Kārlis Streips: Latviešiem jēdziens “karošana Afganistānā” ir krietni senāks nekā amerikāņiem 26
Pagājušajā sestdienā, 3. jūlijā, Amerikas Savienoto Valstu bruņotie spēki slēdza un pameta lielāko aviācijas bāzi, kāda tiem bija bijusi Afganistānā. Amerikas prezidents Džo Baidens jau pirms laba laika paziņoja mērķi, līdz šī gada 11. septembrim pilnīgi izvākties no minētās valsts.
Tas būtu simbolisks datums. 11. septembrī būs 20 gadi kopš teroristu uzbrukumiem pret Pasaules tirdzniecības centru Ņujorkā un Pentagonu Vašingtonā. Minētās bāzes slēgšana ir liels solis šajā virzienā.
ASV Aizsardzības ministrija ir teikusi, ka process jau tagad ir daudzmaz pabeigts.
Lūk, kā to skaidrojis ministrijas preses sekretārs Džons Kirbijs: “Droša un kārtīga aiziešana ļaus mums saglabāt nepārtrauktu diplomātisku klātbūtni, atbalstīt Afganistānas tautu un valdību, un nodrošināt, ka Afganistāna atkal nekļūs par drošu vietu teroristiem, kuri apdraud mūsu valsti.”
Teikt, ka tur ir jautājuma sāls, vai arī, ka tur tas suns aprakts — tas būtu ļoti maigi teikts.
Galvenā teroristu organizācija Afganistānā ir Talibans, un katru reizi, kad rietumu spēki no kādas teritorijas ir izvākušies, tā Talibana pārstāvji momentā ir bijuši klāt.
Iepriekšējā ASV prezidenta administrācija ar organizāciju parakstīja it kā miera līgumu, bet rakstīju toreiz un uzskatu joprojām, ka teroristi nav paši uzticamākie līguma partneri, un tāpēc, visticamāk, no sarunātā nekas īpašs nesanāks.
Jau labu laiku karš Afganistānā bijis Amerikas ilgstošākais karš. Var saprast prezidenta Baidena vēlmi no turienes iet prom, jo no turienes vairāk nekā 2000 amerikāņu zaldātu ir atgriezušies nevis dzīvi, bet zārkā.
Tādu pašu likteni arī lēma četriem puišiem no Latvijas. Dižkareivis Edgars Ozoliņš krita 2008. g. 11. augustā mīnas sprādzienā Kabulā. Dižkareivis Andrejs Merkuševs un seržants Voldemārs Anševičs krita nākamā gada 1. maijā Kunāras provincē, un kaprālis Dāvis Baltābols nomira tā paša 2009. g. augustā hospitālī pēc smagu ievainojumu gūšanas 25. jūlijā.
Protams, latviešiem jēdziens karošana Afganistānā ir krietni senāks nekā amerikāņiem. Tas bija 1979. gada svētvakarā, 24. decembrī, kad PSRS spēki šķērsoja Afganistānas robežu ar mērķi atbalstīt komunistu režīmu, kāds tur bija pārņēmis varu pēc valsts apvērsuma 1978. gadā.
Tas bija brutāls režīms, pret kuru ātri veidojās bruņota pretestība, ar kuru gandrīz tūdaļ pat nācās saskarties arī PSRS karaspēkam.
3640 karavīru no okupētās Latvijas piedalījās PSRS karā Afganistānā. Iznākums bija letāls 62 no tiem, vēl 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, un viens pazuda bez vēsts.
Kopumā no Padomju Savienības bojā gāja vairāk nekā 15 tūkst. karavīru, gandrīz 50 tūkstoši ievainotu. Un zināmā mērā PSRS karš Afganistānā bija ar neparedzētām un visnotaļ ironiskām sekām.
Pirmkārt, kara efekts pašā Padomju Savienībā. Rietumu pasaule pret invāziju Afganistānā reaģēja skarbi, tajā skaitā boikotējot 1980. gada vasaras Olimpiskās spēles Maskavā.
