Kārlis Streips: “Kremļa runasvīrs paziņoja, ka gatavojoties uz šo tikšanos, Krievija centīsies demonstrēt pietiekamu spēku, lai visi saprastu, ka ar to ir jārēķinās” 54
Attēlā pie šī komentāra ir redzams kādreizējais Amerikas prezidents Donalds Tramps G-7 sapulcē Kanādā un 2018. gadā. Salīdzinājumi ar skolotāju, kura ir nikna, ka skolēns nav izpildījis mājasdarbus un ar skolēnu, kurš sabožas, jo neparko nejūtas vainīgs (“suns apēda!”) ir pilnīgi vietā. Tas bija G-7 samits, kur ASV prezidents ne tikai atteicās parakstīt kopējo komunikē, bet arīdzan tvītā paziņoja, ka pasākuma namatēvs, Kanādas premjers Džastins Trudo, esot “ļoti negodīgs vārgulis.”
2019. gadā G-7 sapulce bija Francijā, un tur nekādus īpašus podus Amerikas prezidents negāza, izņemot intensīvo uzstājību, ka G-7 būtu jābūt G-8 ar Krievijas piedalīšanos. Protams, pārējie klātesošie saprata, ka viena no pasaules agresīvākajām valstīm nav pelnījusi vietu pie galda organizācijā, kuras dalībvalstis skaitās pasaules avansētākās valstis tautsaimniecības ziņā. Krievija pilnīgi noteikti tāda nav, plus vēl liela daļa no pasaules turpina iebilst pret Krimas okupāciju un pret Krievijas marodēšanu Ukrainā.
2020. gadā G-7 samits galu galā tapa atcelts pandēmijas dēļ, bet ne pirms radās kārtējais Trampa administrācijas skandāls. Amerikas prezidents paziņoja, ka viņa ļaudis bija izpētījuši desmitiem dažādu iespējamu vietu samita rīkošanai un pēc intensīvām pārdomām izsecinājuši, ka pareizā vieta būs … kūrorts Floridā, kurš pieder Trampam kā privātpersonai. Citiem vārdiem sakot, gribētu Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas, Kanādas un Vācijas līderi piedalīties samitā, viņiem nāktos naudu par naktsmītnēm un visu pārējo maksāt tieši namatēva kabatā. Tādā nozīmē Covid-19 pandēmija būtu uzskatāma par pozitīvu lietu — tā neļāva šim noziegumam notikt.
Šogad G-7 sapulce ir Lielbritānijā, un lieki teikt, Ameriku šogad pārstāv cilvēks, kurš neuzskata, ka organizētājs ir negodīgs vārgulis, nedz arī cenšas no starptautiskās politikas personīgi iesist piķi.
Samita namatēvs Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons paziņoja, ka ASV prezidenta Džo Baidena piedalīšanās samitā bija “svaiga gaisa dvaša.”
Kad Amerikas prezidents pajokoja, ka gan viņš, gan premjers bija “apprecējuši sievietes, kuras ir virs mūsu statusa,” premjers atbildēja, “šajā ziņā es Amerikas prezidentam nevaru nepiekrist, un uzskatu, ka nebūs neviena jautājuma, kurā man nāksies tā darīt.” Savukārt Francijas prezidents Emanuels Makrons piebilda: “Ir lieliski, ka mums tagad ir ASV prezidents, kurš ir kluba biedrs un ir gatavs sadarboties ar citiem.”
Šis ir pirmais gadījums, kad prezidents Baidens ir devies ārzemju ceļojumā kopš viņš stājās amatā. Prezidentam Trampam pirmais ārvalstu mērķis bija Saūda Arābija, kur valdniekiem ir tādas pašas autoritāras tieksmes, kā ASV prezidentam. Baidena kungs savukārt ir teicis, ka viņa uzdevums ir atgādināt pasaulei, ka demokrātija ir pārāka par citiem pārvaldes formātiem, kā arī, ka pēc četriem smagiem un sarežģītiem gadiem, Amerika atkal ir gatava piedalīties demokrātijas un civilizācijas celtniecībā, kur vien pasaulē tas ir iespējams.
No tā neizriet, ka attiecības tagad un tūdaļ uz vietas būs veiksmīgas. Vēl pirms ierašanās Lielbritānijā prezidents Baidens skarbi nokritizēja premjera Džonsona vēlmi vienpusīgi atteikties no norunas starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību tā dēvētā Breksita kontekstā. Jautājums ir par Ziemeļīriju, kura atrodas uz tās pašas salas, kur ir Īrijas republika. Principā fakts, ka Lielbritānija no savienības tagad ir izstājusies, bet Īrija tā nav izdarījusi, nozīmē, ka starp Īriju un Ziemeļīriju ir ES ārēja robeža. Neviens tur negrib redzēt barikādes, robežas inspekcijas un tamlīdzīgas lietas, taču Brisele nevar vienkārši pieļaut brīvu preču ceļošanu pāri savienības robežām. Saruna starp Londonu un Briseli par šo tēmu bija gara un smaga, bet rietumu pasaule un it īpaši Amerika ir pārliecināta, ja robeža starp abām Īrijas pusēm būs cieta, tas noteikti apdraudēs Ziemeļīrijas drošību, jo, ļoti iespējams, varētu atsākties milzīgā un asiņainā cīņa, kādu daudzu gadu desmitu garumā pastāvēja starp Romas katoļiem un protestantiem.
