Kārlis Streips: Kas tas par brūno šķidrumu tek pa Džuliani vaigiem? 62
Pagājušajā ceturtdienā, 19. novembrī, Republikāņu partijas centrālajā mītnē Vašingtonā bija preses konference. Tajā citu starpā uzstājās komentāram pievienotajā attēlā redzamais jurists Rūdolfs Džuliani.
Telpa bija maza, tajā bija spilgtas televīzijas gaismas, un procesa laikā no Džuliani deniņiem sāka tecēt brūns šķidrums pa viņa vaigiem. Momentā klātesošie aizmirsa par to, ko Džuliani stāstīja.
Kas tas par šķidrumu? “Visticamāk, tā nebija matu krāsa,” tā nākamajā dienā secināja laikraksts The New York Times.
Tviterī un citur frizieri un skaistuma kopšanas speciālisti diskutēja, vai nesen uzlikta matu krāsa varētu pilēt? Varbūt tā bija acu tuša, kuru Džuliani bija izmantojis, lai apslēptu faktu, ka viņam deniņi ir sirmi?
Katrā gadījumā tā bija vizuāla katastrofa, kura par visu vairāk atgādināja brīdi, kad debašu laikā starp ASV viceprezidentu Maiku Pensu un viņa sāncensi senatori Kamalu Harisu Pensam uz galvas uzsēdās un labu laiku tur palika muša. Arī tajā brīdī neviens vairs neklausījās, ko viceprezidents stāsta.
Minētās preses konferences gadījumā, tiesa, runātais bija nosacīti tikpat interesants kā Džuliani kunga ķibele ar kosmētiku.
Laikrakstā The Washington Post viņa apgalvotais nākamajā dienā tika rezumēts šādi: “Atbilstoši Rūdolfa Džuliani un prezidenta Trampa atlikušās juridiskās grupas teiktajam, viss ir ļoti vienkārši, bet vienlaikus ļoti plaši. Tur piedalās Ķīna. Tur piedalās Kuba. Tur piedalās Džordžs Soross. Tur piedalās vismaz divi Venecuēlas prezidenti, viens beigts, otrs dzīvs. Tur piedalās lielie tehnoloģiju uzņēmumi, kā arī serveris Vācijā (šajos stāstos vienmēr figurē serveris). Tur piedalās vairākas lielas ASV pilsētas, kā arī jaukie Amerikas pilsoņi, kuri iecirkņos strādāja kā brīvprātīgie. Zināmā mērā tur arī piedalās Argentīna.
1960. gadā tur piedalījās Čikāgas mērs Ričards Deilijs, jo atbilstoši nepierādītai sazvērestības teorijai, viņš nozaga prezidentūru Džona Kenedija ievēlēšanai, tā uzsākot nepārtrauktu procesu, kurā korumpētas pilsētas krāpjas ar biļeteniem.”
Komentāru šonedēļ rakstu 22. novembrī. Kopš vēlēšanām Amerikā pagājušas 19 dienas. Kopš dienas, kad Amerikas galvenā ziņu aģentūra paziņoja, ka kādreizējais viceprezidents Džo Baidens ir saņēmis pietiekami daudz balsu Elektorālajā koledžā, lai viņu uzskatītu par ievēlētu, ir pagājušas divas nedēļas un viena diena.
Šajā laika posmā prezidents Donalds Tramps nav atzinis savu sakāvi. Šajā laika posmā prezidents Donalds Tramps būtībā ir pazudis no redzes loka. Šad tad pamanīts golfu spēlējam, kā vienmēr, pats savos īpašumos. Katru dienu Baltā nama izplatītajā dienas kārtībā teikts, ka prezidentam nekādu oficiālu pienākumu nav.
Taču viņa juristi ir bijuši dikti aizņemti. Devušies uz tiesu ar dažādiem apgalvojumiem, ka šie biļeteni ne tā saskaitīti, šie biļeteni ne tā nesaskaitīti, Republikāņu partijas pārstāvjiem netika ļauts novērot balsu skaitīšanas procesu (vienai censonei savā apgalvojumā piebilstot, ka iecirkņa darbinieki pret viņu esot izturējušies “nepieklājīgi un agresīvi”) u.tml.
