms” ir ar ļoti garu definīciju. Tā sākas šādi: “Mācība par kolektīvisku sabiedrības iekārtu, t.i., tādu, kurā noteicēja loma kopīpašumam. Kā šāda mācība komunisms ir atsevišķo novirziens sociālisma teorijās. Par komunistisku arī sauc tādu iekārtu, kurā šīs mācības principi būtu realizēti. Mācības par kolektīvisku sabiedrisku iekārtu kā pretstatu pastāvošai individuālistiskai, kapitālistiskai, iedala komunistiskās un sociālistiskās.”
Attiecībā uz sociālisma pārtapšanu par komunismu, “Konversācijas vārdnīcas” definīcija turpinās šādi:
“Par sociālistiskām sauc tās, kas prasa atcelt privātīpašuma tiesības ražošanas līdzekļiem; turpretim par komunistiskām sauc tās, kas prasa kopīpašumu nevien ražošanas, bet arī patēriņa līdzekļiem, piem., apģērbam, pārtikai u.c.”
Tālāk skaidrojums par komunisma reklamēšanu ārpasaulē:
“Daži uzsver pilnu komunistisku iekārtu ka sociālistiskās iekārtas tālāku attīstības pakāpi, kad visu patēriņa mantu būs tāda pilnība, ka katrs tās varēs saņemt pēc vajadzības un patikas, tā, ka privātīpašuma tiesības uz tām nebūs vajadzīgas.”
Tā Padomju Savienība savu filozofiju reklamēja ārpasaulē. Kapitālisms ir buržuju lieta, komunisms ir cēls un, lai arī mēs aktīvi piedalīsimies dažādos karos visā pasaulē, mēs esam galvenā valsts pasaulē, kura uzstāj uz mieru.
Fantāzija visaugstākajā pakāpē.
Komunisma pamatā bija divi ekonomikas filozofi Markss un Engelss. Fašisms iznira konkrēti Itālijā tūdaļ pēc 1. Pasaules kara, kad valstī valdīja intensīvs haoss un juku laiki. Uzradās militārists vārdā Musolīni, kurš ātri visu valsti palika zem savas tupeles.
Vācijā līdzīgs militārists bija Hitlers, kurš noskatījās kolēģa darbu Itālijā un izveidoja pats savu fašistisko režīmu. Musolīni partija oficiāli bija Nacionālā fašistu partija. Hitleram bija Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, un jēdziens “nacists” bija vārdu nacionāls un sociālistisks savienojums.
Hitlers stingri atdalīja savu nacionālsociālismu no sociālisma, kādu bīdīja Padomju Savienība. Kā minēju, fašistu viens no galvenajiem argumentiem, meklējot atbalstu sabiedrībā, bija doma, ka ļaunprātīgie komunisti no austrumiem ir iecerējuši sev pakļaut visu Eiropu, un tāpēc vajadzīga stipra roka, lai pret to pretotos.
Par to šonedēļ ieminos tāpēc, ka mūsdienās cilvēki jēdzienus komunisms un fašisms mēdz lietot visai neizprotošā veidā.
Tā piemēram Gruzijā patlaban notiek milzīgs konflikts starp tur valdošo politisko partiju un sabiedrību. Partija grib Gruziju atdot Krievijas rokās, sabiedrība to negrib. Bet šī komentāra vajadzībām lūk, kas partijas līderim bija sakāms par viņa oponentiem:
“Zināmas grupas, kuru pamatā ir liberāla fašisma ideoloģija un nezināmas izcelsmes nauda no ārzemēm.”
Nemieri Gruzijā sākās tad, kad ironiski nosauktā partija Gruzijas sapnis forsēja divu likumu pieņemšanu, kuri abi bija pa tiešo pārkopēti no Krievijas “varas vertikāles.” Par tiem plašāk rakstīju pagājušajā nedēļā un šeit.
Tāpat kā autoritāri noskaņoti kadri visā pasaulē, arī Gruzijas premjers šķiet esam piecus gadus vecs bērns, kuram galvenais ir jēdziens “pats tu tāds.”
Lūk, gruzīni negrib Krieviju, tie grib Eiropu? Tie ir neapmierināti ar diviem likumiem, kuri šķiet esam tīšuprāt pieņemti tā, lai sagrautu Gruzijas tālākās cerības uz integrāciju Eiropā? Lūk, kas par to bija sakāms premjeram:
“Vai atceraties histēriju, kāda parādījās brīdī, kad pieņēmām likumu. Tieši šī ideoloģija un tumšā nauda no ārzemēm ļāva konkrētiem cilvēkiem iecerēt Maidana revolūciju Gruzijā un ar vardarbības palīdzību grozīt mūsu konstitucionālo iekārtu.”
Tātad, nevis valdošā partija ir mīdījusi Gruzijas konstitūciju kājām, bet gan tās pretinieki tā ir darījuši.
