Kārlis Streips: Kremļa fašists ir žurka, kas iedzīta stūrī ar sankcijām un pretestību no civilizētās pasaules 0
1934.gada 16. maijā laikrakstā Jaunākās Ziņas pirmais virsraksts pirmajā lappusē bija “Valdības manifests, rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu.” Lapas vidū bija virsraksts “Latvijas telegrāfa aģentūras ziņojums par notikumu gaitu,” kur jau pašā sākumā atzīmēts, ka “apturēta politisko partiju darbība un līdz ar to Saeimas darbība kamēr izvedīs Satversmes reformu.”
Tāda, lūk, bija reakcija uz faktu, ka iepriekšējā dienā Latvijas ministru prezidents bija saorganizējis valsts apvērsumu. 4.Saeimas vēlēšanās Kārļa Ulmaņa pārstāvētā Latviešu Zemnieku savienība (LZS) ieguva 14 mandātus, kas bija par diviem mazāk nekā trīs gadus pirms tam. Pats Ulmanis gandrīz palika zem svītras.
Tomēr 4.Saeimā tauta ievēlēja 20 dažādu sarakstu pārstāvjus, tajā skaitā septiņos gadījumos ar vienu vien mandātu. Te varu pieminēt, ka pirmoreiz kopš neatkarības pasludināšanas 1931.g. Saeimas vēlēšanās ievēlēta sieviete. Viņas vārds bija Berta Pīpiņa, un viņa pārstāvēja Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju.
Vadīt šādu parlamentu principā nozīmēja ganīt kaķu baru. Pirmo valdību 4.Saeimas laikā vadīja Marģers Skujenieks no Progresīvās apvienības. Koalīcijā arī bija LZS, Demokrātiskais centrs, Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, un Latgales Zemnieku progresīvā apvienība.
Kopumā šīs piecas partijas Saeimā kontrolēja tikai 35 mandātus. Mazākuma valdības pirmās brīvvalsts laikā nebija nekas neparasts. Pirms 100 gadiem 1924. gada martā ministru prezidents bija Voldemārs Zāmuels, un viņa četru partiju koalīcijai Saeimā bija tikai 19 balsis. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kā tādos apstākļos kaut kas tapa panākts.
Kaut kas līdzīgs patlaban notiek Amerikas Kongresa apakšpalātā. Pagājusi vēl viena nedēļa, kuras laikā deputāti paguva ar visnotaļ lielu balsu vairākumu no abām palātā pārstāvētajām partijām pieņemt likumprojektu par sociālā portāla TikTok aizliegšanu Amerikā, ja uzņēmums, kuram tas pieder netiks pārdots kādam citam, jo pašreizējam īpašniekam ir pārāk ciešas saites ar Ķīnas Komunistisko partiju.
Tas rada bažas, vai ķīniešu spiegi izmanto TikTok, lai vāktu datus, tajā skaitā personīgus un privātus, no portāla lietotājiem Amerikā un citur pasaulē.
Komentāra rakstīšanas brīdī Senāts vēl nebija pateicis, vai un kad tas izskatīs apakšpalātas pieņemto likumu. Man personīgi tas nav īpaši interesanti, jo TikTok lietotājs neesmu. Taču galvenais ir fakts, ka nedēļas laikā ne sprīdi uz priekšu nekustējās ASV prezidenta Džo Baidena iesniegtā likumprojektu pakete, kurā cita starpā ir 60 miljardi dolāru Ukrainas atbalstam.
Pagājušajā nedēļā Baidena kungs paziņoja, ka Aizsardzības ministrijā atradušies 300 miljoni ietaupījumos, un par tādu summu ASV būs gatava Ukrainai piegādāt ieročus un munīcijas. Taču ar to ilgi nepietiks, un atliek vārgi cerēt, ka Kongresa apakšpalāta manā dzimtenē savāksies un beidzot pieņems minēto likumprojektu paketi.
Viena problēma konkrēti republikāņiem ir fakts, ka pagājušajā nedēļā vēl viens no tās frakcijas locekļiem paziņoja, viss, viņš tīs makšķeres un mandātu noliks 25.martā. Kongresmenis Kens Baks no Kolorado, un tas nozīmē, ka republikāņu vairākums palātā ir sarucis līdz tikai divām balsīm.
Ir eksperti, kuri domā, ka būs vēl daži republikāņi, kuri sekos Baka kunga piemēram. Ja tas nozīmēs, ka vairākums palātā ir Demokrātu partijas frakcijai, tad būs cits spīkers un cita pieeja lietām. Tādā gadījumā minētā likumprojektu pakete tiks pieņemta viens, divi. Tas vēl nav garantēts, bet tas būtu ļoti pozitīvs pavērsiens nudien.
