Kārlis Streips: Manā izpratnē tā dēvēto melnās lentas dienu mūsu valstī vienkārši ir par daudz 88
Komentāru rakstu svētdien, 5. decembrī. Šodien uz veikalu dodoties, pamanīju, ka pie manas mājas un citām izkarināts Latvijas valsts karogs ar melnu lenti, un tad atcerējos — ai, jā, decembra pirmā svētdiena mums skaitās pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.
5. datumā arī bija policijas darbinieku diena. Jāpieņem, ka tiem diviem ieganstiem savstarpēji nekāda sakara nav un nav bijis.
Taču par to sēru dienu man tomēr ir jautājums.
Manā izpratnē tā dēvēto melnās lentas dienu mūsu valstī vienkārši ir par daudz.
Nav jautājuma par 25. martu un 14. jūniju, abos gadījumos pieminot lielās deportācijas attiecīgi 1949. un 1941. gadā. Reta būs latviešu ģimene, kuru šis grēks pret cilvēci neietekmēja. Pirmajā kārtā uz Sibīriju nosūtīti divi no manas mammas brālēniem. Viens no tiem no turienes pārveda sieviņu, kura tekoši apguva latviešu valodu un ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus esmu savā mūžā pazinis.
Arīdzan saprotu melnās lentas izkarināšanu 4. jūlijā, kad Amerikā ir valsts neatkarības svētki, bet Latvijā top pieminēts nacistu genocīds pret ebreju tautu, jo minētajā datumā 1941. gadā nacisti nodedzināja Rīgas galveno sinagogu.
Zinu, mūsu valstī ir vismaz daži cilvēki, kuri uzskata, ka valstī, kur notika komunistu okupācija ar visu no tā izrietošo, nav nepieciešams atzīmēt citas tautas ciešanas. Nepiekrītu. Holokausts bija unikāls un prātam neaptverami skarbs noziegums pret cilvēci.
Starp deportāciju piemiņu 14. jūnijā un genocīda piemiņu 4. jūlijā, vēl ir 17. jūnijs, kad karogi top izkarināti ar melno lentu, lai pieminētu Latvijas Republikas okupāciju 1940. gadā. Manā uztverē to citādi kā par absurdumu neuzskatīt.
Vai Nīderlandē vai Norvēģijā liek izkārt karogus dienā, kad tur iebruka nacisti?
Kura cita valsts liek saviem pilsoņiem izkarināt karogus, lai pieminētu pašiem savu okupāciju?
Un šī decembra pirmā svētdiena. 6. Saeima to kā piemiņas dienu noteica 1998. g. 17. jūnijā, kad cita starpā arī tapa grozīts 4. jūlija piemiņas dienas nosaukums. Pirms tam tā bija genocīda pret ebrejiem piemiņas diena, todien deputāti to grozīja uz genocīda pret ebrejiem upuru piemiņas dienu.
Taču attiecīgajā stenogramma neatradu ne vārda par decembra pirmo svētdienu. It kā tas ir saistībā ar faktu, ka 1937. un 1938. gadā Staļina Padomju savienība arestēja un daudzos gadījumos nogalināja desmitiem tūkstošus latviešu, kuri tur bija atrodami.
Tiesa, tie visi bija cilvēki, kuri paši bija nolēmuši karjeru veidot kaimiņvalstī, tāpēc neesmu nemaz pārliecināts, ka viņiem būtu vajadzīga pašiem sava piemiņas diena Latvijā.
Lielā mērā te manā uztverē runa ir par latviešu tautas mazohismu. Ai, ai, vai, manu dieniņ, nav neviena tauta visā cilvēces vēsturē cietusi vairāk par mūsējo! Ai, mēs nabadziņi. Nu, nav tas tā.
Galvenokārt tāpēc, ka mums tomēr ir sava neatkarīga valsts, kurā latvieši var dzīvot, priecāties, dziedāt, kopoties un citādā veidā darboties savā valsts valodā. Neviens patlaban necenšas ar varu apspiest tautas tiesības jebkādā veidā. Zinu, daudzi mūsu tautieši ir neapmierināti ar valsts pārvaldi, un tur varu piekrist.
Pagājušajā nedēļā Saeimai nācās pārtraukt kārtējo sēdi tāpēc, ka bija sabrukusi tā dēvētā e-Saeimas sistēma, ar kuras palīdzību deputāti pieslēdzas sēdēm. Īsi pēc 2. decembra sēdes sākuma Saeimas priekšsēdētāja izsludināja īsu pārtraukumu. Tad garāku pārtraukumu. Un galu galā sēdi nācās atcelt pavisam.
Pats “interesantākais” šajā stāstā ir fakts, ka izrādās, pagājušajā ceturtdienā Saeima nebija spēkā esoša līguma par e-Saeimas sistēmas uzturēšanu.
