Kārlis Streips: Kremļa fašists sarunas laikā ar marasmatiķi Vašingtonā principā pateica, ko viņš grib 0
Vai zināt, par ko Kremļa fašists gribēja runāt tad, kad vakar viņam piezvanīja viņa sirds draugs no Vašingtonas?
Par hokeju! Kremļa fašists, lūk, savā suņa prātā bija izdomājis, ka NHL līgas spēlētāji no Amerikas un NHL spēlētāji no Krievijas varētu spēlēt cita pret citu. Vai tas nebūtu vareni? Vēstīts, Amerikas prezidents par šādu domu esot izteicies atzinīgi.
Nebija iemesla domāt, ka plaši izbazūnētajai telefona sarunai starp šīm divām pusēm būs kaut kādi īpaši rezultāti, un tā tas arī nebija.
Attiecībā uz genocīdu Ukrainā, Kremļa fašists visžēlīgi piekrita uz kādu laiku vairs nebombardēt Ukrainas enerģētikas infrastruktūru, labi zinādams, ka tas nozīmē, ka ukraiņi nebombardēs naftas iekārtas un tamlīdzīgus elementus Krievijā.
Ukrainas prezidents, ja kas, vakar savā ikvakara uzrunā tautai paziņoja, ka Ukraina ir izstrādājusi dronu ar distanci 3000 kilometru bez nepieciešamības uzlādēt baterijas. Distance starp Kijivu un Maskavu, ja kas, ir īsāka par 800 kilometriem. Ja kas.
Jautājums par enerģētiku protams Ukrainai ir svarīgs. Pirmkārt, Kremļa fašista režīms visu nupat pagājušo ziemu veltīja elektrības spēkstaciju un cita veida infrastruktūras bombardēšanai un graušanai un iznīcināšanai.
Nekad šī varza nav slēpusi savu mērķi, ziemā nodrošināt, ka ukraiņi ir nosaluši un izbadējušies un nespējīgi.
Otra lieta ir kodolspēkstacijas. Pirms pāris mēnešiem Kremļa fašista raķete trāpīja pa Černobiļas spēkstacijas katafalku un to mazliet bojāja. Katafalks tur ir tāpēc, ka zem tā esošā spēkstacija joprojām ir bīstami radioaktīva. Teritorija ap Černobiļu apdzīvojama vēl nebūs daudzu simtu, ja ne tūkstošu gadu garumā.
Ukrainas austrumos savukārt ir Eiropas lielākā kodolspēkstacija Zaporižijā. To jau labu laiku kontrolē ienaidnieka spēki, un arī tur nolūki var būt visai ļaunprātīgi.
Kremļa fašists sarunas laikā ar marasmatiķi Vašingtonā principā pateica, ko viņš grib, lai genocīdu Ukrainā novestu līdz beigām.
Pirmkārt un galvenokārt, absolūtas garantijas, ka rietumi pārtrauks visa veida militāras palīdzības un izlūkdienestu informācijas piegādi Ukrainai.
Kremļa fašists labi zināja, ar ko viņš runā. Haoss, kāds patlaban valda Vašingtonā nozīmē, ka pirms kāda laiciņa režīms nudien paziņoja par militārās palīdzības un izlūkdienestu informācijas pārtraukšanu.
Viens tūlītējs efekts tam bija apstāklī, ka Krievijas Kurskas apgabalā, kuru ukraiņu spēki jau labu laiku ir okupējuši un kontrolējuši, piepeši vairs nezināja, kur atrodas ienaidnieka spēki un pozīcijas, jo izmisīgi vajadzīgā izlūkdienestu informācija bija nogriezta kā ar nazi.
Pāris dienas pēc tam režīms Amerikā saprata, ka tā nebija laba doma un atjaunoja gan militāro palīdzību, gan izlūkdienestu.
Pa to starpu Ukrainas prezidents bija Vašingtonā, kur Baltā namā Ovālajā birojā viņš bija spiests pieciest situāciju, kurā gan Amerikas prezidents, gan arī viņa viceprezidents bazūnēja Kremļa fašista propagandas elementus pēc pilnas programmas.
Ukraina vāja, Krievija stipra! Ukraina nepietiekami pateicīga Amerikai par jau piegādāto palīdzību un tāpēc varbūt vajag to pārtraukt! Ukrainas prezidents neprot pienācīgi tērpties tad, kad viņš ir Baltajā namā!
Citiem vārdiem sakot – absurds un muļķības.
