Kārlis Streips: Kaut kādā brīdī arī viņa sirds apstāsies. Ceru, ka sāpēs ļoti, un nebūt nevaru prognozēt, kas nāks pēc tam 0
Augusts. Vasara. Nupat datorā ieraudzīju paziņojumu no Latvijas galvenā hidrometeoroloģijas guru Briča kunga, kurā bija vēstīts, ka “šonedēļ būs silts, brīvdienās kļūs karstāks.” Par to priecājos, jo, kā nekā — vasara.
Pāris mēnešus esmu bijis brīvsolī saistībā ar televīzijas lietām, jo pirms Jāņiem beidzās raidījuma “Vēlais ar Streipu” mūžs, un patlaban gatavojam jaunu raidījumu, kura debija būs 2. septembrī.
Šonedēļ sevišķi esmu priecājies, ka televīzijas nozīmē esmu brīvs, jo Latvijā ir ieradusies mana māsa Žubīte no Amerikas, turklāt pirmoreiz kopš 2018. gada, kad viņa un dēls Aleksis atbrauca atzīmēt tēvzemes simtgadi.
Bija paredzēts, ka māsa ieradīsies pagājušajā piektdienā, un biju jau gatavs doties uz lidostu viņu sagaidīt, bet tad pienāca ziņa, ka reiss no Čikāgas aizkavējies, tāpēc māsa nokavēja lidojumu no Londonas uz Rīgu, un tāpēc varbūt nāksies lidot tajā pašā reisā bet nākamajā dienā.
Izrādījās, atradās iespēja vispirms lidot uz Frankfurti un pēc tam tālāk uz Rīgu, ierodoties salīdzinoši vēlā nakts stundā. Koferi palika Londonā un Rīgā uzradās tikai pāris dienas vēlāk.
Nekas. Aizvakar, sestdien, bijām ciemos pie pusmāsas Lindas Pārdaugavā. Atbilstoši latviešu dāmu tradīcijām, bija sagatavota milzīga kaudze dažādu paēdienu, tajā skaitā tādi mini-pīrādziņi, arīdzan maizītes ar lasi.
Reiz tas viss bija apēsts, tapa paziņots, ka vēl būs hamburgeri. Tā teikt — otrā kārta. Viss bija gardi, un bija jauki ciemoties ar radiem un draugiem.
Vakar, svētdien, bijām baznīcā. Kopā ar māsu uz Latviju atbrauca viņas (un mana) sena draudzene Anita, kura ir luterāņu mācītāja ar stāžu un strādā ASV galvaspilsētas Vašingtonas luterāņu draudzē.
Mūsu mācītāja svētā Glābēja anglikāņu baznīcā patlaban ir pelnītā atvaļinājumā, tāpēc šomēnes mums ir bijuši viesmācītāji. Tajā skaitā vakar Anita, un varu pateikt, priekš garīdznieces, kura, tā teikt, “ielēca lomā,” viss bija super. Nebija pārsteigums. Kā teicu, mācītāja ar stāžu.
Šodien, pirmdien, Žubīte un Anita ir noīrējušas mašīnu un dosies uz Liepāju. Mana mamma ir dzimusi Liepājā, lai gan, ja pareizi saprotu, tikai tāpēc, ka vecmāmiņai attiecīgajā brīdī gadījās būt tur.
Rīt viņas atkal būs atpakaļ, un šonedēļ būs iespēja paciemoties vēl mazdrusciņ un pēc tam vēl mazbišķīt. Par to prieks.
Prieks man šonedēļ arī sakarā ar faktu, ka Ukraina ir pierādījusi, ka tā spēj karu aizvest uz Krieviju. Tā vien šķiet, ka Kremļa fašista plaši izbazūnētā “varas vertikāle” patiesībā ir milzis uz māla kājām.
Pērn bija stāsts par Jevgeņiju Prigožinu, kurš bija sašutis par viņaprāt nepietiekamu atbalstu viņa Vāgnera grupai, uzsāka dumpi un tika visu ceļu līdz Rostovai pie donas ar saviem kaujiniekiem, pirms tapa paziņots, ka viņš ar Kremļa fašistu esot sapraties un tāpēc dumpis vairs nebija vajadzīgs.
Pāris mēnešus vēlāk Prigožina kungs gāja bojā mīklainā avio katastrofā. Tā mēdz notikt ar ļaudīm, kuri mūsu kaimiņvalstī nokaitina caru.
