Kārlis Streips: Latvija ir drošāka, nekā tā jelkad ir bijusi pirms tam 0
18. novembrī bija 105. gadadiena kopš tās dienas 1918. gadā, kad grupiņa drosmīgu cilvēku sapulcējās mūsdienu Nacionālajā teātrī un proklamēja Latvijas Republikas neatkarību. Vēsturnieks Ādolfs Šilde trimdā izdotajā grāmatā “Latvijas vēsture,” pasākumu aprakstīja šādi:
“Sākot jau no pulksten trijiem sāka pulcēties Rīgas Latviešu Operas namā latviešu politiskās aprindas, kur pulksten četros bija nolikts Latvijas valsts proklamēšanas akts. Pulkstenis jau bija puspieci, kad zālē atskanēja spēcīgi aplausi, ar kuriem apsveica Tautas padomes locekļus, kuri svinīgā gājienā izgāja caur zāli uz skatuvi, kur tiem bija ierādītas vietas un kur tie sagrupējās pēc partijām. Ar tikpat skaļiem aplausiem saņēma prezidija locekļus, kuri parādījās zālē. Pēc tam, kad bija partiju locekļi nogrupējušies, piecēlās Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs zvērināts advokāts Gustavs Zemgals un ar trīsām balsī paziņoja, ka tas atklāj Tautas padomes sēdi tāpēc, ka pirmais Tautas padomes priekšsēdētājs, zvērinātais advokāts Jānis Čakste, kurš dzīvo Jelgavas tuvumā, nav paspējis uz sēdi ierasties. Priekšsēdētājs lūdz sekretāru nolasīt izvilkumu no septiņpadsmitā novembra sēdes protokola. Protokolu nolasa pirmais sekretārs advokāts Bite. Pieminot ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdu, zālē atkal atskan jūsmīgi aplausi. Ulmanis pieceļas un palokās pret publiku. Pēc protokola nolasīšanas, kuru saņem tāpat ar skaļiem aplausiem, priekšsēdētājs Zemgals paziņo, ka pamatojoties uz notikušo vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi suverēna vara.”
Savukārt Alfrēds Bērziņš, kurš bija Saeimas deputāts un ciešs Kārļa Ulmaņa līdzgaitnieks pēc 1934. gada apvērsuma, 1918. gada 18. novembrī bija Valkā, un lūk, kas viņam par to dienu bija sākams savā memuārā:
“Latvijas neatkarības proklamēšana Rīgā 18. novembrī Valkā neradīja īstu sajūsmu. Sen gaidītais vārds neatkarība nu bija pateikts, bet no austrumiem atejošai vācu armijai uz pēdām sekoja slepkavībās un vardarbībā apreibušās, dažādu tautību komunistu ordas. Kas stāsies šai varai pretim? Kas to aizturēs?”
Ir tiesa, ka gandrīz momentā pēc tam, kad notika valsts neatkarības proklamēšana, sākās brīvības cīņas. Nākamo pāris gadu laikā pa mūsu zemi marodēja vācieši, boļševiki un citi. Kādu laiku Latvijas jaunajai pagaidu valdībai nācās būt prom no Rīgas, tajā skaitā kādu laiku pavadot uz kravas un pasažieru kuģa Liepājas ostā.
Taču liktenis jaunajai valstij izrādījās labvēlīgs esam. Neatkarības proklamācija kā tāda pārvērtās no sapņa īstenībā vismaz daļēji tāpēc, ka nedēļu pirms tam bija beidzies 1. Pasaules karš ar Vācijas impērijas pilnu kapitulāciju. Boļševiku veidotā Padomju savienība bija savos pašos pirmsākumos un no karošanas bija izstājusies jau gadu pirms tam.
Brīvības cīņās principā piedalījās abu kādreizējo impēriju pārpalikumi un jaunveidotās Latvijas jaunveidotie bruņotie spēki ar atbalstu no Lielbritānijas, Francijas un citiem 1. pasaules kara sabiedrotajiem. 11. novembrī atzīmējām uzvaru būtiskā cīņā.
