Kārlis Streips: Laiks rādīs, kas notiks ar Lembi un Trampu. Abos gadījumos ļoti ceru, ka viņu karjera tuvojas beigām 0
Tu vari būt populārs politiķis. Tu vari būt politiķis, kuru tauta ievēlē uz augstiem amatiem, jo tas ir pašapliecinājums, kuru baudīt.
Bet, ja gadās nogrēkoties likuma priekšā, tad attiecīgās instances — kā to pasen un leģendāri pateica nelaiķe Juta Strīķe, tev atnāks pakaļ.
Strīķes kundze runāja par Rīgas pašvaldību, un dievs zina, ka Latvijas pašvaldībā nebūšanu laika gaitā ir bijušas visnotaļ daudz.
Vai esat, starp citu, pamanījuši, kādā valodā Feisbukā sevi un savu partiju reklamē kādreizējais nebūšanu barvedis Ušakovs?
Kremļa fašista valodā un, ja kādam nepielēca, arī subtitri ir tajā pašā valodā.
Mēs visai nesen uzzinājām, ka daudzu gadu garumā viena no mūsu deputātēm Eiropas parlamentā Tatjana Ždanoka aktīvi sadarbojās ar Kremļa fašista specdienestiem.
Pat publiskā un neslepenā seja šai dāmai bija pavērsta austrumu virzienā, piemēram, tad, kad viņa atrada par vajadzīgu paziņot, ka 2014. gada 16. marta referendumā Krimā par tās iekļaušanu Kremļa fašista režīma paspārnē viss bija vislabākajā kārtībā.
Režīms paziņoja, ka referendumā piedalījās 80,42% balsstiesīgo, kuru starpā 96,77% atbalstīja domu par pievienošanos Krievijas federācijai.
Ne gluži padomju laika pieeja “vēlēšanu” rezultātu izsludināšanai. Pirms gadiem desmit allaž izcili interesantajā žurnālā “Ir” process aprakstīts šādi:
“Deputāti balotējās tikai un vienīgi no komunistu un bezpartejiskā bloka. Sarakstus sastādīja atbilstošā kompartijas komiteja, un šī kārtība bija noteikta PSRS Konstitūcijas sestajā pantā. Katrs balsotājs saņēma vienu vienīgu biļetenu, kurā bija viens vienīgs kandidāts.
“Balsošanā visā Padomju savienībā tradicionāli piedalījās 99,99% procenti vēlētāju un par komunistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem nobalsoja 99,98% uz vēlēšanām atnākušo. Šie skaitļi drīkstēja būt arī apgrieztā kārtībā.
“Vēlēšanu iecirkņos spēlēja pūtēju orķestri, pie urnām stāvēja pionieri ar mirdzoši baltie, krekliem un sarkaniem kaklautiem. Bufetē varēja dabūt citreiz grūti nopērkamās cūkgaļas sardeles ar šķovētiem kāpostiem.
“Vīrieši sevi uzcienāja ar gardu šņabi un uzvilka smaržīgos Belkomorkanal papirosu dūmus. Dzert varēja droši jo pie stūre sēdās retais. Mašīnu bija maz. Radio stāstīja par padomju cilvēku patriotismu, un avīzes portretēja laimīgos.”
Par to es runāju savā raidījumā sakarā ar faktu, ka bija 30 gadi kopš pirmajām pašvaldību vēlēšanām Latvijā. Vēl pirms tam bija PSRS Augstākās padomes vēlēšanas, 1989. gada pašvaldību vēlēšanas un Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kā arī 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gadā.
Tomēr būtisks ir fakts, ka 2004. gadā Latvijas iedzīvotājiem pirmoreiz bija iespēja vēlēt Eiropas Parlamenta deputātus, un atradās pietiekams skaits, lai ievēlētu kādreizējo Interfrontes spīdekli Ždanoku.
10,66% balsu saņēma politiskā organizācija Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL), kuru Ždanoka tur pārstāvēja. Ar to pietika.