Nu ukraiņi ir mierīgi iesoļojuši Kurskā, okupējuši, cik vēstīts, apmēram tūkstoti kvadrātkilometru teritorijas, un, kā teksta rakstīšanas rītā ziņu žurnāla “Ir” ikrīta ziņu apskatā tapa ziņots: “Ukrainas prezidents Zeļenskis paziņoja, ka ukraiņu spēki nostiprina pozīcijas Kurskas apgabalā, un ieņemtās teritorijas nosauca par apmaiņas fondu.”
Viens, kas ļoti krita acīs skatoties ukraiņu virzību pāri robežai, bija fakts, ka pa ceļu brauca visādi militāri spēkrati, kurus tiem piegādājuši labi sabiedrotie rietumos.
Amerikāņu, britu, kanādiešu, vāciešu tanki un cita veida tehnika. Ilgu laiku rietumi tielējās un tūļājās — varbūt šādus ieročus, bet ne šādus. Varbūt kara lidmašīnas, bet varbūt arī nē.
Nu, labi, sūtīsim arī smagākus ieročus, bet pateiksim, ka tos var lietot tikai pašaizsardzībai un nekādā gadījumā ne uzbrukšanai.
Acīmredzot šī negribēšana ir izkūpējusi, un pareizi, ka tā!
Galu galā, divu gadu garumā Kremļa fašista spēki ir pierādījuši savu ļaunumu atkal un atkal, un atkal, un atkal, un atkal, un atkal, un atkal.
Bombardēšana ir bijusi brutāla un par spīti svētulīgiem apgalvojumiem par “civiliedzīvotāju sargāšanu,” tā ir trāpījusi ne vien militāriem un infrastruktūras objektiem, bet arīdzan, kā sen bijis zināms, dzīvojamiem namiem, slimnīcām, skolām, tirgus plačiem — vēl un vēl, un vēl, un vēl.
Ja ukraiņiem tagad ir izdevība kaimiņvalsts ļaudīm parādīt, ko nozīmē dzīve kara apstākļos, tad tas ir tikai labi un svētīgi.
Pieļauju, ukraiņi Kurskā nenodarbojas ar tādu pašu brutalitāti, kādu demonstrējuši Kremļa fašista spēki. Taču žurnāla “Ir” vēstījumā imponēja vārdi “apmaiņas fonds.”
Nudien kaut kādā brīdī laikam nāksies iesaistīties sarunās par pašreizējā genocīda pārtraukšanu, jo Dievs zina, mūžīgi šāda lieta nedrīkst turpināties.
Kremļa fašista spēki jau pirms pašreizējā genocīda sagrāba Krimu un lielā mērā arī Donbasu. Jūs vācaties laukā no turienes, un mēs vāksimies laukā no Kurskas?
Kaut kā nešķiet, tie tūkstoš kvadrātkilometri teritorijas būs ekvivalents visam Donbasam, kur nu vēl Krimai.
Bet manuprāt te galvenais ir apstāklī, ka vainīgs pie pašreizējā haosa Ukrainā ir pirmkārt, galvenokārt un patiesībā pavisam un pilnībā vainīgs viens konkrēts cilvēks: Vladimirs Vladimirovičs Putins.
Viņš ir tas, kurš laika gaitā ap sevi ir veidojis “stiprinieka” tēlu. Noslīcināt simts jūrnieku zemūdenē Kurska tāpēc, ka fašists negribēja palīdzību no rietumiem? Darīts!
Nolīdzināt Čečeniju ar zemi un reiz tas izdarīts, tur ielikt vietvaldi, kuru vada cilvēks, kurš salīdzinājumā pašam Kremļa fašistam liek izskatīties “mērenam”? Nokārtots!
Vēlēšanās krāpties uz nebēdu, zinot, ka fašists zem savas tupeles ir nolicis visus medijus, visas likuma aizsargāšanas iestādes, visu tieslietu sistēmu un visu pārējo? Lai neviens nepīkst? Nu, bet protams! Kā jau pienākas caristē, kur caram it kā pieder absolūta vara.
Bet gan Prigožins, gan arī pašreizējais iebrukums Kurskas rajonā, rāda, ka šeit runa ir par karali, kurš, ja ne pavisam pliks, tad vismaz daļēji kails viņš ir.
Fašists šajās dienās ir viesojies Azerbaidžānā, kur pie teikšanas ir līdzīgi kretīniski kadri, un tāpēc fašists var zināt, ka Starptautiskās krimināltiesas orderis par viņa arestu sakarā ar genocīdu un kara noziegumiem, tur nebūs spēkā.
Līdzīgā veidā viņš pirms laiciņa bija Ķīnā un Ziemeļkorejā. Arī tur neviens par kaut kādiem starptautiskiem orderiem neinteresējas, it īpaši, ja runa ir par tā dēvētajiem “rietumiem.”
