Kārlis Streips. Latvijas politiķu nevarīgums ir sevišķi kaitinošs – tas ir kauns, ļoti liels kauns 0
Visu mūžu esmu bijis pilsētas puika. Piedzimu es Čikāgā, kurā manā piedzimšanas gadā dzīvoja 3 550 404 personas. Pēc manas piedzimšanas tādu bija 3 550 405. Kad man bija četri gadi, vecāki nopirka māju priekšpilsētā, kurā dzīvoja tikai 20 553 personas, taču Čikāga kā tāda bija pavisam tuvu un ar sabiedrisko transportu sasniedzama, un tad, kad biju pietiekami vecs tā darīt, tad tā arī darīju.
Tiesa, augstskolā es gāju pilsētā apmēram 100 kilometru attālumā no Čikāgas, kur dzīvoja mazāk par 20 tūkstošiem cilvēku, bet attiecīgajā universitātē studēja apmēram 10 tūkstoši, tāpēc tā zināmā mērā bija atsevišķa kopiena. Starp citu, pilsētiņa, kurā atradās augstskola, vislabāk vēsturē ir pazīstama kā vieta, kur kāds 19. gadsimta vidū izgudroja dzeloņstiepli. Konkrēti lauksaimnieku vajadzībām tā tapa izgudrota.
Nākamajā dienā pēc augstskolas absolvēšanas sāku savu pirmo darbu televīzijā, un tas bija nudien mazpilsētā. Harisburga tā bija, pašos, pašos Ilinoisas štata dienvidos un no Čikāgas un 534 km attālumā. Tikai apmēram 10 tūkstoši iedzīvotāju. Divos gados iemācījos daudz vairāk par sojas pupām un cita veida lauksaimniecības kultūru, nekā šķita nepieciešams, un laika gaitā veiksmīgi to visu atkal esmu aizmirsis.
Nākamais darbs televīzijā bija Kanzasas štata galvaspilsētā Topeka, kur dzīvo apmēram 125 tūkstoši cilvēku. Tā jau bija kārtīgāka pilsēta, tajā skaitā ar savu zoodārzu Man zoodārzi vienmēr ir patikuši.. Tas bija Topeka, kur man kādu rītu piezvanīja mamma ar informāciju, ka Latvijas Valsts universitāte viņai bija piedāvājusi darbu kā angļu valodas lektorei, bet mamma nevarēja, jo Amerikā bija cits projekts pabeidzams. Es pateicu vārdus “labi, tu paliec šeit, es braukšu tavā vietā.”
Tā nu es nonācu Rīgā, kur 1989. gadā, kad kļuvu par rīdzinieku, dzīvoja 909 tūkstoši ļaužu. Tobrīd tā joprojām bija Latvijas PSR galvaspilsētā ar visu no tā izrietošo. Pelēka, noplukusi. Visapkārt skanēja krievu valoda, un pa ielām defilēja PSRS Sarkanarmijas karavīri un dažāda veida tehnika.
Bija gads šeit un tad gads atpakaļ Amerikā, šoreiz Amerikas galvaspilsētas Vašingtona vienā no priekšpilsētām. Arī no turienes pati centrālā pilsēta bija sasniedzama, un manā uztverē Vašingtona ir viena no skaistākajām pilsētām pasaulē.
1991. gada augustā atgriezos Latvijā domādams, ka te būšu pāris nedēļas, bet galu galā sanāca tā, ka Latvijā paliku uz mūžu. Pirmajā gadā, kad biju šeit, dzīves vieta man bija uzņēmuma VEF profilaktorijā, jo cita starpā es angļu valodu arī mācīju VEF augstākajiem menedžeriem.
Atgriežoties tēvzemē es pāris mēnešus nodzīvoju Augstākās padomes viesnīcā Valdemāra ielā un pēcāk kādu pusgadu lielā augstceltnē Lubānas ielā, kur dzīvoja dažādi valsts darbinieki (es tobrīd biju Ārlietu ministrijas biroja vadītājs).
1992. gadā es nopirku dzīvokli Maskavas ielā 256. Tas nebija parasts pirkšanas un pārdošanas līgums, jo tajā laikā ārzemniekiem nekustāmo īpašumu vēl nedrīkstēja pārdot, un man tobrīd bija tikai ASV pase. Tas bija dāvinājuma lūgums. Es kundzei uzdāvināju 6 tūkstoš ASV dolāru, un viņa man uzdāvināja divistabu dzīvokli.
