Kārlis Streips: Kremļa fašista avantūra kaimiņvalstī ir noņēmusi uzmanību no fakta, ka joprojām plosās pandēmija 0
1962. g. 10. marts. Pirms 60 gadiem. Laikraksts “Literatūra un māksla.” Materiālu parakstījis cilvēks ar palamu “Literāts.” Virsraksts: “Liela saruna un sarunas.”
“Svarīga saruna rit Kremļa Lielajā pilī,” – tā tiekam informēti “Runa ir par komunisma celtniecības jo svarīgu jomu – par padomju lauksaimniecības jaunu, strauju kāpinājumu.”
1962. gadā PSRS līderis Ņikita Hruščovs jau vairāku gadu garumā bija uzstājis, ka lielais brīnums lauksaimniecības attīstībā būs kukurūza.
Sākumā PSRS sēklu kukurūzas audzēšanai iepirka no Amerikas. Pirmās ražas pagājušā gadsimta 50. gados bija labas un veiksmīgas, jo vasaras bija kukurūzai piemēroti karstas.
No tā Hruščovs izsecināja, ka kukurūzu var audzēt visur plašajā Padomju savienībā. Ja 1954. gadā ar kukurūzu bija apstādīti 4,3 miljoni hektāru, tad 1962. gadā tie jau bija 37 miljoni.
Nelaime bija tāda, ka 1962. gads izvērtās vēss un lietains pavasarī un vasarā. Ap 80 procentiem stādu gāja bojā. Nezinu, vai “Literatūras un mākslas” priecāšanās par “padomju lauksaimniecības jaunu, strauju kāpinājumu” bija saistībā ar cerību, ka kukurūzas raža togad nebūs slikta, vai arī tāpēc, ka jau bija izrādījies, ka Latvijas PSR apstākļos tā vienkārši neauga, un tāpēc bija vajadzīgs jauns izlēciens uz priekšu.
Tā vai citādi, “Literatūras un mākslas” materiāls un autors “Literāts” neiztika bez PSRS laikos nepieciešamās lišķības:
“PSKP CK Plēnums turpina savu svētīgo darbu. Tas nes pavasari pavasarīgajiem laukiem, iedveš pārliecību, ka arī šajā mūsu dzīves nozarē mēs palaidīsim savus ‘sputņikus’ un kosmiskos kuģus, panāksim un pārspēsim Ameriku.
“Unisonā ar lietišķo un mierīga radoša darba gara apdvesto sarunu Kremlī skanēja biedra Hruščova atbilde [ASV prezidentam] Kenedijam un [Lielbritānijas premjerministram Haraldam] Makmilanam:
“No tās dveš Padomjzemes nepārvaramais spēks un padomju tautas dziļā miermīlībā. Mēs esam pietiekami augstsirdīgi, lai ignorētu Rietumu līderu līkločus.”
Tālāk materiāls tikpat augstos toņos:
“Par spīti imperiālistu ietiepībai cits pēc cita nodziest kara ugunsgrēki un aizvien neatlaidīgāka kļūst tautu prasība pēc kara rēga pilnīgas padzīšanas no mūsu planētas.
“Šī tendence, šī prasība, kas aug palu straujumā, ir nesaraujami saistīta ar mūsu Dzimtenes ārējās politikas ļeņinisko kursu – par dažādu sistēmu mierīgu līdzās pastāvēšanu un tautu sadarbību.
“Un kurš gan var šaubīties, ka šīs tendences pastiprināšanās, tās vēsturiskās veiksmes ir vispirms Padomju lielvalsts augošās varenības rezultāts. Saruna par Padomju Savienības lauksaimniecības strauju kāpumu iezīmēs jaunu, svarīgu soli mūsu dižās mieru mīlošās Dzimtenes varenības nostiprināšanā.”
Tā bija centrālā doma sabiedriski ekonomiskajā eksperimentā, kāds saucās Padomju Sociālistisko republiku savienība.
Tā bija miermīlīga valsts. Tā nekad, nekur un nekādā vīzītē negribēja karot. Tie bija ļaunie imperiālisti, kuri gribēja karot.
Tā bija valsts, kurā vajadzēja pagaidīt vēl vienu piecgadi vai varbūt trīs vai septiņas, bet ar laiku PSRS sasniegs komunisma virsotnes, un tad visa plašā padomju tauta dzīvos laimē un bagātībā un saticībā.
