Kārlis Streips: “Mēs dzīvojam laikmetā, kurā lielais krievu lācis atkal ir parādījis savus nagus. Varam visi cerēt un lūgt Dievu” 0
Jau labu laiku tiem, kuriem nepatīk tas, ko ar Tviteri ir pastrādājis kretīns no Dienvidāfrikas, ir bijusi iespēja iesaistīties citā sociālā tīklā, proti, Bluesky. Es pats tā izdarīju jau pirms kāda laiciņa, un šonedēļ komentāru sākšu ar kaut ko, ko atradu tur.
Fotogrāfija ar meiteni ar sarkaniem matiem un tekstu “Čau, tā esmu es – Pandora. Lūk, jaunais video, kurā es atveru kasti.” Dāma, kura attēlu ievietoja portālā, pierakstīja pati savu tekstu: “Man tieši patlaban kaut kā šķiet, ka attēls ir itin piemērots.”
Pandora bija tēls sengrieķu mitoloģijā. Viņa bija pirmā sieviete uz zemes, un pūrā sengrieķu dievi viņai iedeva tvertni. Tautā ir iegājies jēdziens “Pandoras kaste,” lai gan vēsturnieki ir tendēti domāt, ka sengrieķu vārds patiesībā nozīmēja urna vai tamlīdzīga tvertne, kuru sengrieķi izmantoja dažādos rituālos. “Kaste” – tas ir tāds prastāks vārds.
Taču kaste vai urna vai kaut kas cits, stāsts ir par to, ka tajā bija ietverts viss pasaules ļaunums, un Pandorai cieši piekodināts, to nekad nevērt vaļā.
Negribu teikt, ka tikai sievietes ir pārmērīgi ziņkārīgas būtnes, bet visi skolas bērni zina, ka Pandora savu kasti atvēra, un tas ir iemesls, kāpēc mūsu pasaulē ir tik ļoti daudz negāciju.
“Man tieši patlaban kaut kā šķiet, ka attēls ir itin piemērots.”
Nevaru nepiekrist, un centrā tam, ka pasaulē viss šķiet ejam pa gaisu, ir viens konkrēts cilvēks Amerikā, kura vārds ir Donalds Džons Tramps.
Pašmājās šis cilvēks saorganizēja ministru kabinetu ar pilnībā nekompetentiem cilvēkiem. Aizsardzības ministrs pirms tam bija pļāpāšanas raidījuma viens no vadītājiem Republikāņu partijas propagandas kanālā Fox News.
Par ASV izlūkdienestu vadītāju Tramps izvēlējās sievieti, kuru Kremļa fašista propagandas kanāls RT ir aprakstījis ar vārdiem “mūsu Talsija,” jo viņa ir bijusi nenogurdināms papagailis, kurš atkārto Kremļa fašista visiecienītāko demagoģiju. Viņa arī bija liels Sīrijas diktatora Asāda fans.
Veselības aprūpes sistēma Amerikā tagad uzticēta cilvēkam, kurš pirmkārt pasaulē ir pazīstams kā trokšņains antivakseris, kurš cita starpā ir apgalvojis, ka vakcīnas rada autismu, ka vakcīnas ir kaitīgākas par slimībām, un pat vakcīna pret poliomielītu ir kaut kādā veidā bīstama.
Šīs “filozofijas” mudinājuma kontekstā Teksasā ir no jauna parādījušās masalas. Infekcioza slimība, kura skaitījās no pasaules izskausta pirms gadiem 20, jo pastāvēja vakcīna.
Covid-19 pandēmija uzskatāmi demonstrēja, ka mūsu pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri tāda vai cita iemesla dēļ ir gatavi noticēt visfantastiskākajām sazvērestības teorijām, un, ja kaut kur sagrābstīta doma, ka vakcīna ir bīstama, tad šis cilvēks, lūk, nevakcinēsies un arī savus bērnus nevakcinēs.
Tā rezultātā bērns saslims ar viegli novēršamu slimību, kura viņa dzīvībai var būt ļoti bīstama. Tas, lūk, tagad būs Amerikas “veselības ministrs.”
Tramps Amerikas pārvaldes sistēmā ir uzvedies kā zilonis trauku veikalā – galvenais ir visu graut un jaukt. Pagājušajā nedēļā minēju lēmumu par labdarības organizācijas US AID likvidēšanu.
Tiesnesis Amerikā pieņēma lēmumu, ka tā nedrīkst, un lika atjaunot visu finansējumu, kāds bija apturēts.