Trampistānas režīma boss pēc savas būtības ir uzņēmējs un biznesmenis. Nevarētu teikt, ka īpaši veiksmīgs biznesmenis. Viņš cita starpā sava garā mūža laikā ir pamanījies bankrotēt ne tikai vienu, bet veselus četrus kazino!
Pie tā ir jāpiestrādā. Kazino visa būtība ir par to, ka tas nekad naudu nezaudē. Ik pa brīdim kādam izmaksā lielāku laimestu, bet nekad tas nav lielāks par kazino ienākumiem. Tramps kaut kā pamanījās pat to salaist dēlī.
Sarunā ar Kremļa fašistu notika daudz vāvuļošanas par to, kā Amerika un Krievija tagad atkal varēs draudzēties, un ekonomiskās attiecības starp tām atkal būs lieliskas un superīgas, un viss būs skaisti un gaiši un jauki.
Kamēr Kremļa fašists runāja pa telefonu (un noteikti smīnēja un ņirdza par to, cik dumjš ir kadrs telefona līnijas otrajā galā) bombardēšana Ukrainā turpinājās bez jebkādas īpašas aiztures, vien tagad dikti uzmanīgi nodrošinot, ka enerģētikas infrastruktūru liks mierā.
Tā vietā vakar tapa sabombardēta slimnīca, jo kāpēc nē – slimnīca nav enerģētikas infrastruktūras sastāvdaļa, un tāpēc var bombardēt un iznīcināt un graut to.
Zemes karš Ukrainas dienvidaustrumos turpinās. Pāris metri vienā virzienā, pāris otrajā, bet arī tur ukraiņu karavīri zina, ka kādreiz palīdzība un atbalsts no galvenā sabiedrotā Amerikā ir akmenī cirsts un garantēts, bet tagad tas tā vairs nav.
Amerikas prezidentam nav nekādas izpratnes par vēsturi. Čupoties ar agresoru nebija laba doma laikā pirms otrā pasaules kara, kad Lielbritānijas premjers Čemberleins devās uz Minheni pie Hitlera un atgriezās it kā ar solījumu, ka ar Sudētenlandi Čehoslovākijā un ar Austriju Vācijas fīreram pietiks, un “varam garantēt mieru mūsu laikmetā.”
Tikšanās Minhenē bija 1938. g. 30. septembrī. Drīz vien Hitlers okupēja visu Čehoslovākiju, un mazāk nekā gadu vēlāk bija invāzija Polijā un maisam gals bija vaļā.
Patlaban situācija ir tā pati, vien Čemberleina vietā ir Tramps un Hitlera vietā – Putins.
Kremļa fašists ir čekists uz mūžu, un viņš nekad nav īpaši slēpis savus ilgtermiņa nolūkus. Padomju Savienības sabrukšana esot bijusi 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā traģēdija.
Krievijai kā mātuškai ir visas tiesības kontrolēt savu “interešu zonu.” Šajā ziņā bez jebkādas īpašas aiztures Moldovai var atņemt Piedņestru. Gruzijai vai atņemt Dienvidosetiju un Abhāziju.
Ukrainai var konfiscēt Krimu un tūdaļ pat sākt marodēšanu Ukrainas dienvidos un austrumos. Pāris dienas pirms genocīda oficiālā sākuma Kremļa fašists oficiāli “atzina” “Luganskas tautas republikas” un “Doneckas tautas republikas” neatkarību.
Viņš ir devis saprast, ka ideālā gadījumā NATO atgrieztos pie robežām, kādas tai bija 1997. gadā. Šo gadu fašists nav izvēlējies nejauši, jo tobrīd Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā bija 15 dalībvalstis un vistuvāk Krievijas robežai bija Turcija un no jauna apvienotā Vācija.
Jau 1999. gadā NATO savās rindās uzņēma Čehiju, Poliju un Ungāriju. Piecus gadus vēlāk sekoja Bulgārija, visas trīs Baltijas valstis, Rumānija, Slovākija un Slovēnija.
2009. gadā Albānijas un Horvātija. Melnkalne 2017. un Ziemeļu Maķedonija 2020. gadā. Un tad vēl 2023. un 2024. gadā ilgstoši neitrālā Somija un tad arī Zviedrija.
Ir tiesa, ka 1997. gadā zemes robeža starp NATO un Krieviju bija minimāla un Norvēģijas tālajos ziemeļos. Tajā pašā gadā NATO un Krievija parakstīja kopējo attiecību līgumu, un Krievija tika aicināta novērot NATO procesus un zināmā mērā tajos piedalīties.
