Kārlis Streips: Latvijas Republikas Satversme ir lakonisma paraugbērns 43
“Balsojot likumu pieņem ar visām balsīm, atturoties pieciem latgaliešu kristīgiem deputātiem.”
Šāds teksts atrodams laikraksta Latvijas Vēstnesis 1922. g. 16. februāra numurā. Tas bija pēdējais teikums attiecīgajā materiālā.
Materiāls sākās ar vārdiem “Vakar sēdi atklāja prezidents J. Čakste plkst. 6 vakarā. Ārpus dienas kārtības vārdu ņem A. Petrevics un liek priekšā apsveikt Lietavu viņas neatkarības 3 gadu pastāvēšanas svētkos 16. februārī. To pieņem vienprātīgi, atskanot skaļiem aplausiem.”
No mūsdienu ziņu rakstīšanas principu viedokļa, jebkurš redaktors šī materiāla autoram būtu pateicis, ka ir aprakts galvenais.
Pirmās brīvvalsts laikā laikrakstu saturs varēja būt tāds puķains un rotāts. Mūslaikos tas vairs neiet cauri.
Jo likums, kurš balsojot tika pieņemts ar pieciem sapulces locekļiem no Latgales puses atturoties, bija mūsu valsts Satversme. 15. februārī līdz ar to tai būs simtgade.
Satversmes sapulce darbu sāka 1920. g. 1. maijā pēc vēlēšanām tā paša gada aprīlī. Bija 57 kandidātu saraksti, un no tiem ievēlētas tika personas no 16 partijām un grupām.
Visvairāk vietu sapulcē ieguva Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partija (57), aiz tās Latviešu zemnieku savienība (26) un Latgales Zemnieku partija (17). Piecas partijas saņēma sešus mandātus, viena – piecus, viena – četrus, divas – vienu, bet vienu vien mandātu – trīs kandidātu saraksti.
Kopumā ievēlēti 150 Satversmes sapulces deputāti no visas valsts izņemot apvidus Valmieras, Valkas un Ilūkstes pusē, kurus brīvības cīņu laikā okupēja igauņu, lietuviešu un poļu spēki. Tur vēlēšanas bija rudenī, ievēlēti tika vēl divi locekļi. Kopumā tātad 152.
88% no ievēlētajiem sapulces locekļiem bija latvieši. Atšķirībā no pirmām trim Latvijas Republikas Saeimām, Satversmes sapulcē arī darbojās sievietes. Kopumā piecas, tajā skaitā Aspazija.
Par Satversmes sapulces prezidentu bez īpašām diskusijām deputāti ievēlēja jau minēto Jāni Čaksti. Par pirmo biedru ievēlēja LSDSP pārstāvi Andreju Petrevicu un par otro biedru Staņislavu Kambalu no Latgales Zemnieku partijas. Sekretāra pienākumi uzticēti Robertam Ivanovam no sociāldemokrātiem. Viņa biedri – Mārtiņš Antons un Erasts Bite.
Sapulces deputāti saprata, ka jaunās valsts pamatlikumu tā rīt uz brokastu laiku nesacerēt. 27. maijā pieņemta deklarācija par Latvijas valsti:
“1. Latvija ir pastāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu,
“2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”
Pāris dienas vēlāk pieņemti pagaidu noteikumi par Latvijas valsts iekārtu ar 12 pantiem. Tajā skaitā pasludinot Satversmes sapulci par valsts suverēnās varas nesēju ar likumdošanas tiesībām un varu.
Jau no paša sākuma noteikts, reiz Satversme būs izstrādāta, Satversmes sapulces darbs būs beidzies un tā būs likvidējama.
1920. g. 12. oktobrī pieņemts Satversmes sapulces Kārtības rullis, kurā rakstiski apstiprināts prezidijs ar sešiem locekļiem. Noteikts, ka likumdošanas iniciatīva piederēja Ministru kabinetam, Satversmes sapulces komisijām un deputātu grupām ar ne mazāk kā 10 locekļiem.
Līdzīga sistēma pastāv arī mūsdienās un pašreizējā Saeimā.
Satversmes sapulcē bija 21 komisija, starp kurām lielākā bija Agrārlietu komisija (40 locekļi). Otra lielākā pēc dalībnieku skaita bija Satversmes komisija (26), un tad Finanšu un budžeta komisija (24).
