Kārlis Streips: Mēs Latvijā to tik ļoti nejūtam, bet pēdējo gadu laikā laika apstākļi daudzviet pasaulē ir sākuši trakot 0
Rakstu komentāru svētdien, 16. jūlijā. Jau pāris dienu garumā laika prognozes sistēma manā datorā solīja, ka šodien ārā būšot +30 grādu, un pēcpusdienā tādi arī uzradās. Tiesa, sistēma arī solīja, ka ap 20.00 būšot pērkona negaiss. Ja vien tas nebūs tāds, kas izsitīs korķus un elektrību, ar par to īpaši nesērošu.
Uz nākamo nedēļu, kuras laikā, starp citu, katru vakaru pēc trīs nedēļu pauzes telekanālā TV24 būs skatāms raidījums “Vēlais ar Streipu,” dators attiecīgi sola +20 rīt, pirmdien, un tad visas nākamās četras dienas katru dienu +21 grāds. Pa lielam bez nokrišņiem. Jauki.
Citur pasaulē patlaban ar laika apstākļiem nemaz tik jauki nav. Pagājušajā nedēļā, kad biju ciemos pie māsām Čikāgā, ierados divas dienas pēc tam, kad Ilinoisas štata lielākajā pilsētā gaisa kvalitāte bija pati sliktākā visā pasaulē. Iemesls tam bija fakts, ka Kanādā jau labu laiku plosījās liels skaits meža ugunsgrēku, kuru radītos dūmus un sodrējus vējš nesa dienvidu virzienā. Lidmašīnai nosēžoties Čikāgas lidostā ķīķerēju, ķīķerēju. Varbūt debesis izskatījās mazliet oranžākas nekā parasti, bet elpot grūti nebija, un līdz ar to no šādām nepatikšanām izspruku. Kā vēstīju komentārā pagājušajā nedēļā, lietus vētra izjauca plānus doties uz beisbola spēli, bet citādi desmit dienu laikā laika apstākļi Čikāgā nebija ārpus kārtas.
Toties pagājušās nedēļas laikā manā dzimtenē ir bijuši lieli un redzami kontrasti starp vienu valsts daļu un citu. Amerikas ziemeļaustrumiem vienas vai divu dienu laikā uzkrita vairāk lietus nekā parasti mēneša vai divu laikā, un rezultāts daudzviet bija masīvi plūdi, jo zeme bija piesūkusies pilna, un ūdenim no pārplūdušām upēm un strautiem bija jādodas citā virzienā. Vermontas štata galvaspilsēta Montpeljē principā pārplūda pavisam. Vēl komentāra rakstīšanas dienā piecas dienas pēc procesa sākuma daudzviet ASV ziemeļaustrumos pastāvēja oficiāli brīdinājumi par plūdu iespējamību, kā arī par briesmām, kādas saistāmas ar applūdušām teritorijām.
Amerikas dienvidrietumos, savukārt, gaisa temperatūra pagājušās nedēļas laikā ir bijusi nudien augsta. Arizona, Kalifornija, Ņūmeksika – tie visi ir štati, kuros pēdējā pusgadsimta laikā daudzas mazpilsētas ir kļuvušas par lielpilsētām vienkārši tāpēc, ka daudziem amerikāņiem patīk dzīvot tur, kur principā ziemas nav vispār.
Taču pēdējās nedēļas laikā Arizonas galvaspilsētā Fīniksā katru dienu gaisa temperatūra ir sasniegusi 110 grādus Fārenheita skalā vai vairāk. 110 F, tie ir +43,3 grādi Celsija skalā. Pat nakts tumsā Fēniksā gaisa temperatūra nav samazinājusies zem +32 grādiem. Hidrometeorologi prognozē, ka nākamās nedēļas laikā Fīniksā tiks uzstādīts jauns rekords attiecībā uz dienu skaitu pēc kārtas, kurās ir bijušas tik milzīgi augstas gaisa temperatūras.