Tas bija lēmums, kuru pieņēma ASV prezidents Džimijs Kārters. 1980. g. novembrī par prezidentu kļuva republikānis Ronalds Reigans, kuram par PSRS un par komunismu nebija nekādu ilūziju vispār.
Reigana administrācija izdarīja divas lietas, kuras krietni vājināja seno ienaidnieku PSRS.
Pirmkārt, tā paziņoja par ASV bruņoto spēku krietnu paplašināšanu, tajā skaitā it īpaši un konkrēti jautājumā par aizsardzības sistēmas izvietošanu kosmosā, kura amerikāņus pasargās pret kodolraķetēm no PSRS puses.
Tā nevienā brīdī nebija nekas vairāk par zinātnisku fantastiku, bet tas piespieda arī PSRS palielināt aizsardzības izdevumus laikā, kad ļoti liela nauda tika izgrūsta Afganistānā.
Otrkārt, Reigana administrācija slepus un arī atklāti atbalstīja tos spēkus Afganistānā, kuri cīnijās pret komunistu režīmu un tā atbalstītājiem no PSRS puses.
Milzīgs daudzums amerikāņu ieroču nonāca šo opozīcijas spēku rokās, un pēc tam, kad PSRS no turienes aizgāja, tā pati opozīcija ar tiem pašiem amerikāņu ieročiem kļuva par mūsdienu Talibana teroristu priekštečiem. Ironija nudien.
Nebūtu pārspīlēti teikt, ka Afganistāna zināmā mērā noveda pie PSRS bojāejas.
1985. gadā pie varas nāca Mihails Gorbačovs, kurš saprata, cik ļoti lielā mērā karš viņa valstī radīja noasiņošanu.
Ātrs process nebija, karaspēka izvešana tika paziņota 1987. gada jūlijā, uzsākta 88. gada maijā un pabeigta 1989. g. 15. februārī, kad Latvijā un Baltijas valstīs Atmoda jau bija pilnbriedā un PSRS likvidācija vairs bija tikai laika jautājums.
Afganistānas priekšrocība un traģēdija daudzu gadsimtu un tūkstošu garumā bijis fakts, ka tā atrodas dažādu interešu, tirdzniecības ceļu un militāru procesu krustpunktā.
Pirmā valstiskuma pazīme sākās 1747. gadā, kad viens no Persijas karaspēka afgāņu komandieriem sasauca kopā puštunu tautas sapulci un izveidoja tā dēvēto Duranī lielvalsti. Šī valsts nepārtraukto karoja un konfliktēja ar citiem.
1826. gadā Kabulu ieņēma cita klana vadonis, kurš sevi nosauca par emīru un proklamēja Afganistānas emirātu. Diemžēl, teritorijā tobrīd arī darbojās Krievijas impērija un Lielbritānijas impērija.
Pirmais angļu-afgāņu karš sākās 1839. un beidzās 1842. daļā, teritoriju sadalot divās daļās. Otrais angļu-afgāņu karš sākās 1878. gadā, kad Britu impērija Afganistānu pakļāva sev, vietējiem iedzīvotājiem dodot lemšanas tiesības tikai un vienīgi iekšpolitikā.
1919. gadā Afganistāna pasludināja neatkarību no Lielbritānijas, kā rezultātā izcēlās trešais angļu-afgāņu karš.
Šoreiz Afganistāna izrādījās spēcīgāka, vismaz daļēji tāpēc, ka Lielbritānija iepriekšējo četru gadu laikā bija karojusi 1. pasaules kara ietvaros. Nācās atzīt Afganistānas neatkarību.
1929. gadā dibināta Afganistānas karaliste šaha jeb karaļa Nadīrhana vadībā. 1933. gadā radikāla jauniešu organizācija veica atentātu pret karali, bet dēls tobrīd 19 gadu vecumā bija pārāk jauns, lai islāmistu izpratnē pārņemtu varu, tāpēc viņa vietā stājās tēvocis.