Pamatlikuma izstrādāšanai Satversmes sapulce izveidoja atsevišķu komisiju. Mērķis bija sagatavot konstitūciju ar divām daļām – vienu par valsts iekārtu, otru par pilsoņu tiesībām un pienākumiem.
Komisija iesniedza savu gala ziņojumu 1921. g. 20. septembrī. Tas, kas tika apstiprināts pirms simtu gadiem 15. februārī, bija tikai Satversmes pirmā daļa.
Atsevišķi deputāti piedāvāja domu, ka balsojums būtu jāatliek līdz brīdim, kad būs gatava arī otrā daļa. To gan neviens negribēja dzirdēt un, kā minēju, par pirmo daļu nobalsoja visi deputāti pēc kārtas izņemot piecus latgaliešus, kuri atturējās.
Debates par pilsoņu tiesībām un pienākumiem Satversmes sapulces deputāti sāka aiznākamajā dienā pēc pirmās daļas apstiprināšanas.
Daži no elementiem apspriestajā variantā bija būtiski pirmās brīvvalsts pirmsākumos, bet ne vairs mūsdienās. Piemēram:
“Kārtas Latvijā nepastāv. Muižniecības un citi tituli ir atcelti, un tos no jauna nevar piešķirt.”
Ļoti specifisks noteikums: “Jezuītu ordeņa darbība Latvijā ir aizliegta.”
Pamata definīcija par pilsoni: “Visi Latvijas pilsoņi, neskatoties uz dzimumu un ticību, ir vienlīdzīgi likuma priekšā.”
Balsojums par Satversmes 2. daļu bija 1922. g. 5. aprīlī. Par nobalsoja 62, seši balsoja pret un 62 atturējās. Līdz ar to projekts tapa noraidīts.
Tikai 1998. gadā 6. Saeima beidzot pamatlikumam pievienoja jaunu astoto nodaļu ar nosaukumu “Cilvēka pamattiesības.”
Tajā mēs atrodam šādu tekstu: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”
Tas ir jauks apgalvojums, kuram vairākās jomās nav īpaši lielas sakarības ar dzīves reālijām mūsu valstī. Tāpēc mums ir Satversmes tiesa, kur var vērsties tie, kuri uzskata, ka viņu tiesības tomēr netiek ievērotas.
Latvijas Republikas Satversme ir lakonisma paraugbērns. Internetā tēmu pētot vairākās vietās atradu apgalvojumu, ka īsākā konstitūcija pasaulē esot Monako pamatlikums ar desmit nodaļām un 3814 vārdiem.
Latvijas Satversmē ir tikai astoņas nodaļas (plus preambula) un, tekstu izkopējot no valsts portāla un tad iekopējot Word programmā, sanāk 3414 vārdi – tātad vēl īsāk par Monako pamatlikumu.
Taču garums vai īsums, protams, nav galvenais rādītājs.
Laika gaitā mūsu Satversme grozīta daudzkārt. Pirmās brīvvalsts laikā galvenā diskusija bija par Saeimas un Valsts prezidenta pilnvarām, piedāvājumam esot samazināt parlamenta varu un palielināt izpildvaras varu.
Tajā skaitā piedāvājums bija vēlēt Valsts prezidentu tautai, nevis Saeimas deputātiem. Par tautas vai parlamenta vēlētu prezidentu aktīvi lauzti šķēpi arī Satversmes sapulces darbības laikā.
Tomēr neviens no šiem priekšlikumiem konstitucionālo vairākumu Saeimā neieguva, un 1934. gadā, protams, Kārlis Ulmanis tālākas diskusijas padarīja nevajadzīgas, visu varu vienkārši sagrābjot pats savās rokās.
Pēc neatkarības atjaunošanas 1993. gada jūnijā ievēlētā 5. Saeima pie pamatlikuma revidēšanas ķērās īsi pēc stāšanās amatā.
Nākamā, 1994. g. februāri, Satversme atjaunota ar pagaidām tikai vienu pārmaiņu no pirmskara konstitūcijas – vecuma cenzu dalībai vēlēšanās samazinot no 21 gada uz 18 gadiem.
1996. gadā Satversmes 6. nodaļai par tiesām pievienots jauns pants, lai radītu Satversmes tiesu.
