Kārlis Streips: Maskavā jau no paša sākuma pučisti pieļāva fatālu kļūdu 46
1991. gada 21. augusts. Latvijas Republikas Augstākās Padomes rīta plenārsēde.
Priekšsēdētājs [AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs]: Lūdzu apliecināt savu klātbūtni zālē ar reģistrēšanos. Lūdzu rezultātu: 99 deputāti, 100 … 101 … 102 deputāti ieradušies. Apspriežam šīsdienas mūsu darba kārtību. Lūdzu, deputāts Dinevičs [Jānis Dinevičs, Tautas frontes frakcijas priekšsēdētājs].
Dinevičs: Es gribētu Latvijas Tautas frontes frakcijas vārdā teikt, ka pašreiz ir ļoti sarežģīta situācija, un ņemot vērā to, ka pretējā frakcija un tās vadītājs vakar viennozīmīgi paziņoja, ka viņi paraksta dokumentu, ka ir parakstījuši dokumentu, kurā viņi šo kliķes apvērsumu padara par likumīgu, es gribētu lūgt mūsu plenārsēdes vadību pārtraukt šo plenārsēdi, lai varētu noturēt frakcijas sēdi, līdz pulksten 12.00.
Priekšsēdētājs Paldies. Lūdzu, deputāte Buķele.
[Emerita] Buķele: Kolēģi, es atvainojos, varbūt jūs jau to pārrunājāt. Es nācu kājām cauri Rīgai, cilvēki stāv un gaida mūsu informāciju. Vai mums ir lietderīgi šeit sēdēt līdz pulksten 12.00? Varbūt mums vajadzētu ātri visu pārrunāt un iet uz tiem punktiem, kur mūs gaida?
Priekšsēdētājs: Deputāts Cilinskis, lūdzu.
[Einārs] Cilinskis: Es vēršos pie tiem pretējās frakcijas deputātiem, kuri šeit sēž. Es tikai, ņemot vērā, ka pretējās frakcijas līderis [Sergejs] Dīmanis vakar akceptēja frakcijas piederību šim apvērsumam, acīmredzot … militārajai huntai, var būt, ka … un tātad acīmredzot pēc šīs huntas sagrāves šie cilvēki un arī pretējās frakcijas deputāti tiks tiesāti par valsts nodevību.
Var būt, ka ne visi deputāti piedalās šajā apvērsumā. Vismaz vēl ir laiks padomāt un norobežoties no tā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Aleksejevs.
[Anatolijs] Aleksejevs [krievu valodā]: Es uzskatu, ka šodienas darba kārtībā nepieciešams ieslēgt jautājumu par iedzīvotāju apgādi ar pārtikas produktiem un maizi, jo ar to ir radušās problēmas.
21. augusts. Trešā diena kopš 19. augusta rītā Padomju savienības iedzīvotāji piecēlās, lai konstatētu, ka televīzijā tiek demonstrēts Čaikovska balets “Gulbju ezers.” Pārtraukumos ekrānā parādījās vīrietis, kurš nolasīja tekstu, kurā astoņi izkurtējuši stingrās līnijas piekritēji paziņoja, ka viņi bija pārņēmuši varu valstī.
Novērotājiem jau no paša sākuma šķita, ka šis paziņojums bija mazāk nekā nopietns.
Ilggadēja telekanāla BBC korespondente Maskavā Bridžeta Kendala pirms 10 gadiem apvērsuma divdesmitgades kontekstā par to rakstīja šādi:
“Pirmdien, 1991. g. 19. augustā mani agri no rīta pamodināja telefona zvans. Iekšēji es novaidējos. Zināju, ka vārījās politiskais sasprindzinājums, bet Maskavā taču bija augusta miegainais un lēnais laiks, kad parasti nekas īpašs nenotiek. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs atpūtās savā dāčā Krimā. PSRS parlaments bija atvaļinājumā. Biju paredzējusi uzspēlēt tenisu.”
Zvans tajā rītā bija no kolēģiem Londonā, kuri Bridžetai nolasīja priekšā pučistu izplatīto manifestu un paziņojumu par valsts apvērsumu.
“Atceros padomājusi, vai gadījumā šis nebija tikai apvērsums uz papīra. Vēlīnajā PSRS periodā centrālais režīms kļuva arvien vārgāks, un nepārtraukti no tā nāca dažādi paziņojumi, kuri vēlāk izrādījās iluzori.”
Bridžeta nolēma pārbaudīt situāciju ar zvanu uz Lietuvu.
