Kārlis Streips: Kārtējo reizi uzradās sērija letiņu, kuriem galvenais ir kašķēties, bārties un savu marasmu demonstrēt 0
Pagājušajā piektdienā notika divas lietas. Pirmkārt, man bija dzimšanas diena. Otrkārt, tapa atklātas 33. Vasaras Olimpiskās spēles Parīzē.
Vakarā ieslēdzu LTV1 paskatīties. Uztrāpījos atklāšanas ceremonijai, lai gan tajā brīdī laiva ar Latvijas sportistiem jau bija papeldējusi garām. Gadās.
Man personīgi ceremonija patika. Tā bija izteikti franciska un moderna. Tiesa, visa procesa laikā diezgan pamatīgi lija, bet dziedātāji dziedāja, dejotāji dejoja, sportisti smaidīja un priecājās, un kopumā efekts bija pacilājošs.
Patika video, kurā bija redzama Olimpisko spēļu vēsture ar dažiem no redzamākajiem sportistiem, tajā skaitā daiļlēcēju Gregu Luganisu, peldētāju Marku Spicu, Amerikas parasti nepārvaramo basketbola komandu un citiem, kurus nepazinu.
Zinu tāpēc, ka nākamajā rītā par to lasīju, ka ceremonijā arī piedalījās Francijas sportistu zieds. Leģendārais futbolists Zinedīns Zidāns uzsāka lāpas ienešanu stadionā. Procesā piedalījās riteņbraucējs Šarls Koste, kuram bija 100 gadu, viņš bija ratiņkrēslā, bet 1948. gadā Londonā viņš sev izcīnīja zelta medaļu.
Lāpas aizdedzināšanas ceremonijā piedalījās džudo sportists Tedijs Rainers, kurš 11 reizes bijis pasaules čempions un trīsreiz ieguvis zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs, kā arī vieglatlēte Marija-Hosē Pereca, arīdzan trīsreiz zelta medaļu ieguvēja, šajā gadījumā 200 un 400 metru sprintā.
Pats lāpas aizdegšanas ceremoniju neredzēju, jo kamēr pirms tam dažādi ar Olimpiskajām spēlēm saistīti cilvēki runāja garumplaši par to visu, uznāca nepārvarams miegs, un tāpēc devos gulēt.
Nākamajā rītā procesu apskatījos Jūtūbā. Eleganti, kā to citādi pateikt? Aizdegās lielais aplis, un tad gaisa balons pacēlās gaisā. Lasīju, tā bija atsauce uz pirmajām Olimpiskajām spēlēm Parīzē 1900. gadā, kad gaisa balonu sacīkstes bija viens no pasākumiem.
Patika dziedātāji. Patika dejotāji. Patika, tā teikt, visai nepieradināta modes skate. Viss patika.
Tiesa, nākamajā dienā Feisbukā sastapos ar faktu, ka ne visi par to bija stāvā sajūsmā. Kārtējo reizi uzradās sērija letiņu, kuriem galvenais ir kašķēties, bārties un savu marasmu demonstrēt.
Tā, piemēram, aktīva diskusija Latvijā un ne tikai bija par domu, ka uz skatuves tika nepieņemami parodēts jēdziens “vakarēdiens” no svētajiem rakstiem.
Teātra režisors Alvis Hermanis bija viens no tiem, kuri atrada par vajadzīgu par to bārties, viņa gadījumā apgalvojot, ka scenārijs esot apvainojis “2,4 miljardus kristiešu.”
Nu, nezinu. Es personīgi sevi uzskatu par kristieti, un es aizvainots nebiju nemaz.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zinu, bet Hermaņa kungs un viņam līdzīgie acīmredzot nezina, ka tur tika apspēlēts nevis Bībeles vakarēdiens, bet gan senās Romas bakhanālija.
Pieņemu, latvietim ar šauru pasaules apziņu arī tas nešķiet pareizi. Paši vainīgi.