Savukārt 1920. gada aprīlī, kad notika Satversmes sapulces vēlēšanas, bija trīs novadi Valmieras, Valkas un Ilūkstes apriņķos, kur notika pēdējās cīņas. Tur nācās papildu sapulces deputātus ievēlēt minētā gada rudenī.
1920. gada 11. augustā parakstīts miera līgums starp Latviju un PSRS – tas pats, kurā kaimiņvalsts solīja atteikties no jebkādām suverēnām tiesībām mūsu valstī uz mūžīgiem laikiem. 1921. g. septembrī Latvija kļuva par Tautu Savienības dalībvalsti. Starpkaru posmā mūsu valstij bija diplomātiskas attiecības ar 45 citām valstīm pasaulē.
“Mūžīgie laiki,” protams, izrādījās esam nosacīts jēdziens (maigi teikts). 1940. g. 17. jūnijā krievs, ka mēdzām teikt trimdā, atkal bija klāt, un šoreiz Latvijas liktenis bija nākamo pusgadsimtu pavadīt smacējošas okupācijas apstākļos.
Par šo vēsturi man nācās domāt 18. novembrī, kad internetā skatījos militāro parādi, kāda sarīkota gadadienai par godu. Atcerējos šāda veida pasākumus laikā, kad Latvija vēl tikai veidoja attiecības ar NATO. Tolaik karavīru parādē bija maz, militāras tehnikas vēl mazāk.
Šogad parāde ilga vairāku stundu garumā, tur piedaloties ne tikai Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un to dažādajām sastāvdaļām, bet arī karavīriem no tām valstīm, kuras patlaban piedalās NATO aizsardzības stiprināšanā mūsu republikā.
Albānija, Čehija, Itālija, Polija, Slovākija, Slovēnija, Spānija un Kanāda. Itāļu karavīri vēsturisku iemeslu dēļ parādē nevis maršē, bet gan rikšo. Tas bija interesanti. Gara, gara dažāda veida tehnikas kolonna sekoja karavīriem. Gaisā bija lidmašīnas, tajā skaitā viena, kura aiz sevis atstāja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga attēlu, kā arī helikopteri.
Internetā kāds bilda, ka varbūt nākamgad varētu būt kaut kāda jūras spēku klātbūtne uz Daugavas. Varbūt.
Ir nepārprotams fakts, ka 2023. gadā Latvija ir drošākā situācijā nekā tā ir bijusi jebkad pirms tam.
Kādu laiciņu sabiedrotos rietumos nācās pārliecināt par Kremļa fašista ļaunajiem nolūkiem. Tikai 2017. g. vasarā sabiedrotie reaģēja ar paplašinātās kaujas grupas izvietošanu Latvijā (un, protams, arīdzan Igaunijā, Lietuvā un Polijā).
Reiz Kremļa fašists uzsāka genocīdu Ukrainā, šie spēki paplašināti un pilnveidoti. Amerikas prezidents Džo Baidens jau pirms kāda laika bilda, ka NATO aizsargās “ikkatru collu” savu dalībvalstu teritorijas, ja tas kļūs nepieciešams.
Cerēsim visi, ka kaimiņvalstī pietiks pietiekami daudz veselā saprāta, lai tā kaut kas nekad nebūtu nepieciešams.
Nākamajā rītā pēc valsts neatkarības proklamēšanas 1918. gadā, laikraksts Jaunākās Ziņas no publicēja sajūsmas pilnu ievadrakstu ar virsrakstu “Esi sveicināta, jaunā Latvija!” Tekstā lasām šādus vārdus:
“Latvijas zemes, Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir tagad vienotas Latvijas valsts teritorija, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojusi augstāko sabiedriskās kopdzīves organizāciju, kādu līds šim pazīst cilvēces radošais ģēnijs – valsti.