Gandrīz bez izņēmuma, tiesneši ir konstatējuši, ka pierādījumu attiecībā uz apgalvojumiem nav pilnīgi nekādu, tos, kuri ar tiem ir nākuši, ir nosūtījuši trīs mājās tālāk un, kā minēju pagājušajā nedēļā juristiem ir bijis ļoti jāraizējas par nepamatotu apgalvojumu teikšanu, jo melot tiesā ir liels grēks, kura rezultātā jurists var tikt izraidīts no advokatūras vai pat nonākt cietumā.
Taču atsevišķi juristi nav padevušies. Minētajā preses konferencē Republikāņu partijas mītnē, juriste Sidneja Pauela nāca ar šādu atzinumu: “Esam pamanījuši masīvu komunistu naudas ietekmi caur Venecuēlu, Kubu un visticamāk arī Ķīnu.”
Savukārt pats Rūdijs Džuliani: “Varu pierādīt, ka Tramps Pensilvānijā uzvarēja ar trīssimt tūkstošu balsu vairākumu.”
Te uz brīdi piestāsim īstajā pasaulē. Īstajā pasaulē Džo Baidenam Pensilvānijā ir vairāk nekā 80 tūkst. balsu vairākums. Komentāra rakstīšanas dienā tienesis Pensilvānijā noraidīja prasību, par neatbilstošiem atzīt vairākus miljonus biļetenu, kādi iesūtīti pa pastu.
“Šī tiesa ir saņēmusi nesaprotamus juridiskus argumentus bez jebkāda pamatojuma, kā arī spekulatīvus apgalvojumus,” tā tiesnesis rakstīja savā spriedumā. “Prasība atgādina Frankenšteina monstru, kurš neveikli sastiķēts kopā.”
Šāda veida spriedumi ir iemesls, kāpēc Trampa atlikušajiem juristiem ir jāsacep visneiedomājamākās pasaciņas par komunistiem Venecuēlā un visu pārējo. Tiesneši nav jāpārliecina.
Viņi grib pārliecināt sabiedrību, jo kā nekā, vēlēšanās 3. novembrī apmēram 73 miljoni amerikāņu nobalsoja par domu, ka Donalds Tramps ir pelnījis vēl četrus gadus amatā.
Trampa kunga iemīļotajiem diktatoriem pasaulē par šādām lietām nav jāraizējas. Putins Krievijā, Lukašenko Baltkrievijā var mierīgi paziņot, ka saņemti 74, 83, 90 vai 92 procenti balsu, ja kādam tas nepatīk, tas var iet iepūsties (lai gan šogad, protams, “pēdējais Eiropas diktators” Minskā šķiet pārrēķinājies).
Mazais dīvainais vīrelis Ziemeļkorejā un islāmistu mullas Saūda Arābijā – vectētiņš man deva tiesības, Allāhs man deva tiesības. Demokrātiskā valstī tā nevar. Ļoti nosacīts salīdzinājums te ir ar Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām augustā.
Kad izrādījās, ka atsevišķos iecirkņos ir ne tā apzīmogotas biļetenu aploksnes, atsevišķas sīkpartijas nāca ar domu, ka tāpēc būtu atceļami visi vēlēšanu rezultāti un vēlēšanas būtu jārīko no jauna.
Gluži loģiskā kārtā, šai domai vispirms nē pateica Centrālā vēlēšanu komisija un pēcāk arī Administratīvā tiesa.
Saku ļoti nosacīts salīdzinājums, jo Latvijā mums nav īpaši daudz politiķu, kuri dzīvo pavisam atstatā un sev vien zināmā pasaulītē, kā tas šķiet esam ar Amerikas aizejošo prezidentu.
