Kārlis Streips: Krievija grib parādīt nagus un ragus laikā, kad Amerikā ir jauns prezidents, kurš nebūs gatavs ap Kremli luncināties kā izsalcis suns 65
Krievijas bruņoto spēku marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos sākās ļoti drīz pēc nelikumīgās Krimas okupācijas un anektēšanas 2014. gada pavasarī. Tā teikt, kad jau, tad jau.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija atgriezies savā tronī pēc četriem gadiem, kad valsts konstitūcija viņam lika pēc diviem termiņiem atteikties no prezidentūras.
Tos četrus gadus valsts galvas amatā pavadīja Dmitrijs Medvedevs, Putinam kļūstot par premjerministru un nepārprotami turpinot turēt roku uz valsts vadības kloķiem, lai arī cik ļoti ārpasaulē Medvedevā gribēja saskatīt kaut ko liberālu un pretimnākošu.
Viņa pēdējā diena amatā bija 2012. gada 7. maijā, un notika tā pati rotācija, kāda bija bijusi četrus gadus pirms tam.
Minētā gada martā Putins uzvarēja valsts prezidenta vēlēšanās ar 63,6% vairākumu. Otrajā vietā bija vecais komunisma recidīvists Genādijs Zjuganovs ar tikai 17,2 procentiem.
Medvedevs savukārt iepriekšējā gadā kandidēja valsts domes vēlēšanās, un tas viņam ļāva pēc prezidentūras termiņa beigām atgriezties premjerministra krēslā.
Viņš amatā palika līdz pat pērnā gada sākumam, kad atkāpās viņš un visa valdība, jo lielais priekšnieks Kremlī bija nolēmis palikt cara tronī līdz pastarajai dienai.
Pirms tālāk par to, atcerēsimies, ka ukraiņu tauta lielās kaimiņvalsts acīs bija nogrēkojusies.
2013. g. novembrī valsts prezidents Viktors Janukovičs piepeši paziņoja, ka viņš bija nolēmis atteikties no asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību, tā vietā vēloties izveidot ciešākas saites ar Krieviju.
21. novembrī Kijevas centrā un Maidana jeb Neatkarības laukumā sākās protesti, kuri turpinājās līdz nākamā gada februārim, kad ar Vācijas un Polijas ārlietu ministru palīdzību Janukoviču pārliecināja demisionēt no amata.
Gāztais prezidents un viņa galms momentā pazuda Krievijas plašumos. Protestētāji iegāja viņa īpašumos Kijevā un citur, lai konstatētu, ka visnotaļ trūcīgā valstī prezidents bija dzīvojis kā kaut kāds viduslaiku imperators.
Par prezidenta amata izpildītāju kļuva Oleksandrs Turčinovs, bet tikai kamēr ātri tika saorganizētas jaunas prezidenta vēlēšanās, kurās uzvarēja miljardieris Petro Porošenko.
Brīdī, kad Porošenko stājās amatā, Krimas okupācija jau bija notikusi. Naktī, kad Kijevā notika nīstā prezidenta Janukoviča gāšana, Putins Kremlī saorganizēja savu drošībnieku sapulci, pirmkārt, lai pārrunātu, kā nodrošināt Janukoviča izvešanu no Ukrainas un ieviešanu Krievijā.
Gadu vēlāk pats Putins dokumentālā filmā “Mājup dodoties” atklātā tekstā atzina, ka minētās sapulces beigās viņš saviem drošībniekiem teica vārdus “mums jāsāk rīkoties, lai Krima atgrieztos Krievijā.”
Putina karaļvalstī cara vārds ir likums, un jau nākamajā dienā pēc drošībnieku sapulces Sevastopolē sākās demonstrācijas par labu Krievijai. Četras dienas pēc tam Krimā uzradās tā dēvētie mazie zaļie vīriņi – karavīri bez jelkādām identificējošām pazīmēm uz uniformas.
Par to, ka tie nebija vietējie aktīvisti, kā Kremlis vēlāk centās apgalvot, daiļrunīgi liecināja fakts, ka vienā gadījumā domājot, ka viņi okupēs pašvaldības māju, mazie zaļie vīriņi patiesībā okupēja vietējo operas namu.
16. martā Krimā bija referendums, kurā vēlētājiem dotas divas izvēles — pievienoties Krievijai vai palikt Ukrainā, un vismaz atbilstoši varas apgalvotajam, 96,77% balsotāju izvēlējās pirmo no šiem variantiem.