Maskavā drīz vien propagandisti izveidoja apgalvojumu, ka Krievijai šī procesa laikā bija apsolīts, ka tālāk uz austrumiem NATO nepaplašināsies.
Tā tas nebija, tāpat kā tas nebija 1989. un 1990. gadā, kad Padomju Savienība bruka pa vīlēm. Jau divus gadus vēlāk pēc 1997. gada bija pirmā paplašināšana ar trim valstīm, kuras kādreiz bija PSRS sabiedrotās tā dēvētā Varšavas pakta ietvaros.
Polijas iekļaušana nodrošināja zemes robežu ar Kaļiņingradu. Baltijas valstu uzņemšana pirmoreiz tiešu zemes robežu starp NATO un Krieviju. Un tad vēl Somija, kuras ienākšana aliansē 2023. gadā zemes robežu vairāk nekā divkāršoja.
Gan Somija, gan Zviedrija zem NATO drošības lietussarga pamuka pēc tam kad Kremļa fašists pierādīja, ka starptautiskā iekārta viņam pie pakaļas, un viņam ir visas tiesības iebrukt kaimiņvalstī ar mērķi mainīt tās valdību un izveidot lelles republiku.
Šīs domas pierādīšanai Kremļa fašists izvēlējās cietu riekstu. Varam atcerēties, “speciālās militārās operācijas” pirmsākumos pastāvēja puslīdz solīda pārliecība, ka fašista spēkiem pāris dienu laikā izdosies okupēt Kijivu un nomainīt turienes valdību.
Lieki teikt, tā nesanāca. Ne tikai Ukrainas bruņotie spēki, bet arīdzan vienkārši ukraiņi nolēma cīnīties pret. Bija stāsts par sievieti uz sava balkona ar gurķu burku un dronu, kura viņa ar burkas palīdzību nogāza zemē.
Stāsts par motorizēto spēkratu kolonnu, kura pirmajā invāzijas dienā devās uz dienvidiem no Baltkrievijas, bet tad bija spiesta apstāties, jo aptrūkās degviela, un apkārtējiem ukraiņiem pati pēdējā doma bija palīdzēt iebrucējiem atrast uzpildes stacijas.
Tieši pretējais – ukraiņu spēki izmantoja dīkstāves izdevību kolonnas un tās dalībnieku pamatīgai apšaudīšanai.
Kremļa fašista tālākā rīcība Ukrainā jau sen starptautiski atzīta par genocīdu, un pret pašu fašistu Starptautiskā krimināltiesa jau sen izsludināja aresta orderi par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.
Fakts nepārprotamais – Amerikas prezidents ir cilvēks, kurš reiz Helsinkos mediju un pasaules priekšā paziņoja, ka viņš vairāk tic Kremļa fašista teiktajam, nekā viņš tic pats saviem izlūkdienestiem.
Tobrīd jautājums bija par Kremļa fašista nepārprotamo iejaukšanos 2016. gada ASV valsts prezidenta vēlēšanās, kad Tramps visai negaidīti tapa ievēlēts pirmoreiz.
Viņa narcisisms neļāva akceptēt domu, ka uzvara bija vismaz daļēji “pateicoties” Krievijas nedarbiem, un, kad aiz slēgtām durvīm Kremļa fašists blisināja ačteles un apgalvoja, ka protams, protams, Krievija neko tamlīdzīgu nebija darījusi, Amerikas līdz kliņķim naivais prezidents nolēma, ka acīmredzot fašists stāstīja taisnību.
Un tad nolēma par to pastāstīt visai pasaulei preses konferencē, kuras laikā Kremļa fašists viņam stāvēja blakus un ņirdza kā ļaunprātīgs plēsējs, kurš nupat ir ieraudzījis ievainotu stirnu.
Ir pavisam skaidrs, ka patlaban neviens nevar rēķināties ar to, ko darīs Amerika. Tās līderis ir haotisks un visu laiku pilnībā pa gaisu.
Un konkrēti attiecībā uz Ukrainu, tas nozīmē, ka jautājums ir par to ko darīs pārējā pasaule.
Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena pirms pāris dienām bija Kopenhāgenā, kur viņa uzrunāja Dānijas Karaliskās militārās akadēmijas kadetus un virsniekus.
Komisijas vadītāja klātesošos informēja, ka Kremļa fašista režīms patlaban velta 40 procentus sava valsts budžeta aizsardzības un militārām vajadzībām, un tas reprezentē visus deviņus procentus no minētās valsts iekšzemes kopprodukta.