Tāds bija bijis un beidzies, bet notikušā dienā uzņēmums, kurš bija uzturētājs pirms tam, bilda, ka tas tobrīd vēl gaidīja uzzināt, vai iepirkumā par pakalpojumiem bija uzvarējis tas, vai kāds cits.
Pieļauju, vidējais lasītājs tagad rauc pieri un pie sevis domā, kā gan tas var būt, ka Latvijas parlaments ļāva beigties savas iekšējās sistēmas uzturēšanas līgumam brīdī, kad vēl nebija sarunāts nākamais līgums. Vidējais lasītājs droši vien tad sev uzsit pa pieri un padomā o, bet te nav normāla pārvaldes sistēma. Te ir Latvija.
Taču tas nav iemesls nesaprast, ka sēru dienu mūsu valstī vienkārši ir par daudz. Okupācijas fakta pieminēšana, kā minēju, šķiet absurda. Un nav īsti pārliecinošs jēdziens, ka decembra pirmajā svētdienā notika kaut kas, kas veidoja pamatu jēdzienam “pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.”
Pirmais lēmums par svētku dienām Latvijas PSR Augstākajā padomē bija 1990. gada 3. oktobrī, kad padome bija izsludinājusi mūsu valsts neatkarību, bet valsts turpināja dzīvot divvaldības apstākļos: Ministru prezidenta Ivara Godmaņa vadītā valdība, kā arī centrālā valdība Maskavā.
Todien Augstākā padome nolēma par svētku dienām noteikt Jaungada dienu 1. janvārī, Lielo piektdienu un pirmās Lieldienas, darba svētkus un Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu 1. maijā, mātes dienu maija otrajā svētdienā, Līgo dienu un Jāņu dienu 23. un 24. jūnijā, Latvijas Republikas proklamēšanas dienu 18. novembrī. Ziemassvētkus 25. un 26. datumā, kā arī Vecgada dienu 31. decembrī.
Par atceres dienām noteikts 25. marts kā Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 4. maijs — kā Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, 9. maijs kā 2. pasaules kara upuru piemiņas diena, 14. jūnijs kā Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 4. jūlijs kā Ebreju genocīda piemiņas diena, un 11. novembri kā Lāčplēša dienu.
Pirmie grozījumi likumā par svētku un atceres dienām bija 1995. g. aprīlī, kad atcelta 2. pasaules kara pieminēšana 9. maijā, kad, kā zināms tā dara mūsdienu Krievija, un tā vietā to likt 8. maijā, kad pārējā pasaule atzīmē nacistu galīgo sagrāvi. 1997. gadā 9. maijs pārdēvēts par Eiropas dienu un par svētku dienu noteiktas otrās Lieldienas.
1997. gadā likums grozīts atkal, lai 20. janvārī atzīmētu 1991. gada barikāžu aizstāvētājus. Nākamajā gadā ieviesta jau minētā decembra pirmā svētdiena, kā arī 16. marts noteikts kā latviešu karavīru atceres diena. 2000. gadā šī diena atkal atcelta. Neilgi pēc tam 7. Saeima grozīja likumu, lai pirmoreiz par piemiņas dienu padarītu okupācijas dienu 17. jūnijā, plus vēl 11. augustā noteikt Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas, bet 22. septembrī — Baltu vienotības dienu.
2002. g. aprīlī nākamie grozījumi. 4. maijs pārcelts no atzīmējamo uz svētku dienu kalendārā, un 21. augustā, kad beidzās pučs Maskavā un Latvija atguva pilnu neatkarību, kopš minētajiem grozījumiem atzīmējama diena ir Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas un Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas diena. 1. septembrī, skolas gada pirmajā dienā, noteikta Zinību diena.
Attiecībā uz 21. augustu, ja godīgi, nekad neesmu sapratis, kāpēc 4. maijs ir, bet 21. augusts nav svētku diena.
4. maijā pieņemtā deklarācija neko diži nemainīja, bet 21. datumā notika patiesa valsts neatkarības atgūšana. Manās acīs tas pēdējais ir krietni svarīgāks par to pirmo.
Plus vēl tas svētku kalendāru mazliet diferencētu laika nozīmē. Nākamgad Lieldienas būs 17. aprīlī, tad 1. maijs, tad 4. maijs, un ar to svētku dienu kontekstā viss pateikts līdz pat 18. novembrim, kad ir valsts svētki. 21. augustā svētku diena būtu tur pa vidu, un tas būtu pavisam jauki. Tiesa, nākamgad tā būs svētdiena, bet tādos gadījumos valsts nosaka nākamo pirmdienu kā svētdienu un valsts darbiniekiem liek atrādāt zaudēto darba dienu citā dienā.