Viņa domāja, ja pučs bija nopietns, tad telekomunikāciju sakari ar dumpīgajām Baltijas republikām noteikti būs bloķēti.
Varbūt Viļņas ielās jau ripoja tanki? Bet, nē. “Miegaina balss Viļņā atbildēja uz manu zvanu neizpratnē. Nē, Lietuvā viss bija mierīgi.”
19. augustā arī bija Latvijas Augstākās padomes plenārsēde, un tur būtībā saruna bija tāda pati. Latvijā taču nekāda ārkārtas situācija nebija! Vispār, vai tad PSRS Konstitūcijā nebija skaidri pateikts, ka ārkārtas situāciju drīkst izsludināt tikai PSRS prezidents?
Bija skaidri pateikts. Kur bija PSRS prezidents?
Pučisti atbilstoši “tradīcijām” bija paziņojuši, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs bija sasirdzis.
Viņa vietā bija stājies vietas izpildītājs un viens no pučistiem Genādijs Janajevs. Vai vietas izpildītājam bija tiesības noteikt ārkārtas situāciju, vēl jo vairāk republikā, kura jau iepriekšējā gadā ar neatkarības atjaunošanas deklarāciju bija skaidri pateikusi, ka tā vairs negribēja spēlēties attiecīgajā smilšukastē?
19. datumā Augstākā padome sagatavoja, deputāta Induļa Bērziņa vārdiem runājot, “Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai, pasaules parlamentiem, valdībām un tautām.”
Pirms to varēja izdarīt, ļaudis no opozīcijas “Līdztiesības” frakcijas bilda, ka tiem nebija pietiekami laika iepazīties ar deklarācijas tekstu, un sekoja šāda saruna starp priekšsēdētāju Gorbunovu un frakcijas vadītāju Dīmani:
Dīmanis: Mūsu darbs komisijās bija praktiski uz piecām minūtēm. Kad mēs tur ieradāmies, viss jau bija gatavs, nodrukāts, komisijas izklīda. Praktiski frakcija savu pozīciju nespēja izstrādāt.
Priekšsēdētājs: Jā. Cik jums laika vajag?
Dīmanis: Stundu
Priekšsēdētājs: Nē, nu … Varbūt tad spriediet kādas pāris nedēļas!
Dīmanis: Nē, divas nedēļas mums nav vajadzīgas.
Priekšsēdētājs: Spriediet. Lūdzu, bet jūs taču labi saprotat, ka pēc mūsu nolikuma jūs varat prasīt zināmu laiku, bet, ja jūs stundu, divas stundas prasāt, nu tad …
Dīmanis: Cik mēs varam prasīt?
Priekšsēdētājs: Acīmredzot 20 minūtes.
Dīmanis: Mums vajadzīga vismaz pusstunda.
Priekšsēdētājs: Pusstunda starpbrīdis, un tad visi sapulcējamies kopā.
Pēc pārtraukuma deputāts Dīmanis teica: “Mēs netaisāmies novilcināt laiku.” Un tad piedāvāja ar Latvijas Augstākās padomes deklarāciju pagaidīt iekams būs sasaukta PSRS Augstākās padomes sesija, kura tad izdiskutēs, vai ārkārtas stāvoklis ir vai nav pieņemams, un pēc tam varēs skatīties.
Līdzīgi gumiju stiept opozīcijas deputāti centās 1990. gada 4. maijā, tāpat viņi to centīsies stiept 1991. g. 21. augustā. Taču viņiem vienkārši nebija vairākuma. AP pieņēma deklarāciju ANO un pasaules parlamentiem.
Prezidijs un Ministru padome pieņēma paziņojumu, kurā bija teikts, ka pučistu izveidotā Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja bija nelikumīga un bez jelkādām pilnvarām Latvijas teritorijā.
Prezidijs un padome arī aicināja Latvijas iedzīvotājus nesadarboties ar pučistu pārstāvjiem, iesaistīties nevardarbīgā nepakļaušanās kampaņā, un pieprasīt likumīgās varas darbības atjaunošanu.
Ārpus parlamenta apvērsums izvērtās atbilstoši “tradīcijām.” Stundu pirms AP sēdes Kompartijas pārpalikumu pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks sasauca preses konferenci, lai pateiktu, ka viņš, protams, apvērsumu atbalstīja. Par to ar laiku Rubika kungs tapa notiesāts atbilstoši pantam par “valsts varas gāšanu.” Astoņus gadus viņam piesprieda.
19. datumā vakara pusē OMON spēki un desantnieki iebruka Latvijas televīzijā un pārtrauca tās ēteru. Ieņēma Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldi, Iekšlietu ministriju, 1. policijas bataljona bāzi un Tautas frontes mītni Vecrīgā, kura tika pamatīgi izdemolēta.
