Kārlis Streips: “Krievija mūsdienās no Padomju Savienības 1946. gadā īpaši neatšķiras. Joprojām tur ir autoritāri noskaņots līderis ar klēpju sunīšu parlamentu.” 90
1946. gada 26. februāris. Otrais pasaules karš ir beidzies. Ļaudis Latvijā pakāpeniski sāk aprast ar PSRS okupāciju, kura atjaunota pēc nacistu okupācijas.
Laikrakstā Brīvā Venta virsraksts “Padomju Gruzijai divdesmit pieci gadi.” Arīdzan “Sarkanās Armijas 28. gada dienas svinības.” Materiālā atzīmēts, ka “Ventspils zvejnieki un zivju pārstrādāšanas fabrikas kolektīvs sanāca krāšņi dekorētajās telpās, lai atzīmētu Sarkanās Armijas 28. gada dienu.” Laikrakstā “Cīņa” laimīgi vēstīts, ka no minētā datuma brālīgajā Padomju savienībā “maizei pazemina komerccenas par 50-70%.” Un tas nebūt ne viss: “Makaroniem pārdošanas cenas pazeminātas par 68-70%, putraimiem — 67-75%, cukuram — 33%, konditorejas izstrādājumiem — 18-35%, tējai — 33%, kafijai — 60%, sieram — 40%, gaļai un tās izstrādājumiem — 25-50%, zivīm un tās izstrādājumiem — 20 līdz 62%, degvīnam (Maskavas 40%) — 25%, vīnogu vīniem — 25%, papirosiem — 50%.” Zemākās cenas arī ietekmējušas “komerckafejnīcas un restorānus”: “Silto un auksto ēdienu cenas šeit caurmērā pazeminātas uz pusi.” Padomju Jaunatnē nopublicēts “PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRĒTS par Padomju Savienības Ģenerālisimusa biedra J.V. Staļina iecelšanu par Bruņoto Spēku Tautas Komisāru un PSRS Savienības bruņoto spēku Augstāko Virspavēlnieku.”
Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā periodikas krātuvē no 1946. g. 26. februāra arī atrodami teksti no emigrācijas latviešu laikraksta Latviešu Ziņas, kur atrodam šādus vārdus zem virsraksta “Brāļu tautu valsts svētki”: “Drūmās emigrantu gaitās svešumā 18. novembrī nosvinējām Latvijas valsts svētkus, būdami dziļā ticībā, ka mūsu valsts atkal reiz būs brīva un neatkarīga. Šinī mēnesī tādā pat noskaņā savus valsts svētkus svinēja mūsu brāļu tautas: Lietuva – 16. februārī, Igaunija – 24. febr. Visu triju Baltijas tautu likteņi ir ciešām un nesaraujamām saitēm saistīti. Tikai ciešā draudzībā un sadarbībā izšķirsies mūsu nākotnes izredzes. Mūsu sirsnīgākie novēlējumi Lietuvai un Igaunijai. Iesim ciešā kopsolī pretim triju Baltijas tautu gaišākai nākotnei — neatkarībai un brīvībai!”
Vārdu sakot, okupētajā Latvijā komunistu radīts saturs, dīpīšu nometnēs Vācijā ilgas pēc zaudētās neatkarības. Droši vien tobrīd neviens nevarēja paredzēt, ka okupācija un līdz ar to arī trimda ilgs vēl 45 garus gadus.
Taču minētajā datumā pirms 75 gadiem arī notika kaut kas tāds, kas pamatīgi palīdzēja veidot Amerikas attieksmi pret Padomju Savienību, tajā skaitā arī pret okupētajām Baltijas valstīm.
Runa ir par tā dēvēto “garo telegrammu,” kuras autors bija amerikāņu diplomāts vārdā Džordžs Kennans, kurš tobrīd bija ASV vēstnieka Maskavā pirmais vietnieks. Dž. Kennans ir dzimis 1904. gadā, izstudēja vēsturi un pēc studiju beigām domāja par tālākām jurisprudences studijām, bet nolēma, ka tas būtu pārāk dārgs prieks, un tāpēc tā vietā viņš iestājās tobrīd pavisam jaunveidotā ASV Ārlietu dienestā. Pirmais darbs bija Ženēvā Šveicē un pēc tam Hamburgā. 1931. gadā Kennans kļuva par trešo sekretāru ASV sūtniecībā Rīgā, kur viņš intensīvi pētīja notikumus Padomju savienībā. Amerika diplomātiskas attiecības ar PSRS izveidoja 1933. gadā pēc tam, kad Franklins Rūzvelts kļuva par ASV prezidentu. Kennans nonāca Maskavā, kur sev par sašutumu viņš konstatēja, ka vēstnieks kā tāds bija liels diktatora Staļina aizstāvis, tajā skaitā piedāvājot aizbildinājumu lielajai un brutālai kadru tīrīšanai, ar kādu PSRS asiņainais tirāns nodarbojās. Kennans atgriezās Amerikā un vadīja Ārlietu ministrijas Krievijas nodaļu.
