Kārlis Streips: Latvijai būtu bīstami, ja viņš atkal kļūtu par prezidentu 0
Pagājušajā svētdienā 13. oktobrī bija 80 gadu, kopš PSRS Sarkanarmija “atbrīvoja” Latviju 2. Pasaules kara laikā. Pēc kāda laika Rīgā uzcelts objekts ar nosaukumu “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem.”
Vēsturisks analfabētisms tādā nozīmē, ka pirms padomju spēki uzradās mūspusē un izveidoja “padomju” Latviju, te bija brīva, neatkarīga un starptautiski iesaistīta republika. Tiesa, bez demokrātijas. Tiesa, ar nosacītu diktatoru priekšgalā. Un tiesa, tas bija diktators, kurš savai tautai okupācijas pirmajās dienās pateica “palikt savā vietā.”
Bet tā bija neatkarīga republika, kuru padomju spēki 1940. gadā iznīcināja un tad 1944. gadā atkal “atbrīvoja.”
Par to šīs nedēļas komentāra kontekstā iedomājos tāpēc, ka nupat brīvdienās noskatījos dokumentālu filmu “Apklusinātās balsis: Holivudas desmitnieks un cīņa par runas brīvību.”
Laikā pēc 1. Pasaules kara amerikāņi principā nolēma, ka lietu kārtošanu pasaules otrajā pusē vajadzēja atstāt citiem, jo vairāk nekā 100 tūkstoš puišu no karošanas Eiropā atgriezās zārkā vai arī pazuda bez vēsts.
Amerikas prezidents Vudro Vilsons dikti centās notikušajā saskatīt iespēju nākotnei, tajā skaitā un konkrēti izveidojot organizāciju, kurā valstis spēs lietas izrunāt diplomātiskā kontekstā, un tad varbūt karošana vairs nebūs vajadzīga.
Rezultāts bija Tautu savienība, un Amerikas Savienoto Valstu Senāts domai par to vienkārši pateica nē. Nē, paldies. Vēlāk, pēc 2. Pasaules kara, Amerika būs viena no vadošajām valstīm Apvienoto Nāciju organizācijas izveidošanā, bet 1919. g. 19. novembrī (dienu pēc Latvijas Republikas proklamēšanas pirmās gadadienas) ASV Senāts noraidīja Versaļas līgumu ar kuru noslēgts karš.
Brīdī, kad Senāts pateica nē, Latvija vēl tikai centās iestāties Tautu savienībā. Tas izdevās tikai pēc valsts neatkarības atzīšanas de iure līmenī, un vienas sesijas laikā prezidējošais cilvēks bija Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters.
Gan Padomju savienība, gan Vācija kādu laiku bija Tautu savienības dalībvalstis. Taču gan Staļina, gan arī Hitlera paspārnē doma par miermīlīgu jautājumu risināšanu īpaši nekotējās, un pēc 2. Pasaules kara iznīcības Tautu savienība vienkārši pašlikvidējās un savas lietas atdeva jaunajai ANO.
Taču laikā starp abiem pasaules kariem bija visai ievērojams skaits amerikāņu (un ne tikai), kuriem jaunā Padomju valsts šķita kaut kā interesanta, kaut kā saistoša.
Viens elements tajā bija fakts, ka amerikāņiem Krievijas impērijas visnotaļ piepešā bojāeja bija pārsteigums. Tā bija pastāvējusi ilgāk nekā Amerikas Savienotās Valstis, un neviens nebūtu padomājis, ka grupiņai revolucionāru izdosies to gāzt.
Amerikāņi sākotnēji atbalstīja meņševikus, un oficiālu atzīšanu Padomju savienībai deva tikai 1933. gadā un prezidenta Franklina Rūzvelta laikā.
Taču vienkāršam amerikānim padomju pieeja dzīvei varēja šķist saistoša it īpaši tāpēc, ka marksisms mācīja par šķiru cīņu un strādnieku šķiru lika augstāk par pārējām.
1. Pasaules kara laikā un laikā pēc tā beigām Amerikā veidojās arodbiedrību kustība, kura prasīja plašākas tiesības un iespējas kapitālisma ietvaros.
Biznesa pasaulei nebija nekādu problēmu apgalvot, ka arodbiedrību kustībā bija infiltrēti boļševiki no Padomju savienības un līdz ar to tā bija kaut kā komunistiska, kaut kā nepareiza.