Pēc pusnakts, 4:30 OMON ieņēma Rīgas starptautisko telefona centrāli Dzirnavu ielā un telegrāfa staciju Brīvības ielā.
Ap 4:50 Doma laukumā ieradās karavīri, izskanēja pirmie šāvieni un tika uzspridzinātas Latvijas Radio nama durvis.
Ēkā esošie darbinieki sapulcējās studijā un ēterā nospēlēja valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” Himnai beidzoties, studijā ielauzās karavīri.
Taču septiņas minūtes pirms ēters tika pārtraukts Latvijas Radio kā tādā, darbu sāka pagrīdes un tātad nelegāls radio raidītājs. Informācija Latvijas iedzīvotājiem nepārtrūka. Arī BBC un Amerikas balss turpināja raidīt brīvi un netraucēti. Arī pasaule zināja, kas te notika.
Maskavā jau no paša sākuma pučisti pieļāva fatālu kļūdu.
17. augustā Krievijas PSR prezidents Boriss Jeļcins atgriezās no vizītes Kazahstānā. Bija plāns viņu aizturēt, bet tas nenotika. 19. datuma rītā, kolīdz viņš padzirdēja par apvērsumu, Jeļcins steigšus devās uz Balto namu Maskavā, kur viņš paziņoja, ka Krievijas PSR bruņotie spēki savus ieročus pret tautu nevērsīs nekādā gadījumā.
Naktī no 20. uz 21. augustu pučistu atbalstītāji plānoja uzbrukt protestētājiem, kuri bija sapulcējušies pie Baltā nama. Kopš tam kļuvis zināms, ka vispirms tie uz Balto namu nosūtīja izlūkus, kuri atgriezās ar ziņu, ka bruņots uzbrukums noteikti nozīmēs masīvu asins izliešanu.
Pa to laiku pie viena no nobloķētajiem tuneļiem protestētāji aizdedzināja autobusu, un sekojošajā apjukumā trīs cilvēki gāja bojā.
Kāds žurnālists, kurš to redzēja, vēlāk rakstīja, ka tas tik ļoti nošokēja cilvēkus abās jautājuma pusēs, ka doma par bruņotu un asiņainu uzbrukumu pazuda neuzsākusies.
21. datumā no rīta bruņoto spēku vienības sāka doties prom no Maskavas. Pučs būtībā bija beidzies.
Iespējams, šī vēsts līdz Latvijai gluži nenonāca. 21. augusta rīta sēdes laikā pienāca laiks apsvērt konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas statusu,” lai izbeigtu iepriekšējā gada maijā noteikto pārejas periodu un pasludinātu Latvijas Republikas de facto neatkarību.
Deputāti runāja, argumentēja, apsprieda, bet tad pienāca brīdis, kad tribīnē kāpa Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, jau minētais Indulis Bērziņš:
“Es atvainojos, cik ir zināma informācija, tad pašlaik Doma laukumā atrodas tanki ar desantniekiem. Es aicinātu pārtraukt pilnīgi neloģiskas un nevajadzīgas debates un pieņemt gan pirmajā, gan otrajā lasījumā, gan trešajā lasījumā šo dokumentu, lai vismaz tā tauta, kas atrodas apkārt un dzird mūs pašlaik, zinātu, ka šāds dokuments ir pieņemts. Tātad tūdaļ pārtraukt debates un pieņemt šo dokumentu — tāds ir mans priekšlikums un es lūdzu to nekavējoties likt uz balsošanu.
Ar 114 balsīm par un 18 pret, nevienam neatturoties, AP likumprojektam noteica steidzamības statusu, kas tāpat kā mūsdienu Saeimā, nozīmēja, ka bija vajadzīgi tikai divi lasījumi.
Pirmajā lasījumā 111 balsis par, 15 pret. Otrajā lasījumā 111 par un 13 pret. Viens nebalsotājs to skaidroja šādi: “Tie vēlētāji, kurus es pārstāvu, un mani kolēģi nezina, kādā valstī mēs pašlaik atrodamies. Es personīgi uzskatu, ka tādā situācijā man balsot nav jēgas.”
Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad kolēģis savas domas ir izteicis, bet mūsu republikas valstiskais statuss juridiski ir mainīts. Stenogrammā pēc šiem vārdiem atzīmēts: (Aplausi).
