Kārlis Streips: Latvijā profesionālas žurnālistikas trūkumi bija uz delnas redzami Covid-19 pandēmijas laikā 0
1989. gada 1. septembrī man bija pirmā diena augstskolas pasniedzēja darbā. Pirms kļūt par ar darba sarkano karogu apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes (kā to toreiz sauca) mācībspēku, strādāju Kanzasas štata galvaspilsētā Topeka kā korespondents štata parlamentā.
Bet tad vienā rītā piezvanīja mamma no Čikāgas ar vēsti, ka minētā universitāte darbu bija piedāvājusi viņai. Vien sagadījās, ka mammai tobrīd bija cits projekts Amerikā veicams, tāpēc viņa nespēja aicinājumu pieņemt.
Un līdz šai pat dienai 35 gadus vēlāk, nezinu kāpēc, bet vārda brāļa un Latvijas vienīgā diktatora vārdus pārfrāzējot, atbildēju: “Labi. Tu paliksi Amerikā, es braukšu uz Latviju.”
Tiesa, runa bija par angļu valodas mācīšanu Svešvalodu fakultātē. Atzīstu godīgi, kolīdz noliku klausuli, padomāju pie sevis, ko gan tagad esi izdarījis?! Esi žurnālists, nevis angļu valodas pasniedzējs. Taču šī komentāra vajadzībām tas nav būtiski.
Tobrīd Svešvalodu fakultāte bija tajā pašā celtnē, kur atradās tas, kas Padomju Savienībā skaitījās esam Žurnālistikas nodaļa.
Kaut kādā brīdī tur ļaudis padzirdēja, ka jaunais angļu valodas pasniedzējs pēc profesijas bija žurnālists. Tā pa fikso tapa sarunāts, ka mācību gada otrajā semestrī novadīšu semināru par dokumentālu filmu producēšanu.
Cita starpā tā pirmā gada laikā es topošajai Žurnālistikas fakultātei palīdzēju izstrādāt jaunu mācību plānu. Lieki teikt, totalitārajā PSRS žurnālistikas šī vārda klasiskajā izpratnē nebija. Jauno mācību plānu rakstījām uz tapešu papīra, jo cita papīra 1989./90. gadā nebija.
Pēc gada Latvijā atgriezos Amerikā ar domu, izstudēt maģistru un tad doktora grādu un kļūt par komunikāciju zinātņu profesoru. Liktenis lēma citādāk. Atgriezos Latvijā uz palikšanu un, lai arī man galvenais darbs allaž bijis saistīts ar raidorganizāciju žurnālistiku, es arīdzan 25 gadu garumā biju lektors un pasniedzējs Latvijas Universitātē.
Man bija divi lekciju kursi. Ziņu rakstīšana un aprakstu rakstīšana. Pirmajā semestrī izskatījām tradicionālās žurnālistikas pamatprincipus. Otrajā semestrī runa bija par garākiem materiāliem – tādiem, kuriem vieta atrastos nevis laikrakstā, bet gan žurnālā (vai mūsdienās raksturīgāk – kādā interneta vietnē).
Pēc gadsimta ceturtdaļas universitāte nolēma, ka vairs nevajag. Vispirms man atņēma ziņu rakstīšanu, sakot, ka to mācīs kāds cits.
To, kā to mācīs kāds cits, uzzināju nākamajā semestru un aprakstu rakstīšanas grupā. Apraksts šajā kontekstā ir pavisam cits “zvērs”, nekā ziņu materiāls, taču žurnālistikas principi kā tādi ir būtiski arī tur.
Studenti man uzrakstīja pirmo apraksta darbu… un bija pilnīgi skaidrs, ka varbūt kāds cits iepriekšējā semestrī viņiem bija mācījis ziņu rakstīšanas principus, bet tie absolūti nebija tie paši principi, kādi izmantojami klasiskajā izpratnē.
Nācās veltīt atsevišķu lekciju šiem pamatprincipiem, un otrs un trešais apraksta darbs vairumā gadījumu bija daudz labāk uzrakstīts. Taču nākamajā gadā man pateica, ka arī tas vairs nebūs vajadzīgs, šajā gadījumā it kā tāpēc, ka nebija pieteicies pietiekami liels studentu skaits.