Fon der Leiena publikai pateica, ka “šīs desmitgades otrās puses laikā veidosies jauna pasaules kārtība.” Kāda būs Eiropas vieta šajā kārtībā?
Eiropas Komisija ir nākusi ar piedāvājumu par 800 miljardu eiro fonda izveidošanu Eiropas apbruņošanai tā, lai līdz 2030. gadam tā būtu spējīga pilnībā aizsargāt sevi un savu teritoriju arī tad, ka Amerika būs kļuvusi par Trampistānu un vēlēšanas tur vairs nenotiks nekad.
Par tādu iespēju protams neviens skaļi nerunā. Vismaz patlaban nākamgad paredzētas Kongresa vēlēšanas un 2028. gadā valsts prezidenta vēlēšanas.
Bet Baltajā namā patlaban saimnieko kadrs, kurš sevi uzskata par monarhu, un kurš ir pilnībā devis saprast, ka viņam ir visas iespējamās tiesības ignorēt tiesu spriedumus, kuri viņam nepatīk.
Patlaban tas ir saistībā ar Trampa drakonisko attieksmi pret migrantiem, taču nav nekāda jautājuma, ka viņš un republikāņi arī domā par demokrātijas kā tādas likvidēšanu.
Tie 800 miljardi Eiropas Savienībā akmenī nav cirsti. Savienībā ir vairākas valstis, kuras izteikti grib ar Kremļa fašistu būt pa labam. Ir cilvēki, kuri joprojām atceras laikus, kad dabasgāze no Krievijas ļāva apkurināt teju visu Eiropu par visnotaļ demokrātisku cenu.
Ungārija vienmēr ir iebildusi pret palīdzību Ukrainai, jo tur savu varu jau sen ir nostiprinājis autokrāts, kurš arī neplāno to atdot citiem.
Režīmi, kuri apšauba Ukrainas tiesības un atbalsta Kremļa fašista naratīvu, arī patlaban atrodamas Slovākijā, Bulgārijā, Horvātijā, zināmā mērā arī Itālijā.
Lielākoties šķiet, eiropieši saprot šī momenta nozīmīgumu. Lietuvā nesen bija pirmā slēgtā Seima sēde kopš 1991. gada decembra, lai deputātus pārliecinātu par vajadzību, krietni stiprināt valsts aizsardzību un finansēt militāras piegādes un ražošanu.
Mūsu Saeimā patlaban top spriests par tūrisma braucienu aizliegšanu uz Krieviju un Baltkrieviju, bet vēl būtiskāka doma, ka pilnībā turp doties vajag aizliet vairākiem desmitiem tūkstoš valsts un pašvaldības darbinieku.
“Pietiks ar vienu, kuru Krievija savervē,” tā nesen televīzijā teica Latvijas aizsardzības ministrs.
Amerikā patlaban ir līderis, kurš publiski ir teicis, ka Grenlandi vajag okupēt, Kanādai vajag kļūt par ASV 51. štatu, Panama būtu militāri okupējama, lai tai atņemtu kontroli pār Panamas kanālu.
Un, jā, starp Krieviju un Ameriku nu vajag rīkot hokeja mačus. Tas nekas, ka Krievijas Kontinentālā hokeja līga jau sen ir izslēgta no pasaules sporta aprites. Abu valstu fīreriem tas nav svarīgi.
Tā vai citādāk, Ukraina netiks pamesta viena. Vācijā nupat Bundestāgs atteicās no sena principa par aizņēmumu un budžeta ierobežojumiem, lai garantētu tālāku palīdzību Ukrainai.
Līdz nākamajām valsts prezidenta vēlēšanām Amerikā komentāra rakstīšanas brīdī bija palikuši trīs gadi, septiņi mēneši un 17 dienas. Kā minēju, pašreizējais režīms tur dara visu iespējamo, lai sagrautu valsts politisko un sabiedrisko iekārtu, un tāpēc vēlēšanas nebūs.
Bet Eiropa tāpēc būs stiprāka. Ukraina tiks sargāta un glābta. Un kaut kādā brīdī Kremļa fašistam nāksies nolikt karoti. Visa šī lielā jezga ir viņa personīgā vaina, viņa maksimālā vaina.
Dievs lai stāv klāt Ukrainai un visiem, kurus patlaban apdraud Urzulas fon der Leienas piesauktā “jaunā pasaules kārtība.”
Un turēsim visi visus īkšķus, ka veselais saprāts par demokrātiju, cilvēka tiesībām un valstu neapstrīdētām tiesībām uz suverenitāti un robežu neaizskaramību tomēr pavisam pazudis nav.