Kremļa fašists ir pilnībā neitralizējis Apvienoto Nāciju organizāciju un konkrēti tās Drošības padomi.
Laikam jauki būt fašistam ar tādu varu. Bet tikai viņam jauki un tiem cilvēkiem, kuri viņam ir piezīdušies un ir no viņa labvēlības atkarīgi.
Tajā skaitā labi apmaksātie kadri Krievijas valsts televīzijā, kuri nesarkstot melo par fašistu, par viņa darbu, par notikumiem Ukrainā, par notikumiem citur ārpasaulē.
Bet procesa centrā ir pats fašists. Maziņš čekistiņš no Drēzdenes, kurš ir uzdienējies līdz augšai un ir centies pārkārtot visu pasaules kārtību.
To kārtību, kurā valstis tā vienkārši neokupēja kaimiņvalstu teritoriju, kā Kremļa fašists ir darījis ar Ukrainu.
To kārtību, kurā valstis neapgalvo, ka viņām ir tūkstošgades tiesības uz kaimiņvalsts teritoriju tikai tāpēc, ka kaut kad 13. gadsimtā viens kaut kāds kara vadonis vai princis vai kaut kas tamlīdzīgs kaut ko tur paveica.
Tā, kā tas ir bijis ar fašista apgalvojumiem par “Krievzemes” pirmsākumiem mūsdienu Ukrainas teritorijā.
Kaut kādā brīdī arī viņa sirds apstāsies. Ceru, ka sāpēs ļoti, un nebūt nevaru prognozēt, kas nāks pēc tam. Bet fašists zina, ka civilizētā pasaule labprāt redzētu viņu Starptautiskās tiesas cietumā. Tāpēc viņš šajā lietā nevar padoties, un tāpēc ārpasaulei ir pienākums turpināt atbalstīt Ukrainu ar visu iespējamo palīdzību.
Jo Ukraina principā ir placdarms jautājumam par to, vai turpmāk pasaulē valdīs ierastā iekārta, vai arī pie teikšanas būs spēka vīri, kuriem tādi sīkumi, kā tiesiskums un cilvēka tiesības neinteresē.
Arī Eiropā ir šādi piemēri. Nudien nesaprotu, kāda psihoze uzsēdusies lepnajai ungāru tautai, ka tā tik ilgi ir spējusi pieciest tādu kretīnu kā Orbans savas valsts priekšgalā.
Ticu, starptautiskā kārtība izrādīsies stiprāka par autoritārisma centieniem vai Kremļa fašista valstī, vai Ungārijā vai citur. Neko citu ticēt negribu un nevaru, jo alternatīva, protams, ir visai graujoša.
Jo “uzvarēs” fašists Ukrainā, kurp viņš dosies tālāk? Ne velti Moldova patlaban visai paniski cenšas tuvināties Eiropas Savienībai un NATO. Arī tur ir cilvēki, kuri negrib, kuri grib būt zem Maskavas tupeles.
Mums, protams, šeit Latvijā ir tā lielā priekšrocība, ka pirms 20 gadiem mums bija iespēja iestāties pasaules lielākajā militārajā aliansē.
Ja reiz ir viens, ko NATO dūži ir atkārtojuši atkal un atkal, un atkal, un atkal, tad tas ir solījums, ka alianse aizsargās ikkatru kvadrātcentimetru teritorijas savās dalībvalstīs.
Tajā skaitā arī Latvijā. Nupat rotācijas kārtībā mūsu valstī ir uzradusies brigāde no Dānijas. Ap 800 kareivji palīdzēs sargāt mūsu valsti un pilnveidot valsts militāro kapacitāti.
Grūti iedomāties, ka Kremļa fašists gribētu šo sistēmu izaicināt, un ir fakts, ka tieši tāpēc viņš jau labu laiku ir žvadzinājis savas valsts kodolieročus.
Kodolkarš, lieki teikt, būtu katastrofa. Un tāpēc nudien ceru, ka ukraiņi kopā ar informācijas un izziņas spiegiem no Amerikas un citur, kaut kad paredzamajā nākotnē precīzi pateiks, kur atrodas Kremļa fašists, un ar drona vai kādas citas ierīces palīdzību, viņam uz galvas uzmetīs kārtīgu bumbu.
Bum, bum, fašist! Un čau!
Līdzīga situācija ar vienu konkrētu kadru turpina veidoties Tuvajos austrumos un konkrēti Izraēlas konfliktā Gazas joslā.
Pēdējo dienu laikā vēstīts, ka bojā gājušo palestīniešu skaits Gazā ir pārkāpis pāri 40 tūkstošiem.
