Kārlis Streips: Mums kā tautai vienalga ir izvēle, vai uzskatīt, ka viss ir slikti, vai arī pacelt acis drusciņ augstāk… 0
Autors: Kārlis Streips
Atvaļinājums iet uz beigām. Šogad garāks nekā ierasts sakarā ar raidījuma “Vēlais ar Streipu” beigām pirms Jāņiem. Esmu šajā laika posmā atpūties, bet arī pastrādājis. Kā rakstīju pagājušajā nedēļā, māsa no Amerikas nupat bija ciemos.
Ai, kā viņai neveicās ar lidojumiem! Šurp braucot bija paredzēts Čikāga-Londona-Rīga, bet aizkavējās lidojums Čikāgā, tāpēc nokavēts lidojums uz Rīgu un nācās braukt caur Frankfurti.
Ieradās māsa Žubīte un viņas draudzene mācītāja Anita Vārsberga, bet koferi palika kaut kur pusceļā. Tas cita starpā nozīmēja, ka pagājušajā svētdienā, kad Anita vadīja dievkalpojumu sv. Glābēja Anglikāņu baznīcā, viņa to darīja amata talārā, kuru viņa paņēma no mūsu skapja.
Māsai dodoties mājup bija Rīga-Londona-Čikāga, bet tur atkal kaut kas sagāja dēlī un nācās tā vietā lidot cauri Filadelfijai. Klapatas vispamatīgākās. Māsa man tāda mierīgāka un pacietīgāka. Es droši vien būtu pie baltajām pelītēm.
Šonedēļ TV24 ierakstīsim vēl pāris demo raidījumus raidījumam “Streips aplūko pasauli,” un tad jaunnedēļ 2. septembrī būs tā debija. “Vēlajam ar Streipu” pēdējā epizode 21. jūnijā bija 1969. sērija. Laiks rādīs, cik daudz epizožu sanāks jaunajam raidījumam. Ceru, ka daudz.
Pa to starpu kārtējo reizi pienāca 23. augusts, kurš jau labu laiku ir bijis mūsu valsts atzīmējamo dienu kalendārā sakarā ar Molotova Ribentropa paktu 1939. gadā, kā arī ar Baltijas ceļa manifestāciju dienā, kad šim noziegumam pret cilvēci bija apaļa piecdesmitgade.
Vai zināt, kā šī diena ir atzīmēta Latvijas Republikas Svētku un atceres dienu kalendārā?
Staļinisma un nacisma upuru atceres diena.
Atzīstos godīgi. To ieraugot, man nokārās rokas un saviebās seja!
Staļinisma un nacisma upuru atceres diena.
Kopā ar Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu 25. martā.
Kopā ar vēl vienu Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu 14. jūnijā.
Kopā ar Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu decembra pirmajā svētdienā.
Plus vēl 17. jūnijā “Latvijas republikas okupācijas diena,” un 4. jūlijā “Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena,” kā arī un pat 8. maijs, kuru visa Eiropa atzīmē kā 2. pasaules kara beigu dienu, bet mūsu valstī ar to nepietiek:
Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
23. augusts kā “Staļinisma un nacisma upuru atceres diena” svētku un atceres dienu kalendārā ierakstīts 2009. gadā. Togad lielākās diskusijas, ne pirmo, nedz arī pēdējo reizi, bija par domu, ka Pareizticīgo Ziemassvētkos vajadzētu valsts svētku dienu un brīvdienu.
Tam deputāti toreiz, ne pirmo un droši vien arī ne pēdējo reizi pateica nē. Bet 2009. gadā amatā bija 9. Saeima, kurā cita starpā bija partija Saskaņas centrs ar 17 mandātiem un frakcija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā ar sešiem.
Tajā pēdējā no tām viens no deputātiem bija Vladimirs Buzajevs, kurš pēc profesijas bija ģeologs, bet ilgus gadus bija aktīvs politikā (patlaban viņš ir deputāts Rīgas domē).
Buzajeva kungs uz pirmo lasījumu par domu, ka 23. augusts būtu iekļaujams svētku un atceres dienu kalendārā kā “Staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena,” nāca ar visnotaļ pieticīgu, bet ne tāpēc mazsvarīgāku repliku par sēru dienu skaitu Latvijā:
“Pat ebrejiem ar viņu 2,5 tūkstoš gadu garo vēsturi tik daudz nebūs.”
Par ebreju atceres dienu kalendāru spriest nevaru, lai gan zinu, ka viņu ticībā daudzas dienas ir saistītas konkrēti ar vēsturi un tās dažādajiem notikumiem.
Taču manas domas nav par ebreju, bet gan par latviešu kalendāru, un neliek man mieru doma, ka 23. augustā galvenais ir negācijas.