Atgriežoties pie Latvijas lietām, 4.Saeima 1934.g. 15.maijā vēl paguva noturēt plenārsēdi. Tā sākās plkst. 17.07 un beidzās 19.52. Kārtējā sēde ar dažādiem aplūkojamiem jautājumiem. Stenogrammā nekas neliecina, ka deputāti tobrīd zināja, kas aiz ādas bija ministru prezidentam. Sēdes beigās parlamenta priekšsēdētājs Pauls Kalniņš paziņoja, ka nākamā sēde būs 18. maijā, un esošā sēde tapa slēgta.
Apvērsuma centrālais elements bija kara stāvokļa izsludināšana Latvijā, kurai bija paredzēts stāties spēkā plkst. 23.00 Rīgā un plkst. 01.00 16. maija rītā pārējā Latvijā. Tā tas arī notika. Jaunākajās Ziņās piesauktā doma, ka Saeimas atlaišana pastāvēs tikai līdz “izvedīs Satversmes reformu” – tā diena nekad nepienāca.
Igaunijā Ulmaņa ekvivalents bija Konstantīns Petss. Viņš savu apvērsumu sarīkoja 1934.g. 12.martā, jeb mazliet vairāk par mēnesi pirms tā izdarīja Ulmanis. Lietuvā apvērsums un vienas personas kontrole sākās jau 1926.g. decembrī. Tur galvenais vaininieks bija Antans Smetona.
Igaunijas gadījumā 1937.gadā referenduma balsojumā pieņemta jauna konstitūcija, kuras ietvaros Petss kļuva par valsts prezidentu, bet arīdzan tika atjaunota Rīgikogu, kā sauc mūsu ziemeļvalsts parlamentu. Lietuvas Seims slēgts līdz ar Smetona apvērsumu, bet atjaunots 1936.gadā.
Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotika. Valsts prezidents Alberts Kviesis palika amatā līdz 1936.g. aprīlim, kad amatu savās rokās sagrāba Ulmanis. Viņš turpat palika līdz 1940. gada jūnijam. Pāris dienas pirms PSRS invāzijas Daugavpilī bija Latgales Dziesmu svētki. Ulmanim bija paredzēts tur uzstāties, bet laikam saprotamā kārtā viņa uzmanību piesaistīja citas lietas, un galu galā tā dēvētais Vadonis Dziesmu svētku ļaudis uzrunāja neklātienē.
1940.g. 17.jūnijā nāca Ulmaņa slavenā vai bēdīgi slavenā uzruna par palikšanu savā vietā. Kādu laiku viņš centās sadarboties ar jauno okupācijas režīmu, bet vēl pirms tā dēvētajām Tautas Saeimas vēlēšanām 1940.g. jūlijā Ulmanis no valsts prezidenta amata bija padzīts.
Eiropā bija tikai divas valstis, kuras laikā starp abiem pasaules kariem saglabāja pilnīgu parlamentāru demokrātiju. Čehoslovākija bija viena, Somija – otra. Tā pirmā bija viens no pirmajiem mērķiem Hitlera agresijai, kamēr tā pēdējā pret Padomju savienību izcīnīja tā dēvēto Ziemas karu pirms 2. pasaules karš pa īstam bija iesācies.
Visās trīs Baltijas valstīs bija tā saukto “tautas parlamentu” vēlēšanas. Visos trīs gadījumos tiem bija tikai viens uzdevums – saorganizēt delegāciju, kura dosies uz Maskavu un lūgs savas valsts iekļaušanu Padomju savienības sastāvā, ar ko saprast – savas valsts iznīcināšanu.
Komentāru rakstu svētdien, 17.datumā. Svētā Patrika diena tiem, kuriem tīk Īrijas lietas. Taču arī trešā no trim dienām tajā farsā, ko sauc par “Krievijas valsts prezidenta vēlēšanām.”
Protams, nav ne mazāko šaubu, ka reiz balsis būs saskaitītas, izrādīsies, ka kārtējo reizi vairākumu ir dabūjis Kremļa fašists. Viņa režīms no procesa izslēdz iespējamus konkurentus un tur atstāj tikai klēpja sunīšus, kuru vienīgā loma ir spēlēt butaforiju, lai Maskava var apgalvot, ka tur, lūk, pastāv demokrātija.
Pirms sešiem gadiem šajā procesā bija iecirkņi gan Rīgā, gan Liepājā, gan Daugavpilī. Šogad, protams, pagājuši vairāk nekā divi gadi kopš Kremļa fašists uzsāka genocīdu Ukrainā, tāpēc šogad iecirknis drīkstēja būt tikai un vienīgi Krievijas vēstniecībā Rīgā.