Citi atkal bārās par miesās apjomīgo sievieti, kas sēdēja pie skatuves. Tas ir labākajā gadījumā nepieklājīgi.
Latvija pirmoreiz vasaras Olimpiskajās spēlēs piedalījās 1924. gadā, tātad pirms apaļas simtgades, un arī togad tās bija Parīzē.
Līdz komentāra rakstīšanas dienai nezināju, ka mans radinieks Kārlis Bone bija futbola komandas kapteinis! Viņš ir dzimis 1989. gadā un kļuva par juristu, ne tikai par sportistu. 1941. g. 14. jūnijā Kārli Boni deportēja, un pēc pieciem mēnešiem viņš jau bija miris.
Tiesa, Latvijas futbolistiem spēlēs neveicās. Pirmajā spēlē viņi zaudēja ar 0:7 pret Franciju, un ar to arī viss bija pateikts.
Kopumā Latviju Parīzes spēlēs pārstāvēja 41 sportists (šogad vien 29, kas atbilst faktam, ka futbola komandā ir daudz spēlētāju, kamēr šogad mums ir tikai 3×3 basketbola spēlētāji).
Kopumā latviešu sportisti pirms simtu gadiem nekur tālu netika arī ārpus futbola. Lielākoties tie pat netika līdz finālam. Izņēmums bija svarcēlājs Kārlis Leilands, kurš 82,5 kg grupā izcīnīja piekto vietu.
Latvijas sportisti pirmās brīvvalsts laikā piedalījās četrās vasaras un trīs ziemas Olimpiskajās spēlēs. Ziemas spēlēs 1924. gadā piedalījās divi sportisti. Distances slēpotājs Roberts Plūme nepabeidza trasi nedz 18, nedz arī 50 km distancē. Ātrslidotājs Alberts Rumba piedalījās 500, 1500, 5000 un 10 000 metru distancē, labākajam rezultātam esot 10. vietā 1500 metru distancē.
1928. gadā Šveicē Alberts Rumba piedalījās kā vienīgais Latvijas pārstāvis, un šajā gadījumā bija 16. vieta 500, 14. vieta 1500, un 15. vietā 5000 metru distancē.
1932. gada ziemas spēlēs Latvija nepiedalījās, bet 1936. gadā jau bija 26 sportisti, tajā skaitā trīs sievietes.
Divi vīrieši un viena sieviete piedalījās kanu slēpošanā, bet visos trīs gadījumos distanci nefinišēja.
Četri vīri piedalījās 18 km distances slēpošanā — 50. 58., 67. un 69. vieta. 4×10 km stafetē 13. vieta.
Verners Auls vīriešu daiļslidošanā izcīnīja 25., bet Alise Dzeguze sieviešu daiļslidošanā — 23. vietu. Pāris Hildegarde Švarce-Gešela un Eduards Gešels saņēma 17. vietu.
Latvija 1936. gadā arī piedalījās ledus hokeja sacensībās. Pirmajā spēlē 0-11 pret Kanādu, tad 2:9 pret Poliju un 1-7 pret Austriju, un ar to arī viss bija pateikts.
Četri vīri piedalījās ātrslidošanā un dažādās distancēs. Tur labākais rezultāts bija Alfonam Bērziņam 500 metru distancē — 14. vieta.
Savukārt Edgars Gruzītis piedalījās Ziemeļu sporta apvienotajās sacensībās, kur sportisti slēpoja 18 km distances slēpošanā un arī piedalījās tramplīnlēkšanā. Edgaram kopā sanāca 42. vieta.
Vasaras spēlēs sportistiem pirmās brīvvalsts laikā bija lielāka veiksme. 1928. gadā Amsterdamā piedalījās 17 sportisti. Svarcēlājs Leilands šoreiz palika pirmajā vietā aiz pjedestāla.