2009. gadā atkal PCTVL, šoreiz 7,49%. 2014. gadā Latvijas Krievu savienība (lai gan Tatjana Ždanoka kopš piedzimšanas brīža ir bijusi ebrejiete) un 6,38%. Un tad 2019. gadā atkal LKS un 6,42% balsu.
Tieši šis pēdējais rezultāts man allaž šķitis sevišķi kaitinošs. LKS saņēma vien 29 546 balsis, un ar to pietika tāpēc, ka vēlētāju līdzdalība 2019. Eiropas vēlēšanās bija zem vienas trešdaļas.
Acīmredzot tas nekas, ka tas kārtējo reizi nozīmēja Kremļa lakstīgalas nosūtīšanu uz Briseli. Letiņiem todien minētā gada 25. maijā bija citas lietas darāmas. Dārziņi jāapkopj, uz pludmali jādodas. Varbūt tāpat mājās pasēdēt.
Ikkatrs no šiem sliņķiem principā ir vainīgs par to, ka 20 gadu garumā viena no Latvijas Republikas pārstāvēm Eiropas Parlamentā ir pārstāvējusi sazini ko, bet Latviju un tās tautas intereses nu nekādi.
Un pēdējā laikā ir vēstīts, ka šī deputāte intensīvi un konkrēti sadarbojās ar Kremļa specdienestiem. Vismaz kopš 2004. gada, kad okupēta Krima, šāda attieksme ļauj daudz ko vēlēties, un tas ir pavisam maigi teikts.
Šogad Ždanokai kandidēt vairs nav atļauts. Acīmredzot, ja reiz Nils Ušakovs ir nolēmis, ka pareizais variants, uzrunājot elektorātu Latvijas Republikā, ir runāt svešvalodā un konkrēti kādreizējās okupācijas valodā, tad viņš šogad medī tās pašas balsis, kas kādreiz aizgāja Ždanokai.
Ceru, ka vismaz vairums šī komentāra lasītāju piekritīs, ka tāds kadrs būtu sūtams vismaz trīspadsmit mājas tālāk.
Krievu valoda nav oficiāla Eiropas Savienības valoda. Tas nozīmē, ka Ušakovs principā cer uz svešinieku balsīm. Manēju viņš nedabūs. Ceru, lasītāj, tavējo arī nē.
Taču šīs nedēļas komentāram būtiskāka ir cita pašvaldība. Minētajās 1994. gada pašvaldību vēlēšanās Ventspilī bija tikai viens saraksts, tā nosaukums bija Latvijai un Ventspilij, un pirmais numurs sarakstā bija persona, kura par pašvaldības vadītāju kļuva jau 1988. gadā un tātad — okupācijas laikā.
Šīs personas vārds bija un ir Aivars Lembergs.
Lemberga kungs tāpat kā Tatjana Ždanoka savā Ventspilī ievēlēts atkal un atkal. 2021. g. 5. jūnijā Latvijai un Ventspilij saņēma 54,32% balsu. Aivars Lembergs bija pirmajā vietā un saņēma 2 526 plusiņus un vien 552 svītrojumus.
Tas bija par spīti faktam, ka pāris mēnešus pirms tam, tā paša 2021. gada 22. februārī Rīgas apgabaltiesā izsludināts spriedums ilgstošā krimināllietā pret Lembergu un vairākiem no viņa sabiedrotajiem.
Un vairākkārt no tiesneses Irinas Jansones mutes izskanēja vārdi “Aivars Lembergs atzīts par vainīgu …”
Tajā brīdī Aivars Lembergs kļuva par notiesātu noziedznieku.
Un pāris mēnešus vēlāk 2 526 balsotāji Ventspilī nolēma štrunts par to, es pie Lemberga uzvārda uz biļetena ievilkšu plusiņu.
Prātā ienāca jēdziens “Stokholmas sindroms.”
Aivaram Lembergam dikti nepatīk, ja kāds viņu sauc par notiesātu noziedznieku. To zinu tāpēc, ka viņš vairākkārt ir vērsies tiesā sakarā ar manis teikto un rakstīto par viņu kā notiesātu noziedznieku.