Viena joma, kurā jautājums kļuva sevišķi aktuāls, bija kinoindustrija Holivudā. Jau mēmā kino laikmetā veidota iekārta, kurā bija bagāti īpašnieki un nosacīti bagāti aktieri un aktrises, bet zem viņiem bija neskaitāmi daudz mazo gariņu, kuri darīja citus darbus – operatori, scenāristi, kostīmu mākslinieki, grimētāji u.tml. Viņi pelnīja daudz mazāk.
Bija aģitatori, kuri to centās ielikt sociālisma un komunisma kategorijās – ļaunā uzņēmēju šķira, kura apspieda mazo cilvēku un lika viņam justies neadekvātam. Jau 1919. gadā izveidota ASV Komunistiskā partija, un tai bija ļoti ciešas saites ar darbinieku kustību.
Sevišķi tad, kad pagājušā gadsimta 20. gadu beigās notika globāla ekonomiska katastrofa, kuras centrā bija akciju tirgus sabrukšana Ņujorkā, atbalsts strādniekiem šķita milzīgi svarīgs. Pirmoreiz uzmanība pievērsta Amerikas tumšādaino cilvēku tiesībām. Rīkoti atbalsta pasākumi, un bija pietiekami daudz ļaužu, kuri uzskatīja, ka kapitālisms principā bija sevi izsmēlis.
2. Pasaules karš atjaunoja ASV tautsaimniecību, kura pievērsās kara materiālu ražošanai. Plus vēl tāpēc, ka ļaundaris nepārprotami bija Hitlers un nacisti, Amerika Padomju Savienību uzskatīja par savu sabiedroto.
Cita starpā kara laikā trīs lielo sabiedroto līderi vairākkārt tikās ar mērķi diskutēt, kāda būs kārtība Eiropā pēc kara beigām.
Staļinam protams aiz krāga bija vēlme dominēt visā Austrumeiropā, un pakāpeniski viņš Rūzveltu un Čērčilu pierunāja tam piekrist.
Drīz pēc kara beigām Amerikā veidojās izpratne, ka patiesībā Staļina PSRS bija ienaidnieks.
1946. gadā Vinstons Čērčils uzrunā Misūri štatā nāca ar aforismu par “dzelzs priekškaru,” kāds bija nolaidies Eiropas kontinentā.
“Aiz šī priekškara mēs atrodam visas Viduseiropas un Austrumeiropas galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija – tās visas un to tautas atrodas tajā, kas man ir jāsauc par padomju sfēru, un tās visas ir pakļautas tādā vai citādā veidā ne tikai padomju ietekmei, bet arīdzan ļoti augstā un dažos gadījumos pieaugošā mērā saistībā ar kontroli no Maskavas puses,” skaidroja sirmais valstsvīrs.
Jau pagājušā gadsimta 40. gadu otrajā pusē ASV Kongresā parādījās aktīvi centieni pētīt, cik lielā mērā Padomju savienība, kas bija nezināma lieta, tad sabiedrotā, un tagad ienaidnieciska, bija infiltrējusi Amerikas sabiedrību.
Tāds bija konteksts dokumentālajai filmai par “Holivudas desmitnieku.” Desmit scenāristi, režisori un citi, kuri tika izsaukti Kongresa izmeklēšanas komitejas priekšā, un kuriem visiem pēc kārtas uzdots viens un tas pats jautājums:
“Vai jūs esat, vai arī kādreiz esat bijis Komunistu partijas biedrs?”
Atbilde mēdza būt tāda, ka Kongresa deputātiem nebija tiesību okšķerēties privātpersonu politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Amerikas Konstitūcija tomēr garantēja tiesības neatbildēt uz tik uzbāzīgu jautājumu.
Desmitnieku apsūdzēja Kongresa leģitīmas prasības noraidīšanā, un visi desmit uz kādu laiku nonāca cietumā.
Pagājušā gadsimta 50. gados savukārt ASV Senātā uzradās senators no Viskonsīnas vārdā Džo Makārtijs. Viņš mēdza gaisā vicināt papīra gabalus, uz kuriem, tā skaidroja senators, bija uzskatīti komunisti, kuri bija infiltrēti Amerikas Ārlietu ministrijā un citur.
Sarakstu nekādu nebija, bet tā dēvētā “sarkanā panika” sita ļoti augstus viļņus. Taču Makārtijs pārrēķinājās tad, kad viņš sāka braukt auguma ASV bruņotajiem spēkiem, tajā skaitā Valsts prezidentam un 2. pasaules kara varonim Dvaitam Eizenhaueram.