Floridā savukārt piekrastes okeāna un Meksikas jūras līča ūdens pagājušajā nedēļā pāris reizes sasila līdz gandrīz +38 grādiem. Siltāks ūdens okeānā nozīmē spēcīgāku orkānu un tropisku vētru veidošanu. Pērn septembrī Floridai trāpīja orkāns Ians, kurš nogalināja 150 cilvēkus un radīja postījumus, kuru vērtība aprēķināta ap 113 miljardiem dolāru.
Orkānu sezona Atlantijas okeānā vēl īsti nav sākusies, bet paredzams, ka Ianam līdzīgas vētras nāks biežāk un nevis retāk. Turklāt pēdējo gadu laikā no Floridas pilnībā ir aizgājuši vairāki lieli nekustāmā īpašuma apdrošināšanas uzņēmumi vienkārši tāpēc, ka ar klimata maiņu saistītu briesmu ir kļuvis tik daudz, ka firmas to vairs vienkārši nevar atļauties.
Nav runa tikai par Ameriku. Šodien laikrakstā The Guardian bija materiāls ar virsrakstu “Pasaule piedzīvo karstāko nedēļu visas pierakstītās vēstures laikā un prognoze ir, ka tas nebeigsies.” Materiālā kā tādā konstatēts, ka nedēļa no 3. līdz 10. jūlijam vidēji pasaulē bija karstākā pēdējo 120 tūkstoš gadu laikā – tā tur bija rakstīts, lai gan pirms 120 tūkstošiem gadu, protams, nebija nedz hidrometeorologu, nedz arī laikrakstu.
Toties 2023. gadā laikraksts varēja rakstīt par pastāvošo situāciju. Arī materiāls par notiekošo Fīniksā bija laikrakstā The Guardian. Tur bija konstatēts, ka vislielākās problēmas ir pilsētas bezpajumtniekiem. Jebkurš cilvēks, kurš ir bijis Amerikā, zina, ka gaisa kondicionēšana tur ir visuresoša, bet tas, protams ir telpās, un bezpajumtniekiem Fīniksā patlaban ir jātiek galā ar faktu, ka spilgtā saule konkrēti trotuārus ielas karsē līdz pat 71,1 grādam Celsija skalā.
Pērn no lielā karstuma Fīniksā bojā gāja 425 personas. 56% no tām bija bez savas mājvietas. Pilsēta ir centusies. Atvērti publiski centri ar kondicionēšanu, kur cilvēki var atvēsināties. Labdarības grupas nākušas ar ūdeni un citām pirmās nepieciešamības precēm. Taču tas nav un nevar būt mūžīgs risinājums.
Eiropā patlaban ir meža ugunsgrēki Horvātijā un Spānijā. Grieķijas galvaspilsētā Atēnās komentāra rakstīšanas brīdī (svētdien plkst. 17.38 pēc Latvijas laika) bija +35 grādi. Pēdējo dienu laikā pa dienu nācies slēgt pieeju Akropolei un citām populārām tūrisma vietām Atēnās un ne tikai Atēnās.
Mēs Latvijā to tik ļoti nejūtam, bet ir fakts, ka tieši pēdējo gadu laikā laika apstākļi daudzviet pasaulē ir sākuši trakot tā pa īstam. Lielāks karstums, bieži vien – pavisam ekstrēms. Plašāki meža un cita veida ugunsgrēki. Spēcīgākas un arvien spēcīgākas dažāda veida vētras u.tml.
Un nepārprotams – pilnībā nepārprotams ir fakts, ka mūsu pasaules klimats ir mainījies ļoti ievērojami kopš tā dēvētās industriālās revolūcijas pirmsākumiem 18. gadsimta otrajā pusē, un visu laiku kopš tam cilvēki apkārtējā vidē ir gāzuši pilnīgi visu ko bez izņēmuma un bez jebkādas aiztures vispār.