Tajā pašā laikā, G-7 samitā arī bija jaukas lietas. Pirmkārt, delegātu vakariņās pagājušajā piektdienā negaidīti uzradās Lielbritānijas karaliene Elizabete. Prezidents Baidens ir 14. ASV prezidents kopš Elizabete kāpa tronī 1952. gadā. Vienīgais prezidents, ar kuru viņa personīgi netikās, bija Lindons Džonsons (prezidentūrā no 1963. līdz 1969. gadam). Attiecības ar visai barbarisko prezidentu Trampu karalienei īpaši negāja pie sirds, tas bija redzams fotogrāfijās, kurās prezidents smaidīja kā maija mēnestiņš, bet karaliene nesmaidīja nemaz. Lielbritānijas karaliene nav politiska persona, bet pieļauju, ka viņa juta ievērojamu atvieglojumu pērn, kad Tramps neieguva otru termiņu amatā.
Galvenais temats G7 dalībvalstīm šogad samitā, neizbēgamā kārtā, ir Covid-19 pandēmija, bet arīdzan klimata maiņa un ekonomikas attiecības.
Šajā pēdējā jomā 5. jūnijā G7 finanšu ministri piekrita atbalstīt domu, ka visā pasaulē uzņēmējdarbības ienākuma nodoklis nedrīkst būt zemāks par 15%, tā cenšoties novērst tā dēvētās nodokļu patversmes, kurās pasaules tautsaimniecības giganti var slēpt savus ienākumus un nemaksāt lielākus nodokļus.
No G7 sapulces Amerikas prezidents dosies uz Briseli, kur 14. jūnijā būs NATO samits. Arī tur milzīgs atvieglojums, jo uz iepriekšējiem samitiem citu valstu līderi pēdējo četru gadu laikā nāca ar domu, ka Amerikas prezidents, iespējams, paziņos par savas valsts izstāšanos no alianses, ja reiz viņš bija gatavs izstāties no visām pārējām organizācijām un darījumiem, kādos Amerika kādreiz bija iesaistīta. Tiesa, Trampa laikā krietni pieauga NATO militārā klātbūtne Baltijas valstīs un Polijā, bet tas bija vairāk pateicoties Krievijas neuzvedībai nekā lēmumiem no Baltā nama.
NATO samita uzmanības centrā būs tā dēvētās NATO 2030 reformas, kuras NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs ir aprakstījis ar vārdiem “ambicioza un transatlantiska darba kārtība drošībai un aizsardzībai.” Līderi noteikti arī pārrunās Afganistānu, no kuras ārvalstu spēki patlaban vācas prom. Darba kārtībā būs atbalsts Ukrainai un Gruzijai attiecībās ar Krieviju. Paredzēts, ka līderi arī apstiprinās jaunu kiberaizsardzības politiku, pirmo pēdējo septiņu gadu laikā.
No Briseles savukārt Amerikas jaunais prezidents dosies uz Ženēvu, kur viņam ir paredzēta tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu.
Pirms pāris nedēļām Kremļa runasvīrs paziņoja, ka gatavojoties uz šo tikšanos, Krievija centīsies demonstrēt pietiekamu spēku, lai visi saprastu, ka ar to ir jārēķinās.
Pēdējo pāris nedēļu laikā hakeri, bez jebkādām šaubām no Krievijas un visticamāk ar Kremļa vismaz neformālu atbalstu, ir paralizējuši milzīgu naftas un gāzes cauruļvadu Amerikas austrumkrastā, kā arī vienu no pasaules lielākajām gaļas apstrādes firmām Amerikas vidienē.
Krievijas fīrers acīmredzot nav gatavs īpaši piekāpties. Aleksejs Navaļnijs turpina nīkt cietumā, viņa organizācija tagad ielikta tajā pašā “ekstrēmistu” sarakstā kā bēdīgi slavenā Islama valsts Tuvajos Austrumos. Pirms došanās pāri okeānam, prezidents Baidens paziņoja, ka viņš “Putina kungam” pateiks “to, ko es gribu, lai viņš zina un saprot.” No tā, lieki teikt, neizriet, ka “Putina kungs” reaģēs pozitīvi un laipni. Krievijas “varas vertikāles” sistēma tam nav būvēta.
Pārbraucot mājās, prezidentu Baidenu gaidīs dažādas iekšzemes problēmas, bet par tām – citreiz.