Kremļa propagandisti deva saprast, ka būšot mobili iecirkņi uz robežas starp Kremļa fašista valsti un trim Baltijas valstīm. Par to lasot, īsti nesapratu, kā tas notiktu? Ja Latvijas pusē, tad robežzona ir slēgta un tāpēc šādai vajadzībai droši vien neizmantojama. Ja otrā pusē, vai robežas sargi ļautu cilvēkiem tāpēc vien šķērsot robežu?
Bija arī otra lieta. Latvijas valdība deva saprast, ka pie Krievijas vēstniecības dežūrēs ļaudis no instancēm, kuras pārbaudīs potenciālo balsotāju dokumentus. Ja izrādīsies, ka atnācis kāds no tiem, kuri ir izvēlējušies ignorēt valsts prasību par valsts valodas apgūšanu, ja cilvēka bērns joprojām grib dzīvot mūsu valstī ar uzturēšanās atļauju, tad tāds kretīns tapšot momentā izraidīts no valsts bez jebkādas tielēšanās, pārsūdzēšanas vai jebkā cita.
Komentāru rakstot, nezinu, vai kāds tapa pieķerts. Ceru, ka tapa. Ceru, ka tika pārvests pāri robežai un pateikts čau, čau, čau.
Pašā Krievijā izskanēja ziņas par cilvēkiem, kuri biļetenu kastēs ir lējuši tinti vai to spilgti zaļo vielu, kuru var likt uz pušumiem un ievainojumiem. Bija aktīva saruna sociālajos tīklos par to, kā sabotēt vēlēšanu procesu. Likuma sargi pret tādām lietām vērsušies bargi. Internetā redzēju attēlu ar diviem miličiem un cilvēku uz grīdas, skaidrojumam esot, ka cilvēks esot balsojis par kādu citu un ne par Kremļa fašistu.
Gribētos padomāt, ka tāds attēls bija viltojums, jo pat Krievijā cilvēki savus biļetenus aizpilda, tā teikt, aiz aizkariņa. Taču zinot, cik plaša ir krāpšanās kaimiņvalsts vēlēšanās, pārsteigums laikam tas nebūtu.
Kremļa fašists par valsts prezidenta vietas izpildītāju kļuva 2000. gada sākumā, kad priekštecis alkoholiķis Jeļcins tina makšķeres un devās pensijā. Minētā gada 23. martā bija vēlēšanas, kurās fašists saņēma 53,44% balsu – mazliet vairāk nekā vajadzīgs otrai vēlēšanu kārtai.
Laikā pirms Jeļcina demisijas un čekista uznākšanas uz skatuves Krievijā bija sērija dzīvojamo namu bombardēšanas, kuras ietvaros simtiem cilvēku gāja bojā un tūkstošiem guva ievainojumus. Režīms notikušajā vainoja čečenus, lai gan ir pamatots iemesls domāt, ka patiesībā vainīgi bija pašas Krievijas specdienesti, lai fašistam dotu iespēju sevi prezentēt kā stipru un agresīvu līderi, kurš ar čečeniem tiks galā arī “tualetes telpā,” kā pats stāsta “varonis” savulaik paziņoja.
2004. gadā fašists jau bija konsolidējis savu varu. Vēlēšanās piedalījās seši kandidāti, un fašists saņēma 71,91% balsu, jeb vismaz tā apgalvoja “vēlēšanu” rīkotāji.
Krievijas Konstitūcijā tolaik bija rakstīts, ka viens un tas pats cilvēks nevar būt valsts prezidents vairāk par diviem termiņiem pēc kārtas. Kremļa fašists piekrita uz četriem gadiem sēdekli atstāt sabiedrotā Dmitrija Medvedeva rokās, pašam fašistam kļūstot par valsts premjerministru. Medvedevs 2008. gada vēlēšanās saņēma 71,25% balsu.
Ārpasaulē Medvedevā gribēja saskatīt kaut kādu glābiņu, kaut kādu lielāku vēlmi veidot demokrātiskāku Krieviju, kura būtu draudzīgāka starptautiskās kopienas dalībniece. Kādu brīdi viņš centās rādīt piemīlīgāku purniņu. Savas īstās krāsas Medvedevs ir demonstrējis kopš barbarisma sākuma Ukrainā. Neviens cits vairāk nekā viņš ir žvadzinājis Krievijas kodolieročus kā draudu pret rietumiem.
Kamēr Medvedevs saimniekoja Kremlī, klēpja sunīši parlamentā atcēla prasību par tikai diviem termiņiem amatā un noteica, ka fašista pirmie divi termiņi vairs neskaitīsies. Tāpat Krievijas prezidenta termiņš amatā pagarināts no četriem līdz sešiem gadiem. Fašists 2012.gadā saņēma 64,35%, 2018.gadā – 77,53% balsu.
Visos minētajos gadījumos, starp citu, otrajā vietā bija kandidāti no Krievijas Komunistiskās partijas. It īpaši gados vecāki ļaudis nav varējuši atbrīvoties no pārliecības, ka Padomju Savienībā ar Kompartijas vienpartijas režīmu bija labāk nekā pēc tam.