Gandrīz momentā no valstīm pasaulē, kur palīdzība no US AID bija būtiska, sāka pienākt signāli – nē, klīnika Ugandā joprojām ir slēgta. Telefona līnija terorisma upuriem Hondurasā slēgta. Pazudusi programma, kas nodrošināja zāles, kuras ļauj izvairīties no HIV infekcijas.
Tas nozīmē, ka Amerikas jaunā administrācija ir nolēmusi, ka tai ir visas tiesības ignorēt obligātus tiesu spriedumus. Runa nav tikai par US AID. Tāpat Tramps nolēma iesaldēt visus grantus un cita veida finansējumu iekšzemē. Arī tur tiesnesis pateica nē, arī to režīms turpina darīt.
Likvidēta valsts iestāde, kuras uzdevums bija novērst krāpniecību un cita veida nedarbus uzņēmējdarbībā. Iestādi izveidoja Kongress, to finansē Kongress, un tikai Kongresam ir tiesības to likvidēt.
Bet tikai ne Trampa Amerikā. Trampa Amerikā, kā esmu arī minējis citreiz, ASV Augstākā tiesa pērn sapīpējās sazini ko un noteica, ka Amerikas prezidentam ir tiesības darīt da jebko, jo “oficiālo pienākumu” kontekstā nevar būt nedz kriminālapsūdzību, nedz arī tiesāšanas.
Augstākās tiesas priekšā par to, ko tas nozīmē, bija vienkārši vienreizēja diskusija, kurā viena no tiesnesēm pajautāja, vai no tā izriet, ka Amerikas prezidents varētu likt saviem specdienestiem slepkavot dažādus politiskus oponentus?
Un advokāts, kurš pārstāvēja Trampu, principā atbildēja “jā.”
Un te nu Amerika ir. Pērn novembrī tauta nolēma ievēlēt notiesātu noziedznieku, kuram nav nekādu principu vispār un par kura garīgo veselību ir viss iemesls šaubīties. Kadrs, kurš ir devis saprast, ka likums un tiesiskums viņam ir pilnīgi pie pakaļas, jo, ja viņš grib rīkoties, nevienam gailim nav tiesību dziedāt pakaļ.
Savā privātajā soctīklā pirms pāris dienām Amerikas prezidents rakstīja: “Ja prezidents rīkojas, lai glābtu valsti, to nekādi nevar uzskatīt par kriminālnoziegumu.”
No tā izriet, ja prezidents ir nolēmis, ka “valsts glābšanai” ir principā vajadzīga valsts administratīvās un pārvaldes sistēmas degradācija un likvidēšana, tad viss kārtībā, cienītā kundze, jo Augstākā tiesa pateica, ka tā drīkst.
Gribu pieļaut, Kremļa fašists uz to noraugoties ir drusku skaudīgs. Viņam, lai tiktu pie nekontrolētas varas, vispirms bija jātiek vaļā no visas iespējamās opozīcijas. 16. februārī bija pirmā gadadiena kopš fašists nomušīja pretkorupcijas aktīvistu Alekseju Navaļniju. Kremļa fašists pie varas turas tikai ar absolūti represīva aparāta palīdzību.
Bet Amerikā, lūk – amerikāņiem bija iespēja brīvās un demokrātiskās vēlēšanās ievēlēt savu kandidātu, un amerikāņi nolēma ievēlēt notiesātu noziedznieku bez jebkādiem principiem vispār. Amerikāņi zināja, kas tas par putnu, un nolēma davai, pamēģināsim vēlreiz.
Dievs ar amerikāņiem, kuriem nāksies tagad smagi ciest. Priekšvēlēšanu laikā Tramps nepārtraukti vāvuļoja par domu, ka pārtikas preču cenas bija pārāk augstas, un, ja viņš atkal kļūs par prezidentu, tad pašā pirmajā dienā amatā viņš rīkosies tā, lai pārtikas preču cenas būtu krietni zemākas, un inflācijas vairs nebūs vispār.
Tā vietā konkrēti olu cenas Amerikā ir kāpušas debesīs. Tam gan nav īpaša sakara ar Trampu, vienkārši Štatos ir sākusies putnu gripas epidēmija, kuras rezultātā nācies izkaut miljoniem dējošu vistu.
Tramps turpina apgalvot, ka olu cenu galvenais vaininieks bija viņa priekštecis Baidens. Baidens vainīgs, lai gan laikā kopš Trampa inaugurācijas cena ir teju vai dubultojusies. Amerikāņi ir sākuši jokot, ja gribēsi omleti, nāksies ņemt aizdevumu no bankas.