Krimas augstākā padome un Sevastopoles pilsētas dome pasludināja Krimas neatkarību un tūdaļ pat nosūtīja delegāciju uz Maskavu ar mīļu lūgumu, Krimu uzņemt Krievijas federācijas sastāvā, tieši tāpat kā 1940. gadā fiktīvi un pa fikso sastādītā “Tautas Saeima” izdarīja, lai likvidētu savas valsts neatkarību.
Krimas aneksija bija pirmā reize kopš otrā pasaules kara beigām, kad robežas bija grozītas bruņota uzbrukuma kontekstā. Tas bija kliedzošs starptautiskā likuma pārkāpums, kuru cita starpā skarbi nosodīja Apvienoto nāciju organizācijas Ģenerālasambleja.
Taču Ukrainā kā tādā, notikušais Krimā iedvesmoja atsevišķus censoņus tā dēvētajā Donbasā – Doņeckas un Luganskas apgabalos, kur abos gadījumos tapa deklarētas jaunas un ārpus Krievijas neviena neatzītas tautas republikas, un tūdaļ pat sākās rīvēšanās starp tām un Ukrainu.
Arī tur ātri vien uzradās Krievijas bruņoto spēku pārstāvji bez atpazīšanās zīmēm. Viens no tiem kādam rietumu žurnālistam smīnot nāca ar repliku “nav taču vajadzīgs speciāls ielūgums, lai nāktu ciemos pie kaimiņa.”
Milzīgs grēks 2014. gada jūlijā bija Malaizijas aviokompānijas pasažieru lidmašīnas notriekšana virs apstrīdētajām Ukrainas teritorijām. 298 cilvēki gāja bojā, un vairāku dienu garumā nemiernieki un viņu atbalstītāji no Krievijas neļāva starptautiskajiem inspektoriem tuvoties avārijas vietai un, kā zināms, ņirgājās par bojā gājušajiem.
Laikā kopš tam nepārprotami pierādīts, ka lidmašīnu nogāza ieroču sistēma, kura īsi pirms tam tika ievesta Ukrainā no Krievijas, un kura tūdaļ pēc nozieguma ātri atkal no turienes tika aizvesta atpakaļ uz Krieviju. Un oficiālā Krievija vēl šobaltdien apgalvo, ka tās bruņotie spēki apstrīdētajās teritorijās nekad nav bijuši un nav arī patlaban.
Papildus uzliktajām sankcijām rietumu valstis arī centās atrast konflikta risinājumu.
Jau 2014. gada 5. septembrī Francijas prezidents Olands, Vācijas kanclere Merkele, Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, Krievijas vēstnieks Ukrainā Mihails Zurabovs, un abu pašu pasludinātu “tautas republiku” vadītāji no Donbasa parakstīja tā dēvēto Minskas protokolu, kurā bija paredzēta tūlītēja un abpusīga uguns pārtraukšana.
Tā tas nenotika. Nākamā, 2015. gada februārī Ukrainas, Krievijas, Francijas un Vācijas līderi Minskā parakstīja jaunu līgumu, tā dēvēto Minskas protokolu II. Arī to abas puses būtībā ignorēja.
2019. gadā par Ukrainas prezidentu kļuva televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņš ar Krieviju sarunāja abpusēju kara cietumnieku apmaiņu, un uz brīdi šķita, ka konflikts būs pierimis, ja ne beidzies pavisam.
Bet tad pavisam nesen Krievija atkal sāka eskalēt savu spēku klātbūtni uz robežas ar Ukrainu un arī Krimā. Britu laikraksts “The Guardian” 6. aprīlī ziņoja, ka spēki nākuši no Krievijas rietumiem un vidienes, kā arī dažos gadījumos pat no Sibīrijas.
Nav īsti skaidrs, kāds ir šī procesa mērķis. Maskava ir noliegusi, ka tā plāno iebrukt Ukrainā.
Ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs 5. datumā paziņoja, ka Krievija dara “to, ko tā uzskata par nepieciešamu,” piebilstot, ka tā pilnīgi noteikti “ignorēs” jebkādus iebildumus no amerikāņiem vai jebkuras citas valsts.
Iespējams, Krievija grib parādīt nagus un ragus laikā, kad Amerikā ir jauns prezidents, turklāt pirmo reizi četros gados tāds, kurš nebūs gatavs ap Kremli luncināties kā izsalcis suns.
Iespējams, šī jaunā militārā aktivitāte ir vērtējama saistībā ar Krievijas galveno opozicionāru Alekseju Navaļniju, kura noindēšanas mēģinājums un izturēšanās pret viņu kopš viņš atkopās un atgriezās Krievijā, ir izsaucis jaunu sašutuma vilni un arīdzan sankcijas no rietumu pasaules.