Te nu mēs esam 2024.gadā, kad notiek kārtējā Kremļa fašista kronēšana. Komentāru rakstot nevaru zināt, cik lielu balsu procentu vēlēšanu organizētāji viņam piešķirs. Vispār procesā piedalījās četri kandidāti, lai gan pārējie trīs visi atbalsta fašistu un viņa rīcību Ukrainā. Butaforija un nekas cits šie trīs vīri nebija un nav.
Kremļa fašists acīmredzot būs pie varas līdz 2030. gadam un varbūt arī pēc tam. Man personīgi gribas cerēt, ka kaut kad jau šī nākamā termiņa laikā patlaban 71 gadu vecais fašists noliks karoti. Grūti spriest, kas notiks pēc tam, bet visticamāk sliktāk nebūs.
Galvenais ārpasaulei ir turpināt likt spiedienu uz Krieviju cerībā, ka kaut kādā brīdī arī krievu tautai tas piegriezīsies tiktāl, ka tā sāks ignorēt plašos noteikumus par demonstrāciju neatļaušanu un sacelsies tā pa nopietnam.
Ir fakts, ka vienīgā reize, kad mūsu lielajā kaimiņvalstī situācija ir mainījusies kardināli, ir bijis tad, kad tauta ir sacēlusies. Pirmā pasaules kara laikā parādījās boļševiki ar savu februāra un oktobra revolūciju. Rezultāts bija Krievijas impērijas bojāeja un pazušana no pasaules kartes.
Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū Padomju savienībā uzradās jauns līderis ar domam par plašāku atklātību. Tur rezultāts it īpaši Baltijas republikās bija masīvas tautas kustības ar mērķi atbrīvoties no okupācijas sloga un atjaunot savu neatkarību.
1991.g. augustā, kad bija pučs Maskavā, principā notika tautas sacelšanās pret pučistiem, kuras vadībā bija komentārā jau minētais Boriss Jeļcins. Tobrīd viņš vēl bija gados jaunāks un spirgtāks, un tieši Jeļcina uzkāpšana uz tanka tā dēvētā Baltā nama priekšā bija pagrieziena punkts, pēc kura pučisti saprata, ka viņiem nekas nesanāks.
Rezultāts bija Padomju Savienības sabrukums.
Kas notiks, ja krievu tauta sacelsies mūsdienās? Viegli nebūs pat salīdzinot ar situāciju pirms 30 gadiem. Kremļa fašists ir žurka, kas iedzīta stūrī ar sankcijām un pretestību no civilizētās pasaules.
Patlaban iespēju sacelties tur īsti nav. Alekseja Navaļnija bēru dienā simtiem, ja ne tūkstošiem kaimiņvalsts iedzīvotāju devās nolikt ziedus un paust atbalstu kritušajam varonim. Neviens īpaši netika arestēts, taču tapa fotografēts, un vēstīts, ka nākamajās dienās varas iestādes devās pakaļ arī tiem ļaudīm.
Taču Ukrainā kritušo Kremļa fašista barbaru skaits tuvojas pusmiljonam. Tas nozīmē pusmiljonu mammu, kuras ir zaudējušas savu atvasi, kā arī daudz plašāku skaitu cilvēku, kuri zaudējuši radinieku, draugu vai paziņu.
Viens no lielajiem jautājumiem Atmodas laikā šeit Latvijā bija par puišu pasargāšanu no iesaukuma PSRS bruņotajos spēkos, jo tobrīd tas varēja nozīmēt un bieži vien arī nozīmēja nosūtīšanu uz Afganistānu.
Ukraiņi ir cīnījušies tikpat braši, cik savulaik afgāņi, un man gribas cerēt, ka kaut kādā brīdī visu kritušo karavīru atbalstītāji nudien pateiks viss, tagad reiz pietiek.
Ukraina ir pelnījusi dzīvot savu dzīvi. Pasaule ir pelnījusi nedzīvot ar demagoģisku, propagandisku un ļaunprātīgu krievu draudiem. Kā esmu rakstījis citreiz, mums šeit Latvijā nekas šajā ziņā īpaši nedraud, jo esam NATO dalībvalsts.
Taču arī esam kādreizēja PSRS republika, un mums ir pienākums atbalstīt citas kādreizējās PSRS republikas tad, kad kādreizējā mātuška tām sāk braukt augumā.
Teritorija atņemta Moldovai. Teritorija atņemta Gruzijai. Teritorija atņemta Ukrainai. Visos trīs gadījums pirmā reize kopš 2. Pasaules kara, kad viena valsts vienkārši ir atņēmusi teritoriju citai valstij.
Cik ilgi pasaule to piecietīs?
