Kārlis Streips: Miljoniem cilvēku salā palika bez apkures un elektrības, bet gubernators, meklējot vainīgos, patiesību noklusēja 48
Latvijā nupat aizgājušajās brīvdienās gaisa temperatūra pakāpās virs nulles. Svētdien, 21. februāri, bija pat +10, un manā Purvciemā sniegs sāka kust un kust. Uz ielām veidojās šļura un plašas, reizēm neapejamas peļķes un ezeri, taču pāris nedēļas pirms tam mūsu valstī bija bijis ļoti auksts.
Īpaši nesēroju, protu kārtīgi satuntuļoties, bet tāpat kā gaidu gaismas atgriešanos pēc ziemas tumsas, arīdzan priecājos par pavasara iestāšanos. Komentāra rakstīšanas brīdī aiz mana loga ir +7, un tas ir pusseptiņos vakarā. Neslikti.
Latvijā esmu dzīvojis 30 gadus. Atceros tādas ziemas pilnīgi nekādas, kad visas ziemas garumā gaisa temperatūra stereotipiski bija “+1, mīnus 3,” un sniega bija minimāli vai vispār nekāda. Ir arī bijušas ziemas ar milzīgiem sniegputeņiem un drausmīgi zemām gaisa temperatūrām.
Pāris reizes centrā dzīvojot man aizsala ūdens stāvvads, un nācās dzīvot bez ūdens kamēr kāds nebija atnācis to atkal atkausēt. Saprotu, mūsu platuma grādos tas nav nekas neparasts. Klasiskajā latviešu literatūrā daudz rakstīts par milzīgām sniega kupenām un par ledus iešanu pavasarī, kas laikā pirms televizoriem, viedierīcēm un visa pārējā mūsdienīgā varēja piesaistīt ļoti lielu ļaužu uzmanību.
Man bērnībā Amerikā ziema patika tīri labi, it īpaši tajos gadījumos, kad uzsniga tik daudz, ka nākamajā dienā atceltas nodarbības skolā. Tā tas īpaši bieži negadījās, bet reizēm tomēr tā bija. Uzaugu Čikāgā, kas ir salīdzinoši tālāk uz ziemeļiem par vairumu Amerikas pilsētu, plus vēl tā ir uz milzīgā Mičiganas ezera krasta, kurš arī spēj ietekmēt klimatu. Taču citādāk ir štatos, kuri atrodas uz dienvidiem no manas dzimtās pilsētas.
Būtiski klimatu visā pasaulē ietekmē tā dēvētais polārais virpulis, kurš atrodas abos pasaules galos. Ziemeļu puslodē šo virpuli ierobežo tā dēvētā Golfa straume, un, ja tā kļūst vājāka, tad aukstais gaiss no Ziemeļpola sāk plūst prom, un, protams, vienīgais virziens, kurp tas var doties, ir uz dienvidiem. Tieši tā arī notika pagājušajā nedēļā.
17. februārī Teksasas lielākajā pilsētā Hjūstonā gaisa temperatūra sasniedza nulli grādu Celsija skalā. Teksasas ziemeļos bija mīnus 13. Ņūorleānā Luizianā knapi pāri nullei grādu, tāpat un aukstāk arī Alabamā un Misisipi.
Taču Teksasa piesaistīja sevišķi lielu uzmanību tāpēc, ka tur jau ilgstoši energoresursu tīkls ir bijis atdalīts no pārējā Amerikas tīkla, un pagājušajā nedēļā lielajā aukstumā šī sistēma vienkārši sabruka. Sabruka ne tikai tāpēc, ka bija auksts, bet arī tāpēc, ka Teksasā bija neierasti daudz sniega. Miljoniem cilvēku zaudēja elektrību.
Tāpēc, ka pazuda elektrība, arī nebija apkures. Mājas Amerikas dienvidos nav izolētas pret lielu aukstumu, jo parasti nav vajadzības. Pamēģini, lasītāj, iedomāties dzīvi savā dzīvoklī pie nulle grādiem un bez elektrības un apkures. Grūti iedomāties, vai ne?
Teksasā pie teikšanas sen ir bijuši republikāņi. Gubernators tur ir Gregs Abots, un viņš nākamajā dienā pēc tam, kad pazuda elektrība, uzstājās preses konferencē un paziņoja, tas bija tāpēc, ka bija sasalušas visas vēja enerģijas dzirnavas.
Gubernators piebilda, ka tas apliecināja, kāpēc Amerika nedrīkst ieviest pārāk daudz tā dēvēto alternatīvo energoresursu. Taču Abota kunga stāstītais bija tikai pa pusei patiess. Vēja dzirnavas Teksasā nudien sasala ragā. Taču tās lielajā štatā nodrošina tikai apmēram 10 procentus ikgadējo energoresursu. Tālu vislielākais energoresurss ir dabasgāze, un arī dabasgāzes cauruļvadi un sistēmas sasala. Viss pēc kārtas sasala.