Premjers arī bārās par kultūras ļaudīm, citējot līdzīgi autoritāri noskaņoto Slovākijas līderi, kurš bāries par teātriem un kultūras iestādēm, kuras it kā “izplata agresiju un šķeļošu ideoloģiju.” Gruzijas premjers apgalvoja, ka viņa valstī notiek tas pats:
“Galvenais ierocis liberālajam fašismam ir meli, pilnība pretošanās aizliegšana un ienaida sēšana sabiedrībā.”
Atkal, nevis valdošais režīms tā dara ar likumiem, kuri ir pret gruzīnu vairākuma gribu, kā arī ar paziņojumu, ka par sapņiem par iestāšanos Eiropas savienībā tie var aizmirst vismaz līdz 2028. gadam un iespējams vēl ilgāk?
Nē, lūk, protestētāji ir tie “fašisti,” protestētāji ir tie, kuri represē opozīciju, protestētāji ir tie, kuri sēj ienaidu sabiedrībā.
Nevis režīms kurš protestētājus ir apkarojis ar ūdens kanoniem, ar gumijas lodēm, ar arestiem, ar aizturēto piekaušanu un visu pārējo, kas atbilst patiesi fašistiska režīma “principiem.” Bet gan paši protestētāji.
Tā ir demagoģija visaugstākajā pakāpē. Bet galvenais te ir doma, ka pastāv “liberāls fašisms.”
Fašisms pēc savas definīcijas ir labējā spārna lieta.
Tiesa, arī vārdiem “liberāls” un “konservatīvs” mūsdienās ir visai aptuvena definīcija, ja runa ir par politiku un politiskām iekārtām.
Klasiskajā nozīmē vārdi saistāmi ar sabiedrības iekārtu. Vārdu “liberāls” pirmais piesauca 17. gadsimta filozofs Džons Loks, kurš rakstīja par Lielbritānijas impēriju un piedāvāja domu, ka cilvēkam pieder dieva dotas tiesības uz dzīvi, brīvību un īpašumu, un režīmiem nav nekādu tiesību šīs tiesības pārkāpt.
Tieši tie bija principi, uz kuru pamata 1776. gadā deklarēta Amerikas Savienoto Valstu neatkarība. Neatkarības deklarācijā atrodami šādi vārdi:
“Mēs par acīmredzamām uzskatām sekojošas patiesības: visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi no radītāja puses ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes.”
Savukārt konservatīvisma pirmsākumi atrodami 19. gadsimta sākumā Francijā, kur laikā pēc Francijas revolūcijas radītās jezgas radās vēlme atgriezties pie mierīgāka stāvokļa.
Te būtisks bija cits filozofs Edmunds Bērks, kurš iebilda pret revolūciju Francijā, bet apsveica amerikāņus ar savu sacelšanos pret impēriju. Bērks piedāvāja domu, ka nepieciešams atgriezties pie pārbaudītām vērtībām. Kopumā doma ir turēties pie tradīcijām un pie klasiskās ģimenes, organizētās reliģijas, bruņoto spēku, valstsnācijas, īpašuma tiesību, tiesiskuma un tamlīdzīgiem principiem.
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir bijušas partijas, kuras sevi ir aprakstījušas ar vārdu “liberāls,” lai gan vairākumā gadījumu drošs paliek nedrošs, apraksts ir bijis “liberāli konservatīva” partija, kas ir līdz kliņķim bezjēdzīgi.
Mums ir bijusi konkrēta Jaunā Konservatīvā partija, kura dažās vēlēšanās ir piedalījusies zem nosaukuma Konservatīvie.
14. Saeimā ievēlēta partija Progresīvie, kura acīmredzot nav apoloģētiska par savu politisko filozofiju.
Citādi bijis ar jēdzienu “sociāldemokrātija.” Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija regulāri Saeimas vēlēšanās izcīnīja vislielāko balsu skaitu, bet partija skaitījās puslīdz spitālīga un tāpēc ar vienu īslaicīgu izņēmumu valdības koalīcijās partija aicināta netika. Tiesa, parlamentārisma periodā Saeimas priekšsēdētājs visu laiku bija sociķis – vispirms Frīdrihs Vesmanis un pēc tam Pauls Kalniņš.
Pēc neatkarības atjaunošanas LSDSP kādu laiku bija veiksmīga, bet nu jau sen tā no skatuves principā ir pazudusi. Kādu laiku partija Saskaņa sev piedēvēja sociāldemokrātiju kā principu – Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija. Taču tas bija sekundārs sociāldemokrātijas izmantojums.
Tad vēl Nacionālā apvienība, kura allaž apgalvo, ka tā ir pati tautiskākā, nacionālistiskākā un pēc maijpuķītēm smaržojošā politiskā organizācija – tātad, konservatīva.
Pagājušajā nedēļā par 2025. gada budžetu spriežot “nacionāļi” mierīgi balsoja kopā ar Kremļa fašista draudziņiem no frakcijas Stabilitātei un ar Šlesera politikas dinozauriem.