No turienes 1995. gadā pārcēlos uz krietni lielāku dzīvokli Avotu ielā Rīgas centrā. Tas bija maiņas darījums. Man bija divistabu dzīvoklis Maskavas forštatē, draugam bija divistabu dzīvoklis Vecrīgā. Četrās istabās Avotu ielā dzīvoja divas ģimenes ar kopumā 11 cilvēkiem. Viena ģimene devās uz Maskačku, otra uz Peldu ielu vecpilsētā. Ar laiku pārņemot bēniņus virs dzīvokļa dzīvoklis kļuva par septiņu istabu dzīvokli. Un tad pirms trim gadiem ar kapeikām es to pārdevu un sev nopirku krietni mazāku trīsistabu dzīvokli Purvciemā. Tur es dzīvoju joprojām. Te es rakstu šo komentāru. Ārā līst. Daudzviet pasaulē patlaban ir nenormāls karstums, par ko rakstīju pagājušajā nedēļā. Rīgā 23.jūlijā pulksten 16.45 bija +19 grādi. Ar lietu.
Nekur citur Latvijā es dzīvot nevarētu. Cita starpā ir fakts, ka esmu latvietis, kuram nav “savu lauku,” kā tas mēdz būt gandrīz visiem pēc kārtas. Mani vecvecāki abās pusēs principā bija rīdzinieki, kuri dzīvojamās telpas īrēja. Tēva vecākiem bija “savi lauki” ar īpašumu, bet tie atradās Abrenē. Kā zināms, pagājušā gadsimta 40. gados Staļins Abrenes apgabalu pievāca Krievijas vajadzībām. Arī kā zināms, mūsu tautā ir viena daļa, kura savulaik dikti aktīvi aģitēja par domu, ka nevajag parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, ja netiks atdota Abrene. Uzskatīju toreiz un uzskatu joprojām, ka tas būtu bijis neprāts – kāpēc gan Latvijai būtu vajadzīgs 100% krievu apdzīvots apgabals?
Visās pilsētās, kurās esmu dzīvojis, esmu piedalījies vēlēšanās, ja tādas ir pagadījušās. Čikāga principā bija un ir vienpartijas pilsēta. Pilsētas domē ir 50 deputātu, kuri visi pārstāv Demokrātu partiju. Pēdējā reize, kad tur ievēlēts viens republikānis, bija 2015. gadā, taču viņš bija ļoti liberāli noskaņots republikānis, kurš principā balsoja kopā ar visiem pārējiem.
1989. gada decembrī bija Rīgas Pilsētas Tautas padomes vēlēšanas. Tajās es nepiedalījos, jo arī tobrīd man bija tikai Amerikas pase. Šīs vēlēšanas bija Latvijas Tautas frontes otrs piegājiens vēlēšanām, kurās drīkstēja piedalīties vairāk nekā viens saraksts. Tā paša gada pavasarī pirmoreiz bija PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanas, kurās Tautas frontes atbalstītie kandidāti izcīnīja apmēram 80% pieejamo mandātu.
Pašvaldību vēlēšanās 1989. g. decembrī fronte kopumā savāca apmēram 70 procentus balsu. Rīgā, kur etniskie latvieši bija izteikts mazākums, vienalga izdevās ievēlēt domi ar 61 deputātu no Tautas frontes un 59 deputātiem no Latvijas Komunistiskās partijas. Par mēru togad kļuva Andrejs Inkulis
1994. bija pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, un tur es biju viens no vēlētājiem. Centrālās Vēlēšanu komisijas mājaslapā sazini kāpēc par tā gada vēlēšanām ir atzīmēts, ka tādas bija un, ka tajās piedalījās 58,5% vēlētāju. Lapā drusku vīzdegunīgi atgādināts, ka “vēlētāju aktivitāte salīdzinājumā ar 5. Saeimas vēlēšanām bija daudz mazāka.” 5. Saeimas vēlēšanas bija 1993. gada jūnijā, un tur piedalījās gandrīz 90% procenti balsstiesīgo. Nākamajā gadā daudz mazāk nudien.