Saprotu, 1939. gadā — pirms 85 gadiem, divu totalitāru lielvaru pārstāvji parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar slepeniem protokoliem, kuros bija paredzēta Eiropas pārdalīšana viņu starpā.
Saprotu, tā (protams, ne tikai tā) rezultātā mūsu valstī radās PSRS okupācija.
Mūsu atceres dienu kalendārā ir trīs melnās lentas dienu sakarā ar šo okupācijas faktu ka tādu:
17. jūnijs sakarā ar dienu, kad Rīgā ieripoja Sarkanarmijas tanki.
Šajā ziņā joprojām piekrītu aforismam no politologa un Eiropas deputāta Ivara Ījaba, kurš sen piedāvāja domu, ka diez vai pasaulē atrodas kāda cita valsts, kura saviem pilsoņiem liek izkārt valsts karogus par godu savas valsts okupācijai.
Precīzi.
Bet tad vēl 25. marts un 14. jūnijs sakarā ar deportācijām.
Tas ir saprotams. 14. jūnijā garo ceļu uz Sibīriju sāka manas mammas divi brālēni, kuri laimīgā kārtā abi divi deportāciju pārdzīvoja un ar laiku atgriezās mājās.
Tāpat saprotu 4. jūliju kā sērīgu piemiņas dienu sakarā ar mūsu valsts ebrejiem. Tā bija tā diena 1941. gadā, kad nacisti nodedzināja Rīgas galveno sinagogu, un ir nepārprotams fakts, ka 2. Pasaules kara laikā pirmskara ievērojamā un aktīvā ebreju kopiena bija samazināta par visiem 95 procentiem.
Neilgi pirms šīs dedzināšanas bija 14. jūnija deportācijas, kurās arī tapa iekļauti ebreji. Var teikt, ka viņiem tādā nozīmē “laimējās.”
Neesmu pavisam pārliecināts par dienas nosaukumu “Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena,” jo no tā var izrietēt doma, ka paši ebreji veica genocīdu.
Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par vienas latviešu sabiedrības daļu, kura vēlas just, ka tā ir cietusi smagāk nekā jebkura cita tauta visas pasaules un visuma vēsturē. Ai, mēs nabadziņi! Kā mums pāri darīts! Kā mēs mocīti un represēti un apstrādāti!
Un tā mēs nonākam pie 23. augusta un nepārprotami ļaunprātīgā pakta parakstīšanas starp nacistiem un boļševikiem.
Bet vai atceramies, kas notika laikā pēc tam?
1987. gadā grupiņa ļoti drosmīgu jauniešu 23. augustā uzradās pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu līguma 48. gadadienu. Milicija dalībniekus piekāva, daudzi arestēti.
1988. gadā protestētāji pie pieminekļa devās atkal, šoreiz krietni lielākā skaitā un bez īpašas iejaukšanās no varas iestādēm.
Un tad 1989. gadā, kad bija Molotova-Ribentropa pakta piecdesmitgade, aktīvisti Igaunijā, Latvijā un Lietuvā panāca kaut ko tādu, ko neviens nedomāja par iespējamu.
Jo kontakti bija ierobežoti un minimāli. Fiksētās līnijas telefons (un ne visiem), rakstāmmašīnas (un ne visiem) kopētāji (nebūt ne visiem), radio un televīzija. Centrs Maskavā par tā kaut ko dzirdēt vispār negribēja.
Izcilā valstssieva Sandra Kalniete savā autobiogrāfiskajā šedevrā “Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lauza,” gatavošanos Baltijas ceļam un tad manifestāciju kā tādu apraksta visās detaļās (“Mēs ar Jāni Škaparu un šoferi bijām piespiesti pie kādas kravas mašīnas borta. Tajā mauroja un spārdījās govis.”).
Bet arīdzan sajūtu pēc notikuma: “Tas ir arī mans ceļš — Sibīrijas bezcerībā dzimuša bērna ceļš atpakaļ uz Eiropu. Baltijas ceļš ir pārvērties par leģendu, ar kuru samērojama Baltijas valstu un tautu atgriešanās Eiropa un pasaulē.”
Cita starpā, Baltijas ceļš izrādījās globāli slavens pasākums esam. Apvienoto Nāciju organizācijas UNESCO nodaļa to iekļāva savā Pasaules atmiņas mantojuma reģistrā.
Sandra Kalniete savā grāmatā atminas vienu konkrētu gadījumu:
“Reiz dziļi Skotijā, aiz slavenā Lohnesa ezera ar tajā mītošo briesmoni Nesiju, piestāju kādā mazā miestiņā, lai veikalā nopirktu kaut ko ēdamu. Dzirdot manu dīvaino akcentu, kāds vecs vīrs painteresējās, no kurienes esmu. Uzzinājis viņš tūlīt sāka runāt par to grandiozo iespaidu, kādu dzīvā cilvēku ķēde, lai arī tikai televīzijas ekrānā mirkli redzēta, atstājusi uz viņu. Viņš mani apsveica ar Latvijas brīvību.
