Kārlis Streips: Kariņa valdība ir vienīgā, kura nostrādājusi no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām. Kā būs šoreiz? 0
“Vēlāk ienācis iesniegums no ebreju frakcijas, kurā tā paziņo, ka šis termiņš, 1. oktobrī un 30. septembrī ir viņai nepieņemams, jo ebrejiem šīs ir svētku dienas, un tie vēlēšanās nevarētu piedalīties.”
Ar šādu paziņojumu 1922. g. 16. jūnijā nāca Satversmes sapulces deputāts un vēlākais Saeimas loceklis Arveds Bergs, skaidrojot, kāpēc pēc tam, kad sapulce bija konkrēti noteikusi, ka Saeimas vēlēšanas būs oktobra mēneša pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tam, pašās pirmajās vēlēšanās izrādījās, ka tas tomēr nebūs iespējams.
1. Saeimas vēlēšanas bija 1922. g. 7. un 8. oktobrī. Minētajā datumā, 30. septembrī, nudien bija ebreju svētku kalendāra visnozīmīgākā diena visa gada garumā. Savukārt 7. un 8. oktobrī, kā turpināja skaidrot Bergs, “šīs dienas, kaut gan arī ir žīdu svētku dienas, bet nav tik lieli spēki, ka nepavisam nebūtu iespējams piedalīties vēlēšanās.”
Ar to šonedēļ sāku komentāru tāpēc, ka arī ziņojumos pēc 1. Saeimas vēlēšanām konkrēti ebreju piedalīšanās tapa apspriesta itin aktīvi.
Laikrakstā Brīvā Zeme, kuru izdeva Latviešu zemnieku savienība, piemēram, 1922. g. 9. oktobra numurā bija lasāms šāds apgalvojums:
“Ja latviešu vēlētājiem dažos rajonos var pārmest, ka viņi nav ņēmuši dalību vēlēšanās, tad žīdi toties mobilizējuši visus savus spēkus un izveicību, sūtot pie urnām pat nepilngadīgus zēnus un meitenes. Viena no tādām ‘vēlētājām’ bija izlabojusi pasē dzimšanas gadu, lai iegūtu balsstiesības, bet blēdība pamanīta, un vainīgajai draud stingrs sods.
“Kāds cits žīds vēlēšanu telpās pamācījis kādu vienkāršu sieviņu, kura nevarējusi izšķirties, kurš saraksts jāliek kuvērā, ka devītais esot tas riktīgais.”
Devītais saraksts 1. Saeimas vēlēšanās bija “Ebreju apvienotais nacionālais bloks.” Bloks minētajās vēlēšanās izcīnīja divus mandātus.
Laikrakstā Jaunākās Ziņas par vēlēšanām rakstot, atzīmēts, ka konkrēti Rīgā labākie rezultāti bijuši Demokrātiskā centra partijai, taču “žīdi stipri skaldījušies.”
Vēlēšanās bija pieci konkrēti ebreju veidoti saraksti. No tiem, vēlēšanās vismaz vienu mandātu izcīnīja četri.
Kopumā vēlēšanās piedalījās 31 partija, kura piecos vēlēšanu apgabalos kopumā piedāvāja 88 kandidātu sarakstus.
No tiem, Saeimā iekļuva 20 saraksti. Visvairāk mandātu saņēma Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuras sarakstā pirmais numurs bija Jānis Pliekšāns, jeb Rainis.
Sarakstā 6. vietā gan Vidzemē, gan arī Zemgalē, bija Raiņa dzīvesbiedre Aspazija, taču vēlētāji viņu (un visas pārējās no 14 sievietēm, kuras startēja pirmajās Saeimas vēlēšanās) svītroja tik aktīvi, ka Aspazija noslīdēja tik zemu sarakstā, ka mandāts Satversmes sapulcē ievēlētajai rakstniecei nesanāca.