Salīdzinoši labs rezultāts arī bija Staņislavam Petkēvičam, kurš 5000 metru skrējiena distancē izcīnīja 7. vietu. Pirmajā kārtā viņam bija trešā, bet finālā — septītā vieta.
1932. gadā vasaras Olimpiskās spēles bija tālajā Losandželosā, un turp devās tikai četri sportisti. Sportists leģenda Jānis Daliņš 50 km soļošanā izcīnīja sudraba medaļu.
1936. gadā spēles bija Berlīnē, kur Hitlers cerēja demonstrēt āriešu pārākumu. Sensācija tur bija amerikāņu skrējējs Džese Ouvens, kurš izcīnīja zelta medaļu 100 metru skrējienā, tāllēkšanā, 200 metru skriešanā un 4×100 skriešanas stafetē. Ouvens bija tumšādains, kas Hitlera acīs bija pavisam nepieņemami.
Latviju Berlīnes spēlēs pārstāvēja 29 sportisti. Edvīns Bietags izcīnīja 2. vietu 87 kg kategorijas grieķu-romiešu kaujā. Adalberts Bubenko savukārt ieguva bronzas medaļu 50 km soļošanā.
Padomju okupācijas laikā bija latvieši, kuri piedalījās PSRS valstsvienībā Olimpisko spēļu kontekstā. Sevišķi redzama bija basketboliste Uljana Semjonova, kura palīdzēja izcīnīt zelta medaļas gan 1976. gada, gan arī 1980. gada Olimpiskajās spēlēs. Tiesa, pēdējās no šīm spēlēm konkurence bija krietni mazāka, jo daudzas rietumvalstis spēles Maskavā boikotēja sakarā ar PSRS invāziju Afganistānā.
Inese Jaunzeme 1956. gadā Melburnā kļuva par pirmo sievieti no Latvijas, kura ieguvusi medaļu Olimpiskajās spēlēs, un uzreiz tā bija zelta medaļa šķēpmešanā (arī šajā ziņā Inese no Latvijas cilvēkiem bija pirmā). Pirms kādiem gadiem sabiedrisko mediju portāls vēstīja, ka okupētajā Latvijā par šo faktu cilvēki uzzināja vien pāris dienas vēlāk, jo citur pasaulē tā uztverta kā PSRS uzvara.
Tajās pašās spēlēs PSRS basketbola vienība ieguva sudraba medaļas. Tur piedalījās vairāki sportisti no okupētās Latvijas, tajā skaitā Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis un Valdis Muižnieks.
Vēl protams Jānis Lūsis, kurš šķēpmešanā izcīnīja bronzas medaļu 1964. gadā Tokijā, zeltu 1968. gadā Mehiko un sudrabu 1972. gadā Minhenē.
Tad vēl šāvējs Afanasijs Kuzmins, kurš piedalījās deviņās Olimpiskajās spēlēs, sākot ar 1976. gadu Monreālā un turpinot līdz 2012. gadam Londonā. Zelta medaļu viņš izcīnīja 1988. gadā Seulā zem PSRS, bet 1992. gadā — sudraba medaļu Barselonā zem Latvijas karoga.
Latvijā dzimušie, bet trimdā uzaugušie peldētāji un brālis un māsa Jānis un Ilze Konradi pārstāvēja Austrāliju, un 1960. gada Olimpiskajās spēlēs Romā Ilzei bija sudraba medaļa 4×100 metru stafetē brīvajā stilā, kur Ilze peldēja otru no četriem posmiem.
Jānis savukārt piedalījās trīs Olimpiskajās spēlēs 1956., 1960, un 1964. gadā. Pļaujas laiks viņam bija tajās otrajā spēlēs Romā, kur iegūta zelta medaļa 1500 m brīvajā stilā, bet bronzas medaļa 400 m brīvajā stilā un 4 x 200 m brīvā stila stafetē.
Pirmās spēles, kurās sportisti no Latvijas piedalījās pēc neatkarības atjaunošanas, bija 1992. gada ziemas spēles 1992. gada februārī, kur medaļu nebija.