Taču CVK mājaslapā nav uzrādīti ne kandidātu saraksti, ne vēlēšanu rezultāti no Rīgas domes vēlēšanām 1994. gadā. Zinu, tapa ievēlēti 60 deputāti, kas bija uz pusi mazāk nekā deputātu skaits pēdējā Latvijas PSR Tautas deputātu padomē. Zinu, par mēru kļuva Māris Purgailis no LNNK. Arī zinu, par ko es vēlēšanās balsoju, jo to es atzīmēju savā dienas grāmatā. Par ko? Neteikšu. Esmu žurnālists.
Tā dēvētās latviešu partijas vairākumu Rīgas domē saglabāja arī pēc 1997., 2001. un 2005. gada vēlēšanām. Pilsētas domes priekšsēdētāji šajā laika posmā bija Andris Bērziņš (ne tas pats, kurš 2011. gadā kļuva par Latvijas Valsts prezidentu), Andris Ārgalis, Gundars Bojārs, Aivars Aksenoks un Jānis Birks, attiecīgi no Latvijas ceļa, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Jaunā laika un tad atkal TB/LNNK.
2009. gads bija tas gads, kad vēlēšanās uzradās kādreizējais televīzijas žurnālists Nils Ušakovs ar partiju Saskaņas centrs. Vēlēšanās togad piedalījās 16 dažādi saraksti, kuru starpā 5% barjeru pārvarēja un pie mandātiem tika tikai četri. Saskaņas centrs izcīnīja 26 no tiem, Pilsoniskajai savienībai bija 14, partijai LPP/LV 12, bet Jaunajam laikam – astoņas vietas domē.
LPP/LC (Latvijas Pirmā Partija/Latvijas ceļš) bija politikas lielā buldozera Šlesera viens no politiskā biznesa projektiem. Saskaņieši un šleseristi izveidoja koalīciju ar 38 no 60 mandātiem. Šlesers ar sev raksturīgo bravūrīgumu solīja radīt 50 tūkstošus darba vietu. Šlesers ar sev raksturīgo melīgumu neko tamlīdzīgu nepanāca. Turklāt 2009. gadā ievēlētās domes laikā LPP/LC aizgāja pa burbuli, un tur esošie partijas deputāti izveidoja partiju Gods kalpot Rīgai.
2013. gadā Saskaņas centrs un Gods kalpot Rīgai startēja kopsarakstā un ieguva 58,54% balsu un 39 mandātus pašvaldības domē. 12 mandātus saņēma Nacionālā apvienība un 9 – politiskā partija Vienotība.
Nākamajos gados minētais tandēms darbojās ar prātam neaptveramu patvaļu. Partnerības līgums ar Maskavu? Kāpēc ne? Dārgākais tilts pasaules vēsturē? Uz priekšu! Atsevišķa Rīgas tūrisma aģentūra, kura dublicēja jau esošas aģentūras darbu? “Nanoūdens,” kurš izrādījās vienkāršs krāna ūdens esam? Tas viss “rotāja” tos gadus, kad Rīgā pie teikšanas bija Ušakovs.
2017. gadā man un ne tikai man bija cerība, ka varbūt no šīs līdz kliņķim korumpētās varzas izdosies atbrīvoties. Neizdevās. Kārtējo reizi bija vesela plejāde latviešu partiju, kamēr pret tandēmu SC/GKR principā nestāvēja nekas un neviens. Šoreiz Ušakovs un kompānija saņēma tikai 32 mandātus. Vietas domē arī zaudēja Vienotība un nacionāļi, klāt nāca Latvijas Reģionu apvienība un Jaunā Konservatīvā partija.
2019. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem Ušakova patvaļa bija piegriezusies līdz kaulam. Minētā gada aprīlī ministrs Ušakovu atstādināja no amata par “sistemātisku, bezkaunīgu likumu pārkāpšanu.” Pats Ušakovs jau nākamajā mēnesī tapa ievēlēts Eiropas parlamentā un līdz ar to aizmuka uz Briseli. Rīgas domē sākās patiesi juku laiki. Pēc Ušakova pilsētas mēra amatā īslaicīgi darbojās Oļegs Burovs, tad Dainis Turlais, un tad atkal Burovs. Taču korupcijas smaka vilkās līdz, un 2020. gada 13. februārī ar 62 balsīm par un 22 pret apstiprināja Rīgas domes atlaišanas likumu. Likumā bija noteikts, ka ārkārtas vēlēšanām būtu jābūt divus mēnešus pēc likuma izsludināšanas, taču 2020. gada aprīlī Covid-19 pandēmija plosījās uz nebēdu, un tāpēc vēlēšanas tapa atliktas līdz augustam.