Nākamās pārmaiņas bija 1997. g. decembrī. Noteikts, ka pret Saeimas deputātu nedrīkst uzsākt kriminālvajāšanu, nedz arī uzlikt administratīvu sodu bez parlamenta piekrišanas.
Tajos pašos grozījumos pagarināts i Valsts prezidenta, i Saeimas pilnvaru laiks no trim gadiem uz četriem. Noteikts, ka Valsts prezidents nedrīkst būt dubultpilsonis, kā arī, ka viens un tas pats cilvēks amatā var palikt ne vairāk kā divus termiņus un tātad astoņus gadus.
Noteikts, ka parlamenta vēlēšanas turpmāk allaž būs oktobra pirmajā sestdienā. Šogad tas būs 1. oktobrī.
1998. gada 6. Saeima beidzot Satversmei pievienoja 8. nodaļu par cilvēka un pilsoņa tiesībām.
Interesantā kārtā, lēmumu parlaments pieņēma pāris nedēļas pēc 7. Saeimas vēlēšanām, kurās trīs no 6. Saeimā pārstāvētajām partijām tika pilnībā noraidītas un zaudēja visus mandātus.
Vienalga, 6. Saeima arī šajā laika posmā jutās iedrošināta Satversmes grozījumus pieņemt trešajā un galīgajā lasījumā.
Nākamā reize, kad grozīts pamatlikums, bija 2002. g. pavasarī. Ieviests zvērests jaunievēlētiem Saeimas deputātiem. Noteikts, ka Saeimai jāizstrādā Kārtības rullis, kā arī, ka darba valoda Saeimā ir latviešu valoda.
Grūti spriest, kāpēc konkrēti šis pēdējais noteikums valsts pamatlikumā ieviests tikai 2002. gadā.
2003. trešajā gadā Satversme grozīta, lai atspoguļotu faktu, ka nākamā gada maijā Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
2004. gadā precizēti noteikumi par Valsts prezidenta tiesībām saistībā ar Saeimas pieņemtu likumu izsludināšanu vai nodošanu atpakaļ vēlreizējai caurlūkošanai.
Nākamā gada beigās pilnībā nevajadzīgs grozījums Satversmes 110. pantā, lai nodefinētu laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Tas jau bija noteikts Latvijas Civillikumā, bet atsevišķi deputāti gribēja parādīt, cik viņi ir mačo.
2007. gadā grozīti panti, kuri iepriekš Ministru kabinetam Saeimas sesiju starplaikā ļāva izdot noteikumus ar likuma spēku. Tas notika laikā, kad Aigara Kalvīša valdība bija pieņēmusi kliedzoši strīdīgus grozījumus nacionālās drošības likumos.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga likumu apturēja un izsauca referendumu. Vēl pirms tautas balsojuma Saeima sakaunējās un strīdīgos likumus atcēla, plus vēl grozīja pamatlikumu, lai Ministru kabinetam atņemtu tiesības, kuras politikāņi acīmredzot bija gatavi izmantot ļaunprātīgi.
2014. gadā pamatlikumam pievienota manā uztverē nevajadzīgi deklaratīva preambula. It īpaši teikums “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”
Tas ir ļoti pamatīgi vienkāršots skaidrojums par mūsu valsts un tautas vēsturi.
2016. gadā atcelts noteikums, ka Saeimas deputātu nedrīkst administratīvi sodīt bez kolēģu vairākuma piekrišanas.
Un 2019. gadā pantā par valsts prezidenta vēlēšanām vārds “aizklātās” nomainīts ar vārdu “atklātās”. Pašreizējais Valsts prezidents ir pirmais, kurš ievēlēts, deputātiem neslēpjoties aiz anonimitātes.
Laikā kopš pirmsākumiem Satversmes tiesā bijis 21 tiesnesis. Vienā gadījumā ļoti strīdīgs tiesnesis.
2010. gadā tiesā iebīdīta kādreizējā Tautas partijas zvaigzne Vineta Muižniece par spīti faktam, ka jau tobrīd notika izmeklēšana par dokumentu viltošanu laikā, kad viņa bija Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja. Brīdī, kad pret Muižnieces kundzi izvirzītas kriminālapsūdzības, viņas darbs Satversmes tiesā apturēts. Brīdī, kad 2014. gadā stājies spēkā notiesājošais spriedums, no siltās vietiņas konstitucionālajā tiesā bija jāatvadās.