“Tautas pašnoteikšanās Latvijā ar to ir atradusi savu augstāko piepildīšanos. Un ir tapusi par īstenību latviešu ilgu mērķi, saulainie nacionālie sapņi, dēļ kuriem ir izlijušas arī to latvju kareivju dārgās asinis, kas tagad atdusas mūžīgā miegā Rīgas Meža kapenēs un daudzās citās vietās, tālu un tuvu bijušos kara laukos.
“Liels un augsts ir valsts princips cilvēku dzīvē, un augsti ir viņa uzdevumi. Valsts vara, kā sociāli kalpojoša vara, uzņemas lielus un grūtus pienākumus katrā valstī. Jo lielāki un grūtāki ir šie pienākumi un atbildība tajā brīdī, kad pati valsts dzimst un top par tādu, tad uz to cerībā un paļāvībā raugās visa tauta, un tad ir ieņemams un nodibināms valsts stāvoklis civilizētās pasaules tautu un valstu starpā.
“Šinī lielajā un atbildīgajā brīdī tautas labākie vēlējumi pavada to augstāko Latvijas valsts iestādei, kas ar vīra prātu un drošu apņemšanos ir ņēmusi savās rokās augstāko, suvereno valsts varu – Latvijas Tautas padomi.
“To darīdama, šī augstā iestāde ir izpildījusi neatliekamu pienākumu visas zemes labā – ir darījusi darbu, bez kura mēs, Latvijas pilsoņi, nevarējām un nedrīkstējām palikt vairs nevienu brīdi. Visa nācija ir kā valstiski nobriedis auglis, kurš bez augstākās varas centra nevarēja atrast izeju saviem radošiem spēkiem.
“Ar dziļu pateicību un cienīšanu šai brīdī lai pieminam to darbu, kura mērķi nu ir piepildījusies, proti, to darbu, ko Latvijas valsts lietā, saziņā ar rietumu sabiedrotiem, ir darījusi Latviešu nacionālā padome, vairāk kā gadu ilgi, vistumšākajā Latvijas posta naktī Darbu, kura tālāko veikšanu nu ņem savās rokās Latvijas Tautas Padome.
“Lai neizmirstam arī, ka pateicoties lielo rietumu demokrātiju, rietumu sabiedroti valstu uzvarām un cilvēcības principiem, mūsu Latvijai ir atausis šis brīvības un neatkarības rīts. Un arī tālāk, pie brīvas Latvijas valsts veidošanas, Rietumu sabiedrotie bez šaubām nāks mums ar palīdzīgu roku talkā, kā to ir darījuši līdz šim. Šī cerība un vēlēšanās arī lai stiprina mūsu paļāvību, ka Latvijas valsts, reiz dzimusi, arī dzīvos.”
Attiecībā uz 1918. g. 19. novembrī pausto pārliecību par rietumu sabiedrotajiem, protams, 2. pasaules kara laikā nācās smagi vilties. Tā dēvētie mežabrāļi un viņu atbalstītāji ļoti cerēja, ka reiz tapa sakauts Hitlers, rietumu sabiedrotie tāpat rīkosies pret rīkļurāvēju Staļinu.
Tā tas nenotika.
Turpinot Jaunāko Ziņu ievadrakstu:
“Latvijas valsts ir dzimusi. Valsts labums demokrātiskā valstī viscauri ir arī tautas labums, un kā tādas lai ir mūsu augstākais likums šinī likteņa stundā. Lielās senās Romas stiprais valstiskais gars, kas pirmais uzstādīja šo augstāko likumu, šis lielo meistaru vīrs, kurš pirmais teica, ka valsts ir tautas lieta.
“Šī doma lai pavada mūsu augstāko valsts iestādi, tautas padomi un visu nāciju tajā lielajā darbā, kurš dzima astoņpadsmitajā novembri Latvijas galvaspilsētā. Šī valsts ģēnija vispirmais izpaudums ir nacionāla vienība. Tā ar gudru un tālredzīgu skatu vienojas ap kopīgiem valsts uzdevumiem – dažādo tautas šķiru un aprindu priekšstāvji Tautas padomē, tāpat lai vienotiem spēkiem atbalsta jauno valsts ēku un viņas augstākās varas nesēju visa Latvijas nācija bez kādas izšķirības, ieskaitot arī mūsu cittautiešu līdzpilsoņus.