Pagājušajā nedēļā, kārtējo reizi tvītā, Trampa kungs no amata atbrīvoja cilvēku vārdā Kristofers Krebs. Viņš vadīja Kiberdrošības un Infrastruktūras drošības aģentūru, un šī aģentūra laikā pirms vēlēšanām darīja visu iespējamo, lai novērstu ārvalstu iejaukšanos, kā arī nepatiesu baumu izplatīšanu.
Savā mājaslapā tai bija sadaļa “baumu kontrole,” kurā identificētas un atspēkotas muļķīgas baumas par vēlēšanām. Šī darba rezultātā aģentūra pagājušajā nedēļa varēja paziņot, ka vēlēšanas 3. novembrī bija drošākās vēlēšanas Amerikas vēsturē.
Nenotika nekāda krāpšanās. Ārvalstu iejaukšanos izdevās novērst. Tas, lūk, īstajā pasaulē. Pasaku un fantāzijas pasaulītē, kurā mīt Amerikas aizejošais prezidents, cilvēks Tviterī varēja rakstīt šādus vārdus: “Nesenais paziņojums no Krisa Krebsa par 2020. gada vēlēšanu drošību bija ļoti neprecīzs, jo tajās bija masīvas nekārtības un krāpšanās, tajā skaitā balsoja miruši cilvēki, novērotājiem neļāva ieiet vēlēšanu iecirkņos, vēlēšanu aparātos bija “kļūme,” kura balsi par Trampu nomainīja pret balsi par Baidenu. Daudz kas bija. Tāpēc nekavējoties un šajā brīdī Kriss Krebs ir atbrīvots no amata kā Kiberdrošības un Infrastruktūras drošības aģentūras direktors.”
Zināmā mērā Donalds Tramps visu mūžu ir pavadījis pasaciņu pasaulītē. Par spīti sešiem personīgajiem bankrotiem, viņš allaž ir uzstājis, ka viņš ir pats veiksmīgākais un perfektākais no uzņēmējiem. Ja kāds presē ir apgalvojis, ka Trampa kungs nav tik bagāts, cik viņš pats apgalvo, tad Trampa kungs dodas uz tiesu ar apsūdzību par apmelošanu.
Kad viņš kļuva par prezidentu, pašu pirmo dienu amatā viņš veltīja idiotiskam strīdam par to, kura prezidenta inaugurācijā piedalījās lielāks skaits skatītāju. Līdz ar prezidenta ievēlēšanu kā tualetes papīra gabaliņš pie papēža vilkās fakts, ka 2016. gadā Krievija Amerikas vēlēšanās iejaucās pavisam intensīvi un ne bez Trampa un viņa cilvēku visnotaļ entuziastiska atbalsta.
Par to bija Roberta Mullera izmeklēšana. Paralēli tai bija Trampa kunga mēģinājums piespiest Ukrainas jaunievēlēto prezidentu Volodimiru Zeļenski uzsākt ne pat baltiem diegiem šūtu izmeklēšanu par domu, ka Džo Baidens un viņa dēls Hanters ir prātam neaptverami noziedznieki un krāpnieki, plus vēl 2016. vēlēšanās iejaucās nevis Trampa draudziņš Kremlī, bet gan Ukraina.
Par to bija impīčments. Reiz ASV Senāts Trampu attaisnoja, tas acīmredzot viņam deva neievainojamības sajūtu, un tieši tāpēc Rūdolfs Džuliani varēja nepārtraukti apgalvot, ka drīz, drīz, drīz būs pierādījumi par Džo Baidena nepieņemamību.
Tieši tāpat sākumā minētajā preses konferencē viņš apgalvoja, ka esot simtiem zvērinātu liecību par krāpšanos, bet ai, dieviņ, tās viņš nevienam rādīt nevar, jo tas būtu nacionālās drošības pārkāpums.
Vai arī visticamāk tādu nav vispār. Jo Amerikas galvenā drošības aģentūra pateica, ka vēlēšanas bija drošākās valsts vēsturē. Īstajā pasaulē tā tas bija.