Makārtijs cita starpā, bija alkoholiķis, un ar laiku Senāts pret viņu apstiprināja oficiālu cenzūru un rājienu. Viņš nomira 1957. gadā un 48 gadu vecumā.
Panikas laikā minētie Holivudas ļaudis lielākoties turpināja strādāt, bet zem segvārdiem un slepus. Runa bija par ļoti talantīgiem kadriem, un kino producentiem pie kājas bija jautājums par to, ar ko tie bija aizrāvušies jaunībā.
1960. gadā režisors Otto Premingers laida klajā filmu “Exodus” par Izraēlas valsts nodibināšanu. Scenārists filmai bija Daltons Trumbo, kurš bija viens no Holivudas desmitnieka un arī bija kādu laiku pavadījis cietumā par atteikšanos kļūt par informantu Kongresa izmeklētājiem.
Trumbo kungs panikas laikā sacerēja scenārijus divām filmām, kuras saņēma Kinoakadēmijas balvas jeb Oskarus par gada labāko scenāriju. Vienā gadījumā to publiski pieņēma viens no līdzautoriem, bet otrajā gadījumā Trumbo strādāja zem segvārda Roberts Ričs.
1957. gada Oskaru ceremonijā paziņots, ka Riča kungs bija tūrē Spānijā un līdz ar to ceremonijā ierasties nevarēja. Divdesmit gadus vēlāk producenti ieradās pie Trumbo kunga mājās brīdī, kad viņš jau bija vecs un ļoti slims, un uzvarētu Oskara statueti pasniedza viņam ar atvainošanos.
“Exodus” filmā Daltona Trumbo uzvārds pirmoreiz parādījās filmas dalībnieku sarakstā. Līdz ar to “melnais saraksts” ar iespējamiem komunistu līdzskrējējiem sevi bija izsmēlis.
Tomēr mūsdienās Amerikā jēdzieni sociālisms un komunisms atkal ir uzradušies Republikāņu partijas izpratnē par to, ko dara Demokrātu partija.
Prezidenta Baraka Obamas veselības apdrošināšanas programmu republikāņi aprakstīja kā “sociālismu.”
Acīmredzot nesaprotot, ka valsts palīdzība ir programma daudzās un dažādās valstīs, tajā skaitā itin kapitālistiskajā Amerikā.
Sociālā nodrošināšanas programma, veco ļaužu aprūpes programma, brīvpusdienu piegādāšana skolas bērniem – tās visas ir labas programmas, kuras to oponenti apraksta ar vārdu “sociālisms.”
Muļķības!
Sevišķi aktīvs šajā ziņā ir kādreizējais ASV prezidents Tramps. Kādā nesenā uzrunā viņš par Demokrātu partiju nāca ar šādu atzinumu:
“Tie ir ļoti bīstami cilvēki. Tie ir marksisti, komunisti un fašisti. Viņi ir tie, kuri apdraud demokrātiju.”
Iedomājies! Vienlaikus marksists, komunists un arīdzan fašists! Tas norāda uz faktu, ka šie ir jēdzieni, kuri Republikāņu partijas izpildījumā ir zaudējuši visu nozīmi.
Viegli ar tādiem jēdzieniem mētāties. Es pats jau sen Vladimiru Putinu esmu saucis par Kremļa fašistu.
Vārdnīcā fašisms aprakstīts ar vārdiem “ekstrēmi labēja, autoritāra un ultranacionālistiska politiska ideoloģija, kuru raksturo diktatorisks līderis, centralizēta autokrātija, militārisms, opozīcijas vardarbīga apspiešana, kā arī individuālu interešu ignorēšana par labu domai, ka tas ir par labu nācijai vai rasei.”
Krievijā īpaša rasu sadalījuma nav, bet ārpus tā, jēdziens perfekti apraksta Vladimira Putina tā dēvēto “varas vertikāli.” Viņš ir diktators, tur ir centralizēta un militāristiska autokrātija, opozīcija regulāri tiek vardarbīgi apspiesta u.tml.
Kremļa fašists savulaik ir teicis, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā traģēdija. Nezinu, vai tāpēc sanāk komunists. Viņš arī ir teicis, ka boļševiki kļūdījās, gāžot Krievijas impēriju. Tie bija marksisti. Putinam, acīmredzot, ne pa prātam.
Ļoti ceru, ka Tramps 5. novembrī smagi zaudēs. Latvijai būtu bīstami, ja viņš atkal kļūtu par prezidentu!