Tikai viena sieviete ievēlēta Latvijas Saeimā pirmās neatkarības laikā. Tā bija Rīgas domniece Berta Pīpiņa no Demokrātiskās centra partijas, un tās bija 4. Saeimas vēlēšanas, kurās cita starpā viņa saņēma vairāk plusiņu nekā Kārlis Ulmanis. Tā, kā zināms, bija tā Saeima, kuru tā dēvētais Vadonis atlaida, lai turpmāk valdītu kā autoritārs valdnieks.
1. Saeimas vēlēšanu dienā, 1922. g. 7. oktobrī, Sociāldemokrātiskā partija savā laikrakstā Sociāldemokrāts nāca ar sēriju “aizrādījumu” saviem lasītājiem.]
Pirmais no šiem aizrādījumiem bija šāds: “Savu balsi tu vari nodot tikai 7. un 8. oktobrī no pulksten 8 no rīta līdz 8 vakarā.”
Otrs aizrādījums: “Ejot balsi nodot, nepiemirsti paņemt savu pasi līdzi, citādi netiksi ielaists vēlēšanu telpās.”
Trešais aizrādījums: “Ja tu esi Latvija kareivis, tad pases vietā tev jāņem līdzi apliecība no savas daļas, kurā teikts, ka tev ir vēlēšanu tiesības.”
Tomēr tas bija partijas laikraksts, tāpēc tālāk “aizrādījumi” bija ar partejisku pieskaņu:
“Nepiemirsti paņemt līdi listi numur trīs, kuru tev pienesa mājās, par kuru visiem strādniekiem, inteliģentiem, darba devējiem, amatniekiem, sīkzemniekiem, bezzemniekiem, jaunsaimniekiem – ar vārdu sakot, visiem darba ļaudīm ir jābalso.
“Citas listes vari neņemt līdzi, bet vēl labāk darīsi, ja tās iemetīsi krāsnī.”
Sociāldemokrāti, kuri iepriekšējos gados bija piedzīvojuši visādu pretestību un represijas, arī paredzēja, ka procesā varētu būt sabotāža:
“Ja tavs saimnieks, darba devējs jeb cita persona, lietojot patvarību un viltu, būtu izkrāpis, saplēsis vai citādi sabojājis tev izsniegto listi numur trīs, tātad padarījis viņu nederīgu priekš nobalsošanas, ieteikdams tev balsot par citu listi, tad pieprasi jaunu kandidātu sarakstu komplektu.
“Par listes numur trīs izkrāpšanu un sabojāšanu vai iznīcināšanu, kādā nolūkā tas ar nebūtu darīts, tu vari saukt vainīgo pie atbildīgas, un viņam draud bargs sods.”
Sociāldemokrātam arī bija cits lūgums, proti, 3. listi, kas bija LSDSP liste, kuvērā likt negrozītu.
1. Saeimas vēlēšanās vēlētāji varēja no sev vēlētā saraksta izsvītrot sev nevēlamus kandidātus. Tāda iespēja pastāv arī mūsdienās.
Tomēr 1922. gadā bija papildu iespēja. Izsvītrota kandidāta vietā vienā listē varēja ierakstīt citu kandidātu no cita kandidātu saraksta.
Laikā pēc pirmajām vēlēšanām vēstīts, ka sevišķi naski vēlētāji savos sarakstos ierakstījuši Ringolda Kalninga uzvārdu. Viņš bija finanšu ministrs Zigfrīda Meierovica pagaidu valdībā pirms 1. Saeimas vēlēšanām un līdz ar to bija galvenais atbildīgais par jaunās Latvijas lata valūtas ieviešanu.
Atzīstu, šogad vēlēšanās man dikti būtu patikusi tāda iespēja. Neteikšu, par ko es balsoju, bet runa nebija par apvienību Attīstībai/Par, un tas, ka apvienība netika pāri 5% barjerai man šķiet nelabi, jo tas nozīmēja politiskās karjeras beigas konkrēti Artim Pabrikam, kurš manā iztverē ir bijis izcils aizsardzības ministrs un pirms tam ārlietu ministrs.
Būtu es viņu ierakstījis kāda svītrota kandidāta vietā biļetenā, kuru galu galā izvēlējos, bet šāda iespēja man nebija dota.