Lemberga kunga apgalvojums ir tāds, ka tāpēc, ka lieta ir pārsūdzēta un droši vien taps pārsūdzēta vēl un vēl un vēl līdz kamēr pēdējo vārdu būs pateikusi ja ne Latvijas Augstākā tiesa kasācijas kārtā, bet pats Dievs tas kungs — tāpēc Lembergam vēl joprojām pienākoties atzīšana, ka pastāv nevainīguma prezumpcija.
Tiesai esmu atbildējis to pašu, ko pateikšu šeit. Jā, lieta ir pārsūdzēta. Bet tas neatņem faktu, ka 2021. gada 22. februāri tiesnese attiecībā uz kriminālapsūdzībām pateica vārdu “vainīgs.”
Tajā brīdī Aivars Lembergs kļuva par notiesātu noziedznieku, un tas būs fakts arī tad, ja nākotnē kāda augstāka tiesas instance kaut ko attiecīgajā lietā grozīs.
2021. g. februārī, atkārtoti no Latvijas Republikas tiesneses mutes vārds “vainīgs.” Tātad vainīgs kriminālnoziegumā. Tātad notiesāts sakarā ar kriminālnoziegumu. Tātad notiesāts noziedznieks.
Iespējams, Aivars Lembergs, kurš ir dzimis tālajā 1953. gadā, okupācijas laika skolās mācījās citu definīciju jēdzienam “notiesāts,” jo Padomju laikā, lieki teikt, tiesu lietām ar tiesiskumu nebija nekāda īpaša sakara vispār.
Gunāru Astru tiesa 1983. gadā notiesāja sakarā ar faktu, ka viņa dzīvoklī atrasta ārvalstu literatūra, tajā skaitā Džordža Orvela romāns “1984. gads.” Tas bija tas gadījums, kad Astras kungs nāca ar savu leģendāro pēdējo vārdu par ļaunā murga izzušanu.
Gunārs Astra mira pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņš bija tautas varonis nepārprotams.
Bet 1983. gadā tiesa viņu atrada par vainīgu PSRS izpratnē par noziedzību. Šis fakts kā tāds laikā kopš tam nav izzudis, un tāpat tas arī ir ar Aivaru Lembergu, kurš nav bijis tautas varonis.
Pret Lembergu ir uzliktas smagas sankcijas no Amerikas puses, un Amerika nav tā valsts kura strebj karstu
Viņa uzvārds parādījās tā dēvēto Panamas papīru skandālā 2016. gadā.
Pagājušā gadsimta 90. gados, kad Latvijā principā valdīja Mežonīgo rietumu principi, bija n-tie stāsti par “Ventspils interesēm” un to, kā tās kūrēja politiskos notikumus Rīgā.
Bija stāsts par kladēm un segvārdiem, aiz kuriem it kā slēpās kukuļņēmēji sakarā ar minētajām interesēm.
2007. gadā, kad Aigara Kalvīša valdība puslīdz slepus pieņēma jaunus noteikumus par pieejas valsts noslēpumam piešķiršanu vārdā nenosauktām “trešajām personām,” nevienam nebija īpaši noslēpums par to, kura “trešā persona” varētu būt ieinteresēta, piemēram, prokuratūras darbā.
Šo patvaļu apturēja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga, kura izsauca referendumu par strīdīgajiem grozījumiem. Pa to laiku pati Saeima sakaunējās un ne tikai atsauca grozījumus, bet arīdzan atcēla Satversmes 81. pantu, kurā bija paredzētas MK nosacītas tiesības pieņemt lēmumus ar likuma spēku.
Diez vai Satversmes sapulce par to savulaik spriežot varēja paredzēt, ka pienāks diena, kad līdz kliņķim patvaļīga valdība 81. pantu izmantos kā līdzekli “savējo” sargāšanai.
Tā vai citādāk, Aivars Lembergs nekāds eņģelītis nav. Ja ventspilniekiem viņš šķiet kā rožu dobe, tad lai tas tā būtu.