Kamēr deputāti sprieda, citur Jēkaba ielas namā Gorbunova kunga padomdevēja un palīdze Kārina Pētersone drudžaini tulkoja konstitucionālā likuma tekstu uz angļu valodu, domai esot tādai — ja gadījumā situācija pavērsīsies sliktā virzienā, tad vismaz pasaulei būs izsūtīts paziņojums, ka Latvijas parlaments pieņēma likumu, lūk, te ir tā tulkojums.
Pa logu Pētersones kundze redzēja bruņu transportierus: “Es pabeidzu tulkot, bet pa logu redzēju, ka viņi tos stobrus tā kā nu skrūvē uz augšu. Tanī brīdī, kad tie stobri bija uzstellēti, tad Indulis Bērziņš izskrēja tribīnē un teica, ka ir, nu tiešām ir jābalso, ka nevar vairs par komatiem debatēt. Likums bija pieņemts, es arī to likuma tulkojumu nosūtīju.”
Bet tad Kārina Pētersone ieraudzīja kaut ko brīnumainu.
Stobri atkal tika nolaisti, un bruņu transportieri pagriezās un devās projām. Iespējams, bija pienācis signāls no Maskavas:
“Tajā brīdī mēs sapratām, ka pučs ir izgāzies, likums ir pieņemts, un faktiski mēs bijām brīvi. Latvija bija brīva. Tas bija ļoti kritisks brīdis, kas ļoti laimīgi atrisinājās. Debesīs parādījās kāda sprauga, un mēs bijām brīvi.”
21. augusta pēcpusdienā pēc pusdienu pārtraukuma Augstākā padome uzsāka vakara sēdi, kura sākās ar šādu repliku no Anatolija Gorbunova:
“Visus uztvērējus un raidītājus lūdzu tomēr klusināt, jo mums ir jāstrādā, jāveic savs darbs. Ikdienišķais darbs šajā zālē.”
Un tad, lai arī grūti to iedomāties, nu jau pilnībā neatkarīgās Latvijas Republikas Augstākā padome pievērsās grozījumiem 1991. gada valsts budžetā. Bija saruna par krimināllikuma grozīšanu, lai pastiprinātu noteikumus pret darbībām, kas vērstas uz valsts varas gāšanu. Hm, vai deputātiem tobrīd bija kāds konkrēts cilvēks padomā?
Bet sarunā bija nepieciešams pārtraukums. Sēdes vadītājs informēja klātesošos, ka Latvijas Radio bija atsācis raidīšanu pirmajā programmā un “esot ļoti daudzi zvani, ka vajadzētu nolasīt mūsu konstitucionālo likumu. Laikam ‘Sodružestvo’ daudzi neklausās. Un Anatolijs Gorbunovs lasīja priekšā:
Apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990. gada 4. maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu,” 1991. gada 3. marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus, un to, ka 1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā,
Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj:
1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.
2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.
3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.
4. Konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.
Tas patiesībā bija brīnums.
Pučisti Maskavā briesmīgi pārrēķinājās jautājumā par to, vai PSRS tautas tik tiešām vēlējās atjaunot totalitārismu savā valstī pēc pieciem gadiem, kuru laikā jaunā PSRS līdera Gorbačova glasnost politika pirmoreiz tām bija devusi iespēju runāt par to, kas tām dzīvē nepatika.
Tas bija atvērts maiss. Okupētajām Baltijas valstīm it īpaši nepatika okupācijas statuss kā tāds. Sākot ar Daiņa Īvāna spēju nobloķēt vēl viena dambja celšanu uz Daugavas, turpinot ar Čatakvas konferenci Jūrmalā, turpinot ar pirmām uzmanīgajām manifestācijām pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā un 18. novembrī, turpinot ar masīvo Baltijas ceļa demonstrāciju, turpinot ar 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanām, un turpinot ar ievēlētās padomes lēmumu pasludināt neatkarību – tas viss stiprināja latviešu tautas pašapziņu un pašpārliecinātību.
Un tad pienāca pučs. Un tad pienāca PSRS bojāeja kā tāda.
Bija vajadzīgi vēl pāris gadi pirms panāca Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas.
Sākotnējās cerības, ka mūsu valsts ātri kļūst tikpat turīga kā Skandināvijas valstis, izplēnēja. Taču alternatīva tajās trīs 1991. gada augusta dienās būtu varējusi būt krietni smagāka.
Okupācijas pastiprināšanu taču neviens negribēja. Turklāt, būtu priekšroku guvuši pučisti, būtu bijusi baisa izrēķināšanās ar Tautas fronti un ar demokrātiski noskaņotajiem spēkiem plašākā nozīmē. Paldies Dievam, tā tas nenotika.