Par sociķiem vēl viena piebilde. Vienmēr biju domājis, ka LSDSP, lai arī tā pirmās brīvvalsts laikā allaž izcīnīja vislielāko balsu un mandātu skaitu Saeimas vēlēšanās, nekad netika aicināta valdošajā koalīcijā, kad pienāca laiks veidot vienu no 14 valdībām, kādas bija mūsu valstī laikā no 1. Saeimas vēlēšanām 1922. gadā un Ulmaņa apvērsumu 1934. gadā.
Šādā nozīmē Sociāldemokrātu partiju pirmskara laikā esmu uzskatījis par analogu mūsdienu Saskaņai tās dažādajās versijās kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Arī bieži vien labākie rezultāti, bet koalīcijas kamanās Saskaņa nekad nav aicināta kāpt.
Savukārt pašā pirmajā valdībā, kāda izveidota pēc 1. Saeimas vēlēšanām, arī bija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
1. Saeima darbā stājās 1922. g. 1. novembrī. 14. novembrī kā vienīgais kandidāts un ar 92 balsīm par, sešiem atturoties, par pirmo Valsts prezidentu ievēlēts Jānis Čakste, kurš bija Satversmes sapulces priekšsēdētājs un arī tapa ievēlēts pirmajā Saeimā.
Viņš vispirms valdības veidošanas iespēju uzticēja konkrēti LSDSP – kā nekā, ar 30 mandātiem pret 17 otrās vietas ieguvējai, Latviešu zemnieku savienībai, nepārprotami lielākā partija ar vislielāko atbalstu.
Sociķi ķērās pie sarunām, bet juceklīgajā Saeimā, kurā iekļuva 20 dažādu sarakstu pārstāvji, kopsaucējs neatradās, un pēc pāris mēnešu sarunām Sociāldemokrātiskajai partijai nācās atzīt sakāvi.
Tās vietā Valsts prezidents vērsās nevis pie kāda no zemnieku savienības, vai citām parlamentā ievēlētajām partijām, bet gan pie tehnokrāta vārdā Jānis Pauļuks, kurš pēc izglītības bija dzelzceļnieks.
Pauļuka kungam izdevās izveidot koalīciju ar sešām partijām, tajā skaitā ar LSDSP. Tomēr LSDSP atbalstītājiem nebija tīkama biedrošanās ar kapitālistiski noskaņotām partijām, un precīzi piecus mēnešus pēc tās sākuma, Jāņa Pauļuka valdība krita.
Viņš vēl pāris nākamajās valdības dienēja kā Satiksmes ministrs, bet sociāldemokrātiem tā bija pēdējā reize, kad tie bijuši koalīcijā.
Tāpat kā Saskaņa.
Čakstes lēmums premjeru piemeklēt ārpus Saeimas iecirkņiem visvairāk atgādina situāciju pēc 6. Saeimas vēlēšanām 1995. gadā, kad visvairāk balsu saņēma Demokrātiskā partija Saimnieks, bet nedz to pārstāvošajam Ziedonim Čeveram, nedz arī Mārim Grīnblatam no tēvzemiešiem vairākums neatradās.
Tajā brīdī Valsts prezidents Guntis Ulmanis vērsās pie tobrīd bezpartejiskā Andra Šķēles.
Savukārt fakts, ka pirmā Saeima savu pirmo valdošo koalīciju apstiprināja tikai 1923. g. 27. janvārī, tas mums atgādina 13. Saeimas vēlēšanas.
Pamēģināja Bordāns, nesanāca. Pamēģināja Gobzems, nesanāca. Un tad Valsts prezidents, šoreiz Levits, vērsās ārpus Saeimas un no Eiropas Parlamenta mājās atsauca Krišjāni Kariņu.
Viņam izdevās, bet arī viņa valdība, tāpat kā pati pirmā, apstiprināta tikai nākamā gada janvārī pēc attiecīgajām vēlēšanām.
1. Saeimas vēlēšanās 1922. g. 7. un 8. oktobrī piedalījās 82,2% balsstiesīgo. Tas bija pa pāris procentu punktiem zemāk nekā Satversmes sapulces vēlēšanās divarpus gadus pirms tam.