Saeimā rīt (15. februārī) būs īpašs svinīgs pasākums par godu Satversmes simtgadei. Runātāju starpā būs Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieks Aldis Laviņš.
Vietnieks tāpēc, ka tiesas priekšsēdētājai Sanitai Osipovai 11. februāri beidzās pilnvaras tiesā. Viņa pārcelsies uz senatores amatu Augstākās tiesas Civillietu departamentā. Saeimai būs jāmeklē nākamais tienesis.
Jaunākā tiesnese Satversmes tiesā ir Anita Rodiņa, kura ievēlēta pēc tam, kad tiesnese Ineta Ziemele pārcēlās uz Eiropas Savienības tiesu.
Rodiņas kundze Saeimā apstiprināta pērn 11. martā. Diskusijas pirms balsojuma uzrādīja, ka ir deputāti mūsu parlamentā, kuri nebaidās Satversmes tiesu politizēt savām vajadzībām.
2020. gada novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā, kurā noteikts, ja reiz valsts nodrošina valsts apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu tēvam pēc bērna piedzimšanas, tad nav konstitucionāli to pašu nenodrošināt nedzemdējošajai personai viendzimuma pārī. Lietu iesniedza Līga Kļaviņa un Evita Goša, kurām ir divi bērni.
Sēdē par Anitas Rodiņas apstiprināšanu allaž demagoģiskais deputāts Gobzems brēca, ka nevienā brīdī kopš vēstures pirmsākumiem neviens Latvijā nav centies pārdefinēt ģimenes jēdzienu.
Tikpat demagoģiskais Aleksandrs Kiršteins ne tikai aicināja nebalsot par kandidāti, bet gan nāca ar domu, ka Satversmes tiesa kā tāda būtu likvidējama un ielokāma Augstākās tiesas struktūrā.
Galu galā Rodiņas kundze, kurai ar minēto spriedumu nebija nekāda sakara, apstiprināta ar 56 balsīm par un 35 pret.
Neizbēgami, ka konstitucionālām tiesām reizēm nākas spriest par strīdīgiem jautājumiem. Tā tas bija, piemēram, pērn īsi pirms 2021. gada pašvaldību vēlēšanām, kad tiesa visai piepeši paziņoja, ka Varakļānu novads bija pievienots ne tur, un tāpēc vēlēšanas ir apturamas Rēzeknes novadā, Varakļānu novadā un Madonas novadā.
Pieļausim, ka visos trīs novados spriedums radīja visnotaļ lielu haosu. Satversmes tiesas spriedums bija 28. maijā, vēlēšanas bija 5. jūnijā. Galu galā tapa nolemts, ka Madonas novadā vēlēšanas tomēr varēs notikt, taču Varakļānu un Rēzeknes novadā tās atliktas līdz septembrim.
Un turklāt Varakļānu novads kā vienīgais atstāts kā atstatus esošs, individuāls un mazītiņš novadiņš. Šādu mazītiņu novadiņu apvienošana lielākos novados bija centrālais elements pēdējā administratīvi teritoriālo reformu kontekstā. Taču Satversmes tiesa lēma citādāk.
Mēs ikkatrs varam veidot savu viedokli par dažādiem tiesas spriedumiem. Man, piemēram, itin lielu gandarījumu deva gan minētais Satversmes tiesas spriedums par tēva tiesībām, gan arī Ventspils bosa Aivara Lemberga notiesāšana (beidzot!) par smagiem noziegumiem.
Kā jau minēju, Saeimā tiesas spriedums atsevišķiem deputātiem radīja vēdergraizes un zobu sāpes. Lemberga notiesāšana nebija pa prātam atsevišķiem politiskiem spēkiem.
Taču mums jāuzticas, ka Satversmes tiesa nekad nenonāk pie secinājuma tikai un vienīgi politisku apsvērumu dēļ. Tiesas spriedumi allaž ir rūpīgi izanalizēti un pamatoti. Nav iemesla domāt, ka tur notiek paviršība, ja arī atsevišķi demagogi mūsu politiskajā sistēmā grib domāt citādāk.
Simts gadi kopš mūsu Satversme apstiprināta Satversmes sapulcē. Labs brīdis, kad mūsu tieslietu sistēmai un tiem, kuri tur strādā, pateikt paldies.