2. pasaules kara laikā Kennans atkal bija Eiropā. Portugālē viņš Lisabonas valdību pārliecināja ļaut amerikāņiem lietot Azoru salas jūras un gaisa spēku vajadzībām. Kādu laiku Kennans strādāja Londonā, bet tad atkal Maskavā. Pirms runāt tālāk par garo telegrammu, vērts atcerēties, ka Amerika, izņemot japāņu uzbrukumu Pērlhārborā, no kara izspruka bez jebkādiem infrastruktūras bojājumiem vispār. Kolīdz apklusa kara zalves un šautenes, zalvju un šauteņu ražotāji momentā varēja pārkārtoties un sākt ražot televizorus un veļas mašīnas, un visu pārējo, kas pienācās kapitālistiskā pēckara sabiedrībā. Zaldāti, kuri atgriezās no karošanas Eiropā un Āzijā varēja saņemt lētus valsts atbalstītus aizdevumus, kas ļāva viņiem studēt augstskolā un izveidot karjeru. Amerika bija zirgā.
Padomju Savienība salīdzinot bija stipri sagrauta. Kara laikā tāpēc, ka pasaule bija nolēmusi, ka lielākais un centrālākais ļaunums ir Hitlers, Musolini, nacisti un fašisti, Amerika, Lielbritānija un PSRS skaitījās sabiedrotie. Liekti teikt, tirānam, kurš dzima Džugašvili Gruzijā, tur bija pašam savi plāni un nolūki, un ir fakts, ka pārējie sabiedrotie mīļā miera labad nekādu īpašu traci par Baltijas valstu okupāciju nesacēla. Taču pēc kara Amerikas pirmais instinkts bija draudzēties ar Padomju Savienību. Gatavojot tā dēvēto Maršala plānu, kura mērķis bija palīdzēt Eiropai atkopties no kara postījumiem, absolūti bija paredzēts procesā iesaistīt Padomju savienību un tās jaunās satelītvalstis Eiropas vidienē un austrumos.
Tas bija Staļins, kurš pateica nē, baidoties, ka tas nozīmēs pārāk lielu kapitālisma ietekmi reģionā, kur viņš bija apņēmības pilns ieviest sociālismu un komunismu.
Un tā nu sanāca, ka 1946. gada sākumā Amerikas pārvaldē bija liela neizpratne, kāpēc Padomju Savienība bija tik niķīga un strīdīga attiecībā uz Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas izveidošanu. PSRS bija iesaistījusies Apvienoto nāciju organizācijas izveidošanā, tiesa, uzstājot, ka divas PSRS republikas Baltkrievija un Ukraina būtu uzskatāmas par atsevišķām valstīm ANO kontekstā. Bet nu šāda pretstāve. Amerikas Finanšu ministrija pajautāja Ārlietu ministrijai, un Ārlietu ministrija pajautāja Džordžam Kennanam.
Garā telegramma sākās šādi: “Ministrijas 3. februārī uzdotie jautājumi ir tik sarežģīti, tik delikāti, tik dīvaini mūsu domāšanas veidam, un tik būtiski mūsu starptautiskās vides analizēšanai, ka es nevaru atbildi saspaidīt vienā īsā vēstī, jo tas nozīmētu bīstami pārmērīgas vienkāršošanas iespējas. Tāpēc ceru, ka ministrija būs pacietīga, ja es atbildēšu uz šo jautājumu piecās daļās. Tematika vairāk vai mazāk būs šāda:
“Pirmkārt, padomju pēckara uzskatu pamata elementi.
“Otrkārt, šo elementu vēsture.
“Treškārt, to projicēšana praktiskā un oficiālā politikā.
“Ceturtkārt, to projicēšana neoficiālā līmenī.
“Piektkārt, kas no tā visa būtu jāsaprot praktiskā nozīmē un no Amerikas politikas viedokļa.”