Krietni zemāk nekā vēlētāju līdzdalība 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā, kad uz iecirkņiem devās visi 89,9% balsstiesīgo.
Bet ļoti, ļoti daudz vairāk nekā tas ir bijis laikā kopš tam. Šogad politikas novērotāji tieši sapriecājās, ka vēlētāju līdzdalība bija augstāka šogad nekā pirms četriem un astoņiem gadiem.
Tomēr četrdesmit procenti ar kapeikām no mūsu valstspiederīgajiem tāda vai cita iemesla dēļ nolēma nepiedalīties.
Ņemot vērā visu to, ar ko 14. Saeimai un tās veidotajai valdībai, nāksies risināt, šāda apātija, lai neteiktu bezatbildība par valsts un tautas nākotni šķiet vienkārši nožēlojama.
Nobeigumā, patlaban risinās sarunas starp 14. Saeimā ievēlētajām partijām par jaunu koalīciju, un rādās, ka galvenais jautājums ir par to, vai koalīcijā aicināt četras partijas vai tikai trīs.
Kariņa kungs ir teicis, ka viņam jau labāk patiktu četras partijas ar 64 vietām parlamentā.
Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts savukārt aģitē par tikai trim partijām, kas nozīmētu partiju Progresīvie atstāt opozīcijā. Tā tad būtu valdība ar 54 vietām.
Saprotams, 13 ministrijas dalīt trīs partiju starpā nozīmē vairāk ministriju katrai no tām nekā, ja nākas tās dalīt četru partiju starpā.
Šķiet, konkrēti Nacionālā apvienība ir tā, kura uzskata, ka valdība, kurā būtu gan Jaunā Vienotība, gan arī Progresīvie, varētu būt nacionāļu acīs pārāk liberāli noskaņota.
Ja būs tikai trīs partijas, NA un AS varēs vajadzības gadījuma bloķēties pret JV.
Taču man te gribas teikt uzmanīgi pār tiltu konkrēti attiecībā uz Apvienoto sarakstu. Tas mums ir lielākoties nezināms jēdziens, un internetā jau sākušās runa par varbūt pārāk ļoti atgādina kādreizējo un dikti korumpēto Tautas partiju.
Varbūt pārāk ciešas saites ar uzņēmumiem, kuri savulaik iekūlās nelikumīgā celtnieku un celtniecības kartelī.
Šur tur internetā arī redzēta augumā braukšana Progresīvajiem. Politologs Andris Sprūds, piemēram, savulaik ir piedalījies konferencēs, kuras rīkojis viens no “tuviem Putina draugiem.”
Latvijas Televīzijā uzstājies Progresīvo pārstāvis, kurš taujāts, vai Latvijā eksistē piektā kolonna, ir atbildējis, ka partija nevēlas šķelt Latvijas sabiedrību.
Atsevišķiem nacionālistiskāk noskaņotiem kadriem Feisbukā šī atbilde nebija apmierinoša.
Principā tas viss ir pupu mizas. Jaunajai valdībai būs jārisina energoresursu cenu pieaugums, ļoti ticamā iespēja, ka drīz atkal sāksies liels Covid-19 vilnis valstī, kur joprojām, lai arī cik tas nebūtu neticami, gandrīz 30% valsts piederīgo nav saņēmuši pat vienu poti.
Būs jārisina jautājums par Kremļa fašista agresiju un tās dažādajiem elementiem, tajā skaitā ukraiņu bēgļi Latvijā, kā arī jautājums par to, kā izturēties pret bēgļiem no Krievijas kā tādas.
Šādos apstākļos man mazāk interesē, kādās konferencēs kādreiz kāds ir piedalījies, vai kādi ir tā uzskati par visnotaļ abstrakto jautājumu par “5. kolonnu” mūsu valstī.
Vajadzīga vieda, rēna un rezultatīva valdība. Pašreizējā Kariņa valdība ir vienīgā valsts vēsturē, kura nostrādājusi no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām. Kā būs šoreiz?