Televīzijā redzēju raudošu vīrieti, kura sieva nupat bija dzemdējusi dvīņus.
Labi cilvēki no starptautiskām organizācijām viņai palīdzēja atrast drošu vietu dzemdībām. Nāca palīgā ar procesu, piegādāja ūdeni un pienu un visu vajadzīgo.
Vīrietis devās meklēt kaut ko ēdamu zonā, kur ēdamā sen vairs īpaši nav. Pa to laiku Izraēla uzmeta trīs raķetes skolai/patvēruma zonai, kurā cita starpā atradās sieva ar saviem jaundzimušajiem bērniņiem.
Visi trīs tika noslaktēti kopā ar apmēram 100 citiem cilvēkiem. Daudz vairāk saņēma dažādas pakāpes ievainojumus.
Visu laiku kopš pagājušā gada 7. oktobra, kad teroristi no Hamās iebruka Izraēlas dienvidos, pāris stundu laikā nogalināja simtiem cilvēku, sagrāba grupu ķīlnieku, un pazuda atpakaļ Gazas joslā, ir notikušas divas lietas.
Pirmkārt, Izraēla ir bombardējusi Gazu veidā, kas liek Kremļa fašista uzbrukumiem Ukrainā izskatīties pēc piknika pludmalē.
Gazas josla principā ir nolīdzināta līdz ar zemi. Tajā skaitā visas slimnīcas. Tajā skaitā regulāri bombardējot joslas, kuras pati Izraēla ir pasludinājusi par “drošām” zonām.
Izraēlas bruņotie spēki apgalvoja, ka uzbrukumā, kurā gāja bojā gados jauna sieviete un divi pilnīgi jaundzimuši bērniņi, kuri nekad nepieredzēs dzīvi šajā pasaulē — tur esot nogalināti 19 Hamās un islāmiskā džihāda teroristi.
Cilvēki, kuri pārdzīvoja katastrofu, teica, ka viņi neko tādu nebija redzējuši. Nebija tur nekādu teroristu, nekāda kontroles centra. Tā bija kādreizējā skola, kuru paši izraēļi bija pasludinājuši par patvēruma zonu.
Nupat iznākusi jauna dokumentāla filma “Izraēlas patiesais ekstrēmisms,” kurā redzami izraēļu zaldāti lepni par saviem “panākumiem” Gazā. Viņi ņirgājas par palestīniešiem, noraida domu, ka tiem būtu kaut kādas tiesības.
Te pirmkārt sastopamies ar reliģiju tās visbaisākajā izpausmē. Radikāli izraēļi uzskata, ka Dievs tas kungs viņiem ir garantējis pirmtiesības ne tikai tajā teritorijā, kur atrodas mūsdienu Izraēla, bet arīdzan Gazā un arīdzan tā dēvētajā Rietumu joslā.
Laikā kopš konflikts Gazā sākās, ekstrēmisti Rietumu joslā ir aktīvi uzbrukuši palestīniešu ģimenēm un ciematiem, kuri tur atradušies jau sen.
Dedzinājuši mājas un mašīnas, padzinuši iedzīvotājus, kuriem jādodas sazini kur.
Kad Dienvidāfrika tā izturējās pret tumšādainajiem iedzīvotājiem, pasaule to pamatoti nosauca par aparteīdu, un vairāku desmitgažu garumā Dienvidāfrika civilizētajā pasaulē skaitījās esam parija.
Tas, ko Izraēla un izraēļi patlaban dara Rietumkrastā, ir vērtējams precīzi tāpat.
Palestīniešus uzskatīt par zemcilvēkiem, kuriem nav nekādu tiesību? Tāda ir attieksme, un minētajā dokumentālajā filmā tā bija redzama pēc pilnas programmas.
Arī tur ir viens galvenais vaininieks, šajā gadījumā Benjamins Netanjahu. Tieši viņš ir tas, kurš ir uzstājis, ka konflikts Gazā nebeigsies, iekams organizācija Hamās nebūs pilnībā neitralizēta.
Šim cilvēkam pagājušā gada uzbrukums 7. oktobrī bija īstena dāvana no Dieva, kuru viņš sakās pielūdzam.
Jo vairāku mēnešu garumā pirms tā brīža Telavivā un citur Izraēlā bija masīvas demonstrācijas sakarā ar faktu, ka Netanjahu ir pilnībā korumpēts kadrs, pret kuru
izvirzītas nopietnas kriminālapsūdzības par korupciju, un kuru tikai un vienīgi pasargā fakts, ka viņš ir ievēlēts Izraēlas parlamenta deputāts.