Grūti spriest, ko vidējais PSRS iedzīvotājs zināja par ārpasauli. Simbols tā dēvētā socbloka noslēgtībai savā burbulī bija Berlīnes mūris, kurš bija celts ne tikai, lai austrumvāciešus turētu ieslodzījumā, bet arī, lai nodrošinātu, ka tie neredzēs to, kā Rietumberlīne attīstījās un kļuva par lepnu un modernu rietumu pilsētu.
Kad nīstais mūris beidzot krita, austrumvācieši straumēm plūda uz otru pusi, un daudziem bija asaras acīs, redzot, ka tur viss bija smalki un eleganti.
Cilvēki bija labāk apģērbti. Pārtikas veikalos bija prātam neaptverama izvēle cilvēkiem, kuri bija pieraduši pie sociālisma sistēmas bezgalīgajiem deficītiem.
Cilvēki arī Latvijā ticēja gaišajai komunisma nākotnei. Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā ļoti uzmanīgi runa bija tikai un vienīgi par Latvijas suverenitātes paplašināšanu PSRS ietvaros.
Jā, citādākas PSRS. Mihails Gorbačovs bija solījis demokrātiskāku valsti, valsti ar lielāku atklātības līmeni. Plašākas tiesības PSRS republikām, bet tomēr un joprojām PSRS ietvaros.
Tikai otrajā kongresā, kad tautas atmoda bija uzņēmusi plašākus apgriezienus, Latvijas Tautas fronte sāka runāt par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Patlaban PSRS ideoloģiskais pēctecis Kremļa fašists ir iesaistīts līdzīga veida propagandā.
Vēstīts, starp 60 un 70 procentiem Krievijas iedzīvotāju atbalstot Kremļa fašista “speciālo militāro operāciju” Ukrainā.
Un tas nozīmē, ka vismaz daļēji, ja ne pilnībā, krievu cilvēki ir akceptējuši sava līdera stāstīto, ka Ukrainā pie teikšanas ir nacisti un narkomāni, un līdz ar to uzdevums Krievijai ir Ukrainas “denacifikācija.”
Tas par spīti konkrētajam faktam, ka Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zeļenskis ir ebrejs, kura vectēvs un trīs no vectēva brāļiem tika nogalināti 2. pasaules kara Holokausta laikā.
Kremļa fīrera acīs vienalga mazdēls ir nacists.
Komentāra rakstīšanas dienā ir divas nedēļas kopš Kremļa fašists nāca ar savu “esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju” uzrunu.
Komentāra rakstīšanas dienā ir nākamā diena pēc dienas, kurā Kremļa fašista spēki bombardēja dzemdību namu Mariupolē.
Trīs cilvēki gāja bojā, vairāki guva ievainojumus, un dzemdību nams steigšus bija jāevakuē.
Te nav runa par “speciālu militāru operāciju.” Te ir runa par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem.
Ne velti Kremļa fašists savā valstī ir parūpējies nodrošināt, ka tautu sasniegs tikai viņa “varas vertikāles” sniegtā informācija.
Nesen pieņemts likums, kurā draudēts 15 gadu cietumsods jebkuram, kurš izplatīs “nepatiesas ziņas” par fašista avantūru Ukrainā.
Laikā kopš tā sākās slēgti vai paši slēgušies pēdējie neatkarīgie laikraksti Krievijā, pēdējās neatkarīgās televīzijas un radio stacijas.
Starptautiskie ziņu mediji baidoties no Kremļa fīrera ļaunprātības ir pārtraukuši savu darbu Krievijā. BBC, CNN, vēl un vēl un vēl.
Padomju savienībā bija tāpat. Literatūra no ārpasaules tika stingri kontrolēta un cenzēta.
Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā 13 cilvēki no Latvijas tika deportēti uz Sibīriju tāpēc, ka viņi bija pulcējušies un lasījuši franču literatūru.
Liktenīgs bija Andrē Žida romāns par Staļina laikiem, “Atgriešanās no Padomju Savienības,” kas izdots 1936. gadā.
“Ik rītu ‘Pravda’ viņus pamāca, ko pieklājas zināt, domāt, kam ticēt. Un atkāpties no tā nav labi! Tādējādi, ikreiz, kad mēs sarunājamies ar kādu krievu, šķiet, ka mēs sarunātos ar visiem.”