Nebija tā, ka šāda lieta Teksasā būtu notikusi pirmo vai vienīgo reizi. Pēdējo 20 gadu laikā aukstas gaisa temperatūras štata energoresursu sistēmu ir ietekmējušas vairākkārt, un katru reizi federālā valdība turp ir sūtījusi ekspertus, lai pateiktu jums jādara tas, tas un lūk, kas vēl, lai nodrošinātos, ka tā kaut kas neatkārtosies. Taču teksasieši ir lepni ļaudis.
Iemesls, kāpēc viņiem ir pašiem sava atsevišķā energoresursu sistēma, ir vienkāršs. Viņi negrib federālas regulācijas un pārraudzību. Un tāpēc federālo aģentūru rekomendācijas tika vienkārši ignorētas, un pagājušajā nedēļā rezultāts bija tāds, kāds tas bija.
Kādreizējais Teksasas gubernators Riks Perijs kādā intervijā aizrunājās pat tik tālu, lai pateiktu, ka vidējais teksasietis būs pavisam priecīgs vēl ilgāk dzīvot bez elektrības un apkures, lai tikai saglabātu energosistēmas neatkarību un suverenitāti. Pieļausim, ja vidējais teksasietis, kuram bija jādzīvo pie ļoti aukstām gaisa temperatūrām bez elektrības un apkures, tā nedomāja, bet tā Perija kungs atrada par vajadzīgu paziņot.
Savukārt viens no Teksasas diviem senatoriem Teds Krūzs nolēma vispār pamest Teksasu un kopā ar sievu un divām meitām doties atpūtā uz Kankunu Meksikā. Senators acīmredzot aizmirsa, ka mēs dzīvojam laikmetā, kur ikkatram cilvēkam telefonā ir fotoaparāts.
Pirmās bildes, kurās bija redzams senators Krūzs ar savu koferi, bija jau lidostā Teksasā, un lieki teikt, momentā sāka parādīties doma, ka ASV senatoram milzīgas krīzes laikā neklājas savu štatu pamest likteņa varā, vēl jo vairāk, ja, kā vēlāk izrādījās, viņš savā aukstajā un tumšajā mājā bija atstājis pūdeli. Galu galā senators siltumā pie okeāna pavadīja tikai vienu nakti.
Jau nākamajā rītā viņš lidoja atpakaļ uz Ameriku. Vispirms notikušajā vainoja meitas, kurām ir 10 un 12 gadu. Viņas gribēja uz Meksiku, viņš kā labs tētiņš taču nevarēja viņas nepavadīt. Senators nepieminēja faktu, ka ar meitām kopā bija viņu māte, kura, jādomā, ir pavisam spējīga atvases uzraudzīt arī bez vīra klātbūtnes.
Tad senators sāka taisnoties. Jau iekāpjot lidmašīnā viņam likās, ka varbūt tā nevajadzētu, un katrā gadījumā jau nākamajā rītā viņš bija gatavs braukt mājās. Kā uz delnas redzama atšķirība starp Krūzu un citiem bija fakts, ka kamēr viņš brauca uz siltajām zemēm, cilvēks, kuru viņš pārspēja 2018. Senāta vēlēšanās, demokrāts Beto Orourks, Elpaso pilsētā saorganizēja savstarpējas palīdzības un uzraudzības tīklu 150 tūkstošiem senioru un citādi apdraudētu cilvēku.
Un kongresmene Aleksandrija Okasio Korteza no Ņujorkas palīdzībai Teksasā četru stundu laikā savāca miljonu, un pāris dienu laikā četrus miljonus dolāru. Orourka kungs un Kortezas kundze ir demokrāti. Savukārt Teds Krūzs ir republikānis, un 2012. gadā, kad milzīgs orkāns ietriecās Ņujorkas un Ņūdžersijas krastos, senators Krūzs balsoja pret palīdzības sniegšanu cilvēkiem tur. Citādi kā par kretīnu viņu neuzskatīt, turklāt par itin liekulīgu kretīnu. Kad 2017. gadā orkāns trāpīja Teksasā, tad gan viņš to pašu dziesmu vairs nedziedāja.
Republikāņi jau sen ir bijuši alternatīvo energoresursu visai nikni pretinieki, lielā mērā tāpēc, ka fosilo energoresursu industrija allaž ir bijusi itin dāsna ziedotāja republikāņu politiķu kampaņām. 2016. gadā Hilarija Klintone sev nebūt nepalīdzēja ar atzinumu, ka ogļu industrija ir milzīgi piesārņojoša, un tāpēc tai būtu jāpieliek punkts.