Pat tad, kad NA bija valdošajā koalīcijā, tā iebilda pret plāniem pieņemt partnerattiecību likumu un tad, kad šāds likums nonāca Saeimas priekšā, mierīgi balsoja kopā ar Kremļa fašista draudziņiem no partijas Saskaņa.
Konservatīvisms tad, kad tas ir izdevīgs. Tāds šķiet esam Nacionālās apvienības “princips.” Te vēl piebilstot, ka atkarība no visnotaļ korumpētās maksātnespējas administratoru industrijas arī par nopietnību politikā neko īpaši neliecina vis.
Amerikā mūsdienās sadalījums starp liberālismu un konservatīvismu mēdz būt saistīts ar sociāliem jautājumiem. Liberāls cilvēks uzskatīs, ka sievietei ir tiesības pašai spriest par savu veselību. Konservatīvs – ka valstij ir visas tiesības iejaukties sievietes privāttiesībās, ja ir kāds valstisks vai tautisks iemesls, kāpēc tā darīt.
Konkrētais jautājums: reproduktīvā veselība. Laikā kopš 2023. gada, kad ASV Augstākā tiesa likvidēja pusgadsimta precedentu un atcēla nacionāli noteiktas aborta tiesības, štati, kuros pie teikšanas ir republikāņi, ir darījuši visu iespējamo, lai aborta tiesības liegtu.
Diezgan bieži ir dzirdēti stāsti par sievietēm, kurām grūtniecības laikā radušies sarežģījumi, bet likumi pret abortu ir tik drakoniski (tajā skaitā, ticiet vai neticiet, ārstiem piedraudot ar mūžu cietumā), ka ārsti neuzdrīkstas veikt medicīniski nepieciešamo abortu.
Tā vietā sieviete ir spiesta vai nu atrast naudu, ar kuru ceļot uz kādu štatu, kurā attieksme pret sievietes veselību nav tik reakcionāra, vai arī palikt mājās un, ļoti iespējams, nomirt, jo bez aborta neveselais auglis var inficēt un nogalināt arī māti.
Līdzīga attieksme ir pret LGBT kopienu un konkrēti pret transpersonām. Šogad novembrī pirmoreiz ASV Kongresa apakšpalātā ievēlēta transpersona.
Republikāņi uz to reaģēja pieņemot iekšējus noteikumus, kuros pateikts, lai arī persona tagad ir sieviete, viņai nav tiesību lietot sieviešu tualetes telpas Kongresa celtnēs.
Ir doma nākamgad, kad sāksies jaunā Kongresa sesija, šādu drakonisku attieksmi noteikt visā Amerikā, ne tikai Kongresā.
Manā uztverē tas nav konservatīvisms. Tas ir radikālisms, tas ir kretīnisms, tas ir vienkārši ārprāts.
Pieļauju, dažam labam lasītājam vārds “transpersona” rada vēdergraizes, jo Latvijā īpaši daudz šādu personu nav (lai gan savulaik okupācijas laikā profesors Viktors Kalnbērzs kļuva par pirmo speciālistu Padomju Savienībā, kurš veicis dzimuma maiņas operāciju, turklāt sievietei, kura par visu varu gribēja būt vīrietis).
Taču republikāņiem Amerikā transpersonu tiesības ir reducētas uz jautājumu par tualetes telpām.
Manā uztverē, reiz transpersona ieradīsies Kongresā, viņai vajag uzvilkt seksīgāko kleitu un doties uz vīriešu tualetes telpu. Lai viņa tur pastāv. Ko teiks vīrieši, kuri tur ieradīsies?
Diemžēl, konkrēti amerikāņiem ir lemts šo radikālismu piedzīvot arī turpmāk. 5. novembrī atradās vairākums domai, ka cilvēks, kurš notiesāts par 34 kriminālnoziegumiem, būtu vēlreiz ievēlams ASV prezidenta amatā.
Mūsu komentāra vajadzībām šonedēļ par Trampu tikai viena lieta, proti, tas, kas viņam šogad bija sakāms kādā rallijā, kad viņš apsprieda savu oponenti Kamalu Harisu:
“Viņa ir komuniste, marksiste, fašiste, sociāliste.”
Vienu vārdu sakot, visu sametīsim maisā un samaisīsim. Republikāņi, kuri bļauj par “sociālismu” acīmredzot nesaprot, ka visa ASV sociālā nodrošinājuma sistēma ir pamatota uz jēdzienu “kam tā ir vajadzīga” un nevis “kas to var atļauties.” To var uzskatīt par sava veida sociālismu.
Savukārt attiecībā uz Amerikas kādreizējo un nākošo valsts prezidentu:
Viņš vienkārši ir stulbs kā zābaks. Kas amerikāņiem 5. novembrī bija prātā, par to tiks rakstītas grāmatas, bet man tas personīgi saprotams nav it nemaz.