Tā paša gada jūlijā bija vasaras spēles Barselonā, un tur jau bija labāk.
Jau minēju šāvēju Kuzminu un viņa sudraba medaļu. Pie tā paša kaluma balvas arī tika kanoe airētājs un vēlākais Rīgas domes un Saeimas deputāts Ivans Klementjevs. Bronza riteņbraucējam Dainim Ozolam.
1996. gadā Atlantā Klementjevs atkārtoja savu sasniegumu un atkal tika pie sudraba medaļas.
2000. gadā bija pirmā zelta medaļa, kuru Sidnejā izcīnīja vingrotājs Igors Vihrovs. Aigaram Fadejevam sudraba medaļa soļošanā un Vsevolodam Zeļonijam bronzas medaļa džudo.
2004. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Atēnās vesels sudraba medaļu birums — Jevgeņijam Saproņenko atbalsta lēcienā vingrošanā, Vadimam Vasiļevskim šķēpa mēšanā, Jeļenai Rubļevskai modernajā pieccīņā, un Viktoram Ščerbatiham svarcelšanā.
2008. gadā Pekinā Ščerbatihs saņēma bronzas, šķēpmetējs Ainārs Kovals sudraba, bet BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs šī sporta veida Olimpiskajā debijā — zelta medaļu.
2012. gadā Londonā Štrombergs kļuva par divkārtēju BMX riteņbraukšanas čempionu. Šajā gadījumā man par to ir atsevišķs stāsts.
Dienā, kad bija BMX fināls, Latvijas radio vadīju raidījumu, un aiz loga studijā bija televizors, kurā varējām to skatīties. Tēma, ja atmiņa neviļ, bija par Limbažiem un to pašvaldību, un klausītāji dzirdēja radījuma vadītāju un viesus elšam arvien skaļāk un skaļāk līdz entuziastiskam “JĀ!!!!” tad, kad Māris finiša līniju šķērsoja pirmais.
Tajās pašās spēlēs Londonā bija vēl viena medaļa. Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš pludmales volejbolā izcīnīja bronzas medaļas.
2016. gada Olimpiskās spēles bija Brazīlijā, un no turienes Latvijas sportisti atgriezās bez medaļām. Gan svarcēlāja Rebeka Koha, gan septiņcīņas dalībniece Laura Ikauniece-Admidiņa izcīnīja ceturto vietu.
2020. gada Olimpiskās spēles Tokijā tika uz gadu atliktas Covid-19 pandēmijas dēļ, un arī 2021. gadā tās notika tukšos stadionos un ar ierobežotu pieeju. Tur svarcēlājs Artūrs Plēsnieks ieguva bronzas medaļu 109 kg kategorijā.
Savukārt 2021. gada 28. jūlijā telekanālā TV24 ierakstīju raidījumu “Vēlais ar Streipu” un tad uzkāpu otrajā stāvā, kur redzēju vispirms sieviešu un tad vīriešu 3×3 basketbola finālu. Pirmajā gadījumā uzvarēja amerikānietes, bet otrajā, protams, latvieši. Tā bija minētā sporta veida debija, un todien biju viens dikti apmierināts Amerikas latvietis nudien.
Ziemas spēlēs pie pirmās medaļas sportists no Latvijas tika 2006. gadā Turīnā. Tas bija Mārtiņš Rubenis kamaniņu braukšanā.
2010. gadā spēles bija Vankūverā. Martins Dukurs izcīnīja sudraba medaļu skeletonā, bet divnieku kamaniņu braukšanā sudrabs bija brāļiem Andrim un Jurim Šiciem.
Neilgi pēc spēlēm Andris un Juris bija pie manis uz interviju Latvijas radio. Viņi savas sudraba medaļas bija paņēmuši līdz.
Bildu, tā bija pirmā reize, kad rokā biju turējis Olimpisko medaļu. Brāļi pasmaidīja un atbildēja: Mums arī.