“Tikai tad mēs pastāvēsim kā valsts un būsim pasargāti no vispārīga un tiešām vienlīdzīga posta. Tikai tad mēs netraucēti varēsim nonākt līdz Latvijas valsts un viņas iekārtas visaugstākajai noteicējai, Latvijas Satversmes sapulcei, kuras drīzu sasaukšanu Tautas padome ir rakstījusi savā programmā.
“Latvijas valsts ir dzimusi. Latvijas nacionālais karogs ir pacelts visas civilizētās pasaules priekšā. Pēc neizmērojamu ciešanu nakts latviešu tautai aust jauns rīts. Vivat respublika, lai dzīvo Latvija!”
Tātad jau pirmajā dienā pēc valsts neatkarības pasludināšanas Jaunāko Ziņu ļaudis jau zināja par plāniem, saorganizēt Satversmes sapulci. Pāris dienas pirms neatkarības pasludināšanas tajā pašā laikrakstā bija komentārs ar domu, ka jaunās valsts Satversmi varētu izstrādāt Kārļa Ulmaņa valdība un Satversmes sapulces uzdevums būtu vienkārši ratificēt to, ko politiķi būs izdomājuši.
Tā, lieki teikt, tas nebija. No 19. novembra komentāra vēl tikai gribu pievērst uzmanību tekstu kurā lasāms, ka valsti attīstīs “visa Latvijas nācija bez kādas izšķirības, ieskaitot arī mūsu cittautiešu līdzpilsoņus.”
Atgādinājums tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri uzskata, ka Latvija var būt tikai un vienīgi priekš latviešiem, ka pirmās brīvvalsts laikā tāpat kā mūsdienās mūsu valstī nedzīvo tikai latvieši vien.
“Mūsu cittautieši līdzpilsoņi” reizēm uzvedas ne tā, it īpaši Latvijas austrumu apgabalos. Kā esmu rakstījis citreiz, ja pērn 1. oktobrī 14. Saeimas vēlēšanās rezultāti būtu bijuši atbilstoši tiem, kādi tie bija Daugavpilī, tad mums patlaban būtu valdoša koalīcija, kurā piedalās Saskaņa sociāldemokrātiska partija, partija Stabilitātei! un Latvijas Krievu savienība.
Bail domāt. Taču līdzīga situācija arī bija pirmās republikas laikā. Pagrīdē darbojās visādi Latvijas republikai ne īpaši draudzīgi spēki, un arī tas daļēji noveda pie mūsu valsts okupācijas 1940. gadā.
Šogad 18. novembrī atbilstoši tradīcijai, Latvijas Republikas Saeimā bija svinīga sēde ar tikai vienu darba kārtības punktu: “Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienā.”
Mieriņa kundzei tā bija pirmā reize, kad uzticēts šāds gods. Pērn 18. novembra uzrunu teica Edvards Smiltēns. Iepriekšējo astoņu gadu garumā, tajā skaitā valsts simtgadē 2018. gadā kolēģus uzrunāja Ināra Mūrniece. Pirms viņas attiecīgi Solvita Āboltiņa, Gundars Daudze, Indulis Emsis, Ingrīda Ūdre, Jānis Straume, Alfrēds Čepānis, Ilga Kreituse un Anatolijs Gorbunovs.
“Šī diena ir mūsu valsts lepnums un cieņas avots. Svētku dienā mēs visi apzināmies Latvijas garu, kas ir dzīvs un stiprs – kā mūžīgais ozols, kas aug mūsu zemē. Svētīsim šo dienu, lai mūsu valsts iztur visas vētras un nākotnē saglabā mieru un labklājību savai tautai.” Tāds bija Daigas Mieriņas vēstījums sēdē, kur atzīmēta valsts neatkarības 105. gadadiena.