Principu par pirmdienas noteikšanu kā brīvdienu, ja svētku diena ir nedēļas nogalē, Saeima pieņēma 2007. g. 12. jūnijā. Todien svētvakars 24. decembrī padarīts par svētku dienu un pievienots 25. un 26. datumam. Loģiski, jo latvieši taču lielākoties uz svētkiem pulcējas tieši svētvakarā. Brīvdiena ļauj labāk sagatavoties.
2007. gadā Saeima 8. martu noteica par Starptautisko sieviešu, 15. maiju — par Starptautisko ģimenes, 1. jūniju — par Starptautisko bērnu aizsardzības, jūlija otro sestdienu par Jūras svētku, un oktobra pirmo svētdienu — par Skolotāju dienu. Visos gadījumos atzīmējamās dienas.
2009. gadā atzīmējamo dienu kalendāram pievienots 23. augusts kā staļinisma un nacisma upuru atceres diena. Runa, protams, ir par dienu 1939. gadā, kad PSRS un nacistu Vācijas pārstāvji parakstīja slepenu līgumu par Eiropas pārdalīšanu pēc kara beigām. Tajā pašā 2009. gadā, bet septembrī, sarakstam pievienota Tēva diena septembra otrajā svētdienā un Starptautisko veco ļaužu diena 1. oktobrī.
2011. gadā sekoja grozījumi, kuros 4. maijs pasludināts par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Kā minēju, tajā dienā neatkarība nebūt netika atjaunota. 21. augusts savukārt atzīmēts tikai sakarā ar todien pieņemto konstitucionālo likumu, ne vairs ar valsts faktiskās neatkarības atjaunošanu. Tajā pašā dienā 17. maijā noteikta ugunsdzēsēju un glābēju diena, bet jūnija trešajā svētdienā — medicīnas darbinieku diena.
2014. gadā noteikta “Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena,” ar noteikumu, ja tā ir brīvdienās, tad nākamā darbadiena būs brīvdiena. Tas pats attiecināts uz 4. maiju. Todien 2009. gadā noteiktā veco ļaužu diena pārdēvēta par senioru dienu. Laikam tā ir pieklājīgāk. 2015. gadā 7. novembrī noteikta Robežsargu diena, bet 5. decembrī — sākumā jau minētā Policijas darbinieku diena.
2018. gada jūnijā 24. septembris noteikts kā “Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes Latvijā diena.” Tieši tajā dienā bija minētā vizīte, likumu par atzīmējamo dienu Saeima preventīvi pieņēma jau jūnijā. Neilgi pēc tam sekoja lēmums 27. aprīli noteikt kā Latgales kongresa dienu, bet Ministru kabinetam uzdot līdz 2018. gada beigām izvērtēt esošo regulējumu par svētku, atceres un atzīmējamām dienām un piedāvāt priekšlikumus, par turpmāk nosakāmajām dienām.
Rezultāts bija grozījumi likumā šogad jūnijā. Valsts prezidents Egils Levits aktīvi piedalījās diskusijās par tēmu, un galu galā 2. marts noteikts kā nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena, 17. marts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, 15. oktobris kā Valsts valodas diena, bet 21. novembris — kā 2013. gada tā dēvētās Zolitūdes traģēdijas atceres diena.
5. decembrī, kad rakstīju komentāru, Krievijā atzīmēta cīņa par Maskavu 1941. gadā. Minētajā datumā PSRS spēki devās pretuzbrukumā pret nacistiem. Surinamā 5. decembris ir bērnu diena, kura starptautiski atzīmēta 20. novembrī un Apvienoto Nāciju organizācijas paspārnē. Tajā dienā 1959. gadā pieņemta Bērna tiesību deklarācijas pieņemšana ANO Ģenerālasamblejā.
Savukārt 1985. gadā tā pati Ģenerālasambleja 5. decembri noteica kā starptautisko brīvprātīgo dienu. Šogad lozungs bija “piedalies brīvprātīgajā darbā tagad, lai atbalstītu mūsu kopīgo nākotni.” Protams, šogad daudz kas bijis jāsašaurina pandēmijas dēļ.
Haiti un Dominikas republikā 5. decembris ir atklāšanas diena, jo tajā dienā 1492. tur uzradās jūrasbraucējs Kristofs Kolumbs ar saviem vīriem. Haiti un Dominikas republika vēl šobaltdien savā starpā dala salu Karību jūrā.
Nīderlandē, Beļģijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā, Vācijā, Policijā, Lielbritānijā un Austrijā 5. decembrī ir svētā Nikolasa vakars. Austrijā rituālā piedalās spalvains, melns velns, kurš cīnās pret svēto Nikolaju (tas pats Ziemassvētku vecītis tas ir). Svētais Nikolajs Austrijā meklē tikai uzvedīgus bērnus, kamēr nerātnie tiek pie žagariem un maisiņiem ar kokogli, kurus izdala velns.
Nobeidzot, katru dienu varam atrast kaut ko, ko svinēt un atzīmēt.