Neesmu uzbāzīgs. Nevajag mani Latvijas Universitātei, es nekašķēšos. Taču te ir plašāks jautājums par žurnālistiku kā tādu.
Visus tos daudzos gadus, kad darbojos LU, no drukātās preses profesijas dzirdēju vienu un to pašu: Žurnālistikas fakultātes beidzēji nāk ar plašām teorētiskām zināšanām, bet viņi neprot uzrakstīt vienkāršu deklaratīvu teikumu avīzes materiāla vajadzībām.
Tieši to es studentiem mācīju, bet 1. un 2. kursā. Galvenais LU allaž ir bijis akadēmiskais saturs – kursa darbi, bakalaura darbs, un acīmredzot vismaz dažiem tajos atlikušajos semestros agrāk apgūtais aizmirsās.
Allaž uzskatīju, ka jaunieši uz fakultāti nāca ne tāpēc, ka viņi vēlējās apgūt diskursa teorijas principus visos sīkumos, bet tāpēc, ka viņi gribēja strādāt medijos.
Nelaiķe Inta Brikše to saprata tad, kad viņa bija atbildīga par žurnālistikas katedras vadību. Esmu profesionāls žurnālists, kurš topošajiem žurnālistiem profesionāli varēja mācīt profesionālās žurnālistikas principus. Taču citi to nav sapratuši. Acīmredzot svarīgāks ir akadēmiskais grāds un disertācija nekā tas, kas studentiem patiesībā ir vajadzīgs.
Kādu laiku augstskolā bija saruna par atsevišķas vienības izveidošanu, kur taptu mācīti profesionālie paņēmieni, bet ārpus akadēmiskā procesa kā tāda.
Viens gan, ko es te gribētu konstatēt, ir fakts, ka cilvēks, kurš man mācīja televīzijas žurnālistikas pamatprincipus Ziemeļilinoisas universitātē, bija profesors ar doktora grādu. Viņš acīmredzot neuzskatīja to esam zem sava goda, ka jauniešiem jāmāca paši pirmsākumi par to, kā veidot televīzijas ziņas.
Patlaban Sociālo zinātņu fakultātē, kuras paspārnē arī darbojas Komunikāciju zinātņu nodaļa, notiek liela pārkārtošanās. Cita starpā fakultāte grasās pārcelties otrreiz, kopš es tur sāku strādāt.
Sākumā darbojāmies Visvalža ielā, kura, šķiet, pirmsākumos bija ar citu nosaukumu. Ar laiku fakultāte pārcēlās uz Lomonosova ielu (pirmajā rudens mācību dienā ilgi un dikti tur blandījos, iekams atradu pareizās durvis mājā, kuras adrese oficiāli ir Lauvas ielā).
Nu SZF taps iekļauta plašākā fakultātē ar telpām, cik saprotu, joprojām Lauvas ielā ielā, bet arīdzan Aspazijas bulvāri un celtnē, kur ilgus gadus ir darbojusies LU Ekonomikas fakultāte. Nu būs Ekonomikas un Sociālo zinātņu fakultāte, un tā atradīsies tur.
Taču jautājums nav par akadēmisku pārkārtošanos augstākās izglītības līmenī. Jautājums ir par to, kas ir vajadzīgs sabiedrībai.
Klasiskais žurnālistikas modelis māca, ka ziņu rakstīšanā ir divi galvenie mērķi – informēt un izglītot, kā arī intriģēt un izklaidēt.
Pamatprincipos runa ir par to, kā veidot teikumus, it īpaši materiāla pirmo teikumu vai teikumus. Latviešu valodā profesijā ir iegājies jēdziens “līds” attiecība uz šo pirmo tekstu.
Ir noteikumi par citātu veidošanu, par intervēšanu, par materiāla sakārtošanu un daudz ko citu. Ilgus gadus LU studenti viena semestra garumā to visu dzirdēja un, cerams, apguva.
Aprakstu (angļu valodā – features) rakstīšana ir cita joma, kur konkrēti materiāla veidošanas principi ir citādi. Taču žurnālistikas principi paliek nemainīgi.