2020. g. 29. augustā sarakstus Rīgā piedāvāja 15 politiskas partijas un apvienības. Saskaņa un Gods Kalpot Rīgai šoreiz izlēma kandidēt atsevišķi, un rezultāts salīdzinot ar iepriekšējo veiksmi bija visnotaļ graujošs. Saskaņas centram jaunajā sasaukumā bija 12, bet GKR – vien pieci mandāti. Vislabākie rezultāti ārkārtas vēlēšanās bija apvienībai Attīstībai/Par!,Progresīvie ar 18 mandātiem. Mandātus arī izcīnīja Jaunā Vienotība (10), Nacionālā apvienība (7), Latvijas Krievu savienība (4) un Jaunā Konservatīvā partija (4). Par mēru kļuva Mārtiņš Staķis (AP/P).
Pērn martā Staķa kungs izstājās no sevis pārstāvētās apvienības pēc visai intensīva strīda ar Vides aizsardzības ministriju un ministru Tomu Plešu par Rīgas attīstības plānu. Pleša kungs arī pārstāvēja AP/P. Tomēr mēra vietu Staķa kungs saglabāja.
Tikai līdz šī gada 3. jūlijam, kad Mārtiņš Staķis paziņoja par demisiju. Iegansts bija fakts, ka viņš gribēja izmeklēšanu par disciplinārlietu Rīgas Domes Satiksmes departamentā uzticēt pilsētas izpilddirektoram, bet Jaunā Vienotība un Par/Progresīvie sabloķējās kopā un ar opozīcijas atbalstu panāca izmeklēšanas komisijas izveidošanu.
Šī komisija pēc darba pabeigšanas paziņoja, ka divos gadījumos attiecībā uz iespējamiem pārkāpumiem, tā nespēja nonākt pie lēmuma, bet trešajā gadījumā pārkāpumu komisijas locekļi nesaskatīja vispār. Divi departamenta darbinieki, kuri uz izmeklēšanas laiku bija atstādināti, tapa atjaunoti amatā un dzīve turpinājās.
Ja reiz šajā izmeklēšanā čiks vien sanāca, īsti nesaprotu, kāpēc Staķa kungam bija jādemisionē. Patlaban Rīgas domes priekšsēdētāja vietas izpildītājs ir Vilnis Ķirsis no Jaunās Vienotības, taču sākušās visai intensīvas diskusijas un kašķi, par to, kāda būs tālākā valdošā koalīcija Latvijas galvaspilsētas domē.
Vienotība, nacionāļi un Kods Rīgai (četri deputāti, kurus ievēlēja no JKP, bet JKP vairs nav) vēlas savstarpēji piemeklēt nākamo Rīgas pilsētas galvu un strādāt tālāk. Taču Progresīvie/Par pagājušajā nedēļā uzstāja, ka vispirms jānotiek divpusējām sarunām ar katru no trim minētajām frakcijām. Apvienības pārstāvei par to bija sakāms lūk, kas:
“Nākamais solis ir runāt par neizdarītajiem darbiem. Lai labāk iedziļinātos katras frakcijas skatījumā, uzskatām, ka turpmāk sarunām jānotiek divpusējā formātā.”
Rīgas dome patlaban ir vasaras brīvdienās. 21. jūlijā sabiedrisko mediju portālā LSM.LV bija vēsts, ka aizkulisēs cerība ir, ka jaunu mēru varēs ievēlēt 23. augustā, kad deputāti atgriezīsies darbā. Personīgi nesaprotu progresīvo uzstājību, ka jārunā atsevišķi un divpusēji ar pārējiem koalīcijas partneriem. Gribētos domāt, ka jautājumu par tālākiem darbiem var arī atrunāt neoficiālākā formātā jo, kā minēju, deputāti patlaban ir atvaļinājumā un diez vai priecājas par kolēģiem, kuri uzstāj, ka nu ir vajadzīgas konkrētas konsultācijas.