Trampa “politika” par sistēmas graušanu, kā minēju, pirmkārt būs kaitīga amerikāņiem. Diez vai viņi balsoja par represīvu autokrātu, kurš kļūs līdzīgs Kremļa fašistam.
Taču nelaime te ir tāda, ka Amerika diemžēl neatrodas pavisam izolēta no pārējās pasaules. Vēstures gaitā ir bijuši brīži, kad Amerika pasaulei ir nākusi palīgā. Šis nav viens no tādiem brīžiem.
Nupat aizgājušajās brīvdienās Vācijā bija gadskārtējā Minhenes drošības konference, kur cita starpā arī uzradās ļaudis no jaunās administrācijas Vašingtonā. Konferencē centrāls elements bija Ukraina un Kremļa fašista genocīds, un visi gaidīja, ko pateiks jaunie kolēģi no Vašingtonas.
Nebija ilgi jāgaida. Amerikas savienoto valstu aizsardzības ministrs atklātā tekstā pateica, ka Ukrainai nebūs nekādu cerību atgūt teritorijas, kuras Kremļa fašists tai ir atņēmis, un doma, ka Ukraina kādreiz varētu kļūt par NATO dalībvalsti – par to visi var aizmirst, jo tā tas nekad nenotiks.
Nebija gandrīz neviena novērotāja, kurš nepiefiksēja, ka tas nozīmēja padošanos Kremļa fašista priekšā pat pirms sākušās sarunas par konflikta izbeigšanu.
Tieši to Kremļa fašists grib – saglabāt Krimu un tās teritorijas, kuras īsi pirms “speciālās militārās operācijas” sākuma viņš vienpersoniski pasludināja par “neatkarīgām” valstīm. Un nodrošināt, ka Ukraina paliks neitrāla un vāja valsts bez starptautiskām saitēm. Visticamāk tāpēc, ka tādu kaut kad pēc gadiem būs vieglāk pievākt sev.
Amerikas aizsardzības ministrs bija tas, kurš pateica, ka fašistam uz to ir visas tiesības. Pandora ar savu kasti smējās un smējās.
Amerikas jaunais viceprezidents savukārt atrada par vajadzīgu mājastēviem Vācijā un Eiropā pateikt, ka viņi neko nesaprot no demokrātijas. Vācijā vajag aizmirst par vēsturiskām fobijām. Radikāli labējā partija Alternatīva Vācijai nekas slikts nav. Jā, kādreiz Vācijā darbojās slepkavnieciski nacisti, bet tas taču bija sen, kāpēc par to domāt mūsdienās?
Amerikas viceprezidents arī ieminējās par Rumāniju, sakot, ka arī tur demokrātija šķiet esam uz sabrukšanas robežas. Kāpēc?
Tāpēc, ka pagājušajā gadā Rumānijā bija vēlēšanas, kurās nepārprotami, krasi un vulgāri iejaucās Kremļa fašista hakeri un uzbrucēji.
Rumānijas konstitucionālā tiesa nolēma, ka tas bija pietiekams iemesls vēlēšanu rezultātu likvidēšanai. Jaunas vēlēšanas būs 4. maijā.
Amerikas viceprezidents pasaules drošības grandu priekšā paziņoja, ka specdienestu ziņojums par Kremļa fašista iejaukšanos Rumānijas vēlēšanās bija “nenopietns.”
Citiem vārdiem sakot, Amerikas viceprezidents netic, ka Kremļa fašists iejaucās Rumānijas vēlēšanās. Jo Trampa administrācija, lūk, ar Kremļa fašistu grib pa labam. Nekad tās pārstāvji nenāks ar apgalvojumu, ka režīms Maskavā ir kaut kā nogrēkojies.
Pandora ar savu kasti smejas un smejas.
Centrālā figūra Amerikas režīmā ir nākusi ar savām gaisīgajām pārdomām konkrēti par Ukrainu un tās nākotni.
Tajā skaitā brīvdienās paziņojot, ka kaut kad pavisam drīz Saūda Arābijā tiksies pārstāvji no Krievijas federācijas un no Amerikas Savienotajām Valstīm runāt par to, kā nonākt līdz kopsaucējam par kara izbeigšanu.
Nav jābūt ģeopolitikas ekspertam, lai konstatētu, ka minētajā dalībnieku sarakstā nav Ukrainas Republikas vārda.
Citiem vārdiem sakot, Amerikas fašists un Kremļa fašists grib visu sarunāt savā starpā, un Ukrainai būs jāpieņem tas, ko abi fašisti ir nolēmuši.
Laimīgā kārtā gan Ukraina, gan arī citi ir sākuši pierādīt, ka tie nav gatavi šādu attieksmi akceptēt.