Nelaime tāda, ka drukātā prese vairs nav īpaši modes lieta. Turklāt, ja runājam konkrēti par laikrakstiem, tad pieprasījuma pēc profesionalitātes tur īpaši vairs nav.
Kādreiz profesionāls laikraksts bija Diena, bet tur notika “oligarhu” inspirēts apvērsums, un laikā kopš tam Diena bijusi tāda – nekāda.
Profesionālais kodols no Dienas aizgāja un izveidoja žurnālu Ir, kurš ir saglabājis profesionālisma principus, it īpaši attiecībā uz izmeklējošo un pētniecisko žurnālistiku.
Ironiski nosauktā Neatkarīgā Rīta Avīze ir laikraksts, kurā pat pēc cilvēka notiesāšanas smagos noziegumos, nebūs atrodams ne vārds, kurš liecinātu, ka Lembergs pie kaut kā ir vainīgs. Tur runa ir par jēdzienu, kurš maksā, tas pasūta mūziku, un NRA gadījumā runa allaž ir bijusi par tā dēvētajām “Ventspils interesēm.”
Latvijas Avīze, savukārt visu savu saturu filtrē cauri latviešu nacionālisma prizmai. Intervējot politiskas figūras, kādreizējais LA grands Voldemārs Krustiņš mēdza jautājumus sākt ar vārdiem “mūsu lasītājus interesē” vai “mūsu lasītāji vēlas zināt…” Intervijas reizēm varēja būt visnotaļ kareivīgas. Tajā skaitā kādreizējā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece pirms pārkvalificēties par politiķi, bija daļa no tā visa.
Saprotu, avīze, žurnāls – tas mūsdienās var skaitīties vecmodīgi un nevajadzīgi.
Es personīgi sen neesmu abonējis laikrakstus Latvijā, jo, pirmkārt, no tiem nekāda liela saturiska labuma nav, un, otrkārt, tie visi ir ar saturu internetā.
Žurnālus gan es pērku. Man sevišķi interesē tie, kuru nosaukums sākas ar vārdu “nezināmā” – nezināmā vēsture, nezināmā Latvijas vēsture u.tml. Katru mēnesi vai reizi divos mēnešos nākas konstatēt, ka par šo to man tik tiešām zināšanu pirms tam nav bijis.
Žurnāli Latvijā un citur pasaulē lielākoties turpina darboties atbilstoši profesijas principiem. Te runa nav par Vakara Ziņu tipa tenku vācelēm, bet tie paši “nezināmā” satura veidotāji saprot, ja materiālu par 12. gadsimta karagājieniem mūsdienu Latvijā rakstīs profesionāls vēsturnieks, tad tas būs daudz precīzāk un pamatotāk, nekā tas būtu, ja materiālu rakstītu žurnālists.
Arī pateikšu, kad vasarā esmu ciemos pie māsas Čikāgā, katru rītu aizeju uz vietējo veikalu un nopērku fizisku laikraksta The Chicago Tribune kopiju. Latvijā abonēju laikraksta elektronisko variantu, bet man patīk papīra versiju turēt rokās un šķirstīt, tāpat kā tas ir ar žurnāliem.
Taču profesionālas žurnālistikas trūkums pēdējo desmitgažu laikā ir kļuvis jūtamāks un arīdzan bīstamāks.
Amerikā ir strīpa cilvēku, kuri vismaz sakās joprojām uzskatām, ka 2000. gada ASV valsts prezidenta vēlēšanās patiesībā uzvarēja Tramps, nevis Baidens, lai gan rezultātos bija redzams, ka Baidena kungam bija par 7 miljoniem balsu vairāk, un pārsvars arī tā dēvētājā Elektorālajā koledžā.
Tas ir tāpēc, ka attiecīgi noskaņotajiem cilvēkiem principā ir tikai viens informācijas avots — telekanāls Fox News, kurš sevi apraksta ar vārdiem “godīgs un sabalansēts,” bet patiesībā ir melīgs un propagandas pilns.