Iespējams, cara Vladimira galmā tas ir tāds “nu, ja jūs tā, tad mēs tā” moments. Jūs iebildīsit pret mūsu rīcību, nu tad mēs jums liksim nervozēt ar daudz lielāku spēku apjomu pie Ukrainas robežām. Bikstīsim, bikstīsim, bikstīsim, un ko jūs mums padarīsit?
Arī ir iespējams, ka Krievijas bruņoto spēku pieaugošā nerātnība ir ar domu novērst uzmanību no fakta, ka cars Vladimirs nupat ir uztaisījis tā, ka viņš tronī varēs palikt vismaz līdz 2036. gadam.
Tas bija iemesls, kāpēc pērn atkāpās Dmitrija Medvedeva valdība.
Caram bija vajadzīga pakļāvīgāka sistēma, lai visus pārliecinātu, ka varbūt Krievijas konstitūcijā joprojām bija teikts, ka viens cilvēks nevar būt prezidents vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas, bet konkrēti viņa, cara Vladimira, gadījumā vajag noteikt, ka viņa četri termiņi amatā būtu dzēšami it kā nebijuši, un tāpēc viņš šo divu termiņu procesu varēs sākt no jauna.
Tapa grozīta konstitūcija, darba ļaudis kaimiņvalstī šo varas sagrābšanu apstiprināja referendumā, un darīts.
Ja Vladimirs Putins tik tiešām paliks amatā līdz 2036. gadam, tad viņš Krievijas vadībā būs bijis sešus gadus ilgāk nekā Staļins un divus gadus ilgāk nekā imperatore Katrīna lielā.
Grūti spriest, kas notiks tālāk ar Ukrainu, bet, ja vēlamies situāciju aplūkot no mūsu valsts viedokļa, tad jākonstatē, ka patiesībā Krimas sagrābšana un marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos mūsu interesēm ir kalpojusi ar uzviju.
Pāris gadus pēc Krimas aneksijas NATO paziņoja, ka apstiprināta vienošanās par sabiedroto klātbūtnes paplašināšanu Baltijas valstīs un Polijā.
Jau kopš 2004. gada NATO bija organizējusi gaisa patruļas Baltijas valstu gaisa telpā, nu pirmoreiz arī bija, tā teikt, zābaki uz zemes. Katrā no Baltijas valstīm izvietota bataljona lieluma kaujas grupa.
Latvijā procesa virsvadību uzņēmusies Kanāda. Pirms tās ierašanās 2017. gadā Krievijas propaganda centās ņirdzīgi apgalvot, ka NATO zaldātiem teju vai būs jāguļ zem atklātas debess Latvijā, uz ko Kanādas spēku komandieris atbildēja, ka Kanādas tālajos ziemeļos viņa zaldāti bija piedzīvojuši ne to vien, un tāpēc problēmu nebūs arī Latvijā.
Un, protams, zem atklātas debess nebija jāguļ, laikā pirms kaujas grupas ierašanās krietni attīstīta un paplašināta militārā bāze Ādažos. Reizi sešos mēnešos kaujas grupas sastāvs rotē.
Šogad janvārī septīto reizi nomainījās kaujas grupas komandieris. Patlaban mūsu valstī ir vairāk nekā 1500 karavīru no sabiedrotajām valstīm.
Nepārprotami Latvijas Republika patlaban ir drošākā situācija nekā tā jebkad ir bijusi valsts pastāvēšanas vēsturē. Starpkaru republika nevarēja būt stabila, un reiz sākās 2.Pasaules karš izrādījās, ka valsts bruņotie spēki, kuri savos pirmsākumos bija izcīnījuši valsts neatkarību teju vai neiedomājamos apstākļos, pret Padomju Savienības karaspēku nevarēja stāties, un mūsu valsts būtībā tika pārņemta bez neviena šāviņa.
Pēc neatkarības atjaunošanas netrūka politiķu un citu mūsu valstī, kuri apgalvoja, ka Latvijas nākotne ir sadarbībā ar Krieviju. Laimīgā kārtā pārsvaru guva prātīgāki cilvēki.
Latvija 1994. g. 14. februārī pievienojās NATO “Partnerattiecības mieram” programmai, kas ļāva mūsu valsts zaldātiem piedalīties starptautiskās miera uzturēšanas misijās. Oficiālu uzaicinājumu iestāties aliansē Latvija saņēma NATO samitā Prāgā 2002. g. novembrī, un jau 2004. g. 29. martā mūsu valsts kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti.
Tas lielā mērā bija brīnums — maza un tomēr ne īpaši stingri aizsargāta valstiņa pasaules varenākajā militārajā aliansē. Atliek vien cerēt, ka kaut kad paredzamajā nākotnē tāda paša iespēja arī pienāks Ukrainai.