Lielākie grēkāži šajā kontekstā ir fosilie energoresursi, jo to dedzināšana rada milzīgus daudzumus sēra dioksīda un citu piesārņojošu vielu, kuras ir bīstamas ne tikai videi, bet arīdzan cilvēkiem. Tā dēvētajās attīstības valstīs Āzijā un Āfrikā ir daudzas pilsētas, kurās gaisa kvalitāte ir ļoti slikta vienkārši tāpēc, ka tur ir daudz spēkratu, un daudzos gadījumos tie nebūt nav aprīkoti ar ierīcēm, kuras samazina kaitīgo izmešu daudzumu.
Āzijas milzīgajās metropolēs, kad pienāca laiks likt maskas uz sejas sakarā ar Covid-19 pandēmiju, nevienam par to nebija nekādu jautājumu, jo cilvēki jau sen bija tādas nēsājuši sakarā ar masīvo gaisa piesārņojumu.
Viena milzīga problēma šajā kontekstā ir fakts, ka pasaules milzīgajām naftas un citu fosilo energoresursu kontekstā mērķis ir tikai viens, un tas nav samazināt kaitējumu, kādus šīs vielas rada. Vienīgais mērķis ir peļņa. Saūda Arābijas lielākais naftas uzņēmums pērn nopelnīja 590 miljardus dolāru. Rietumos lielākais naftas uzņēmums ir Exxon Mobil – pērn 386,8 miljardi dolāru ienākumos un 52 miljardi peļņā. Pērn tās izpilddirektors algā saņēma gandrīz 36 miljonus dolāru, kas bija par 52% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Iemesls šim pieaugumam bija gana prozaisks – sankcijas pret naftas uzņēmumiem Krievijā, visvairāk pēc genocīda sākuma Ukrainā, naftas uzņēmumiem citur pasaulē deva jaunas un krietni plašākas iespējas.
Zinātnieki par šo lietu ir brīdinājuši jau kopš 19. gadsimta beigām. Zinātnieks vārdā Svante Arēniuss Zviedrijā bija pirmais, kurš jau 1896. gadā pareģoja, ka sēra dioksīda daudzumus atmosfērā varētu ievērojami mainīt zemes temperatūru “pateicoties” siltumnīcas efektam. 1938. gadā zinātnieks Gijs Kalendārs Anglijā, kurš patiesībā bija amatieris, nevis profesionālis, pirmoreiz pierādīja, ka sēra dioksīda daudzums atmosfērā zemes lodi padara siltāku.
1957. gadā amerikāņu zinātnieks Rodžers Revelle publicēja ziņojumu, kurā viņš rakstīja, ka pasaules okeāni nespēj absorbēt visu sēra dioksīdu, kādu rada cilvēce un tāpēc vielas daudzums atmosfērā var pieaugt pat ļoti ievērojami. Trīs gadus pēc tam zinātnieks Čārlzs Kīlings publicēja citu ziņojumu, kurā konstatēts ikgadējs sēra dioksīda daudzuma pieaugums pasaules atmosfērā.
1965. gadā zinātnieku grupa ASV prezidentam Lindonam Džonsonam iesniedza brīdinājumu, ka cilvēce piedalījās “milzīgā ģeofiziskā eksperimentā” dedzinot fosilos energoresursus un līdz ar to piepildot atmosfēru ar “neredzamu piesārņojumu.” Taču naftas kompānijām bija ļoti aktīvi atbalstītāji, un tie ASV valdību pārliecināja, ka tā nav taisnība.
1995. gadā bija pirmā Apvienoto Nāciju organizācijas konference par klimata maiņu Berlīnē. Laikā kopš tam šādas konferences notikušas katru gadu. Jau 1996. gadā Ženēvā pasaules valstis piekrita, ka doma par klimata maiņu bija pierādīta. Delegāti aicināja pasaules valstīm būt “elastīgām” attiecībā uz risinājumiem, bet arī pieprasīja juridiski saistošus mērķus vidēja termiņā.