Attiecībā uz minētajām vēlēšanām, Fox News raidījumu vadītāji vairāku mēnešu garumā apgalvoja un ļāva intervētām personām apgalvot, ka divu konkrētu vēlēšanu aparātu ražotāju aparāti bija kaut kā “nepareizi” un krāpnieciski, tajā skaitā konkrēti apgalvojot, ka tie spēj mainīt par vienu kandidātu nodotas balsis un tās atdot otrajam kandidātam.
Lieki teikt, tās bija muļķības un abi ražotāji pret Fox News un ne tikai iesniedza prāvu tiesā par apmelošanu un neslavas celšanu.
Pērn aprīlī tiesa gatavojās sākt iztiesāšanu, bet pēdējā mirklī Fox News piekrita samaksāt gandrīz 800 miljonus dolāru soda naudā, bet … un tas ir būtiski, neatzīt vainu vai pāri darījumu. Laikā kopš tam Fox News ir turpinājis gvelzt visfantastiskākās pasaciņas un mītus.
Novembrī atkal būs valsts prezidenta vēlēšanas manā dzimtenē. Fox News katru dienu no rīta līdz vakaram ir saturs par domu, ka prezidents Baidens ir vecs večuks ar demenci vai kādu citu garīga rakstura problēmu.
Vairums amerikāņu Fox News neskatās, bet tie, kuri pieķeras klasiskajām žurnālistikas vērtībām, ir nonākuši strupceļā.
Pirms pāris nedēļām bija kandidātu debates, kurā kādreizējais prezidents Donalds Tramps ikreiz, kad atvēra muti, meloja melodams, kamēr prezidents Džo Baidens izskatījās samulsis un īpaši uz šo melu lavīnu nereaģēja.
Prezidents attiecīgajā vakarā bija saaukstējies un pats vēlāk atzina, ka tas nebija viņa labākais kampaņas process.
Taču Amerikas lielajos laikrakstos momentā sākās aktīva diskusija par to, vai vispār Džo Baidenam nevajadzētu demisionēt. Jo debatēs viņš izskatījās nepārliecinošs.
Laikrakstā The New York Times pāris dienas pēc debatēm bija ievadraksts, kurā atklātā tekstā bija pateikts, ka prezidents Baidens acīmredzot pārāk vecs un tāpēc būtu jāatrod kāds cits, kurš novembrī kandidēs pret Trampu.
Tas neņem vērā faktu, ka šogad Demokrātu partijai bija priekšvēlēšanas, kurās Džo Baidens savāca vislielāko balsu un tāpēc arī delegātu skaitu partijas konventā, kurš paredzēts augustā.
Taču no mediju viedokļa te ir cita lieta. Tas pats New York Times nekad nav ievadrakstā rakstījis, ka no kandidēšanas būtu jāatsakās Donaldam Trampam. Pat pēc tam, kad Tramps Ņujorkā tapa notiesāts 34 kriminālapsūdzībās par grāmatvedības datu viltošanu un citiem finanšu grēkiem, laikraksts tā nedarīja.
Tam ir vienkāršs iemesls. Laikraksti Amerikā grib konfliktu, un tie pārprastas “objektivitātes” dēļ ir nonākuši ļoti nožēlojamā situācijā.
Proti: Par Donaldu Trampu nudien nekas nav labs sakāms vai rakstāms, tāpēc meklēsim netīrumus par viņa oponentu.
2016. gadā New York Times un Washington Post veltīja masīvi daudz satura domai, ka kādreizējā pirmā lēdija, ASV senatore un ārlietu ministre Hilarija Klintone kaut kādā veidā bija negodīga, krāpnieciska un, iespējams, noziedzīga.
Pats Tramps savos rallijos nepārtraukti brēca, ka Hilarija Klintone ir jāmet cietumā.
Un Amerikas lielie laikraksti šajā procesā spēlēja ievērojamu un ļoti kaitīgu lomu. Kā zināms, nevienam to negaidot, minētajās vēlēšanās uzvarēja korumpēts biznesmenis no Ņujorkas.
Šogad ir tas pats. Nevis doma, ka Trampam vajadzētu atteikties no kandidēšanas tāpēc, ka viņš ir notiesāts noziedznieks, bet gan lappuse pēc lappuses (un televīzijā stunda pēc stundas) diskusijās par to, ka varbūt Baidens nudien ir par vecu, varbūt vajadzētu piemeklēt kādu citu, varbūt Baidenam vajadzētu nevis atteikties no kandidēšanas, bet gan demisionēt no prezidentūras u.tml.