Te ir arī cita lieta. Patlaban arīdzan notiek sarunas par Krišjāņa Kariņa vadītās koalīcijas nākotni. Arī Ministru kabinets patlaban ir brīvdienās, un kabineta mājaslapā atrodama vēsts, ka nākamā sēde paredzēta tikai 8. augustā. Jāpieļauj, aizkulisēs turpinās sarunas, jo starp dažādām frakcijām Saeimā pastāv ievērojama pretruna.
Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts uzskata, ka pašreizējā koalīcija ir stabila un nekādas pārmaiņas nav vajadzīgas. Kariņa kungs un Vienotība savukārt ir sākušas runāt ar Zaļo un Zemnieku savienību, kā arī ar partiju Progresīvie.
Pašreizējai koalīcijai Saeimā ir 54 balsis, Vienotībai kopā ar zaļajiem zemniekiem un progresīvajiem tādu būtu 52. Tas nav izšķirošs jautājums.
Lielais jautājums ir par centrālajā valdībā neizdarītajiem darbiem, pirmkārt un galvenokārt attiecībā uz faktu, ka Satversmes tiesas spriedums, kurā bija paģērēta likuma izstrādāšana par viendzimuma pāru tiesībām, nu ir ar pamatīgu bārdu, un politiskā šķira Saeimā ir izrādījusies pārāk gļēva, lai tā darītu.
Tas ir kauns, ļoti liels kauns, kaut vai tāpēc, ka pirms pāris nedēļām kaimiņvalstī Igaunijā atradās vairākums Rīgikogu, lai apstiprinātu nevis kaut kādu partnerattiecību likumu – to kaimiņi Tallinā izdarīja jau 2016. gadā – bet gan likumu par viendzimuma laulībām. Komentāra rakstīšanas dienā likumu jau ir parakstījis Igaunijas prezidents, un tas stāsies spēkā nākamgad 1. janvārī.
Uz šī fona Latvijas politiķu nevarīgums ir sevišķi kaitinošs, jo vienkārši ignorēt Konstitucionālas tiesas spriedumu var kādā banānu republikā, bet ne valstī, kura sevi uzskata par tiesisku valsti. Nacionālā apvienība ir institucionāli un kretīniski aizspriedumaina. Pērn un šī gada sākumā, kad bija runa par Tieslietu ministrijas absurdi šauro likumu par civilām partnerattiecībām, arī Apvienotā saraksta deputāti balsoja pret.
Pēdējā reize, kad par tēmu bija balsojums parlamentā bija pērn 15. decembrī, kad jautājums bija par 13. Saeimas līdz galam neizskatītā likuma atjaunošanu 14. Saeimā. Balsojums bija 33 par un 55 pret, arī visiem klātesošajiem ZZS deputātiem balsojot par jautājuma tālāku neizskatīšanu.
Nezinu, vai konkrēti attiecībā uz šo jautājumu zaļie zemnieki ir mainījuši domas. 31. maijā, kad bija pēdējās valsts prezidenta vēlēšanas, ZZS visos trīs balsojumos balsoja par Jaunās Vienotības izvirzīto Edgaru Rinkēviču. Visu laiku kopš tam jautājums ir bijis par to, ko ZZS par to vēlējās saņemt pretī. Lielākais šķērslis, kā vienmēr, ir notiesātais noziedznieks un ZZS krusttēvs Lembergs Puzē, bet ārpus tā ir arī citi jautājumi, tajā skaitā mūsu gļēvo parlamentāriešu sen zelētā, bet pēc būtības neizskatītā Stambulas konvencija, kā arī jau minētais civilo partnerattiecību likums, kura nepieņemšana ar katru dienu rada lielāku jautājumu par to, vai mēs tik tiešām dzīvojam tiesiskā valstī.
Un Progresīvajiem šajā kontekstā būtu viens ieteikums. Viņi vienmēr ir bijuši gatavi balsot par progresīvām lietām un noteikti tāpat kā kolēģi Igaunijā būtu gatavi jau tagad balsot par viendzimuma laulībām un nevis par kaut kādu patiesībā nevajadzīgu soli pa starpu. Varbūt nebūtu prāta darbs Rīgas domē, kur arī darbojas Vienotība, būt pārāk kašķīgiem. Tas tā – padoms, par kuru varbūt padomāt.