“Citreiz otrā pasaules malā, Ēģiptē, uzmācīgu klaigātāju pilnajā Kairas tirgū pirku paklāju. Veikala īpašnieks, īsts arābs, mani cienāja ar piparmētru tēju. To malkodami, mēs risinājām nesteidzīgu sarunu. Pat viņš bija dzirdējis par Latviju. Viņš teica: ‘Jā, jā. Zinu. Latvija ir tur, kur cilvēki sadevās rokās’.”
2013. gadā Katalonijā ap 1,6 miljoniem katalāņu sadevās rokās 400 kilometrus garā ķēdē, lai pieprasītu savu neatkarību. Katalāņiem tas vēl līdz šai dienai nav izdevies, un pēc Katalāņu ceļa manifestācijas radās mazs tracītis, kad Lietuvas premjers to apsveica un bilda, ka viņš lepojās, ka padsmit gadus pirms tam Lietuva bija demonstrējusi piemēru.
Madride skaļi iebilda un Lietuvas varas iestādes bija spiestas atvainoties par domu, ka situācija Katalonijā ir tāda pati, kā Padomju savienībā. Lai gan Spānijas interpretāciju par tēmu lietuvieši nosauca par “tendenciozu un kļūdainu.”
Bet fakts ir tāds, ka Baltijas ceļš iedvesmoja arī citus. Katalonijas ceļš bija pēc 9. Saeimas lēmumu grozīt svētku un atceres dienu kalendāru. Bet UNESCO savu lēmumu jau bija pieņēmis.
Un to visu zinot, 9. Saeima vienalga nolēma, ka pareizais nosaukums 23. augustam turpmāk būs “Staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena.”
Tā ir mazohisma deva, kurai vajadzētu būt smacējošai un apspiedošai. Ai, mēs nabaga tauta, visi mums ir darījuši pāri, mēs tie represētie, mēs tie apspiestie.
Vai tā var dzīvot? Vai tas negrauž sirdi? 23. augustu saukt par “Staļinisma un nacisma upuru piemiņas dienu” nozīmē skatīties atpakaļ, tikai un vienīgi atpakaļ, un cilvēks, kurš skatās atpakaļ, nevar skatīties uz priekšu.
Nav runa tikai par piemiņas dienas vēsturiskajiem aspektiem. Šogad 23. augustā kāds cilvēks Feisbukā rakstīja: “Nekad vairs tur nestāvētu. Pusi valsti iznīcinājuši, otra puse pārpārdota.”
Uzrakstīju viņam atbildi, jautājot, vai viņš var man pateikt, kurā no tām pusēm es dzīvoju, ja dzīvoju Ieriķu ielā Purvciemā — tajā iznīcinātajā vai tajā pārpārdotajā?
Cilvēks neatbildēja. Tādi bļāvēji sarunā nemēdz iesaistīties.
Taču viņš akceptēja negatīvu skatienu uz Latviju, tās iedzīvotājiem un mūsu dzīvi. Viss sagandēts, viss sagrauts. Tas, iespējams, palīdz skaidrot, kāpēc mūsu valstī vēlēšanās mēdz piedalīties krietni mazāks procents cilvēku, nekā citur Eiropā un pasaulē.
Manuprāt, 23. augusts turpmāk būtu jādefinē šādi:
“Baltijas ceļa piemiņas diena.”
Jo ar visu to, kas bija Baltijas ceļa pamatā pusgadsimtu pirms tam, arī Baltijas ceļš bija pasākums, kurš raudzījās uz priekšu.
Deviņus mēnešus pēc Baltijas ceļa Latvijas Augstākā Padome pieņēma 4. maija deklarāciju par neatkarības atjaunošanu.
Pusotru gadu pēc tam eksperiments, kurš saucās komunisms Padomju Savienībā, sabruka pīšļos, un mūsu valsts atguva neapstrīdētu un starptautiski atzītu neatkarību.
Citur Eiropā krita Berlīnes mūris ka Aukstā kara simbols. Poļi, čehi, ungāri, rumāņi nometa savas važas. Čehijā viņu ekvivalents Imantam Ziedonim kļuva par valsts prezidentu.
Jā, mūsu valstī ne viss ir gājis tik gludi, cik varētu cerēt. Bet mums kā tautai vienalga ir izvēle, vai uzskatīt, ka viss ir slikti un būs vēl sliktāk, vai arī pacelt acis drusciņ augstāk un saprast, ka ārā spīd saule, patlaban ir vasara, un tik traki nemaz nav.
Latviešiem un ne tikai patīk sērot. 23.augusts nav un nekad nebūs iegansts tādai attieksmei.