2014. gadā ar mērķi apmierināt Kremļa fašista ambīcijas un narcisismu, ziemas spēles bija puslīdz tropu pilsētā Sočos. Krievi tur krāpās ar uzviju, un tā rezultātā vairākas medaļas sportistiem atņemtas par dopingu. Bobslejisti Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste un Jānis Strenga izcīnīja sudrabu, bet galu galā saņēma zelta medaļu.
Divniekos Melbārdim un Dreiškenam sākotnēji 4. vieta, bet pēc sportistu diskvalifikācijas bronzas medaļa.
Skeletonistam Dukuram tas pats variants — vispirms sudrabs, tad zelts, bet tad krievu sportista tiesības atjaunotas, un tāpēc Martins palika pie sudraba medaļas.
Brālim Dukuram bija ceturtā vieta, kādu laiku bija cerība uz bronzu, bet arī tur krievu sportists tika attaisnots.
Brāļi Šici kamaniņu divniekos šoreiz tika pie neapstrīdētas bronzas medaļas, kamēr kamaniņu braukšanas komandu stafetē viņi, Mārtiņš Rubenis un Elīza Tīruma arī tika pie bronzas kaluma medaļām.
2018. gadā Korejā tikai viena medaļa – bobslejistiem Oskaram Melbārdim un Jānim Strengam bronza.
2002. gadā ziemas spēles Pekinā, un tur atkal bronza kamaniņu sporta stafetē, šoreiz Elīzai Tīrumai, Kristeram Aparjodam, Mārtiņam Botam un Robertam Plūmem.
Kopumā neatkarīgās Latvijas sportisti ir mājās pārveduši piecas zelta, 14 sudraba un 12 bronzas medaļas, kopumā 31 — 21 vasaras, 10 ziemas spēlēs.
Trīsreiz Olimpiskās spēles atceltas kara dēļ — 1916. gadā pirmā, bet 1940. un 1944. gadā otrā pasaules kara rezultātā.
1920. un 1924. gada spēlēs Vācijai nebija atļauts piedalīties sakarā ar pārliecību, ka tā bija galvenā vainīgā pie 1. pasaules kara izraisīšanas.
Dienvidāfrika no spēlēm izslēgta no 1960. līdz 1992. gadam aparteīda sistēmas rezultātā.
1972. gadā grupa teroristu uzbruka Izraēlas mītnei Minhenē un nogalināja 11 sportistus un trenerus.
Šogad Parīzes spēļu atklāšanas ceremonijā pausta cerība, ka arī šogad spēļu laikā norims pasaules konflikti. Komentētājs Latvijas televīzijā uz to reaģējot jautāja, vai kāds patiešām domā, ka Kremļa fašists tāpēc pārtrauks uzbrukumus pret Ukrainu.
Tas pats arī attiecas uz Izraēlas veikto genocīdu Gazas joslā.
Olimpisko spēļu pirmsākumi ir senajā Grieķijā, sākot 776. gadā pirms mūsu ēras un turpinot līdz 393. gadam mūsu ērā.
1896. gadā Olimpiskās spēles atkal atjaunotas un par godu senās Grieķijas pirmsākumam tās bija Atēnās.
Spēlēs piedalījās 14 valstis. Visvairāk medaļu ieguva mājinieki, tajā skaitā līdz tam pavisam nepazīstams puisis vārdā Spiridons Luiss uzvarēja pirmajā Olimpisko spēļu maratonā ar rezultātu 2:58:50. Arī otro un trešo vietu izcīnīja skrējēji no Grieķijas, bet drīz izrādījās, ka viens no tiem daļu no ceļa bija veicis nevis skrienot, bet gan braucot karietē. Viņš diskvalificēts, un bronzas medaļa piešķirta sportistam no Ungārijas.