Savukārt Latvijā profesionālas žurnālistikas trūkumi bija uz delnas redzami Covid-19 pandēmijas laikā.
Laba daļa Latvijas sabiedrības nolēma, ka konkrēti attiecībā uz šo vienu vīrusu un atšķirībā no visiem citiem vīrusiem, kaut kas nebija kārtībā.
Cilvēki, kuri sava mūža laikā bija mierīgi vakcinējušies pret ērču encefalītu vai gripu, kuri vienā mierā savus bērnus sūtīja vakcinēties pret visām bērnības veselības problēmām – Covid-19 vakcīnā tie saskatīja kaut ko citu.
Un tas bija konkrēti tāpēc, ka mūsdienās ir tāda lieta kā internets. Tajā ļaudis var salasīties ne to vien, un man pašam bija vairākas diskusijas Feisbukā ar cilvēkiem, kuri kaut kur tīmeklī bija atraduši vienu konkrētu ārstu kaut kur pasaulē, kurš bija apgalvojis, ka Covid-19 vakcīnas ir kaitīgas.
No šī viena kaut kur kaut kāda cilvēka pietiekami daudz letiņu izzīda pārliecību, ka tur jābūt kaut kam pamatotam. Nevis ieklausoties tajā, ko bilda Slimību profilakses centrs vai Veselības ministrija, bet gan tajā, kas tapa gvelzts internetā.
Un galu galā apmēram 30% šīs valsts iedzīvotāju nekad nesaņēma nevienu no Covid-19 vakcīnas dozām.
Nezinu, cik daudz no tām 6715 personām, kuras Covid rezultātā aizgāja mūžībā, nebija vakcinēti un nebija centušies sevi pasargāt no inficēšanās.
Amerikā par to nebija nekāda jautājuma. Kādreizējais “prezidents” vāvuļoja par domu, ka pandēmija tūdaļ beigsies, ka varbūt vīrusu var ārstēt ar spilgtu gaismu, ar veļas balināmo vai ar zirga attārpošanas zālēm, ASV Covid pandēmijas laikā nomira vairāk nekā miljons cilvēku.
Daudzos gadījumos konkrēti tāpēc, ka tie bija nolēmuši, ka zinātne un medicīna vairs neko nesaprot un viņi paši labāk zina, kas ir vajadzīgs.
Latvijā bija tāpat.
Baidos, te runa ir par noietu etapu un vilcienu, kurš jau sen ir aizgājis. Mēs neatgriezīsimies situācijā, kurā galvenais ziņu avots ir laikraksts no rīta un televīzijas ziņu raidījums vakarā.
Protams, Padomju Savienībā tas laikraksts no rīta piederēja Kompartijai un tās ziņas vakarā veidoja uzticami kadri un nevis profesionāli žurnālisti.
Bet uz brīdi pēc neatkarības atjaunošanas bija Diena un bija LTV Panorāma, un bija NTV-5 vakara ziņas, un bija citi mediju produkti, kuru pamatā bija sākumā minētie klasiskās žurnālistikas principi.
Un arī laikmetā, kurā par “ziņu” avotu ir kļuvis ar Ķīnas kompartiju saistītais portāls Tik Tok, ir vērts atcerēties, ka veselīga sabiedrība šī vārda pilnīgā nozīmē ir arī informēta sabiedrība.
Un tāpēc, ja tu, portāla LA.LV lasītāj, esi kaut kur izlasījis, ka pasauli valda zirnekļcilvēki no kosmosa, vai arī, ka Covid-19 vakcīna ir inde, vai nepārbaudīta, vai viltīga, vai kaitīga … saproti, lūdzu, ka tas nav un nekad nebūs pēdējais vārds.
Varbūt mūsdienās Latvijas Universitātē vairs neviens šos profesijas principus nemāca. Bet ir iemesls, kāpēc tie ir svarīgi un par to pilnīgi ārpus manas personīgās nodarbinātības ir nudien žēl.