Viņas oponentam Trampam atlika tikai bazūnēt, ka viņš būs tas, kurš glābs un attīstīs ogļu industriju līdz nepieredzētiem augstumiem. Tāpat kā tas bija ar vairumu minētā cilvēka solījumu, tas bija absolūts fufelis. Ogļu industrija nudien ir smagi piesārņojoša, un vismaz Amerikā tā ir ļoti ātri zaudējusi savu klientu bāzi. Tramps tur neko nevarēja darīt lietas labā.
Savukārt attiecībā uz vēja enerģiju, lūk, ko prezidents Tramps uzrunā 2019. g. decembrī paziņoja par vēja dzirnavām: “Es nekad neesmu sapratis vēju. Vai zināt, es ļoti labi pazīstu vēja dzirnavas. Tās ir trokšņainas. Tās nogalina putnus. Vai gribat redzēt putnu kapsētu?
Kādreiz ejiet paskatīties, kas ir zem vēja dzirnavām. Jūs redzēsit vairāk putnu nekā jebkad esat redzējuši savā mūžā. Lielākoties šīs turbīnas ražo Ķīnā un Vācijā, bet tās ražo, ja jums labpatīk, ar milzīgiem tvaikiem. Milzīgiem tvaikiem. Gāzes izplūst atmosfērā. Jūs zināt, ka mums ir pasaule, vai ne? Zeme ir mazītiņa salīdzinot ar visumu. Milzīgi, milzīgi tvaiku un visa pārējā daudzumi.
Cilvēki runā par dioksīda kājas nospiedumu. Šie tvaiki plūst gaisā, vai ne? Tie plūst. Neatkarīgi vai runa ir par Ķīnu vai Vāciju, tie plūst gaisā. Tas ir mūsu gaiss, viņu gaiss, viss kas pēc kārtas, vai ne? Jūs tās visas redzat. Tās ir dažādās krāsās. Tās ir visai baltas, bet viena ir oranži balta. Tā ir mana mīļākā krāsa, oranžā krāsa.”
Bijušajam ASV prezidentam raksturīga vāvuļošana. Vēja dzirnavām ar sēra dioksīdu nav pilnīgi nekāda sakara, arī tvaikus tās nekādus nerada. Par putniem prezidentam bija daļēji taisnība, ja putns ietriecas vēja dzirnavās, kaitējums būs putnam un nevis dzirnavām. Taču šī ir cīņa, kuru republikāņiem ir lemts zaudēt.
Amerikā tagad ir jauns prezidents Baidens, kurš nesen paziņoja, ka līdz 2030. gadam visi Amerikas federālās valdības spēkrati būs ar elektriskiem dzinējiem, degviela vairs netiks izmantota nemaz. Parasti lielās naftas un degvielas kompānijas pret šādu paziņojumu būtu izturējušas nicinoši, taču lielās pandēmijas dēļ tām ir radušās ievērojamas problēmas vienkārši tāpēc, ka bez lidmašīnām un avioindustrijas nav noieta.
Un droši vien tāpēc Amerikas lielie autoražotāji pēc prezidenta Baidena paziņojuma visi pacēla rociņas un teica mēs arī, mēs arī virzāmies elektrisko automobiļu virzienā, mēs, prezidenta kungs, ar jums vēlamies sadarboties.
Patīk tas kādam vai nepatīk, bet klimata maiņa ir īsta lieta un īsta problēma. Pagājušais gads vidēji bija siltāks par iepriekšējo. Iepriekšējais gads vidēji bija siltāks par iepriekšējo. Sākot ar 2015. gadu, ikkatrs gads ir bijis siltāks par iepriekšējo. Var likties, kāda nelaime? Taču tas ietekmē pasaules lielos ledājus, un tas situāciju padara vēl bīstamāku.
Arī mūsu valstī ir cilvēki, kuri sakās neticam domai, ka ar klimatu nekas īpašs nenotiek. Taču saprātīgiem cilvēkiem tomēr ir vērts padomāt par to, kādu pasauli pašreizējā paaudze atstās nākamajām paaudzēm. Apgalvot, ka alternatīvie energoresursi ir kaut kā bīstami un nepieņemami?
To atstāsim republikāņiem Amerikā, un dievs ar viņiem. Mūsējā ir salīdzinoši zaļa valsts, jo lielu procentu energoresursu nodrošina hidroenerģija. Taču klimats robežas nepazīst. Reizēm tas var būt ļoti skarbs nudien. Un tādos gadījumos ir daudz labāk, ja pārvaldes sistēma ir racionāla, ar ko gribu teikt — ne tāda, kāda patlaban ir Teksasā.
Komentāra rakstīšanas dienā Teksasā jau bija plus 15 grādu, bet tāpēc, ka krīzes laikā arī apstājās ūdens filtrēšanas sistēmas, vēl kādu laiku teksasiešiem būs jāuzvāra pārtikā lietojamais ūdens, pirms tas būs drošs. Lūk, politiskās nekompetences rezultāts.