Tālāk telegrammas tekstā Džordžs Kennans pieminēja faktu, ka jau 1927. gadā Staļins bija izsludinājis globālu cīņu starp komunismu un kapitālismu, taču par visu vairāk viņš uzsvēra, ka tā nebija un nebūs vienlīdzīga cīņa. PSRS līderi, tā Kennans, bija neirotiski un jutās nedroši. Pirms 1000 gadiem krievi baidījās no barbariem no austrumiem. Ar laiku viņi sāka saprast, ka rietumi attīstījās citādāk un pamatīgāk nekā Krievija. Un no pašiem pirmsākumiem pēc revolūcijas, boļševiki krievu tautai centās iestāstīt, ka visapkārt Padomju Savienībai bija glūnoši un ļaunprātīgi ienaidnieki. Tāpēc viens no centrālajiem elementiem komunistu citadelē bija nodrošināt, ka iedzīvotāji patiesību nezināja ne par to, kas notika viņu valstī, ne arī un pat īpaši par to, kas notika ārzemēs.
Padomju savienība būs gatava sadarboties tur, kur tas kalpos tās interesēm, Kennans tālāk bilda. Tā centīsies savus pirkstus un degunu bāzt visur, kur tas ir iespējams. Tā centīsies vājināt rietumus un kapitālismu. Tā spiegos. Tā centīsies visu pasauli pārvilnāt savā pusē. Bet nekad Padomju savienība nebūs pietiekami spēcīga, lai tik tiešām Amerikai un rietumiem plašākā pasaulē nodrošinātu patiesu konkurenci. Amerikai bija jāsaprot, ka PSRS bija sava interešu sfēra Eiropā, tāpat kā Amerikai tāda bija citur pasaulē. Taču nevienā mirklī amerikāņiem nebija jābaidās, ka PSRS plānoja Amerikas iekarošanu vai okupāciju.
1946. gadā Padomju savienībai vēl nebija sava kodolieroča. Pirmais kodolieroča tests PSRS bija tikai 1949. g. augustā, un tajā brīdī viss aprēķins mainījās. Vienkārši sakot, amerikāņiem bija vesela kaudze ar šādiem ieročiem, krieviem tāpat, un viss, kas bija vajadzīgs, bija viens cilvēks, kuram attiecīgajā mirklī notrīcēs pirksts, un visa pasaule aizies pa burbuli. Tieši tāpēc viens no galvenajiem propagandas elementiem Padomju Savienībā bija apgalvojums, ka tieši PSRS bija galvenā miera uzturētāja pasaulē, atšķirībā no ļaunprātīgajiem amerikāņiem, kuri visu laiku gribēja karot. Protams, šajā apgalvojumā bija laba daļa liekulības, bet fakts ir tāds, ka arī Amerikā situācija lika cilvēkiem baidīties. Pagājušā gadsimta 50. gados notika ļoti intensīvas “komunistu” medības Amerikas pārvaldes sistēmā un it īpaši Holivudā.
Attiecībā uz kodolieročiem, pāris reizes nākamajās dekādēs pasaule no iznīcības nemaz tālu nebija, it īpaši tā dēvētās Kubas raķešu krīzes laikā 1962. g. oktobrī.
Un brīdī, kad tuvojās PSRS sabrukums, iemesls, kāpēc ASV prezidents Džordžs Bušs tik ilgi kavējās pirms Baltijas valstu atjaunotās neatkarības atzīšanas bija tas, ka ar visām problēmām, no PSRS varēja sagaidīt, ka kodolieroči un attiecīgie materiāli tiks turēti drošībā, bet, ja tur viss juks un bruks, tad dievs vien zina, kādās rokās tie materiāli varētu nonākt tālāk.
Krievija mūsdienās no Padomju Savienības 1946. gadā īpaši neatšķiras. Joprojām tur ir autoritāri noskaņots līderis ar klēpju sunīšu parlamentu, kurš savai tautai ir iestāstījis, ka labo un diženo Krievijas valsti tikai un vienīgi aplenc ienaidnieki, kuri tai vēl sliktu. Paranoja un neiroze kaimiņvalsts pārvaldes sistēmā nav pazudusi nemaz.
Savukārt Džordžs Kennans nodzīvoja garu un ražīgu mūžu, mūžībā aizejot 2005. gadā un 101 gada vecumā. Viņš bija sarežģīts cilvēks, allaž pats par sevi pārliecināts, reizēm pat pārāk daudz. Taču Aukstā kara pirmsākumos tieši viņš ar ļoti skaidru aci redzēja, kas notiek un saprata, ko tas nozīmēs. Amerikas politika visa kara laikā nudien bija censties apturēt komunisma ekspansiju, tajā skaitā nekad neatzīstot Baltijas valstu okupāciju. Amerikāņi šajā procesā nebija bez grēka, cīņas pret komunismu vārdā tie bieži vien atbalstīja nudien barbariskus diktatorus tikai tāpēc, ka arī tie teicās tā darām. Taču kopumā ņemot, pasaule var būt pateicīga, ka bija tāds Džordžs Kennans. Saprātīgs cilvēks. Reizēm ar tādu arī pietiek.