Liels sasniegums bija Kioto konferencē 1997. gadā, kad gandrīz visas pasaules valstis piekrita mērķim, samazināt siltumnīcas gāzu daudzumu nākamo gadu un desmitgažu laikā. Attīstības valstīm tapa dotas atlaides, un tapa ieviest tā dēvētā “emisiju apmaiņas” sistēma, kuras ietvaros minētajām valstīm tapa dots ekonomiska rakstura atbalsts, ja tās piekrita samazināt attiecīgās emisijas.
Nelaime tajā visā ir fakts, ka Kioto līgumā bija paredzēts, ka vidējā gaisa temperatūra pasaulē nepaaugstināsies par vairāk nekā 1,5 grādiem Celsija skalā, jo dalībvalstis attiecīgajā līmenī samazinās siltumnīcas gāzu emisijas. The Guardian materiālā, kāds minēts komentāra sākumā, bija teikts, ka visticamāk šis līmenis tiks sasniegts šogad vai nākamgad, un tas nozīmēs “meteoroloģiskas pārmaiņas, kuras varētu radīt neatgriezeniskas pārmaiņas pasaules laika apstākļos.”
Pērn vairāk nekā 61 tūkstoši cilvēku Eiropā nomira nenormāli augstu gaisa temperatūru rezultātā. Paredzēts, šogad šis skaits vēl tikai pieaugs, visvairāk valstīs, kas ir Vidusjūras teritorijā – Grieķija, Spānija, Itālija. ANO ģenerālsekretārs jau ir pateicis, ka klimata maiņa ir kļuvusi “nekontrolējama,” un, ja netiks sperti lieli soļi fosilo energoresursu emisiju samazināšanā, tas nozīmēs “nudien katastrofisku situāciju.”
The Guardian citēja klimata zinātnieku Lielbritānijā sakām šādi: “Nevienam nebūtu jābūt pārsteigtam par faktu, ka visā pasaulē temperatūra bijusi augsta. Tas skarbi atgādina to, ko esam jau sen zinājuši, un šī ekstrēmā situācija turpināsies līdz brīdim, kad apturēsim siltumnīcas gāzu daudzumu atmosfērā palielināšanu.”
Amerikā Kongresa Demokrātu partijas pārstāvji pērn pirmoreiz daudzu gadu laikā apstiprināja plašu finansējumu klimata maiņas risināšanai. Laikā kopš tam republikāņi ir centušies šo finansējumu likvidēt, taču vismaz līdz šim tas nav izdevies. Amerikā un arī Eiropā notiek plašs darbs alternatīvu energoresursu attīstībā. Vējš, saule, ūdens – tās ir tās trīs lielās jomas, kurās energoresursi ir pieejami bezgalīgi, plus vēl tie nerada piesārņojumu.
Latvija ir salīdzinoši “zaļa” valsts. Mēs lielu daudzumu energoresursu saņemam no hidroelektrostacijām uz Daugavas un citām upēm. Ļoti daudz mūsu zemes sedz meži, kuri absorbē daudz sēra dioksīda un līdz ar to palīdz situācijas remdināšanā.
Taču joprojām Dabas māte daudzviet pasaulē trako, un tas rada jautājumu par to, kādu zemeslodi pašreizējās paaudzes atstās nākamajām paaudzēm. Latvija ir solījusi ogļu dioksīda emisijas laikā līdz 2030. gadam samazināt par 6% salīdzinot ar 2005. gada līmeni.
Tas nav neiespējams mērķis. Nupat Latvijā izskanējusi diskusija par to, vai ir iespējams valstī ieviest pietiekami plašu uzlādes tīklu, lai krietni palielinātu elektrisko automobiļu skaitu, kuri ir krietni nepiesārņojošāki, nekā spēkrati, kuri izmanto degvielu. Laiks rādīs, kas no tā visa sanāks mūsu valstī un pasaulē. Taču šovasar ir skaidrs – situācija skarba, situācija draudoša, situācija atbaidoša.