Bet ir fakts, nepārprotams un negrozāms fakts, ka 2021. g. 22. februārī Aivars Robertovičs Lembergs kļuva par notiesātu noziedznieku. Viņš ir dzimis ārlaulībā, tēva Roberta uzvārds nav zināms, un Aivars uzauga ar mātes uzvārdu.
Bet 2021. gada februārī viņš arī kļuva par notiesātu noziedznieku.
Tieši tāpat kā 2024. gada 30. maijā par notiesātu noziedznieku kļuva cita politiska figūra, šajā gadījumā Amerikā un nevis Latvijā.
Zvērināta žūrija Amerikā kādreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu atzina par vainīgu 34 dažādās kriminālapsūdzībās sakarā ar grāmatvedības datu viltošanu ar mērķi no amerikāņiem slēpt faktu, ka pirms kāda laika Tramps bija pārgulējis ar pornogrāfisku filmu aktrisi.
Īsi pirms 2016. gada Valsts prezidenta vēlēšanām Amerikā tapa nopludināta saruna starp Trampu un kādu izklaides žurnālistu, kurā tā brīža kandidāts paziņoja, ka sievietes viņam ļaujot darīt visu ko pēc kārtas, tajā skaitā “grābt viņas pie dzimumorgāniem” tāpēc, ka viņš bija slavenība.
Nākamajā vakarā Tramps ierakstīja video, kurā viņš atvainojās par teikto, bet arī nepiemirsa apgalvot, ka prezidents Bils Klintons esot darījis daudz sliktākas lietas un Hilarija Klintone, kas bija Trampa sāncense minētajās vēlēšanās, esot represējusi liecinieces, kuras varētu par to runāt.
Attiecībā uz erotisko filmu aktrisi, Tramps sarunāja ar savu lietu kārtotāju Maiklu Koenu, ka pēdējais viņai samaksās klusēšanas naudu, un Tramps pēcāk viņam to summu atmaksās.
Čekus, kādus Tramps sūtīja Koenam, viņš parakstīja pats. Tieši tas bija tas, ko prokurori tiesāšanas laikā uzsvēra — Tramps labi zināja, ka informācijas nonākšana atklātībā viņam varētu izmaksāt uzvaru 2016. gada vēlēšanās, un tāpēc klusēšanas nauda tapa maksāta.
Pēc sprieduma paziņošanas republikāņi un viņu atbalstītāji radikāli noskaņotos televīzijas un interneta kanālā to nosodīja pēc pilnas programmas.
Tiesāšana bija krāpnieciska! Tiesnesim bija dažādi interešu konflikti, un viņš bija nekompetents! Visu organizēja prezidents Baidens ar mērķi sāncensi noņemt no trases.
Tās visas, protams, ir vienkāršas muļķības, jo tiesāšana bija Ņujorkas štata, nevis federālajā tiesā. Federālās tiesas priekšā gaida jautājums par 2021. g. 6. janvāra dumpja uzkurbulēšanu un par slepenu dokumentu zagšanu pēc aiziešanas no amata.
Pirmajā gadījumā pauze ir tāpēc, ka ASV Augstākā tiesa sazini kāpēc piekrita izvērtēt kādreizējā prezidenta apgalvojumu, ka viņam pienākoties imunitāte pret visa veida apsūdzībām visa mūža garumā.
Augstākajā tiesā ir divi tiesneši, kuri atbalstīja domu, ka vajag apgāzt 2020. gada vēlēšanu rezultātus, plus vēl trīs, kurus iecēla pats Tramps.
Principā abiem pirmajiem vajadzētu no lietas izskatīšanas atkāpties. Tas nebūtu bez precedenta. Tiesnesis Viljams Renkvists, piemēram, atkāpās no lietas, kas bija saistītas ar prezidenta Ričarda Niksona daudzajiem grēkiem tāpēc, ka viņam bija pārāk tuvas attiecības ar Votergeita skandālā apsūdzētajiem.
Mūsdienu tiesneša Klarensa Tomasa sieva aktīvi piedalījās sarunās par 2020. gada rezultātu gāšanu. Plus vēl pēdējā gada laikā kļuvis zināms, ka vairāki miljardieri tiesnesi ir cienājuši uz braucieniem jahtā, lidojumiem uz eksotiskām vietām un daudz ko citu.