Taču 1973. gadā, kad tēvocis bija ārzemēs, bija apvērsums, kura rezultātā izsludināta Afganistānas republika. Tēvocis atlikušo mūžu pavadīja Francijā.
Mērķis jaunajiem valdniekiem bija izveidot teokrātisku islama valsti Afganistānā. Tieši pret šo režīmu 1978. gada aprīlī notika PSRS atbalstīts valsts apvērsums, kura rezultātā izsludināta Afganistānas Demokrātiskā Republika.
Bija vajadzīgi tikai septiņi tanki, lai ieņemtu Kabulas centru. Esošās valdības pārstāvji arestēti un nošauti. Bruņota pretošanās sākās tāpēc, ka tāpat kā visur citur, komunistu pārvalde vēlējās kolektivizēt lauksaimniecību.
Latvijā bija vajadzīgas 1949. gada deportācijas, lai to uzspiestu mūsu tautai. Afganistānā rezultāts bija jau minētā bruņotā sacelšanās, kuras rezultātā PSRS līderis Brežņevs nolēma, ka jāiet brāļu tautai palīgā.
Reiz PSRS bija prom, Afganistānā izcēlās vispārējs haoss, kura ietvaros iznira jau minētā Talibana kustība. 1996. gadā šī grupa kontrolēja apmēram 90 procentus Afganistānas teritorijas, un tur viņi ieviesa visstingrāko tā dēvētā šariata režīmu.
Šī režīma ietvaros stingri aizliegta vizuālā māksla, mūzika, azartspēles, televīzija, alkohols, narkotikas un viss pārējais, kas it kā kaitē ticīga musulmaņa dvēselei. Sievietēm šajā iekārtā nebija nekādu tiesību vispār.
Un tad pienāca 11. septembra uzbrukumi. Lai gan teroristi lielākoties bija no Saūda Arābijas, Amerika uzskatīja, ka Afganistāna tos bija atbalstījusi un to pamatā esošajai al Kaida kustībai bija devusi patvērumu.
Tāpēc karš Afganistānā. Kā zināms, visai kareivīgi noskaņotais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais arī gribēja atrast iemeslu iebrukt Irākā, un Amerikai un pasaulei tika klaji melots par it kā tur atrodamajiem masu iznīcināšanas ieročiem.
Arī tur ir karojuši latvieši, arī no turienes daži atgriezušies zārkā.
Attiecībā uz amerikāņu aiziešanu no Afganistānas, liels jautājums ir par to, ko iesākt ar tiem visnotaļ daudzajiem afgāņiem, kuri laikā gaitā amerikāņiem ir nākuši palīgā kā tulkotāji, šoferi, u.tml.
Tādu ir vairāki tūkstoši, un prezidenta Baidena administrācija pēdējā laikā ir meklējusi kādu trešo valsti, uz kuru tos nosūtīt, kamēr Vašingtonā tiks pārbaudīti attiecīgo cilvēku vīzu pieteikumi.
Pagājušajā nedēļā ar Amerikas ārlietu ministru un aizsardzības ministru tikās Tadžikistānas un Uzbekistānas ārlietu ministri Jautājums par Afganistānu bija darba kārtībā.
Plašāks jautājums ir par to, kas Afganistānā notiks tālāk. Pilnībā no turienes amerikāņi prom neies. Tiem joprojām Kabulā būs ASV vēstniecība, kuru nāksies pamatīgi apsargāt.
Vašingtona arī ir solījusi atbalstīt pašreizējo varu Kabulā, kura ir visnotaļ ārprātīgi korumpēta un ne īpaši kompetenta. Manā uztverē visticamāk nāksies piedzīvot ļoti intensīvus uzbrukumus no Talibana puses, un tad būs jautājums, kā uz tiem reaģēt.
Laikam galvenais, ar ko nobeigt šo komentāru — labi, ka latviešu karavīri uz turieni vairs netiks sūtīti.