Amerikā demokrātiem un citiem labiem cilvēkiem nav īpaši daudz iespēju, jo Republikāņi patlaban kontrolē abas Kongresa palātas un Balto namu un lielā mērā arī Augstāko tiesu.
Republikāņi par sava varoņa ekscesiem nesaka pilnīgi neko. Viens senators jautājumā par US AID likvidēšanu pateica kaut ko vienkārši fantastisku. “Jā, tehniskā nozīmē tas ir likuma pārkāpums, bet nedomāju, ka kādam par to būtu īpaši jāuztraucas.”
Vienkārši vienreizējs atzinums no vēlētas amatpersonas demokrātiskā valstī – likumu nevajag pārkāpt, bet, ja tā dara “savējais,” tad tas nekas.
Tiesa, senators pārstāv to pašu iestādi, kura uzskata, ka sievietei, kura ir pietiekami populāra Kremļa fašista propagandas apcirkņos, vajadzētu turpmāk vadīt visus Amerikas specdienestus. Kas gan tur varētu saiet dēlī?
Nobalsoja par radikālu antivakseri veselības ministra amatam, un bērni Teksasā ir sākuši mirt no masalām.
Nākamās vēlēšanas Amerikā būs 2026. g. 3. novembrī. Demokrāti cer atgūt kontroli Kongresa apakšpalātā un uzlikt vismaz kaut kādas bremzes tam, ko grib darīt republikāņu kolēģi Kongresā un viņu lielais fīrers Baltajā namā.
Līdz tam gan vēl jānodzīvo gads un astoņarpus mēneši. Jācer, ka līdz tam brīdim Trampam nebūs izdevies Ameriku sagraut pavisam.
Bet pa to laiku ārpasaule ir spiesta reaģēt uz viņa marasmu. Tūdaļ pēc Minhenes konferences astoņi prezidenti no Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm nāca ar paziņojumu, ka tie turpinās aizstāvēt Ukrainu un tās tiesības uz suverenitāti.
Lielbritānijas premjers braši solīja trīs miljardus mārciņu palīdzībā Ukrainai ikkatru gadu līdz pat 2030. gadam un pat pirmoreiz ierunājās par domu, ja Ukrainā kādreiz būs vajadzīgi miera uzturētāji, premjers būtu gatavs turp arī sūtīt karavīrus no savas valsts.
Ārpasaules reakcija uz Kremļa fašista genocīdu allaž ir bijusi tāda. Nevaram sūtīt smagos ieročus, tā būtu “eskalācija.” Reiz saprasts, ka tās ir muļķības, nākamais “arguments” – nevaram sūtīt kara lidmašīnas. Labi, ja reiz kara lidmašīnas, tad vismaz noteiksim, ka tās nevar lietot triecieniem Krievijas iekšienē.
Patlaban ārpasaulei ir jārēķinās ar smagi nokavētām izdevībām pēdējo trīs gadu laikā pirms Amerikā atkal pie varas tika kadrs, kurš ir nepārprotams Kremļa fašista pakaļas bučotājs ar visu no tā izrietošo.
Kremļa fašists ļoti cer, ka solidaritāte Eiropā nav pamatīga. Viņš zina, ka jau sen Ungārijā pie teikšanas ir bijis līdzīgs autokrāts, kurš pie jebkuras izdevības būs gatavs slavēt Krieviju kā visa labā citadeli.
Līdzīga attieksme arī dzirdēta no Slovākijas. Vācijā jaunnedēļ būs vēlēšanas ar jautājumu, kādi būs rezultāti jau minētajai Alternatīva Vācijai partijai. Aptaujas liecina, varētu būt ap 20% atbalsta. Polijā patlaban ir fermeri, kuri ir nikni par faktu, ka Eiropa ir ļāvusi importēt graudus un citas lauksaimniecības preces no Ukrainas, tā graujot poļu zemnieku konkurētspēju.
Polijā valsts prezidenta vēlēšanas paredzētas 18. maijā. Arī tur varētu atrasties kāds, kas braši stāvēs kopā ar civilizāciju, vai arī kāds kurš bildīs, ka nemaz tik slikts tas Putins nav, Ukraina droši vien ir korumpēta nacisma bedre u.tml.
Eiropas savienībā galvenā jautājumos par ārlietām un drošību ir kādreizējā Igaunijas premjere Kaija Kallasa, kurai lieki teikt nekādu ilūziju par to, kas ir Kremļa fašists un uz ko viņš ir spējīgs, nav.