Tomass neko no tā neatzina savos ikgada finanšu ziņojumos.
Tiesnesis Samuels Alito, savukārt, tāpat ir pieņēmis labumus no bagātniekiem, tajā skaitā vienā konkrētā gadījumā, kur bagātniekam bija lieta Augstākās tiesas priekšā.
Laikā pēc 2020. gada vēlēšanām, pie Alito mājas tapa pakārts ASV karogs augšpēdus, kas bija simbols tiem, kuri iebilda pret rezultātiem. Vasaras mājā bija vēl viens karogs, kuru izmantoja šie protestētāji.
Nedz Tomass, nedz Alito nav piekrituši atkāpties no imunitātes jautājuma izskatīšanas, un principā nav nekas, kas viņiem var likt tā darīt. Augstākā tiesa ir vienīgā tiesa Amerikas tieslietu sistēmā, kurai nav Kongresā noteikta un obligāta ētikas kodeksa.
Līdz ar to, lai arī cik tas nebūtu neiedomājami, ir iespējams, ka tiesa spriedīs Trampam par labu.
Sēde, kurā tiesnesis noteiks sodu par noziegumiem, saistībā ar kuriem žūrija kādreizējo prezidentu notiesāja, paredzēta 11. jūlijā. Tad arī uzzināsim, vai tiesnesis piespriedīs cietumsodu vai ko citu.
Vien četras dienas pēc tam paredzēts sākties šī gada Republikāņu partijas nacionālajam konventam, kurā Tramps oficiāli tiks pasludināts par partijas kandidātu novembra vēlēšanās.
Nekas nedz ASV Konstitūcijā, nedz likumā viņam pēc notiesāšanas neliedz turpināt kandidēšanu, un nekas viņam neliegtu uzņemties prezidenta pienākumus arī tad, ja viņš būtu cietumā.
Man personīgi gribas ticēt, ka mani tautieši Savienotajās valstīs sapratīs, kas tā būtu par katastrofu, šim tipam atkal uzticēt Baltā nama atslēgtas un viņu noraidīs.
Prezidents Baidens nekāda medus maize nav. Nesen Izraēla bombardēja bēgļu nometni Rafāhas pilsētā Gazas joslā, tā radot ugunsgrēku, kurš dzīvus sadedzināja vairākus desmitus sieviešu un bērnu.
Baidens paziņoja, ka tas neesot viņa novilktās sarkanās svītras pārkāpums. Principā tieši tāpēc man negribētos īsti par viņu balsot, jo palestīniešu tautas traģēdija ir pārāk ārprātīga.
Taču Tramps gan Tuvajos Austrumos, gan arī citādā ziņā būtu absolūtākā no traģēdijām, tāpēc novembrī aizspiedīšu degunu un balsošu par Baidenu. Man personīgi, un ceru vairākumam ASV balsstiesīgo citas izvēles nav.
Nobeigumā pāris lietas, kuras Trampam un Lembergam ir kopējas.
Abos gadījumos apgalvots, ka tiesāšana nav bijusi godīga. Abos gadījumos vainoti visi pēc kārtas, ne tikai paši noziedznieki.
Un abos gadījumos piesaukts negatīvā nozīmē ir ungāru izcelsmes filantrops Džordžs Soross. Lembergs un viņa aizstāvji Neatkarīgajā Rīta Avīzē un citur jau sen Sorosam ir braukuši augumā, un tas nekas, ka viņa fonds Latvijā izdarīja ļoti daudz ko laba.
Tramps, savukārt, apgalvoja, ka Soross esot maksājis tiesnesim, kurš pārraudzīja viņa notiesāšanu. Tas arīdzan ir nonsenss, bet daudzviet pasaulē Soross ir kļuvis par tādu bubuli, ka ļauni cilvēki viņam uzbrūk nepārtraukti.
Laiks rādīs, kas notiks ar Lembi un ar Trampu. Abos gadījumos ļoti ceru, ka viņu karjera politikā un sabiedriskajā dzīvē tuvojas beigām.