Tāpēc šis dabas bērns ir bloķējis jebkādus centienus, rast miermīlīgu risinājumu situācijai Gazā un pēc tam plašākā teritorijā.
Viņš tikai un vienīgi grib glābt pats savu pakaļu, un, ja tas nozīmē nomušīt sievieti un divus zīdaiņus kopā ar simtu citu cilvēku, tas nekas?
Ne velti arī pret viņu Starptautiskā krimināltiesa ir izsludinājusi aresta orderi. Jo tāpat kā Kremļa fašists, arī Kneseta fašists ir vainīgs pie kara noziegumiem un genocīda. Par to jautājuma nav nekāda.
Zinu, ir mūsu pasaulē cilvēki, kuri uzskata, ka Izraēla kā tāda ir svēta lieta un jebkāda kritika par tās rīcību ir uzskatāma par “antisemītismu.”
Amerikā nupat prezidenta Baidena administrācija paziņoja par jaunu ieroču darījumu ar Izraēlu 20 miljardu dolāru vērtē. Tie nebūs ieroči, kurus lietot pašreizējā slaktiņā Gazā, pirmā piegāde būšot tikai 2026. gadā. Tomēr vērts padomāt par to, kādu signālu administrācija sūta brīdī, kad visa pasaule saprot, ka Izraēlas rīcība Gazā ir genocīds, un citādi to nenosaukt.
Taču ārpus tā visu laiku ir bijušas sarunas par uguns pārtraukšanu Gazā, par izmisīgi vajadzīgas humanitārās palīdzības krasu palielināšanu.
Bet visu laiku tam pretī ir stāvējis Kneseta fašists ar savu prātam neizmērojamo korumpētību un pašsaglabāšanās instinktu.
Arī tur derētu kāds drons.
Bet 2024. gada augustā negribas domāt tikai par negācijām. Nupat aizgājušajās brīvdienās Rīga atzīmēja savu 823. gadadienu. Divu dienu garumā sabiedriskais
transports bija par velti.
Doma laukumā uzstādītas “šūpoles,” kuras izrādījās sāpīgas un kaitīgas un pēc tam kāds no pašvaldības paziņoja, ka tās neesot šūpoles, tas esot “vides objekts.”
Pats savām acīm redzēju zilumus uz pusmāsas un viņas meitas kājām, kādi iegūti šī “vides objekta” izmantošanas laikā.
Tur laikam kaut kas līdz galam netika izdomāts.
Amerikā arvien vairāk un vairāk rādās, ka kādreizējā prezidenta Trampa cerības atgriezties Baltajā namā, ir sākušas izplēnēt pavisam.
Par to plašāk rakstīju pagājušās nedēļas komentārā. Tramps nespēj sevi kontrolēt, un arī tajos gadījumos, kad it kā paredzēta “nopietna” uzruna par tautsaimniecību vai ko citu, viņš vienalga vāvuļo un bļauj, un ālējas.
No mūsu valsts drošības viedokļa raugoties, der atcerēties, ka šis kadrs reiz bija ASV prezidents. Kurš nepārtraukti laizījās ap Kremļa fašista smirdīgo pakaļu un nevarēja vien nopriecāties par “mīlestību,” kāda veidojusies starp Trampu un Ziemeļkorejas fanātisko diktatoru.
Šķiet visnotaļ garantēti, ka viņam nekas nesanāks. Šonedēļ Demokrātu partijai būs konvents Čikāgā. Paredzēts, tur būs vairāki tūkstoši protestētāju pret pašreizējā prezidenta Baidena attieksmi pret genocīdu Gazā.
Taču kopumā tas būs cerību pilns un optimistisks pasākums, kuru kontrastēt ar bailēm un naidu, kādu cenšas sēt republikāņi.
Turklāt nolemjot ignorēt faktu, ka viņu kandidāts ir cilvēks, kurš notiesāts 34 smagos kriminālnoziegumos, kurš ar tiesas spriedumu atzīts par seksuālu maniaku, kura uzņēmums atrasts par vainīgu bezgalīgā krāpniecībā un tiesa piesprieda pusmiljardu soda naudā.
Šis, lūk, ir tas “elks,” pie kura ir pieķēdējušies mūsdienu republikāņi.
Un tāpēc rezumējot:
Dronu pret Kremļa fašistu!
Dronu pret Kneseta fašistu!
Mūžu cietumā Amerikas gribētājam, kuram fašisms pagaidām ir tikai iecere!
Un, protams, prieks, ka šonedēļ būs smuki laika apstākļi un ciemos ir māsa no Amerikas!