Donalda Trampa pieaugošo paniku var saprast. Viņa ievēlēšana 2016. gadā nodrošināja pauzi dažādās izmeklēšanas par viņu un viņa uzņēmumu. Vēl pirms ievēlēšanas nācās atteikties no “labdarības fonda,” kad izrādījās, ka fonds patiesībā ir maksājis, piemēram, par paša Donalda Trampa pilna auguma portreta uzgleznošanu.
Nācās maksāt lielu sodu. Pēc ievēlēšanas nācās atteikties no “universitātes,” kura potenciālajiem studentiem par ievērojamu naudu solīja iemācīt visus Trampam vien zināmos biznesa noslēpumus, bet patiesībā bija vienkārša naudas raušanas un krāpšanas shēma.
Arī tur nācās maksāt miljonus sodos. Vēl ir jautājums par Trampa nodokļiem. Daudzu gadu garumā viņš ir atteicies tos atklāt ar apgalvojumu, ka deklarācijas tiek auditētas. Tas nekas, ka Valsts ieņēmumu dienests ir atkārtoti teicis, ka arī tad ja būtu audits, tas nebūtu iemesls atteikties deklarācijas parādīt citiem, plus vēl nav tādas lietas, kā audita, kurš ilgst piecus, sešus vai desmit gadus.
Pirms pāris mēnešiem kāds laikrakstam The New York Times nopludināja lielu kaudzi ar Donalda Trampa nodokļiem saistītus dokumentus, kuros cita starpā bija redzams, ka 2016. un 2017. gadā, tātad gadā, kad viņš tika ievēlēts un pirmajā administrācijas gadā, pašsludinātais miljardieris un ģēnijs federālajos nodokļos samaksāja precīzi 750 dolāru.
Šāda veida netīrumu aizejošā prezidenta vēsturē ir papilnam. Nekur, piemēram, nav pazudis jautājums par to, kā vienai pornogrāfijas zvaigznei un vienai žurnāla Playboy modelei tika maksāta nauda, lai viņas ciestu klusu par afērām ar Trampa kungu.
Ir zināms, ka maksājumi nāca no Trampa uzņēmuma, kur finanšu ļaudis tos nomaskēja, lai tie izskatītos pēc maksājumiem par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir noziegums, un tā kā sievietēm tika maksāts priekšvēlēšanu laikā, runa arī ir par likumu par kampaņas finansēšanu.
Īsi sakot, ir stipri ticams, ka brīdī, kad Džo Baidens pieņems valsts prezidenta zvērestu un Donalds Tramps atkal kļūs par privātpersonu, prokurori Ņujorkā un citur stāvēs rindā ar pavēstēm un visu pārējo, turklāt ne tikai attiecībā uz aizejošo prezidentu, bet arī uz viņa bērniem, kuri arī ir bijuši cieši iesaistīti papiņa uzņēmumos ar visu no tā izrietošo.
Vai man par to ir žēl? Nebūt ne, tajā skaitā tāpēc, ka Tramps ir slinkojis kopš vēlēšanām un laikā, kad Covid-19 vīruss Amerikā izplešas pilnībā nekontrolēti.
Divpadsmit miljoni infekciju, pēdējais miljons sasniegts vienas nedēļas laikā. Tādu pandēmiju kontrolēt būtu sarežģīti normālam prezidentam, bet šajā gadījumā ir palikuši gandrīz divi mēneši līdz inaugurācijai janvārī.
Cik cilvēku tajā laikā saslims, nonāks slimnīcā un zem ventilatora un tad nomirs vienkārši tāpēc, ka viņu valdība attiecībā uz vīrusu ir bijusi kliedzoši nekompetenta?
Bet labā ziņa šajā stāstā ir tāda, ka nākamgad 20. janvārī Amerikai būs jauns prezidents, un visa pasaule varēs atviegloti nopūsties.
Kaut vai tāpēc, ka pret privātpersonām, kuras melo līdz ārprāta līmenim, uzņēmums Twitter attiecas daudz skarbāk nekā pret vēlētām amatpersonām, kuras tā dara.