Divas dienas pirms neatkarības gadadienas Saeimā bija sēde, kurā gudrās galvas ķērās klāt pie 2024. gada valsts budžeta un budžeta ietvara nākamajiem trim gadiem. Runa bija par steidzamības noteikšanu visiem attiecīgajiem likumprojektiem un tad par pirmā lasījuma atbalstu tā, lai pēc tam būtu vajadzīgs vēl tikai viens lasījums.
Fakts, ka todien nekas izšķirošs netika lemts, nenozīmēja, ka mūsu parlamenta lielie runātāji negribēja runāt garumplaši. Debates uzsāka premjerministre Evika Siliņa. Pēc viņas finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Trešā runātāja bija jau minētā Daiga Mieriņa.
Un tad bija laiks Saeimas frakcijām piedāvāt savu viedokli par topošo budžetu. Neviens nebūs pārsteigts uzzināt, ka visgarākā uzruna bija frakcijas Latvija pirmajā vietā pārstāvim Aināram Šleseram. Pēc frakciju pārstāvju uzstāšanās debates bija atklātas visiem pārējiem, un Šlesera kungs bija vienīgais no simta, kurš atrada par vajadzīgu kolēģus ar savu daiļrunīgo oratoriju aplaimot vēlreiz.
15 minūtes un deviņas sekundes pirmajā piegājienā. Piecas minūtes un astoņas sekundes otrajā piegājienā. Mazliet vairāk nekā 20 minūtes, kuras visi pārējie Saeimas deputāti nekad vairs nedabūs atpakaļ.
Galu galā Saeimai bija vajadzīga visa diena, lai to visu apspriestu. Sēde, kas sākās plkst. 9.00 no rīta beidzās plkst. 19.08 vakarā. Tas bija 16. novembrī, un tapa noteikts, ka priekšlikumus uz otru un galīgo lasījumu varēs iesniegt līdz nākamajai dienai pulksten 16.00 un ne vēlāk.
Komentāru rakstīju 20. novembrī. Tobrīd deputāti un frakcijas bija iesnieguši 46 priekšlikumus uz galīgo lasījumu.
Pieļauju, daudzi deputāti atviegloti uzelpoja zinot, ka šogad pavasarī, kad 14. Saeima apsprieda šī gada valsts budžetu priekšlikumu bija vairāk nekā 200, un tā kā opozīcijas deputāti un it īpaši lielākie demagogi par katru no tiem gribēja debatēt, sēde, kas sākās pulksten 9.00 8. martā beidzās plkst. 9.08 9. martā.
Cauru diennakti gudrās galvas tur ņēmās. Pieņemsim visi, ka otrreiz tā kaut ko deputāti nevēlas. Paredzēts, otrais un galīgais lasījums budžetam būs plenārsēdē 7. decembrī. Tad arī redzēsim, cik daudz laika tam būs vajadzīgs.
Taču mūsu valsts neatkarības 105. gadadienā atkārtošos, bet vēlreiz atzīmēšu, ka kā NATO (un ANO, un Eiropas savienības un citu organizāciju) dalībvalsts, Latvija ir drošāka nekā tā jelkad ir bijusi pirms tam.
Saskaitot kopā pirmās brīvvalsts periodu, kas bija 21 gads, 6 mēneši un 30 dienas no neatkarības proklamācijas dienas līdz PSRS invāzijai 1940. gadā, kā arī atjaunotās neatkarības posmu – 32 gadi un trīs mēneši, kopā sanāk 53 gadi un 10 mēneši.
Okupācija ilga 51 gadu, divus mēnešus un piecas dienas starp 1940. g. 17. jūniju un konstitucionālā likuma pieņemšanu 1991. g. 21. augustā. Neatkarīga mūsu valsts ir bijusi ilgāk par to posmu. Un atšķirībā no pēdējās neatkarības dienas 1940. gadā, patlaban mūs nekas tamlīdzīgs vairs neapdraud.
Dievs, svētī Latviju!