Kāds pamanīja. Kāds nosūdzēja. Un 13 cilvēki, tajā skaitā mākslinieks Kurts Fridrihsons, saņēma cietumsodus no septiņiem līdz 25 gadiem soda nometnēs.
Propagandai var būt milzīgs spēks. Laba daļa Krievijas sabiedrības nudien tic, ka Kijevā pie teikšanas ir nacisti un narkomāni, jo Kremļa fašista režīms nav tiem ļāvis dzirdēt neko citu.
Bet nav vajadzīgs totalitārs režīms. Amerikas Republikāņu partijā joprojām vairākums uzskata, ka 2020. gadā valsts prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps, demokrāti vēlēšanas nozaga, un Džo Baidens līdz ar to ir neleģitīms prezidents.
Tas par spīti tam, ka prezidents Baidens saņēma par septiņiem miljoniem balsu vairāk nekā sāncensis. Tā dēvētajā Elektorālajā koledžā rezultāts bija 306 pret 232.
Vienalga visu laiku kopš tam Tramps nenoguris ir apgalvojis, ka notika kaut kāda baisa krāpšanās, tas bija vēstures lielākais noziegums u.tml.
Un pateicoties lielā mērā faktam, ka Amerikā ir reakcionāri kabeļtelevīzijas kanāli, kuri dzied to pašu dziesmu, vairākums Republikāņu partijas tam tic.
Lai arī septiņi miljoni balsu vairāk. Lai arī 306 pret 232.
Tepat Latvijā šodien man Feisbukā bija diskusija ar cilvēku, kurš apgalvoja, ka tūkstošiem ļaužu ir gājuši bojā no Covid-19 vakcīnām. Izraēlā ir pētījums, kurš to pierāda.
Kāds pētījums? Izraēlā ir pētījums, cilvēks atbildēja.
Kur tāds būtu atrodams? Izraēlā ir pētījums, cilvēks atbildēja.
Vienīgais secinājums, protams, ir tāds, ka Izraēlā nekā tamlīdzīga nav un nav bijis.
Bet fakts tomēr ir tāds, ka marta vidū vakcinēto personu procents mūsu valstī nav īpaši pieaudzis kopš janvāra vidus.
Pilnībā vakcinēto procents bišķīt zem, bet ar vismaz vienu poti plecā – bišķīt virs 70 procentiem. Un tur tas tagad šķiet iesprūdis.
Kremļa fašista avantūra kaimiņvalstī ir noņēmusi uzmanību no fakta, ka joprojām plosās pandēmija. Komentāra rakstīšanas dienā Slimību profilakses un kontroles centrs vēstīja par 7055 jaunatklātām infekcijām.
Bet vienalga acīmredzot esam sasnieguši vakcinācijas limitu mūsu valstī. Un tas visticamāk nozīmē, ka pārlaidīsim vasaru, un rudenī būs jauns variants, infekciju un hospitalizācijas skaits atkal kāps debesīs, un valdībai atkal būs jānāk ar ierobežojumiem, mājsēdi un visu pārējo.
Latvija ir spērusi soļus, lai norobežotu Krievijas bezgalīgo propagandu. Ukrainas invāzijas ietekmēta, Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir aizliegusi desmitiem Krievijas telekanālu translēšanu mūsu valstī.
Par to saruna ir bijusi sen, un reizēm NEPLP ir īslaicīgi reaģējusi tad, kad Kremļa propagandisti attiecībā uz mūsu valsti vai plašāko pasauli ir bijuši īpaši kretīniski.
Nu sperts pilnīgāks solis. Valsts, kura bombardē dzemdību namu nav pelnījusi nekādu auklēšanos.
Jā, tie, kuri gribēs, arī turpmāk varēs atrast Krievijas propagandu. Visu plašo internetu nevienam nebloķēt.
Bet šī komentāra lasītāji var zināt, ka ir televīzijas kanāls, kurā informācija par notikumiem Ukrainā un par visu pārējo – arī par pandēmiju un vakcīnām — būs patiesa, saruna būs plaša un vispusīga, un gadījumos, kad būs kļūdīšanās, par to būs atvainošanās.
Tas ir telekanāls TV24.