Amerikāņi uz šīm pirmajām spēlēm Atēnās nosūtīja 14 sportistus, kuri kopā izcīnīja 11 zelta, septiņas sudraba un divas bronzas medaļas. Grieķijai kopumā 10, 18 un 19 medaļas — kopumā 47.
1900. gadā Olimpiskās spēles bija Parīzē un pasaules izstādes laikā. Nebija ne sākuma, ne beigu ceremoniju. Tur pirmoreiz ar mazu delegāciju piedalījās Krievijas impērija, labākais rezultāts bija piektā vieta vienam no diviem paukotājiem.
1900. gadā arī bija pirmās spēles, kurās ļauts piedalīties sievietēm. Amerikā dzimusī Helēna Bārlija ieguva pirmo vietu burāšanas sportā. Viņa pārstāvēja Šveici, kur viņa bija ieprecējusies.
Laikā kopš pirmsākumiem ir tikai trīs valstis Francija, Lielbritānija un Šveice, kuras ir piedalījušās visās Olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. Līdz 1980. gadam bija vairākas citas, kuras uz to pretendēja, bet togad bija jau minētais Maskavas boikots.
Te gan jāpiebilst, ka 12 valstis ir piedalījušās visās ziemas Olimpiskajās spēlēs.
Kopumā spēlēs līdz šim piešķirtas 20 281 medaļa — 6631 zelta, 6598 sudraba un 7052 bronzas medaļa.
Visvairāk medaļu laika gaitā izcīnījušas Amerikas Savienotās valstis (2059). Otrajā vietā PSRS ar 1204, trešajā Lielbritānija ar 950 medaļām.
Zelta medaļas visbiežāk izcīnījusi Norvēģija (405), otrajā vietā ASV (330), šajā gadījumā vācieši (267).
Saraksta apakšgalā ir 68 valstis, kuru pārstāvji nekad nav ieguvuši nevienu medaļu. Visbiežāk bez medaļas (32 reizes) piedalījusies sīkā valstiņa Monako. Labākais rezultāts bija 2022. gada ziemas spēlēs, kur bobsleja divniekos Rūdijs Rinaldi un Boriss Vains bija sestajā vietā.
Tiesa, 1924. gada Olimpiskajās spēlēs Džuliens Medecīns no Monaku uzvarēja bronzas medaļu arhitektūrā, kas tikai togad bija spēļu pasākums zem kategorijas “māksla”. Šī medaļa oficiālajos sarakstos neparādās.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka pēc Olimpiskajām spēlēm šogad tāpat kā katru reizi kopš 1988. gada būs Paralimpiskās spēles.
Par to tikai viens fakts.
Aigars Apinis, kurš pēc nelaimīga niriena pārāk seklā ūdenī palika ratiņkrēslā, Olimpiskajās spēlēs kā diska metējs un lodes grūdējs viņš ir piedalījies kopš 2000. gada Sidnejā, un kopumā abos sporta veidos sportists ir izcīnījis piecas zelta, divas sudraba un trīs bronzas medaļas. Kopā 10.
Pirmkārt, tas ir rezultāts, kuram līdzināties var tikai rets no “veselajiem sportistiem.” Visvairāk medaļu četrās Olimpiskajās spēlēs (no 2004. līdz 2016. gadam ieskaitot) izcīnīja amerikāņu peldētājs Maikls Felpss. 18 medaļas trīs spēļu laikā (1956-1964) ieguva PSRS vingrotāja Laisa Latinina, bet sešu spēļu laikā (2002-2018) norvēģu distances slēpotāja Marita Bjorgena izcīnīja 15 medaļas. Tāds pats skaits arī ir PSRS vingrotājam Nikolajam Adrianovam (1972-1980).
Pieci sportisti laika gaitā ir izcīnījuši 13, deviņi — 12 un astoņi — 11 medaļas.
Bet Aigaram ir 10, un ir cerības, ka šogad Parīzē viņš šo skaitu palielinās.
Par to tikai viena doma: Ej nu tādu cilvēku sauc par “invalīdu”!