Taču ES lēmumus pieņem vienbalsīgi. Vienā gadījumā jautājumā par jaunu sankciju paketi pret Kremļa fašistu bija burtiski jāpagaida līdz brīdim, kad Ungārijas fīrers aizgāja uzpīpēt vai pačurāt, lai pieņemtu vajadzīgo lēmumu.
Kanādā tādu ierobežojumu nav. Kanādieši ir solījuši, ja Tramps liks tarifus, tad arī kanādieši tā darīs, bet atšķirībā no ASV tarifiem, kuri būtu universāli, Kanāda tarifus liks tikai uz tādām precēm, kādas ražotas tajos ASV štatos, kuros pie saimniekošanas ir Trampa republikāņi.
Sporta spēlēs starp abām valstīm kanādieši ir lustīgi aurojuši un saukuši “bū” tad kad atskan Amerikas valsts himna. Tas ir mazliet nepieklājīgi, bet šajā gadījumā pilnībā saprotami.
Arī atsevišķi amerikāņi saprot, ka labi nav. Komentāra rakstīšanas dienā lasīju materiālu par mazpilsētu Aļaskā, kuras mērs pagājušajā nedēļā nosūtīja Valentīna dienas vēstulīti kolēģim mazliet lielākā pilsētā pāri robežai Kanāda, bilstot, ka Vašingtonā varbūt ir kadri, kuri grib attiecības starp valstīm izjaukt, bet mēs taču tā nedarīsim, vai ne tā? Mūsu starpā ir cilvēciskas un sociālas saites, kādas pastāvējušas jau daudzu gadsimtu garumā. Ziemā, kad ir sacīkstes uz ledus, piedalāmies mēs, un piedalāties arī jūs.
Mērs no Kanādas pilsētas atbildēja ar apmēram tādiem pašiem sentimentiem.
Un Pandorai ar savu kasti nācās mazliet nosarkt un nokaunēties.
Komentāra beigās arī gribu pieminēt faktu, ka Lietuvā 16. janvārī bija neatkarības dienas atzīmēšana. Tajā skaitā ar gājienu un koncertiem un paziņojumu, ka šis 2025. gads leišiem būs “tautas dziesmu gads.” Jauki.
Šogad ir 107 gadi kopš 1918. gada, kad vispirms neatkarību pieteica Lietuva un drīz pēc tam Igaunija un pēc tam vien 18. novembrī mūsu dārgā valsts.
Padomju savienības brukšanas laikā Lietuva bija pirmā, kura pateica nē, mēs gribam būt neatkarīgi. Tas bija 1990. gada 11.martā. Igauņi sekoja 30. martā, un šajā gadījumā Latvija drīz pēc tam 4. maijā.
Mēs labi zinām, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Paldies Dievam, 2004. gadā NATO militārā alianse pārvarēja sevi ar lēmumu, ka trīs mazas valstiņas ar pavisam pieticīgiem bruņotajiem spēkiem būs labas sabiedrotās Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas ietvaros.
Varam saprast, ka Kremļa fašists galu galā varēs saglabāt okupētās teritorijas un vismaz paredzamajā nākotnē novērst Ukrainas tālākas attiecības ar NATO, tad ar to viņam nepietiks. Gandrīz garantēti nākamā būtu Moldova ar Piedņestru un Gruzija ar Abhāziju un Dienvidosetiju.
Arī bez tā nav iemesla nedomāt, ka pēc pamiera noteikšanas Kremļa fašista galvenais mērķis nebūtu savu spēku atjaunošana, lai pēc pāris gadiem pamēģinātu atkal.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā lielais krievu lācis atkal ir parādījis savus nagus. Varam visi cerēt un lūgt Dievu, ka civilizētās pasaules spēja tam stāvēt pretī izrādīsies pamatīgāka nekā lāča spēja kaitēt citiem.
Tā šķiet, ka vismaz pagaidām tas būs jāizdara bez pašproklamētas “demokrātijas citadeles” līdzdalības. Bet fīrers, lai arī šoreiz daudz “spēcīgāks,” nekā viņš bija pirmā termiņa laikā no 2017. līdz 2021. gadam, nespēs pārvarēt visu pasauli pēc kārtas.
Un pats galvenais, ko mums te atcerēties: Vienīgā valsts, kurai ir tiesības lemt par Ukrainas nākotni, ir pati Ukraina. Ārpasaule var palīdzēt apturēt Kremļa fašista agresiju, bet tā nevar sarunāt miera darījumu bez Kijivas (un Eiropas) piedalīšanās.
Nedosim Pandorai papildu iemeslu smieties.
